kafija un zemenes

 

Laura Vinogradova dzīvo Rīgā un mācās Literārajā akadēmijā. Līdz šim rakstījusi bērniem, bet novembrī Zvaigzne ABC izdeva viņas pirmo grāmatu pieaugušajiem – krājumu izelpas. kafija un zemenes ir grāmatas ievadstāsts.

 

Kad vakarā pārvelkos mājās no darba, viņa vēl nav. Un vakar nebija. Es pat negaidīju. Vairs negaidu, nē. Sākumā gan gaidīju. Atceros pirmās reizes, kad vīrs nepārnāca vakarā mājās. Es zvanīju viņa vecākiem, draugiem. Zvanīju pat bijušajai sievai, bet viņa tikai noteica:

– Droši vien kaut kur dzer!

– Nē, Aivars vairs nedzer! – es viņai dedzīgi apgalvoju.

– Kā tad! – bijusī novilka. – Muļķe tu esi, ka viņu apprecēji, es tev jau teicu…

– Nevis apprecēju, bet iemīlēju, – es iebildu, bet viņa sarunu jau bija beigusi.

– Pī, pī…

Dzer? Vai varētu būt, ka dzer? Bet viņš taču solīja… Toreiz uzmetu plecos veco jaku un gāju viņu meklēt. Apjautājos tuvākajā veikalā, un tur man norādīja uz kādu zālājā gulošu vīru ielas pretējā pusē. Es uzmanīgi pārskrēju pāri ielai un, neticēdama savām acīm, vēros viņā. Aivars. Mans mīļotais. Skaistie, biezie mati pilni ar ielas putekļiem, un bikšu priekša nodevīgi mitra. Smird pēc stipra alus un mīzaliem. Es toreiz knapi dabūju viņu kājās un stutēdama aizvilku līdz mājām. Tantes, uz ielas mūs atpazīdamas, sačukstējās un bez jebkādas žēlastības blenza. Man bija vienalga. Es spēju domāt tikai par Aivaru. Kas bija noticis? Kā dzīve viņu sāpinājusi, ka viņš atsāka dzert? Kāpēc es to nepamanīju un nepalīdzēju?

Bet tagad tas ir beidzies. Pāri. Es vairs neeju viņu meklēt un negaidu. Pat zābakus nenovelku, kad viņš pārrodas un iekrīt gultā.

– Kāpēc tu nešķiries? – draudzenes man jautā.

– Aivars jau divas nedēļas nav dzēris ne pilītes. Tā bija pēdējā reize!

– Noteikti ne! – draudzenes apgalvo, un es zinu, ka viņām taisnība.

Zinu, ka tas nebeigsies. Zinu, ka jau pēc pāris dienām viņš kļūs nemierīgs, pīpēs vairāk nekā parasti un tad pazudīs no mājas. Bet cilvēkos es viņu aizstāvu, jo jūtos kā muļķe. Muļķe, kurai nav izdevies. Muļķe – tāpat kā mana mamma un vecmāmiņa. Atšķirība ir tikai dažās niansēs. Vectēvs dzēra viens. Slēpa pudeli traktorā un dzēra. Strādāja arī dzērumā. Tēvs dzēra kopā ar māti. Un sita viņu. Strādāja, kad gribēja. Bet mans Aivars dzer ar draugiem un pret mani ir ļoti labs. Tikai dzēris neiet darbā, tāpēc darbu zaudē un nākas strādāt man. Es arī strādāju. Kur nu sanāk. Bet daudz kur jau nesanāk, jo man nav nekādas prātīgas izglītības. Es nepabeidzu vidusskolu, tāpēc oficiāli esmu jauna sieviete ar pamatskolas izglītību.

Darbu atrast grūti. Visbiežāk tie ir tādi mazi gadījuma darbiņi. Šovasar tirgoju zemenes. Ārā pie lielveikala. Darbs nav grūts, un es arī nebaidos no tām runām par nekaunīgiem zagļiem, kuri uzglūnot ogu pārdevējām. Cik tad man te tās naudas? Vai tad tādas summas dēļ ir vērts uzbrukt? Gaišā dienas laikā, kad tepat lielveikals, apsargu pilns? Nu nē. Nav jau viņi muļķi, tie zagļi. Pārāk zemu mēs viņus vērtējam.

No rīta stāvu dušā, kad dzirdu kādu atslēdzam durvis un ienākam dzīvoklī. Aivars. Nenovelk apavus un, pie sienām turēdamies, ieiet istabā. To visu es dzirdu, atpazīstu katru skaņu. Kā viņš liek roku pie sienas, kā nočīkst viņa zābaki, kad viņš kāpj pāri slieksnim, un kā novaidas, iekrītot gultā. Es ieziepējos, noskalojos, tad saputoju matos šampūnu, mazliet paturu un izskaloju. Kaut kur lasīju, ka šampūns matos jāpatur nedaudz ilgāk, ļaujot labajām vielām iesūkties. Slaukos lielajā dvielī un pētu sevi. Āda sausa un saulē nobrūnējusi. Vajadzētu kādu krēmu, bet krēmiem jau sen nesanāk. Neatceros, kad pēdējo reizi mans ķermenis ir sajutis krēmu, un tas jau nav tas sliktākais. Grūtāk bija pierast, ka naudas nesanāk arī skuvekļiem. Kājas spalvainas, paduses spalvainas, kaunums spalvains. Mierinu sevi ar domu, ka agrāk tā bija ierasta lieta un ka patiesībā tas ir ļoti dabiski. Bet nav. Nav vairs agrāk. Ir šodiena, un es tomēr labāk gribētu gludu. Slēpju to visu no cilvēkiem, nekad nevelku īsus svārkus un nekad – krekliņus bez piedurknēm. Padusēs tos matiņus vēl kaut kā ar šķērēm apgriežu un tad raudu par to, cik ļoti man sevis žēl.

– Mīļum, uzvārīsi man arī kafiju? – Aivars sauc no blakusistabas, kad es iznāku no dušas un ieslēdzu virtuvē elektrisko kafijas kannu.

Es neko neatbildu, jo Aivars tāpat zina, ka es uzvārīšu. Tieši tādu, kāda viņam patīk. Stipru un saldu. Vismaz pāris karošu cukura.

Man patīk tikko aplietas kafijas smarža. Tāda silta un tumīga. Bija laiks, kad es kafiju nedzēru, bet dažreiz to tāpat vien aplēju. Smaržas dēļ. Saelpojos dziļi un biju laimīga. Šorīt virtuvē nesmaržo tikai kafija, šurp atplūst arī „smaržas” no Aivara. Lētas ļergas dvaka. Es sajūtu rūgtumu sevī. Maisu viņam kafiju, un acis lēnām klīst pa virtuvi. Apstājas pie kādas baltas pudeles uz ledusskapja – Vito. Augu mēslošanas līdzeklis. Un tad manas kājas vairs nav manas kājas. Tās pieiet pie ledusskapja. Manas rokas vairs nav manas rokas. Paņem augu mēslošanas līdzekli un atskrūvē vāciņu. Tā vairs neesmu es. Tā cita, kas manā ķermenī, paņem pudeli un mazliet, tikai mazliet ielej Aivara kafijā. Tad pudeli noliek atpakaļ, aizskrūvē vāciņu un kafiju nes Aivaram. Skatās, kā viņš to kāri dzer.

– Mmm, paldies, mīļum! Tu mani izglābi! Kaut kā sūdīgi jūtos…

Un tad mīļums ir atpakaļ. Tās atkal ir manas kājas un manas rokas. Es platām acīm noraugos Aivarā. Kas tagad būs? Kas ar viņu notiks? Kā lai es viņam pasaku, ko izdarīju? Un ja nu viņš nomirst? Ko es iesākšu, ja viņš nomirs? Bet tad pēkšņi man tā nemaz nešķiet slikta doma. Vai tad tā nebūtu brīvība? Vai tad tās nebūtu beigas un sākums? Vai tad nesāktos kaut kas laimīgāks?

Kad eju uz darbu, Aivars paliek guļam. Izdzēra kafiju un aizmiga. Promejot vēl piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka elpo. Tad vieglu soli devos prom. Nenomirs viņš, zinu jau zinu. Puķes nenomirst, tad jau arī Aivars izdzīvos. Un tā ļerga, ko viņš sevī lej iekšā, ir vēl sliktāka par Vito. Es jūtos sasodīti labi. Tāda mazliet vīra indēšana. Raganīga atriebe par to, ka piemānīja mani. Par to, ka pašā sākumā noticēju viņa nedzeršanai. Solis kļūst vieglāks, un es uzsmaidu garāmgājējiem. Viņi pat iedomāties nevar, cik drosmīga sieviete es spēju būt!

Darbā viss mierīgi. Pilsētas cilvēki pērk zemenes, un man nav vientuļi. Nepatīk man tukšās dienas, gribas tomēr ar kādu aprunāties. Labu dienu novēlēt, par zemenēm un karsto laiku papļāpāt. Vismaz. Citādi ir tikai lielveikala apsargs, ar kuru runāšana ir neizbēgama, ja gribi, lai šis palaiž uz tualeti. Tad nu ar viņu jāflirtē un jāuzsmaida pāri pircēju galvām. Dažreiz jāpiemiedz ar aci un valšķīgi jāsmejas par viņa jokiem. Ir tāds apsargs Imants, ar to vēl tā mierīgāk, bet Sergejs… ak manu dieniņ… Katru reizi no viņa jūtu neslēptu aicinājumu uz seksu. Vienu reizi dusmīgāk atcirtu, pēc tam visu dienu netiku uz tualeti. Māju viņam, māju, bet šis izlikās, ka neredz. Vakarā, kad beidzot tiku pačurāt, sāpēja tā, ka jāraud. Kopš tās reizes man mācība. Esmu neprātīgi viņos iemīlējusies, un, kā tikai pamāju, tā šie klāt – uzpasēt manus zemeņu ratus.

Visu dienu domāju par Aivaru. Nez kā viņš jūtas? Nevajadzēja man tomēr tā. Nesmuki. Tā taču neviens cilvēks otram nedara. Un kaut kad jau es viņu mīlēju,

kaut kad bijām tuvi un elpojām viens otra elpu. Bet nu es indēju viņu ar augu mēslošanas līdzekli. Nekad, vairs nekad, es sev nosolos.

Vakarā, stumjot ratiņus ar neiztirgotajām zemenēm uz veikala aizmugures durvīm, man pēkšņi trakā ātrumā pretī brāžas sveša mašīna. Ko tā darījusi aiz veikala? – es vēl paspēju iedomāties, un tad mašīna aizķer manus ratiņus. Tie ar visām zemenēm aizlido, mani paķerdami līdzi. Es guļu zemē. Nekas nesāp, ir tikai milzīgs apjukums. Skatos, kā visapkārt sašķīdušas zemenes, un man gribas raudāt. Būs jāmaksā, noteikti. Saimnieks nekad neatlaidīs zaudējumus. Un varbūt pat vēl nauda par ratiņiem būs jāatdod. Pieskrien Imants un ceļ mani kājās.

– Tev viss labi? Vari pakustēties?

– Jā, – es atbildu un nenolaižu acis no zemeņu putras uz asfalta.

– Neuztraucies, viss ir fiksēts kamerās, mēs viņu atradīsim!

– Ko tas man dos… – es nomurminu un savācu zemē izbirušās kastes.

Imants palīdz salauztos ratiņus aizvilkt līdz veikalam. Iedod man izdzert mazu krūzīti šņabja, lai beidzu drebēt. Zvanu saimniekam un klausos, ka visus izdevumus par zaudētajām zemenēm un ratiņu labošanu atvilks no manas algas. Imants ielej vēl vienu krūzīti, es izdzeru un velkos mājās. Eju garām sašķaidītajām zemenēm – viss asfalts sarkans un gaiss pilns zemeņu smaržas. Tik saldi. Es kāri ievelku elpu un domāju, ka varbūt nekad dzīvē vairs nepieredzēšu, ka asfalts tik ļoti spēj smaržot. Apstājos un ieelpoju to visu vēl kādu brīdi. Pasmaidu. Jo pēkšņi šī asfalta pieredze šķiet daudz nozīmīgāka par to, ka algu šomēnes tikpat kā neredzēšu. Vai saimnieks ko tādu maz kādreiz ir piedzīvojis? Vai ir juties tik labi, stāvot un elpojot asfaltu? Diez vai. Un tāpēc īstais zaudētājs ir viņš.

Pārnāku mājās. Aivars sēž uz dīvāna un skatās ziņas.

– Kas būs vakariņās? – viņš man sauc.

– Tas, ko tu uztaisīji, – es atbildu.

– Neāksties, tu labi zini, ka ēst taisīšana ir sieviešu darbs.

Ievelku dziļas un garas elpas. Nomierinos.

– Zupa.

Pēc stundas zupa gatava. Izvāru parasto, dārzeņu. Gaļas nav, pielieku klāt buljonu. Smaržo garšīgi. Saleju bļodās, lai nedaudz atdziest.

– Maizi tev uzsmērēt? – saucu Aivaram uz blakusistabu.

– Jā! – viņš atkliedz atpakaļ.

Smērēju sviestu uz maizes, un acis klejo pa virtuvi. Apstājas pie baltas pudeles uz ledusskapja. Vito. Augu mēslošanas līdzeklis. Pieeju pie ledusskapja, paņemu pudeli, atskrūvēju vāciņu un nedaudz pieleju Aivara zupai. Samaisu un nesu vīram. Es atkal jūtos sasodīti labi.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri