Jautājums kā atbilde

 

Par Kirila Ēča un Āranda Ruģēna veidoto žurnālu Ķīlis (Rīga, 2018)

 

Iznākot jau otro reizi divu gadu laikā, Kirila Ēča un Āranda Ruģēna iniciētais izdevums Ķīlis apliecina zināmu regularitāti, tādēļ, neskatoties uz visnotaļ brīvo formāta definējumu, varētu būt uzskatāms par pieteikumu literārās periodikas jomā – kā almanahs, piemēram. No mediju kultūras viedokļa tas ir interesants fenomens, kas daļēji iekļaujas anarhistiskajā samizdata tradīcijā (kaut vai tādēļ, ka pirmā, manuāli veidotā izdevuma partija pavasarī parādījās drīzāk kā literārs „zīns”, un tikai otrā ar pavisam simbolisku VKKF atbalstu sasniedz plašāku auditoriju), bet daļēji arī modernajā konceptuālu grāmatžurnālu tradīcijā, kuri stilistiski tuvi mūsdienu blogeru paaudzei un nebūt necenšas sasniegt kādu masu mediju objektivitātes standartu, kaut ko atspoguļojot, skaidrojot vai cenšoties aprakstīt kā īstenību, tā vietā vadoties pēc personiskās intuīcijas un interesēm un balstot īpatnējus atklājumus pašu pieredzē. Neskatoties uz to, lasot izdevumu, rodas iespaids, ka tieši īstenības un pateikšanas momenti ir tās asis, ap kurām riņķo izdevuma autoru domas un mākslinieciskās izpausmes, turklāt to paušanas neatliekamā nepieciešamība vedina domāt, ka autoriem ir atbildes uz jautājumiem, kas vēl nav uzstādīti. Tā nepavisam nav vienkārša, muļķīga ambīcija, rūpīgi noenkurojot savu pieredzi dažādu laikmetu un kultūru atsaucēs un konceptuāli piespiežot lasītāju aizdomāties gan par zinātniskās un žurnālistiskās patiesības konceptuālo konstruēšanu 17. gs., gan par pseidodokumentalitāti (mīļš sveiciens postpatiesības studētājiem!), tomēr nav arī tā, ka jautājumi nebūtu jāuzstāda, tādēļ visi dažādie apgalvojumi, kas diskursa pamattoni veido visai deklaratīvu, iespējams, jāsaprot drīzāk kā jautājumi, nevis atbildes.

Šķiet, šo īpatnību visprecīzāk ilustrē Āranda Ruģēna tulkotā Pola Valerī eseja Simbolisma eksistence (1936), kas ir simbolisma kā paaudzes programmas skaidrojums pēc piecdesmit gadiem, kā pats autors to norāda, „dzīvās vēstures žanrā”, ar to saprotot balstīšanos pieredzē. Zīmīgi, ka, raksturojot savas tālaika izjūtas, viņš runā par jauna cilvēka ienākšanu „reālo sajūtu pasaulē”, kas rada vilšanos un riebumu, simbolisma kustību tādējādi saistīdams gan ar sacelšanos pret realitāti, kas izpaužas noteiktā izteiksmē un tēlainībā, gan arī ar pašu realitāti kā sāpi, realitāti kā individuālu pārdzīvojumu, kura nozīmība patiesības izzināšanā ir nosacīta. Tādēļ tālākais uzstādījums, kas lieliski atbilst izdevuma nosaukumam Ķīlis, varētu būt šīs realitātes saskaldīšana, lietojot tradicionālo instrumentu, kur neliela, varbūt nejauša ideja turpinās plašākā argumentācijā, ko realitātes šķietamajā miesā dzen pārmērīgs, mehānisks, precīzi tēmēts spēks. Šo ideju var skaidri samanīt, lai arī teksts daudzviet lasāms grūti (un Valerī īpaši izvēršas par to, ka grūti tieši vajag!), tāpat kā rūpīgo krājuma konstrukciju kopumā. Ne velti Valerī tekstu no abām pusēm ietver divi Kirila Ēča, manuprāt, ļoti precīzi dzejoļi – kā inkrustācija veidotais Vārds un viņi teica… Zināmā mērā šie dzejoļi kalpo kā koordinātu sistēma (kā to atklāj izdevuma epigrāfs un daži vizuāli elementi, orientēšanās un pārorientēšanās grāmatā ir mērķtiecīgi tematizēta), iezīmējot abas pamatasis, attiecībā pret kurām saprast dažādo autoru domu atsauču punktus – attiecībā pret eksistenci (būt) un attiecībā pret reprezentāciju (simboli). Vienlaikus tie ir arī sava veida (jauneklīga) dumpja objekti – esības nepanesamais vieglums (spilgti atklājas, manuprāt, Aivara Madra dzejoļu kopā) un kultūras un reprezentācijas sistēmu uzliktie ierobežojumi (šeit atšķirīgi piemēri ir Kirila Ēča meklējumi konkrētās vai pat, precīzāk, vizuālās dzejas virzienā, E. F. Kuka dzejolis un Vasilija Karasjova dzejas pasniegšanas forma). Bet vispirms jau, protams, pati S.A.C.E.L.Š.A.N.Ā.S kā tāda – dumpis, anarhija un revolūcija, alternatīvu prakšu, mācību un dzīvesveidu eiforija, ko savā nelielajā tēlojumā Anarhistu forums 1910. gada eklektiskajā pasaules skatījumu un dzīvesziņu kolāžā ielicis Svens Lurie. Ir dabiski pēc tam parūpēties par pašsajūtu (A. Madra dzejolis Problēmas ar pašsajūtu un iespējamie risinājumi) un piedāvāt saorientēties zinātniskā manierē (Reiņa Lodziņa un Kšištofa Kā ilustrācijas + Klāva Caunādas ZPD stilizācija). Zīmīgi, ka pēdējie piedāvājumi ir atšķirīgi, bet kopā vēršas pret virsmu kā konceptu – dažādas virsmas krājumā tiek uzlauztas – zemes virsma topogrāfijas shematiskumā, papīra virsma ķīmiskā procesa piesaukšanā, saprotamā virsma mīklās, māņos un nepārtrauktos recidīvos pret brīnumu vai vīrusu, kas varētu būt dabiskā cilvēku valoda ar tās izstrādāto gramatiku un leksisko sakārtotību. Dzejas virsmas sagraušanas meistars ir Einārs Pelšs (izdevumā klātesošs gan kā atdzejotājs, gan kā viencēliena Maija autors). Viņš liek runāt gan tādiem tēliem kā Es Latvija 20. gs., Maija un Knuts Hamsuns, bet arī Jambs, Trohajs un Amfibrahijs. Tas ir it kā saprašana būtu ietiekšanās zem ādas – nevis kā klasifikācija, bet drīzāk ģenealoģija, kas nepārcērt, nesaskalda, tikai paver, lai tas, kas izzināts, turpinātu dzīvot un ilgt.

Šādu domu gājienu atbalsta Valtera Dakšas eseja krājumā. Tās centrālais tēls ir grāmata. Visai nepiespiestā veidā rakstītais liek pārdomāt gan grāmatas nozīmi kultūrā, gan tās lietošanas (ne tikai lasīšanas!) prakses, gan to, kas patiesībā ir grāmata, – objekts ar zināmu dizaina vērtību vai saturs, kas ietver tēlus un idejas, kas, iespējams, vēlāk vada cilvēkus. Varbūt grāmata ir tikai papīrs kā pārstrādāts un pārstrādājams materiāls, šķiedra, ķīmiska viela, kas uzsūc valodas vielu, rakstības vielu, dzejas vielu – vieliskuma tēmu pasvītro pats Ķīļa īpašais papīrs un rakstu zīmes, kas vākā veido virsraksta fonu (atgādinājums par tādu parādību kā asēmiskā rakstība, kas lieliski iederas autoru interešu spektrā).

Jautājums kā atbilde, atbildes jautājumu formā, mīklas un izvairīšanās no nozīmēm, zīmju denotātu jaukšana… Prieks, ka, lai darbinātu to visu, krājumā iekļauts arī Laura Veipa skaistais dzejolis par atbildošo tukšumu: „ja runā ar tukšumu, / tukšums var tev atbildēt, / un tad tu būsi ļoti apjucis.”

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri