vēls uz šīs zemes

 

Gunnars Ekelefs (Gunnar Ekelöf, 1907–1968) ir zviedru dzejnieks, tulkotājs, Zviedrijas Akadēmijas loceklis. Dzejas krājumi vēls uz šīs zemes (sent på jorden, 1932), Prāmja dziesma (Färjesång, 1941), Non Serviam (1945), Nieki (Strountes, 1955), Opus Incertum (1959), Divāna triloģija (Dīwāntrilogin, 1965–1968) u. c. Studējis orientālistiku, īpaši padziļināti persiešu valodu un sanskritu.

Šajā publikācijā iekļauti dzejoļi no Ekelefa pirmā krājuma vēls uz šīs zemes. Krājums vēls uz šīs zemes tiek uzskatīts par pirmo zviedru sirreālisma dzejas krājumu, turklāt par nozīmīgāko modernisma tradīcijas attīstībā. Dzejnieka dzīves laikā krājums izdots četras reizes (1932, 1949, 1952, 1962); katrā izdevumā autors veicis teksta (uz)labojumus.

Krājumā iekļautie 27 dzejoļi tapuši no 1929. līdz 1931. gadam franču sirreālisma (īpaši Robēra Desno (Robert Desnos), kuru autors arī tulkojis) un dadaisma ietekmē. Liela daļa no tekstiem uzrakstīta Parīzē, kur dzejnieks studēja mūziku. Kā atzinis Ekelefs, nozīmīga ietekme ir arī Igora Stravinska skaņdarbam Svētpavasaris (1913).

Gunnara Ekelefa dzeju latviešu valodā atdzejojuši Vizma Belševica un Fricis Dziesma.

Šajā publikācijā iekļautie dzejoļi ir līdz šim latviski netulkoto 1932. gada izdevuma tekstu atdzejojums bez korekcijām, ko autors veicis vēlākajos gados.

Atdzejotājs

 

karogrotāta dziesma

mostas zilacains rīts un vējš atrauj logu debesīm starp
              baltiem mākoņiem un plīvošiem aizkariem
ārā čivina putni pērļu virtene plaukstošos krūmos un lietus-
              lāses kā pērles zaļajā zālē mirdz kamēr saules-
              gaisma daiļrunīgi teic sarkstošās puķes…
un koku zarotās rokas svētī maigo gaismu kas rāmi dāvā it visu
              un skaistums kamēr klusās bezdelīgas traucas pēc mūžības kukaiņa
              neredzamajā gaisā un saule skandē un dzied zelts! zelts! un
              visa skaidrā zilā debess plaušās…

 

nojaušama klātesme

krēsla sākās ar aizlauztu skatienu
logs ilgstoši blenza
mirklī kas tika pamests
nozvanot modinātājam…

žāva pārvilkās pāri grīdai
un noslīka izlietnē
vējš atrāva vannas istabas logu
aizkari sagāja grīstē…

tur ārā lietuslāses dzēra gaismu no dūmakas
kas atbalsoja neredzamo ielu tirgotāju saucienus
un lielie melnie koki ar rokām gaisā
slējās kā kliedziens bez skaņas…

Parīze ’29

 

krēsla

vakara perlamutrs kļūst tumšāks par gliemeža čaulu jūrā
un pār visām pasaules zemēm vakara mākoņu
              degošais zelts pārvilkts apvārsnim man priekšā un aiz
              kā mazi pulksteņi kurkst purva kārpainie ugunskrupji
putni iemieg dziļi baltajās mākoņu dūnās kuras vējš izsvaida
              pār snaudošo ūdens klaju
sapņi jau dziļā miegā un puķes iemieg mierpilnajos nakts
              elpas vilcienos kas tuvojas ar griezes kluso
              šūpuļdziesmu un sienāžu pravietojumiem kamēr
              krēslas garie pusaizvērtie plaksti un zāles
              melnās skropstas rimti spoguļojas ūdenī

 

albuma lapa

kāda nakts pirms mūžiem un bez zvaigznēm, siltas rokas glāstīja
              tavas skaistās zvaigznes un tavu balsi, kas plūda pār kalniem
vai varbūt kāda balss, kuru kāds pazaudēja un kas vairs neat-
              griezās kaklā, tās neizsakāmās alkas pēc beigām, kurās
              kalnu virsotnēs liesmoja uguns un atblāzmojās savvaļ-
              zvēru acu dimantos garajā zālē
kāda nakts, kuras viļņi cēlās un brāzās pār un zem jūras virsmas,
kāda balss, kura izkliedza manu vārdu kalnu gālēs, kāda skaņa, kas
              pamesta cēlās un brāzās pār un zem milzīga vientuļa
              stundeņa sitiena,
un vējš, kas rāmi atbrīvoja atmiņu no lāpas, apdzēstas
              piekrastes bangās, no prombūtnes, kur jūra nekad
              nebeidzās,
un mans izmisums, kas ar promvērstu seju atvadījās
              no kāda, kura vārdu aizmirsu, vai aizmirstība, kas brāzās
              pār jūras krastu, kurā mirušie moluski blenza
              kā aizlauzti skatieni nākotnē

 

saules aptumsums

kad laiks bija iekš, viens klusa pēc otra putni un
klusumā apstājās cilvēki un pacēla savas galvas augšup
it kā tie kādu gaidītu. un tumsa laidās saules ēnā, saules
ēnā kā plakstiņš gaismā, un tumsā zvaigznes ieguva
acīmredzamu nenovēršamu ietekmi. un tumsa laidās
saules ēnā vai pasaules krēslojums bez apvāršņa,
kura nenovēršamā ietekme nolēmēja dabu, kas šķita tve-
ram kādu nojaušamu klātesmi… un rāmi laidās tumsa
saules ēnā un klusums saasināja visas piecas maņas
zvaigžņu nenovēršamai ietekmei, kamēr blīvais krēs-
lojums sāka līt lejup saules ēnā kā melnas
sniegpārslas un nolēmēja dabu. bet tumsa, uz kuru gaidīja
putnu klusums, tikai viegli pāršalca zemei ar savu spārnu
lai pazustu pasaulstelpā, un gaismā viss atgriezās dzīvības
ņegā kā iepriekš tāpat.

 

nāves klusums no dzeltena līdz melnam

              ārā no tumsas izslīdēja un sapulcējās ap galdu
cilvēku sejas vai maskas, kuras glabāja noslēpumu vai glabātas
pašu noslēpumā tika. blāvi dega lampas un vāji smaržoja
tēja, bet neviens neziedoja klusumu vārdam, un bezasiņu
rokas nekustīgi un gļēvi gulēja starp kausiem un šķīvjiem.
kāds, bāls un ar sarkanu puķi labās acs dobulī,
stūrī pie loga nemierīgi dvesa aiz naida pašam pret sevi, ka-
mēr krēsla laidās lejup pa ielu. pelnu traukā gulēja deg-
aukla un kvēloja. pats es noriju siekalas un noriju jēgu, kuras
bezjēdzība mani piespieda atkal un atkal vilkt to no
rīkles kā garu, garu auklu ar mezgliem: rītdien tas
atoms sprāgs, nāve vai slienas… rītdien tas atoms
sprāgs, nāve vai slienas…

 

pret trijstūri

esmu noslīdējis no funkcijas cilvēks līdz funkcijai
              grīdas mērītājs, pietiekami ilgi manas nogurušās domas klīdušas
              pašas savās iebristajās pēdās, sākot no būra līdz
              bezgalīgajai brīvībai
dažreiz no apspiestajām vēlmēm manī kāpj nelabums
              pēdējo aktīvo krāteru mutuļojošie izvirdumi
              mirstošā vulkāniskā ainavā
dažreiz es izstiepju roku, lai izklaidīgi noglāstītu nakts
              smagos spalvainos spārnus ārpus lampas šaurās gaismas joslas vai
              izdzēstu pārējo pasauli ar plaukstu, sniedzot sev attaisnojumu,
              vērst acis uz iekšu un atgādināt pašam savu nāves masku . .
reiz tad varbūt vientuļais pulkstenis, mana sirds, kas
              regulāri caururbj klusumu un bezlaicību,
              atbrīvota nositīs trīspadsmit, ērģeļpunkts sāks
              garo slīdējumu augšup un pamazām pārtaps par smalku
              balsi, kura arvien augstāk un augstāk izgaisīs bezgalības
              brīvajā skalā . .
tad debesīs vairs neatradīsies neviena zvaigzne un lampa sen būs
              aptumsusi

 

denaturēta proza
sonātes formā

              saberzt burtus starp zobiem žāvāties patskaņus,
uguns deg ellē vemt un spļaut tagad vai nekad es
un reiboņa tu vai nekad reiboņa tagad vai nekad.
mēs sākam atkal un jau
              saberzt burtu makadamu un zobi žāvājas
patskaņus, sviedri plūst ellē es iznīkstu savos virpuļos
vemt tagad vai nekad reiboņa es un tu. es un viņš viņa tas.
mēs sākam atkal un jau. es un viņš viņa tas. mēs sākam atkal un jau. es un viņš
viņa tas. mēs sākam atkal un jau. es un viņš viņa tas. kliedzieni un klaigas:
tas iet ātri kāds trakots ātrums gaisā un elle manos vir-
puļos kā trakums gaisā reiboņa. kliedzieni un klaigas: viņš
krīt viņš ir kritis. tas bija labi tas notika ātri kāds trakots ātrums
gaisā un elle manos virpuļos vemt tagad vai nekad
reiboņa es un tu. es un viņš viņa tas. mēs sākam atkal un jau. es
un viņš viņa tas. mēs sākam atkal un jau. es un viņš viņa tas. mēs sā-
kam atkal un jau. es un viņš viņa tas
mēs sākam atkal un jau
saberzt burtus starp zobiem žāvāties patskaņus, uguns
deg ellē vemt un spļaut tagad vai nekad es un
reiboņa tu vai nekad reiboņa tagad vai nekad.

 

jēgu zaudējušais orākuls

              pusnakts rimti taustās pa savu miegu rimti
rimti kā sapnis uzreiz pēc pusnakts pašnāvība turpi-
nāsies lielā spoguļu zālē vai ogļraktuvēs kuras iekrā-
so pirkstus melnus tikai nāsis neaizdegas un izkvēl
padusē
              pusnakts rimti taustās ar rādītājpirkstu sapņa
kabatās vai šausmu polipa mutē un ogļraktuves rimti
pārvēršas asiņainā masā kurā atomzvaigznes vērpj sa-
vus pavedienus kamēr mani pārpludina un aprok lido-
jošas smiltis un sienāži es smoku mirdzoši kukaiņi ņudz
man no mutes un caur muti un nāsīm sarkanās skudras
saēd acis
              ir vēls uz šīs zemes sarkanās lodes jau ripo pār
malu bezdibenī kurā joprojām iekrampējušās nocirstas
rokas ir vēls uz šīs zemes un sarkanās kāpnes jau tiecas
lejup līdz pludmalei kura tuksnesīga stiepjas gar bieziem
paklājiem izklāto jūru kas ir likteņa uzgaidāmā telpa pirms
horizonta un sasirgušā saulrieta jo marmora viļņu zilās vēnas
drīz pārakmeņosies mūžībā tās putnu vējš jau karājas
izkropļoto koku zaros kā baiļu kliedziens es negribu mirt
es negribu mirt un nespēju dzīvot..
                            ir vēls uz šīs zemes

 

pārplūdi diženā ainavā

drudzis kāpj lēni starp drupām, un lielais vientuļais kap-
              akmens rāmi spoguļojas spulgajās asinīs
kā melnas zvaigznes baltās debesīs jau sāk atklāties pretmeti,
              blāzmo
drudzis kāpj lēni un asinssarkans, pār tempļa baltajām korēm
pie plaukstas locītavām nogrieztas uz altāra guļ burvja rokas;
lai gan bez rokām, viņš nomests taps bezdibeņa
              dzīlē..
balta kā grēks no rādītājpirksta naga sūcas asins-
              pile, un nišā ap marmora dievietes kaklu
              jau vijas vara čūska..
es vairs nezinu, ko daru, bet durvis atveras, marmora
              veidola dzīslās pulsē asinis, un mana sirds pa-
              zūd akmens sienā
es vairs nezinu, ko daru, satumst priekš acīm un deguna,
              līdz nāvei kad viņa kož, lai aizzīmogotu manas lūpas
              ar šķelmīgu smaidu vai uguni, kas deg visu
              sejās..
asinis nevienmērīgi plūst marmora dzīslās, acis atveras
              pēkšņi un aizveras,
un pulksteņa vienmērīgie sitieni caururbj klusumu un sadala
              to vienādās daļās
drudzis sāk lēni laisties pār drupām, un lielais vientuļais kap-
              akmens, kas jau slīgst savos pīšļos, rāmi
              spoguļojas spulgajās asinīs
kā melnas zvaigznes baltās debesīs jau zūd pretmeti,
              krēslo
drudzis slīgst lēni, un virs virsmas ceļas grausti

 

kosmosa somnambuls

koki atkailinās zvaigznes sāk krist
aukstums dzeltina lapas kā atkritumus saulrieta iespaidīgajā
              ainavā
kaltušās lapas rāmi krīt lejup pār lauztajām acīm kuras
              mūžam raugās debesu iznīcībā
kaltušās lapas maigi pārklāj bērna aklās
              acis un rokas kas taustās sapnī un starp pludmales
              akmeņiem meklē gliemežvākus
un saules asinsgrēkā joprojām kavējas atmiņa par laiku
              kad pats biju akls kā bērns un mani sapņi
              bija bērna sapņi . .
tagad ir vēls uz šīs zemes un liktenis jau ciet ver manas acis
              bet sapņi atkal un jau pārvērš mani bērnā
              kas pār tuksnesīgās pludmales bērnistabu krītošajā krēslā
              izmisīgi meklē gliemežvākus
un klausās skaistajos viļņos kuri sasniedzot pludmales aklos
              akmeņus pārtop par raudām
jūras priekšā pasaule atrodas pamesta un tukša un krēsla pārmet
              plīvuru pār manu nogurdinošo izmisumu un jūra ir tālu
              priekšā no manām pēdām
dziļi dzelmē guļ zivis starp saviem gliemežvākiem
palīdziet man atrast palīdziet man atrast mīlestības dēļ un asaras
              kas jūras dzelmē pārvēršas pērlēs
pārsteigtās zvaigznes jau krīt kā jautājumi no citas pasaules
              un rudens vējš atbild orākula mīklās koku zaros
              promesošos kā jūra un pašas zvaigznes
promesošos kā nekustīga doma akmeņu pelēkajās galvās,
              kas kopš aizlaikiem akli apcer neredzamo
palīdziet man atrast palīdziet man atrast manis paša gliemežvāku
              kuru akli mīlēju kā bērns cerot uz dzīves pērli
palīdziet man atrast pirms viss ir beidzies
jau pazūd mans pēdējais elpas vilciens kā dūmi starp jūraszālēm
              un jūraszvaigznēm un mana seja izplūst aizvien vairāk kā
              dūmakā un lēni pazūd kā mitrs profils
              smiltīs
putns apklust un pusaizvērusies puķe čukst man tuksneša
              vārdus kuru ne dzirdēt ne redzēt es krītu
              un krītu bezgalībā promesošs kā jūra un
              zvaigznes
palīdziet man atrast palīdziet man atrast mīlestības dēļ un asaras
              kas mūžības jūrā pārvēršas pērlēs
manas alkas izkliedē mākoņus ap horizonta templi
              promesošu kā rudens vējš vai mana pēdējā elpa kas
              pazūd starp zvaigznēm promesošām kā zvaigznēm
              jūrā
un skaistie viļņi kuri viens otram ir brāļi aizskalo manas pēdas
              smiltīs un sasniedzot pludmales aklos akmeņus
              pārtop par raudām
palīdziet man atrast manis paša gliemežvāku kurš pazuda bezgalības
              jūrā un to lielo nezināmo ko es akli mīlēju
              kā bērns cerot uz dzīves pērli
viens viens kā stabs līdzenumā un akls kā bērns
              kuru miegā klusi ieaijā tā bezlaicīgā māte
              vientulība
noguris un zaudējis jēgu kā atbilde bez jautājuma vai jautājums
              bez atbildes..
koki atkailinās zvaigznes sāk krist
ir vēls uz šīs zemes

08.12.31                                

 

apoteoze

dod man indi lai mirstu vai sapņus lai dzīvoju
drīz askēze beigsies saules svētītos mēness
vārtos
un mirušā sapņi beigs apraudāt tā likteni
lai gan neko nezinās par esošo.

tēvs pie tevis debesīs es vēlos atgriezt savu aci kā
zilu pilienu jūrā
melnā pasaule vairs netic palmu zariem
un psalmiem
bet tūkstošgadīgie vēji ķemmē koku izspūrušos cekulus
avoti veldzē neredzamā klaidoņa slāpes
četras debespuses ap nāvinieka nestuvēm stāv tukšas
un eņģeļu muslīns ar burvja zizli
tiek pārvērsts
par neko

 

No zviedru valodas atdzejojis Arnis Mincenhofs

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri