punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Sarežģītās attiecības

Māris Kūlis

12/11/2018

 

Par Kaspara Kļaviņa monogrāfiju Savienotie trauki (LU Akadēmiskais apgāds, 2018)

 

„Lasi!” Muhammadam pavēlēja eņģelis. Viens no skaidrojumiem pēkšņajam arābu un visas islāma kultūras izaugsmes sprādzienam 7. gadsimtā ir mācīšanās kultūras rašanās Arābijas pussalā lielākoties lasīt un rakstīt nepratēju vidē. Šī „mācīšanās kultūra” savstarpēji nemitīgi karojošo cilšu pēctečus un jaunos pravieša Muhammada sekotājus pamudināja izveidot civilizāciju, kas īsā laikā un apreibinošā ātrumā kļuva par vienu no garīgās, intelektuālās, zinātniskās dzīves centriem. Varētu teikt, ka vēl 11. un 12. gadsimtā tieši Bagdāde, nevis Londona, Roma vai Parīze bija pasaules intelektuālās un ekonomiskās dzīves centrs.

Lasīt nudien ir vērtīgi; un lasīt par tēmām, kas liek skatienu vērst tālāk un plašāk. Vēsturnieka, Tuvo Austrumu pētnieka Kaspara Kļaviņa  monogrāfijā Savienotie trauki var lasīt tieši par to – par citādo, kas bieži vien ir krietni tuvāks nekā šķitis, un par savējo, kam saknes nereti ir pavisam svešas. Turklāt – te taisnība Kasparam Kļaviņam – atšķirīgas un kopīgas iezīmes Rietumu un Tuvo Austrumu sabiedrībā ir gan niansētas, gan daudzpusīgas, gan strīdpilnas.

Savienotie trauki aptver ļoti plašu un dažādu tēmu loku, taču tās visas ir saistītas ar centrālo tēzi, kas ietverta jau grāmatas nosaukumā, proti, Eiropas un Tuvo Austrumu ciešā saikne „veido kaut ko līdzīgu savienotajiem traukiem, kas nav atdalāmi neatkarīgi no vēlmes un spiedienu izjūt vienlīdzīgi” (12. lpp.). Tādējādi Rietumu un Austrumu (visupirms Tuvo) attiecības tiek parādītas nevis kā pretpoli, bet gan kā nemitīgā komunikācijā un savstarpējā ietekmē pastāvoši stāsti un notikumi, kas pārklājas un savijas. Mūsdienās, it īpaši dažādu politisku un reliģisku apsvērumu dēļ, šī saikne ir ne jau pagaisusi, bet gan noslēpusies vai pat apslēpta. Tādā ziņā Kaspara Kļaviņa darbs ir lielisks ceļvedis seno un šobrīd pastāvošo civilizāciju saišu izzināšanā, lai saprastu, ka kopīgā ir ārkārtīgi daudz – sākot ar ideoloģiskām un filosofiskām un beidzot ar saimnieciskām vai medicīniskām nostādnēm.

Grāmatu veido četras daļas (neskaitot ievadu, bibliogrāfiju utt.). Ne tikai pirmajā nodaļā Sevis meklēšana svešajā, kas ir ievērojami garāka par pārējām trim, bet arī visās pārējās Kļaviņš sniedz neskaitāmus piemērus, kas parāda dažādo kultūru un tradīciju saskares punktus: atšķirības krusta karu uztverē Rietumos un Austrumos, Osmaņu impērijas idealizēšana („pilnīga vienprātība” sultāna zemēs – 64. lpp.), islāma un reformācijas attiecības („turks ir luterāņa laime” – 49. lpp.), islāma un kristietības interpretācijas vai tendenciozi atstāstījumi (abpusējas apsūdzības daudzdievībā vai pagānismā) un daudzas citas. Autors aplūko arī hronoloģiski jaunākas tēmas, piemēram, modernisma ienākšanu un adaptāciju, kas nereti rezultējās pilnīgi pretējos virzienos (Turcijas sekulārā vadoņa Ataturka vai Ēģiptes islāma fundamentālista un radikāļa Saijida Kutba versijās).

Austrumu un Rietumu „trauku” savienotība un atšķirība izpaužas arī tādos tematos kā vēstures izpratne Rietumos un Austrumos, vai tā būtu diēta vai medicīna. Kaspars Kļaviņš aplūko dažādas filosofiskas un reliģiskas koncepcijas, kas līdz pat šodienai būtiski ietekmē medicīnas izpratni, – slimības kā ārēja ļaunuma vai arī iekšējas disharmonijas interpretācija ir tam spilgts piemērs. Tāpat arī tāda tēma kā melanholija, skumjas un prieks (rietumnieku „kolektīvā grūtsirdība”) un no tās atvasinātā miesas nicināšana kristietībā vai koncentrēšanās uz dzīvi „šeit un tagad” Tuvo un Tālo Austrumu filosofijā.

Visu šo nosaukto un nenosaukto tēmu izklāsta kontekstā jāņem vērā, ka grāmatas centrālais pavediens ir saikne starp šķietami nesavienojamām idejām, kas tomēr ir savienotas, turklāt cieši. Līdz ar to var tikai pievienoties K. Kļaviņa atzinumam, ka „Tuvie Austrumi, tāpat kā Rietumi, drīzāk ir kultūrvēsturisks, nevis ģeogrāfisks nosaukums” (6. lpp.). Bieži vien piesauktā civilizāciju konfrontācija, kuras robeža tiek definēta ģeogrāfiski (mēs un tie citādie, tālumā, otrpus Bosforam un Vidusjūrai), drīzāk ir mūsdienu politiskās realitātes konstruējums, kas diemžēl ir pamatīgi ieaudies sabiedrības uzskatos.

Kaspara Kļaviņa grāmatu nevajag uztvert kā stingri klasisku vai „sausu” akadēmisku pētījumu. Tā ir krāšņs, kultūrvēsturiskiem piemēriem piepildīts vēstījums, kas pauž skaidri un nepārprotami nolasāmu autora attieksmi pret virkni tematu. Taču tas nekādā gadījumā nepadara grāmatu mazvērtīgu. Gluži otrādi, esejistisko darbu, kas sarakstīts raitā, interesantā, plūstošā valodā, padara tikai dzīvāku, vienlaikus nezaudējot nopietnam pētījumam piedienīgo precizitāti. Teksts ir piesātināts ar milzīgu faktu klāstu. Savukārt bibliogrāfijā atrodami ne tikai paši jaunākie izdevumi, bet arī tādi, kas datējami pat ar 1587. gadu.

Viens, ja ne pats galvenais, Kļaviņa pretinieks ir skaidrs – tas ir globālais kapitālisms (ar visām no tā izrietošajām sekām), kas, pēc autora domām, ir sagandējis gan Tuvo Austrumu, gan Rietumu kultūru un arvien straujāk ved visu cilvēci uz bezdibeni: „Tagad cilvēku resursu, dzimstības perspektīvas un iedzīvotāju vitalitātes ziņā ne tikai Eiropa, bet visa Rietumu pasaule kā iedzīvotāju kopums [..] veido novecojušu un depresīvu vidi, kurā katru atjaunotnes mēģinājumu noslāpē jebkuras darbības vērtēšana īslaicīgas peļņas gūšanas kontekstā (ASV), vai arī kur to bremzē pārvaldes un drošības struktūru personāls, par kura vienīgo problēmu kļuvusi savas darbavietas un augstā atalgojuma saglabāšana (Eiropa)” (10. lpp.). Šādam uzskatam, protams, ir daudz pretinieku, it īpaši „globālā kapitālisma” sniegto iespēju izmantošanas lietpratēju rindās, tomēr nevar noliegt, ka tas ir ļoti būtisks apsvērums, kas patērniecības apreibinātajā sabiedrībā (arī Latvijā) bieži tiek nepelnīti ignorēts. Tomēr, lai gan Rietumu ietekme nudien nereti ir postoša, taisnība ir arī tiem, kas mūsdienu Tuvo Austrumu problēmas skaidro ar iekšējiem cēloņiem. Piemēram, reliģiskie fundamentālisti vēsta, ka nelaimes ceļas iz ticības krīzes, bet rietumnieciskā liberālisma atbalstītāji spriež, ka vaina ir brīvības trūkumā. Lai nu kā, diezin vai Abāsīdu kalifāts būtu sabrucis mongoļu priekšā, ja nebūtu jau iekšēji paguris. Tāpat arī mūsdienu islāmticīgo sabiedrībā acīmredzot kaut kas nav lāga, ja reiz tā ir tik uzņēmīga pret Rietumu kaitēm.

Grāmatas trūkums ir tas, ka tā ir pārāk īsa (256 lpp). Tas ir trūkums, pirmkārt, tāpēc, ka grāmata ir saistoša un interesanta. Otrkārt, tāpēc, ka pieteiktais temats – Rietumu un Austrumu salīdzinājums – ir neiedomājami plašs, līdz ar to tas vienmēr būs nepietiekami izvērsts. Tā ir problēma, ar kuru saskaras jebkurš pētījums, kas tiecas sniegt ieskatu kultūru un civilizāciju dinamikā: procesus, faktus, interpretācijas var rindot un rindot, tiecoties sasniegt pilnību, taču tas vienmēr būs utopisks mērķis. Gluži kā jebkura karte nav identiska ar realitāti, bet to tikai shematiski attēlo, arī kultūrvēsturiski darbi ir kā centieni visupirms sniegt orientierus. Galu galā tam piekrīt arī pats autors. Grāmatas noslēgumā, runājot par vēstures mantojumu, Kaspars Kļaviņš norāda, ka, „informējot par kopīgo, toleranti izskaidrojot atšķirīgo un akcentējot pozitīvo Rietumu un Austrumu tradīcijās, tam būtu liela vispārcilvēciska nozīme mūsdienu pasaulē, kas cieš no vispusīgu zināšanu deficīta” (228. lpp.).

Šāda sacerējuma pamatuzdevums ir mazināt vispusīgo zināšanu deficītu par kultūru un reliģiju attiecībām. Līdz ar to grāmatā vilsies visi tie, kas meklēs Austrumu kultūru un it īpaši islāma vienkāršotu vai pat politizētu atmaskojumu. Nekā tāda! Tieši otrādi, islāmiskā kultūra ir parādīta visā tās spožumā, nereti tieši, bet godīgi izaicinot iesīkstējušo augstprātību, kas ilgstoši valdījusi rietumnieku apziņā. Nav vērts ielūkoties vēsturē, ja vienīgais nolūks ir gūt apliecinājumu saviem aizspriedumiem par iedomāto Rietumu pārākumu cilvēces vēsturē.

Vēstures pētniecība ir dialoģiska, kurā pētnieks un avoti atrodas sarunas attiecībās. Tikai ļaujot runāt, var izdoties saklausīt. Šāds sarunas vedums ir klātesošs itin visā grāmatas izklāsta gaitā. Tāpēc vilsies arī visi tie, kas vēlēsies izlasīt Rietumu atmaskojumu. Tekstā atgādinājums „Neidealizēsim!” izskan ik uz soļa. Katram kultūras fenomenam ir savas ēnas puses, un tās nedrīkst aizmirst. Gluži kā savienotajos traukos – spiediens izlīdzinās, un kultūras mijiedarbojas. Šāda moderna, mūsdienu humanitāro zinātņu metodoloģijās sakņota nostādne Kaspara Kļaviņa veikumu padara par atzinīgi vērtējamu Latvijas zinātnieka devumu, raksturojot saskarsmi starp dažādām kultūrām vēsturiskā un mūsdienu skatījumā.

Šī monogrāfija var būt ierosinājums citiem Latvijas pētniekiem radīt līdzīga žanra darbus – atraktīvus, uz dialogu orientējošus un toleranci stimulējošus sacerējumus, kas tik ļoti vajadzīgi mūsdienu konfliktu piesātinātajā pasaulē.

Vairāk pārmetumu izpelnās grāmatas mākslinieciskā apdare. Manuprāt, uz vāka attēlotais divkrāsu „grābeklis” kopsolī ar grāmatas nosaukumu Savienotie trauki, ko izprast var, tikai izlasot ievadu, drīzāk maldina, nevis papildina vai paskaidro.

Grāmatu nudien ir vērts lasīt kaut vai tādēļ, lai paskatītos spogulī. Tad var izrādīties, ka „citādais” un „svešais” nav nekas cits kā vien paša tēls, projekcija, taču ietērpts eksotiskās drānās. Kultūru atšķirības, protams, ir reālas. Taču naivs ir uzskats, ka kultūras ir pastāvējušas un principā spētu pastāvēt izolācijā. Šajā sakarā krāšņa ir atsauce uz sīriešu arābu dzejnieku Adonīsu – viņa identitāte „sakņojas tiklab Sīrijā kā visā Vidusjūras reģionā” (206. lpp.). Līdz ar to Adonīss parāda, ka nav kādas robežas, kāda augsta mūra, kas viņa un pat visu nenoteikti definēto reģionu varētu sašķēlēt atsvešinātās daļās.

Grāmatu var lasīt arī visi tie, kas tomēr centīsies rast „atmaskojumus”. Taču tad ieteikums ir viens: lasīt, sēžot dīvānā. Kāds sakars islāmam ar katrā latvju mājā atrodamo dīvānu – to jau katrs pats var noskaidrot Vikipēdijā

Dalies ar šo rakstu