Mākslinieka domu konspekts

 

Par Kaspara Groševa izstādi Dopesmokerkas galerijā Micēlijs skatāma līdz 2. novembrim.

 

Sākšu ar kādu citātu, kas mani iedvesmoja uzsākt šo rakstu: „Es spēju sajust, kas notiek ar cilvēkiem desmit kilometru rādiusā un lielāku traģēdiju gadījumā arī vēl plašākā apkārtnē [..],” – un nākamajā lappusē: „Normāli cilvēki runā par kotlešu receptēm, skolām, kurās varētu laist savus bērnus, apspriež izmaiņas kādas ekspresīvas deputātes frizūrā. Tā dara normāli cilvēki. Bet es neesmu normāla.” Teksts būs (ir) par izstādi Dopesmoker, un šajā ziņā ievada citāts vairākos aspektos „ir garām”. (Padomju laikā, studējot arhitektūru, es dabūju obligāto militārās apmācības devu un tiku sagatavots ēku sagraušanai ar lielgabalu palīdzību – tātad artilērists, īstu haubici poligonā tā arī neredzējis, jo vajadzēja izkrāsot „Leņina istabu”, tomēr перелёт un недолёт1 atceros, tāpēc „garām” kā neizbēgamas piešaudes elements šajā gadījumā mani nebaida…) Kāpēc „garām”? Vispirms jau Inga Gaile – un citāts ir no viņas nupat kā iznākušā stāstu krājuma Piena ceļi (starp citu, „piens” arī diez ko neder, jo Dopesmoker atklāšanā Micēlijā bija dabūnami vien Malduguns alus paveidi līdz ar skaņu vidi, kurā izcēlās buņģiera solo) – runā par sievietes „normālo diskursu”, bet es nezinu, kas būtu tā maskulīnais analogs. Kādreiz varbūt auto? Tagad „kas lācītim – plānai spīdīgai kastītei, kurā vairums lūr laikā un nelaikā, – vēderā”? Un tad vēl paaudzes jautājums, saka taču „jaunā mākslinieku paaudze”? Un arī „šķiras” (nē, tās tak jau izbeigušās līdz ar klasisko marksismu), tad jau labāk teikt „sociālie slāņi” (kas tie tādi? – kāds prasīs) vai kaut kādas „grupas” – nu, ar tām viss būtu kārtībā, jo atšķirību no Dormouse publikas redzēju nākamajā dienā, pusdienojot Rīgas Ekonomikas augstskolas ēdnīcā.2 Pārteikšanās, rakstot izstādes nosaukumu, jau norāda – un bez jebkādas psihoanalīzes! – uz pieslēgšanos Kaspara Groševa domām. (Lai arī man tālu līdz Ingas Gailes varones desmit kilometriem, Kaspars dzīvo tepat netālu, šad tad pat tiekamies uz ielas, kam turpmāko vajadzētu padarīt kaut mazdrusciņ ticamāku.)

Skats no izstādes Dopesmoker . Foto: Līga Spunde

 

Izstādes apraksts, reizē kuratora un mākslinieka „steitments” jeb paziņojums, formas ziņā dzejolis, sākas ar rindām: remember what the dormouse said // feed your head feed your head (oriģinālā viss padzisušiem lielajiem burtiem). Tas ir teksts no kādas 60. gadu dziesmas, kas ir tik „alisīga”, cik nu vien var būt. (Varētu to klausīties bērnībā, ja būtu dzimis Amerikā…) Atgādināšu tiem, kas Alisi lasījuši vien pavājā latviskojumā, ka „Trakā pēcpusdienas tēja” – vismaz Alises acīs – beidzas ar to, ka „Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu (īstenībā Dormouse, tātad Miegapeli, kas arī ir aizmigusi) tējkannā”. Citāts no dziesmas teksta un mana pārteikšanās ir vietā, jo Cepurniekam un Marta Zaķim laiks apstājies pulksten sešos pēcpusdienā, un arī Kaspara izstāde veras vaļā pulksten sešos, kad jau gana satumsis, lai būtu pamanāma zaļā gaisma uz Micēlija izstāžu telpas citkārt baltajām sienām. Turklāt tās klāj zīmējumi, kuru psihedēliski – tā būtu atsauce uz 60. gadu un arī nedaudz agrāko, bītu jeb bītņiku un Keruaka Ceļa Amerikas kultūru – sirreālais „saturs” izplūst no daudzām tējkannām (zināma līdzība ir arī ar Aladina burvju lampām – bet šo neizvērsīšu). Tuvāks – vismaz laika ziņā, jo tie ir deviņdesmitie, – Kasparam būtu cits laikapstājas jeb nepamatotas ilgstamības muzikālais projekts, kas četru gadu darba rezultātā noveda pie vienas aptuveni stundu garas dziesmas, ne velti mūziķu grupu, kas, maigi sakot, spēlēja kādu no smagā metāla paveidiem, sauc Sleep; tāpat kā Vorhola slaveno filmu. (No „miega” stāsta ņemts arī izstādes nosaukums.) Tiktāl viss saslēdzas kopā: arī grafiskais stils, mazliet atgādinot Maijas Kurševas kādreizējos sienu zīmējumus (viens vēl kādā Stabu ielas vārtrūmē redzams), un paša Groševa diplomdarba Bez ienaidniekiem (2011) konceptuālajā instalācijā iekļautā „vizuālā atsauce uz metāla subkultūru” (citēju savu recenziju). Taču Kaspara dzejoļa nobeiguma skaistās rindas – любовное кваканье огромной лягушки3 –, kuras Maksims Gorkijs kādā 1928. gada 18. aprīļa rakstā О музыке толстых (proti, par „resno” jeb buržuju mūziku), kas publicēts tālaika oficiālajā ruporā Правда (lielā māsa mūsu Cīņai), attiecina uz džezu (tādējādi apsteidzot Rietumu marksistu Adorno), piesaka vēsturisku dimensiju. Vai tāpēc šī izstāde sniedz savu artavu postmodernisma beigu nedaudz ieilgušajā kadencē, iezvanot atgriešanos pie reālā un pie vēstures? Varbūt vienkārši – pieslēdzos atkal Kaspara domu tīklam – norāda uz Rīgas andergraunda vienmuļo trokšņa līmeni?

Skats no izstādes Dopesmoker . Foto: Līga Spunde

 

Nobeigumā par politisko izvēli: kuros gados un kur tu gribētu dzert tēju (apstādināt laiku)? Daži varianti izvēlei, par atskaites punktu ņemot Gorkija „pasāžas” par džezu, kam sekoja citu censoņu pērles, tādas kā Сегодня ты играешь джаз, а завтра Родину продашь4 u. tml. Piemēram, 30. gadu sākuma Parīzē? Kopā ar Simonu de Bovuāru, kā viņa stāsta savās atmiņās, patiesi neieredzot buržuāzisko pasaules kārtību, līdz ar visiem kreisajiem intelektuāļiem vienā balsī saucot „Nost ar fašismu!” un „Atbruņošanās!”, jo franču intelektuāļi jau reiz bija iekrituši nacionālā šovinisma valgos 1914. gadā; sajūsminoties par Selīna pirmo romānu Ceļojums līdz nakts galam (līdz Nāve uz kredīta viņai un Sartram atvēra acis, atklājot nicinājumu pret mazo cilvēku, kas ved pie fašisma), pamanot pirmos Kirkegora tulkojumus, bet neinteresējoties par tiem (piebildīšu, ka šīs divas izvēles kādus pāris gadus pieejamas nu jau arī latviešu lasītājam; atskaitot Nāvi uz kredīta, kas franciski iznāk tikai 1936. gadā), smejoties kopā ar Sartru par avīzē izlasītu frāzi, kurā par gadsimta lielākajiem romānistiem nodēvēti Prusts, Džoiss un Kafka (kāds dīvains vārds „Kafka”, ja viņš būtu dižs rakstnieks, tad taču Sartram un Bovuārai būtu zināms…). Vai apstāties un „ieciklēties” 50. gadu Amerikā, kad Alens Ginsbergs Kaucienā (Howl, Sanfrancisko, 1955–1956) runā par viņa paaudzes „gaišākajiem prātiem”, „kuri meta savus pulksteņus no jumta, lai nodotu savus biļetenus par Mūžību ārpus Laika, & modinātāji krita uz viņu galvām katru dienu visu nākamo dekādi”.5 Vai varbūt starp grupas Sleep četru gadu vienmuļību deviņdesmitajos un Kauciena krītošo modinātājpulksteņu desmitgadi ir kāds intervāls, kas būtu piemērots mūsu padsmitajiem? (Četri gadi ir arī nesen notikušo vēlēšanu intervāls, un ar „(seš)padsmit” var raksturot Latvijas vēlētāja muļķības indeksu tajās – piezīme numeroloģijas mīļotājiem.)

Skats no izstādes Dopesmoker . Foto: Līga Spunde

 

Kaspara fantasmagoriskie zīmējumi uz Micēlija sienām („Mēs visi esam sēnes”, varbūt teiktu Juris Boiko, kurš tās mīlēja zīmēt) gan atradīsies vien divas nedēļas kopš atklāšanas brīža, bet pašu fantasmagoriju taču iespējams saprast arī kā politisku pamošanos Benjamina stilā. Komūnas laika barikādes tiek uzceltas barona Osmāna bulvāros, kuros pirms tam defilējis flâneur: „Telpas fantasmagorijām, kurām nododas flâneur, atbilst laika fantasmagorijas, kurās ieslīgst spēlmanis” (Parīze, XIX gadsimta galvaspilsēta Ivara Ījaba tulkojumā). Savukārt pamošanos no  fantasmagorijas var sniegt „jaunā dialektiskā vēstures metode”, kura „atklāj sevi kā māksla, kas tagadni pieredz kā nomoda pasauli, uz kuru patiesībā attiecas tas sapnis, ko saucam par pagātni. Atceroties sapni, vēlreiz iziet cauri pagājušajam! – Tātad atcerēšanās un pamošanās ir visciešākā veidā saistītas” (Pasāžu darbs, K1,3). Taču, vai Kaspara Dopesmoker Miegapele reiz modīsies, to vairs nespēju uztvert. „Es esmu zaudējusi savas spējas”, kā raksta Inga Gaile…

  1. Šie krievu vārdi pat to militārajā lietojumā šķiet ikdienišķi un pašsaprotami, savukārt vārdnīcā uzrādītie latviešu pārlidums un tuvlidums man bija pilnībā nezināmi. Varbūt letiņi pēc dabas ir „dzimuši artilēristi” un tāpēc tādus nelieto? – piezīme nacionālā esenciālisma mīļotājiem.  (back)
  2. Ja kādu interesē manis paša vieta sociālpolitekonomiskajā kartējumā, tad teikšu vien, ka jau kādu laiku esmu identificējies ar 1926. gadā nebūt ne nejauši pasprukušu Benjamina frāzi einintellektuelles Wanderproletariat. Vispār māksla, precīzāk, diskurss par mākslu, kas balstīts noteiktās zināšanās un izvēlēs, strādā kā sociālais klasifikators. Ja es būtu augstskolas pasniedzējs 70. gadu Francijā, tad, kā raksta Pjērs Burdjē, es dotu priekšroku balansam starp noteiktu pārdrošību un apdomīgu klasicismu, es noraidītu labā krasta (Sēnas, ne Daugavas) paviršo gaumi, neuzdrošinoties mesties mākslinieciskajā avangardā, vēlreiz atklājot aizmirsto, nevis jauno (silts, nosvērts, iztēli rosinošs interjers, Braks, Pikaso, Brēgels un dažkārt Kandinskis, Ugunsputna svīta, Fūgas māksla un Labi temperēts klavesīns). Citiem vārdiem sakot, piederētu pie noteikta buržuāzijas slāņa. Sk. viņa Atšķirību (La Distinction: Critique sociale du jugement); izmantoju Ričarda Naisa angļu tulkojumu (Harvard UP, 1984, p. 264).  (back)
  3. Sācis tulkot paaudzei, kas vairs un vēl nezina krievu valodu, to arī turpinu: „milzu vardes mīlpilnie kurksti”.  (back)
  4. Tulkojumā būtu jāatrod kāds vārds, kas rīmējas ar „džezu” – man nekas pieklājīgs prātā nenāk.  (back)
  5. Oriģinālu sk. Collected Poems 1947–1997, Harper Collins, 2007, p. 137; dažas rindas no visai garā kauciena Jāņa Elsberga latviskojumā – priekšvārdā Keruaka Ceļam, AGB, 2003.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri