Tīklu audējs

 

Džeids Vils (1978) ir tulkotājs, atdzejotājs un rakstnieks. Viņš ir ieguvis maģistra grādu Tartu universitātē somugru filoloģijā, dzīvojis arī Viļņā, bet tagad jau vairākus gadus mīt Rīgā. Džeids tulko no latviešu, lietuviešu un igauņu valodām. Viņa stāsti iepriekš ir publicēti portālā “Satori” un izdevumā “Kultūrzīmes”.

 

Kihnu salas vējainā krasta parādīšanās neko daudz neatklāja par todien gaidāmo. Ar dobju troksni prāmis atdūrās pret zemi, tā priekšējais borts tika nolaists, un mēs nokāpām no klāja. Manā priekšā bija vienīgi šaura, līkumota taka. Ne māju, ne ceļa rādītāju, nekā. Tikai šis putekļainais ceļš, kas vijās pretī augstiem kokiem.

Izskatījās, ka šie staltie koki stiepjas debesīs, godājot tās vai varbūt balstot saviem zariem kā tādi sakņoti atlanti, lai debesis nenokristu uz salas. Sajutu pēkšņu nedrošības klātbūtni, it kā kaut kas varētu aizraut mani projām. Biju uz salas, uz zemei pietauvota akmens gabala, kur tikpat kā nebija palicis iedzīvotāju, bet cilvēki joprojām dzīvoja un mira. Todien man iekrita redzēt kā vienu, tā otru.

Mani vienmēr ļoti interesējušas salas, šīs slēgtās kopienas, kas nepieņem jaunos, kas laika plūdumu izjūt citādi. Ikviena no šīm hermētiski noslēgtajām kopienām, lai kur tā būtu bijusi, man radīja dzīva muzeja eksponāta sajūtu – taču tāda eksponāta, kuru man nesaprast.

Iedams caur kokiem, kas stiepās man abās pusēs, es sāku manīt dzīvības pazīmes. Pa salu staigāja vairāki cilvēki, un vienam otram mugurā bija visai smagi vilnas svārki. No draugiem biju dzirdējis, ka daži cilvēki šeit joprojām nēsājot tautastērpus, bet nebiju tam ticējis. Taču tagad, tuvojoties salas vienīgajam ciematam, redzēju daudzas sievietes, kuras rotāja šie visnotaļ biezie svārki.

Tā kā tovasar bija rekordliels karstums, es pajautāju dažām kopā ejošām sievietēm, vai viņām nav par karstu. Viņas tikai pasmaidīja un pašūpoja galvu, sakot, ka viss kārtībā. Viņu svārki esot kā skotu kilts, sievietes noteica un devās tālāk savās gaitās.

Tā kā iedzīvotāju uz salas nav īpaši daudz – ap sešiem simtiem –, iebraucējus viņi atpazīst. Un, tāpat kā lielajā vairumā nelielo apdzīvoto vietu, arī šeit es jutu, ka viņu acis man seko, lai kurp es dotos. Kādubrīd uzdūros vienīgajai salas baznīcai, pie kuras stāvēja vairākas sievietes melnās kleitās un daži vīrieši noplukušos uzvalkos. Jutos tā, it kā viņi censtos atbrīvoties no manis ar saviem ledainajiem skatieniem. Ātri pagāju viņiem garām un devos ciemata centra virzienā, kur bija vien dažas ēkas.

Pēkšņi izdzirdēju saucienus un redzēju, kā man māj ar roku. Kāda vīrieša motocikls bija iestrēdzis dubļos, un viņam vajadzēja palīdzību.

Pienācis tuvāk, dzirdēju, kā viņš lamā savu braucamo, vienlaikus pētīdams motoru no visām pusēm, mēģinādams saprast, vai to ir iespējams kādā veidā salabot. Viņa nekoptā bārda un ar eļļu traipiem notašķītais krekls atklāja, ka viņš jau vairākas dienas dušu nav ne redzējis. Tādus tēlus biju zinājis no padomju filmām par zvejniekam, bet te manā priekšā bija īsts, kā dzintarā iestidzis piemērs.

„Vari mani iestumt? Varēšu aizvest, kur vajadzēs,” viņš teica savā grūti saprotamajā izloksnē. Sapratu tikai katru otro vai trešo vārdu, bet cerēju, ka nepalaidīšu garām neko svarīgu.

„Jā, protams,” atbildēju, jau rotīdams piedurknes un gatavodamies darbam.

„Labs ir, aiziet!” viņš nokliedzās un uzsita ar kāju pa akseleratoru, lai iedarbinātu motoru.

Doma bija tāda, ka es viņu stumju, līdz motocikls iedarbojas, tad ielecu blakusvāģī, un viņš mani aizved, kur man nepieciešams. Diemžēl nekur tālu mēs netikām.

Es stūmu, un motors ierūcās, taču tad atkal apklusa. Tāpat notika arī otrajā un trešajā piegājienā.

Ceturtajā mēģinājumā mums beidzot izdevās motociklu iedarbināt, taču tad es ievēroju, ka, pats to nemanot, esmu aizstūmis viņu līdz vienīgajam ciema veikalam, kas vienlaikus bija arī kafejnīca un hostelis. Izlēmām apbalvot sevi ar alu, par kuru maksātu mans jaunizceptais zvejnieku draugs. Vismaz tā viņš solījās darīt.

Pasūtīju divus alus no aizmugurējās letes, kuras tuvumā bija arī soli un piknika galdi, un redzēju, kā viņš mēģina atrast maku. Tikai tagad es aptvēru, ka mans draugs nav gluži skaidrā. Beidzot izzvejojis savu nolietoto, melno maku, viņš sāka to pārlapot. Sapratis, ka maksāt nāksies man, noliku uz letes septiņdesmit kronu, un mēs piegājām pie viena no galdiem.

Sarunas sākumā viņš man pateica savu vārdu, bet tad pēkšņi saguma un sāka šņukstēt. Biju nodzīvojis Igaunijā gana ilgi, lai zinātu, ka šādi emociju uzplūdi nav parasti, tāpēc biju pārsteigts, tomēr tāda kā mazohistiska interese neļāva man novērsties, kad viņš sāka stāstīt savu stāstu.

„Mans draugs, viņš strādāja Tallinā – ostā, zini, –, bet tagad viņš ir miris.” Asaras ritēja lejup pa viņa vaigiem un ķērās bārdā kā rasa. Pēc gara klusuma brīža šķita, ka viņš atgūstas. „Bēres ir šodien. Turp es braucu. Negribi aizlaist ar mani?”

Jutos tā, it kā mani nestu vilnis, kas bija pacēlies, kad palīdzēju viņam iedarbināt motociklu. Un šim stāstam bija jādodas pretī savam loģiskajam noslēgumam.

Pabeidzām alu un atgriezāmies pie viņa motocikla. Balss manā galvā nezin kāpēc vēlējās šo piedzīvojumu. „Kaut tu tagad palaistos,” nomurmināju pats sev, kad viņš mēģināja iedarbināt motoru. Tas ierūcās, es ielēcu blakusvāģī, un mēs aiztraucāmies mežā.

Drīz vien nonācām pie klajuma. Tur mūs gaidīja plaša, bet pieticīga kapsētiņa ar viscaur izkaisītiem kapakmeņiem, kas bija pretstatā tām kārtīgajām kopiņu rindām, pie kurām biju pieradis ASV. Ceļš apvijās apkārt klajumam un viegli pacēlās augšup. Mēs turpinājām pa to braukt, līdz nonācām aiz kapsētas, kur apstājāmies un apsēdāmies uz soliņiem pie vienas no kapavietām ar skatu uz visu kapsētu.

Un tad es izdzirdēju gaudas. Tādas gaudas, par kurām iepriekš biju tikai lasījis leģendās par īru spokiem, kas pareģo nāvi, un citiem mitoloģiskiem gariem – tādiem, kas izsitas cauri gaisam un uz vietas tevi sasaldē. Man matiņi uz skausta saslējās stāvus.

„Kas bija tas?” noprasīju, nespēdams noticēt dzirdētajam.

„Procesijas dziedātājas. Zārks tiek ienests kapsētā.”

Un patiesi, es ieraudzīju sākumu sērotāju ķēdei, kas lēnām devās uz apglabājamā pēdējo atdusas vietu pa to pašu ceļu, pa kuru nupat bijām braukuši mēs. Šķita, ka procesija iet veselu mūžību, zārkam virzoties uz priekšu kā pa plecu viļņiem. Divas vecas sievietes apraudāja aizgājēju skaļām gaudām, kas dūra tieši sirdī.

Gājiens aprāvās pie nesen izrakta kapa, un nācēji sastājās pusaplī tam apkārt. Tieši kapkalna priekšā parādījās trausls sievietes tēls. No pūlīša izskrēja divi bērni un pieķērās viņai pie kājām. Sieviete pavilka malā savu melno plīvuru un palūkojās uz mācītāju, bet tad atkal bezdibeni sev priekšā.

„Runā, ka viņš nomira kādā negadījumā uz kuģa, bet es dzirdēju, ka viņš saplēsās ar kapteini un tas izlēma no viņa atbrīvoties,” pa vidu šņukstiem mēģināja skaidrot mans paziņa.

Cilvēki pusaplī stāvēja nekustīgi, tāpat kā visa apkārtne. Vienīgi koku galotnes pavisam viegli šūpojās vējā. Sieviete šķidrautā noliecās, paņēma saujā zemi un iesvieda to kapā. Tad lēnām, cits pēc cita, tāpat izdarīja pārējie, tā arī nepaceldami noliekto galvu.

Mans draugs noslaucīja asaras savā netīrajā flaneļa kreklā, bet drīz vien viņa noskaņojums strauji izmainījās un viņš kļuva pat ļoti priecīgs. „Negribi atnākt uz mana drauga dzimšanas dienu? Viņš dzīvo netālu. Varu tevi tur aizvest.”

Šis piedāvājums mani izbrīnīja vēl vairāk nekā pirmais. Kā bija iespējams no bērēm doties uz dzimšanas dienas svinībām? Uz salas pieredzētais mani jau bija tā apstulbinājis, ka es nedomādams piekritu piedāvājumam.

Piecēlāmies no soliņa, piegājām motociklam, un viņš ierūcināja motoru. Ielēcu eļļainajā blakusvāģī, un mēs atkal aizdrāzāmies mežā.

Drīz vien apstājāmies klajumā, kurā stāvēja divas mājas: pussagruvusi, blāvi dzeltena vienstāvīga koka māja, bet netālu no tās – skaista, spilgti sarkana divstāvu māja. Nokāpām no motocikla un iegājām pa durvīm dzeltenajā mājā. Tai bija klona grīda. Ballīte bija sākusies bez mums.

„Gribi alu?” Telpā, kas šeit kalpoja par dzīvojamo istabu, man to pajautāja noskretis mana paziņas draugs, smeldams stikla burciņā dzeltenu šķidrumu, kas skalojās vannā. „Jā,” atbildēju, mēģinādams uz brīdi iejusties starp šiem dzīves atkritējiem, vērodams šo tik atšķirīgo, bet tomēr līdzīgo tēlu parādi – viņiem visiem bija nekopta bārda, vēja appūsta āda un veci tvīda mēteļi kā netīriem zvejniekiem vecā padomju filmā.

Pēc brīža izgāju ārā ieelpot svaigu gaisu un sāku pētīt sarkano māju otrpus klajumam. Kad nu man bija iespēja to pienācīgi novērtēt, es redzēju, cik brīnumaini labā stāvoklī bija šī māja, kādas sīkas, rokām grebtas zīmes stiepās visgarām jumtam, cik skaisti mauriņā ziedēja puķes.

Zāliena vidū sēdēja sirms vīrietis un lāpīja milzīgu tīklu, kas bija izplāts viņam visapkārt. Izskatījās tā, it kā viņš būtu ieķēries gigantiskā zirnekļu tīklā un stoiski pieņēmis savu upura likteni.

Nācu vīrietim klāt no savas puses, skaļi viņu sveicinādams un kāpdams uz zariņiem, bet viņš pat nepagriezās, turpināja koncentrēties uz savu darāmo. Uzsaucu viņam vēlreiz, bet vīrietis joprojām nepievērsa man uzmanību. Nezināju, ko domāt, – vai tā šajā salā bija pieņemts, vai arī es jau būtu sadusmojis viņu ar savu negaidīto apciemojumu?

Aizgāju līdz tīkla priekšai un pavēcināju rokas, vēlreiz skaļi pasveicinot vīrieti. Viņš pacēla galvu un vienmuļā balsī noteica: „Tere.” Piegāju tuvāk, un mēs sākām strupiem teikumiem sarunāties.

„Lūdzu, runā skaļāk,” viņš norādīja uz savu dzirdes aparātu, ko iepriekš nebiju ievērojis. „Kā tevi sauc?”

„Toms.”

„No kurienes tu esi?”

„No ASV.”

„Mans brālis kara laikā aizbēga uz Kanādu. Tagad dzīvo Ontārio. Tur viņam ir bērni. Ik pa dažiem gadiem atbrauc ciemos.”

Viņš turpināja runāt īsiem teikumiem, stāstot, ka vairāk nekā četrdesmit gadu ir strādājis par zvejnieku, bet tagad palīdz citiem ar viņu tīkliem.

Tad viņš man noprasīja, vai nevēlos padzerties. Spīdēja svelmīga saule. Auksts ūdens būtu īsti laikā. Lēnām iegājām spilgti sarkanās divstāvu mājas virtuvē. Viņš pasniedza glāzi ūdens un stingri mani uzlūkoja.

„Zini, ziemeļu teikās tīklos mēdza ķert ne tikai zivis, bet arī cilvēkus.” Viņš brīdi pakavējās pie šīs domas. „Reizēm tā notiek joprojām,” viņš piebilda un mazliet pagrieza galvu, it kā gribētu to apsvērt.

Bet dažas sekundes vēlāk vecais vīrietis atguva savu cieto sejas izteiksmi un ielūkojās man tieši acīs. „Es redzēju, ka tu piebrauc ar Otu. Tu esi ar salas lielākajiem zagļiem.” Viņš uz mirkli pieklusa un stingri paskatījās uz mani. „Ieteiktu bēgt cauri mežam, kamēr vēl ir tāda iespēja.”

Atbildei pamāju, un mēs izgājām ārā. Viņš norādīja uz ceļu, kas stiepās gar viņa māju, pateica, ka vislabāk būtu iet projām pa to un darīt to ātri, kamēr viņi vēl dzer.

Atgriezos pie motocikla, kas stāvēja dzeltenās mājas priekšā, savācu savas mantas no blakusvāģa un klusītēm sāku iet pa ceļu, līdz no mājām mani vairs nebija iespējams saskatīt.

Un tad es metos skriet.

Skrēju, cik ātri vien jaudāju. Drāzos starp kokiem, kas stiepās pretī debesīm, traucos pāri staipīgajām sūnām, kurās slīga mani platie soļi. Vienubrīd pārlēcu lielam akmenim, bet piezemējos neveikli. Celis nopaukšķēja, un cauri kājai izbrāzās sāpju vilnis. Tieši tad izdzirdēju motora rūkoņu. Iegrimu sūnās un pavēros augšup pret kokiem. Varbūt viņi lūdza tos dievus, kurus nu vajadzēja arī man.

 

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri