Nemirstības vēsture (fragmenti)

 

Nemirstības problēma nodarbinājusi cilvēku prātus un fantāziju kopš senseniem laikiem, priekšstati par tās iespējamību vai neiespējamību, vēlamību vai nevēlamību mainījušies līdz ar katram laikmetam raksturīgo skatījumu uz pasauli kopumā. Norvēģu pētnieks un rakstnieks Dāgs Eisteins Ennšē ir mēģinājis apkopot šos priekšstatus – sākot ar šumeriem, grieķiem un romiešiem un beidzot ar mūsdienu popkultūru. Autors šajā darbā izvēlējies aplūkot tieši fizisko nemirstību un lielākoties Rietumu kultūras kontekstā. Lasītājs tiek iepazīstināts ar visdažādāko avotu sniegtajām liecībām, turklāt teksts, neraugoties uz blīvo citātu un kultūras faktu klāstu, ļauj justies brīvi un nereti liek pasmaidīt. Ennšē ir veicis pamatīgu pētniecisko darbu un – kas ir ne mazāk svarīgi – spējis iegūto materiālu izklāstīt tā, ka no pirmajām izlasītajām lappusēm ir skaidrs: šim autoram piemīt lieliska humora izjūta.

Un, kad lasītājs ir izceļojies līdzi Gilgamešam, satraucies par grieķu dievu paradumu likt ugunī zīdaiņus, jutis līdzi svētajiem mocekļiem, izšausminājies par dažas labas viduslaiku dāmas vannošanos jaunavu asinīs, apbrīnojis citu laikabiedru nesatricināmo ticību tam, ka cilvēki spēs iegūt nemirstību pašu spēkiem, beigās paliek viens jautājums. Who wants to live forever? Vai es gribētu būt nemirstīgs?

Tulkotāja

 

Nemirstības smarža

Vairāki svētceļnieki, kuri ieradušies aplūkot neiznīcīgo mūku Visarionu, stāsta, ka „jūt patīkamu smaržu” nākam no līķa.1 Iespējams, tas pārsteidz, jo mūks ir miris jau gadiem ilgi. Tomēr mirušajiem svētajiem tas ir raksturīgi. Kad gadu pēc nāves tika atvērts zārks ar svētā Olafa neiznīcīgo līķi, no tā pacēlās „apburoša smarža”.2 Spāņu 16. gadsimta mistiķes Avilas Terēzes līķis izplatīja tik spēcīgu un brīnišķīgu smaržu, ka tā izlauzās cauri klostera biezajām mūra sienām, kur viņa bija apbedīta.3 Katoļu baznīcā ideja par smaržīgo svēto ķermeni ir tik būtiska, ka svētuma smarža ir kļuvusi par vispārēju jēdzienu.

Patīkamā smarža, kas vēdī no mirušo svēto ķermeņa, ne tikai norāda uz viņu svētumu, bet ir arī viņu neiznīcīgās dabas simptoms. Satrūdēšana dabiskā kārtā ietver dažādas riebīgas smakas, savukārt fiziski neiznīcīgais tiek priekšstatīts kā aromātisks. Tā ir tā pati loģika, kas izskaidroja, kāpēc seno ēģiptiešu un grieķu uztverē brīnumaina smarža ir cieši saistīta ar dievu fiziski neiznīcīgo dabu. Zināms, ka pastāv kāda atšķirība, jo svēto ķermenis ir miris, savukārt dievu ķermenis ir mūžīgi dzīvs. Taču smarža nav saistīta ar būšanu dzīvam – tad taču visas dzīvās būtnes izplatītu to pašu vilinošo smaržu; patīkamā smarža ietilpst fiziskā neiznīcīguma komplektā. Ja vien ķermenis atrodas šajā konstantajā, nemainīgajā stāvoklī, nav fundamentālas atšķirības, vai tas ir miris vai dzīvs.

Mirušo svēto smarža norāda arī uz nākotni. Tā ir tā pati smarža, ko izplatīs visi krietnie kristieši, kad būs augšāmcēlušies nemirstīgi.4 Jaukā līķu smarža tādējādi ir tikai apstiprinājums tam, kādi neiznīcīgie ķermeņi būs mūžībā. Kad pienāks augšāmcelšanās laiks, tie piecelsies, smaržodami tikpat labi kā šobrīd.

No dažiem svētajiem patīkama smarža uzvēdīja tieši pirms nāves. Tā parasti notika ar tiem svētajiem, kurus bija gandrīz neiespējami nogalināt. Tādējādi smarža aizsteidzās priekšā neiznīcīgajam stāvoklim, ko pēc augšāmcelšanās sasniegsim mēs visi. Kad vairāk nekā astoņdesmit gadu vecais bīskaps Polikarps tika ielikts sārtā arēnā Smirnā (mūsdienu Izmirā) vietējo kristiešu vajāšanas laikā 2. gadsimta vidū, viņa ķermenim sākumā nekas ļauns netika nodarīts. Gluži pretēji, skatītāji vēlāk stāstīja, ka „mēs sajutām saldenu smaržu – kā no vīraka vai kādas citas dārgas smaržvielas”.5 Kad vesels kristiešu pulks 177. gadā tika ievests Lionas amfiteātrī, lai tiktu nogalināts ticības dēļ, „viņi smaržoja, it kā būtu svaidīti ar Kristus saldo aromātu”. Smarža bija tik spēcīga, ka daudzi arēnā esošie bija pārliecināti, ka mocekļi „ieziesti ar laicīgām ziedēm”.6 Pūlis, kas 459. gadā atnāca apraudzīt sīriešu svēto Simeonu Stilītu, kurš tobrīd atradās uz nāves gultas, sajuta smaržu sajaukumu, kas bija pārāks par visām „garšvielām, saldām zālītēm un patīkamajām smaržām, kādas vien ir pasaulē”.7

Atsevišķi svētie, šķiet, ir bijuši tik svēti, ka viņu ķermenis zināmu nemirstības devu iemantoja krietni pirms nāves – un smaržoja vēl pēc tās. Pāvila un pārējo apustuļu ķermenis, kā liecina kāds baznīcas tēvs, esot bijis tik ļoti svētas smaržas caurausts, ka pat dēmoni bēguši.8 Pirmais tuksneša tēvs Antonijs, šķiet, ko līdzīgu fiziskai nemirstībai sasniedza, pateicoties tuksnesī pavadītajam laikam,9 tāpēc allaž bijis vienlīdz svaigs un tīrs, lai gan „viņš nekad nemazgāja ķermeni, lai atbrīvotos no netīrumiem, pat ne kājas”.10 Vairāki ticīgie, kuri sastapa tēvu Pio, neizsakāmi populāro itāļu 20. gadsimta svēto, varēja liecināt, ka arī no šā dievbijīgā vīra plūdusi brīnišķīga smarža. Nav nekāds brīnums, ka viņš tikpat burvīgi smaržoja arī tad, kad 1968. gadā tika apglabāts.11


Svētie pīšļi

Tikai pavisam nedaudzi svētie ir saglabāti pilnībā; biežāk ir palikuši vien daži kauli vai citas atliekas. Un tomēr šīs dažādās svēto kristiešu ķermeņa daļas ir tikušas godātas un padarītas par kulta priekšmetiem vismaz kopš 2. gadsimta. Kā domājamais aculiecinieks stāsta par to, kas notika, kad svētais un gandrīz neievainojamais Polikarps 155. gadā Smirnā beidzot tika sadedzināts: „Pēc tam mēs paņēmām viņa kaulus, kas bija vērtīgāki par visizmeklētākajām dārglietām un tīrāki par zeltu, un aiznesām tos uz piemērotu vietu.”12 Tas ir visai parasts apraksts, pēc kā varam spriest, kāda uzmanība vēstures gaitā ir tikusi veltīta dažādām svēto ķermeņa daļām. Pastāvot šādai aktivitātei, ar laiku apritē nonāca liels daudzums ķermeņa daļu. Arī pieprasījums nebūt nebija mazāks par piedāvājumu – katrā pareizticīgajā vai katoļu baznīcā joprojām jābūt vismaz vienai relikvijai. Dažas nozīmīgākās baznīcas laika gaitā ir izveidojušas veselas kolekcijas ar svēto ķermeņa daļām. Populārāko svēto, piemēram, Jāņa Kristītāja, Marijas Magdalēnas un vairāku apustuļu relikvijas nereti bija sastopamas vairākos paralēlos eksemplāros, un tas savukārt tikai liecina par iespējām, kas parādījās, pieprasījumam pārsniedzot piedāvājumu.

Lai arī reformācija ievērojamai daļai kristietības sekotāju iezīmēja svēto un viņu fizisko pīšļu pielūgšanas beigas, relikvijas nemainīgi ir kulta priekšmeti gan katolicismā, gan pareizticībā. Relikvijas, kas saistītas ar populārākajiem svētajiem, piemēram, svēto Jēkabu Santjago de Kompostelā, svēto Janvāriju Neapoles katedrālē, Francisku un Klāru Asīzē, joprojām nodrošina to, ka atsevišķām vietām tiek pievērsta īpaša reliģiska uzmanība. Arī par pieprasījuma trūkumu vēl arvien nevar sūdzēties. Par spīti tam, ka kristieši 2006. gadā, kad eBay pirmoreiz parādījās iespēja iegādāties relikvijas, pret vietni uzsāka boikota akcijas,13 joprojām ir iespējams iegūt pašam savu kāda svētā gabaliņu. Īsi pirms 2015. gada jūlija eBay bija iespējams iegādāties, piemēram, matus, kas reiz piederējuši Pāvilam vai Miras Nikolajam, svētajam, kurš vēlāk pārtapa par Santaklausu jeb Ziemassvētku vecīti.

Tomēr vairums svēto relikviju nav izrādījušās neiznīcīgas. Lielākoties runa ir par kaulu fragmentiem, kas pēc izskata ir tieši tādi paši, kādi ir visiem mirušajiem. Taču, ja arī pirmajā acu uzmetienā šie kauli nešķiet nekas īpašs, tie tomēr atšķiras no vairākuma. Kad Jēzus atgriezīsies, ikviens kaula fragments un ikviens miesas atoms tiks atkal apvienoti un mēs atgūsim tieši to pašu ķermeni, kas mums bija kādreiz. Tomēr tas ne vienmēr nozīmē mūžīgu pestīšanu. Proti, daudzus pēc augšāmcelšanās nebūt negaida nebeidzama, bezrūpīga eksistence, tā vietā mēs būsim lemti mūžīgām mokām. Tāpēc ticīgie uz lielāko daļu cilvēku pīšļu raugās ar divējādām jūtām. Kā lai zina, vai cilvēki, kuriem pieder šīs atliekas, augšāmcelsies mūžīgai svētlaimei vai mūžīgai pazudināšanai? Turpretī, ja ir darīšana ar svēto fiziskajām atliekām, drošības līmenis ir daudz augstāks. Nav nekādu šaubu, ka šie cilvēki, kuri jau ir pierādījuši savu svētumu ar ticību un rīcību, vēl dzīvi būdami un dažkārt arī caur pēcnāves brīnumiem, augšāmcelsies mūžīgi svētlaimīgai eksistencei. Tādējādi relikvijas ir kas daudz vairāk par vienkāršiem reliģiskiem suvenīriem. Saskaņā ar tradicionālo kristīgo domāšanu cilvēks nepārstāj būt ķermeņa un dvēseles veselums arī tad, kad nomirst. Svētā galvaskauss, kreisais augšstilba kauls, pirksti vai jebkura cita relikvija joprojām ir šī svētā cilvēka daļa. Kamēr mēs aplūkojam svētās ķermeņa daļas, visbiežāk rūpīgi uzglabātas izveicīgu meistaru darinātās relikviju lādītēs, svētais kopā ar dvēseli atrodas debesīs Dieva tiešā tuvumā. Svētais, uz kura ķermeņa daļu mēs raugāmies, vienlaikus atrodas divās vietās – gan mūsu acu priekšā, gan līdzās Dievam. Tādējādi relikvijas reprezentē tiešu saikni ar debesīm.

Šo unikālo cilvēku fiziskie pīšļi vienlaikus ir arī topoši brīnumi. Katra mūsu aplūkotā svētā ķermeņa daļa pastarās tiesas dienā tiks atkal apvienota ar dvēseli, līdz ar to arī ķermenis mūžīgi mūžos atradīsies līdzās Dievam. Tādējādi dažādās relikvijas gan atgādina, gan liecina par nākotnē gaidāmo fizisko nemirstību.

 

Restaurētie ķermeņi

Katru gadu miljoniem svētceļnieku un citu interesentu dodas uz nelielo Oksitānijas pilsētiņu Lurdu Pirenejos. Daudzi ierodas cerībā tapt dziedināti no kādas slimības vai vienkārši tādēļ, lai pieredzētu Dieva brīnumaino spēku izpaužamies pie citiem cilvēkiem. Tā slimie un cilvēki ar fiziskiem vai garīgiem traucējumiem tur ieņem pavisam citu vietu nekā citkārt mūsu sabiedrībā – Lurdā viņu ir ievērojami vairāk, un viņus neviens necenšas ignorēt vai no viņiem izvairīties, kā mēs nereti esam pieraduši. Tur viņiem ir galvenā loma. Ir vērts pasekot līdzi, jo ar viņu ķermeni, iespējams, notiks brīnumi.

Tieši šajā kalnu pilsētiņā Jaunava Marija 1858. gadā parādījās ganu meitenei Bernadetei Subirū un cita starpā pamudināja viņu „padzerties no avota” pie kalna alas. Pati Bernadete nieka 35 gadu vecumā nomira ar tuberkulozi un kļuva par neiznīcīgu līķi, tomēr tūkstošiem cilvēku uzskata, ka tiek izdziedināti, kad padzeras svētā avota ūdeni vai izpeldas tajā. Sešdesmit deviņi no šiem dziedināšanas gadījumiem par medicīniski neizskaidrojamiem oficiāli atzinusi Lurdas Starptautiskā medicīniskā komiteja, ko veido divdesmit autoritatīvi ārsti, kuru pienākums ir izmeklēt, vai cilvēku izveseļošanās pēc svētā avota apmeklējuma ir dabiski izskaidrojama.14

Neviens no daudzajiem Lurdā dziedinātajiem nav kļuvis nemirstīgs. Kaut kas tāds būtu arī ārkārtīgi problemātisks no kristietības viedokļa, jo mums visiem ir paredzēts mazliet paciesties, pirms varēsim kļūt nemirstīgi. Izdziedināti šie cilvēki kādā brīdī tomēr ir spiesti pakļauties laika varai – citas slimības vai vecums beigu beigās pieliek punktu arī viņu dzīvei. Tomēr brīnumainie dziedināšanas gadījumi ir saistīti arī ar priekšstatiem par fizisku nemirstību. Dziedināšana taču ir fiziska atjaunošana. Ķermenis atgūst pilnīgāko iespējamo formu. Kad kāds tiek patiešām izdziedināts, iznīcīgums atkāpjas – un reizē ar to arī vecums, slimības un pēdējā instancē arī nāve. Caur brīnumaino dziedināšanu uz īsu brīdi ļauts ieraudzīt fiziski perfekto stāvokli, uz ko katrs kristietis var cerēt pēc nākotnē gaidāmās augšāmcelšanās. Tādējādi dziedināšanas gadījumi kļūst par zīmi Dieva spējai un gribai izdarīt to, ko viņš mums ir apsolījis, – restaurēt mūsu ķermeni mūžīgai dzīvei.

Fiziska dziedināšana ne tikai no sākta gala bijusi svarīgākā brīnumu forma kristietībā, bet arī spēlējusi fundamentāli svarīgu lomu visā reliģijā. Jēzus dievišķīgumu pierādīja tieši tā – izdziedinādams slimos, atdodams acu gaismu aklajiem un likdams paralizētajiem atkal staigāt. Vienalga, kāda no tradicionālās kristietības perspektīvas varētu būt mūsu ķermeņa „kaite”, ar Dieva palīdzību tas var kļūt vesels un pilnvērtīgs.15 Nostāsti par pirmajiem apustuļiem un citiem leģendāriem varoņiem ir pilni visneticamāko dziedināšanas brīnumu. Parādot, ka ar Dieva palīdzību spēj atkal padarīt ķermeni perfektu, svētie vienlaikus demonstrēja gan kristietības patieso vēsti, gan arī īpašo svētumu, kas piemita viņiem kā dievišķās vēsts sludinātājiem.

Unikālie dziedināšanas gadījumi liecina arī par to, cik svarīgs ķermenis ir un vienmēr ir bijis kristīgajā pasaulē. Tāpat kā reliģijās, ko kristietība izspieda no Vidusjūras reģiona, fiziskā veselība, iespējams, bija svarīgākais, ko cilvēki lūdza. Turklāt ķermenim pievērstā uzmanība uzsvēra tieši fiziskās augšāmcelšanās vērtību. Patiesas mūžīgās dzīves ekvivalents bija un palika mūžīga esamība ar nevainojamu fizisko ķermeni.

Svētceļnieku pieplūdums Lurdā liecina, ka fiziska dziedināšana nav zaudējusi savu nozīmīgo vietu lielas kristiešu daļas apziņā. Vairākas citas ar dziedināšanu saistītas vietas, piemēram, Fatimu Portugālē, Noku Īrijā un Medžugorji Bosnijā un Hercegovinā, ik gadu apmeklē miljoniem svētceļnieku no visas pasaules, un daudzi lolo cerību tapt dziedināti. Katolicismā un pareizticībā brīnumaina dziedināšana tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem pierādījumiem tam, ka dievbijīgs un ticīgs cilvēks patiešām ir svēts. Piemēram, pirmais solis, lai oficiāli kanonizētu pāvestu Jāni Pāvilu II, bija kādas franču mūķenes vārdā Marī Simonpjēra brīnumainā izveseļošanās no Pārkinsona slimības 2005. gadā, kad viņas klostera māsas bija lūgušas palīdzību nesen mirušajam pāvestam.16 Kopš tā laika pienākušas ziņas, ka mirušais pāvests izdziedinājis kādu frizieri Romā no nopietnām muguras problēmām, deviņgadīgu poļu zēnu no nopietnas nieru slimības, kuras dēļ viņš bija piesaistīts ratiņkrēslam, kā arī piecdesmit gadu vecu sievieti Kostarikā no galvas smadzeņu aneirismas, un šī dziedināšana esot notikusi brīdī, kad viņa gulējusi gultā, turēdama rokās žurnālu ar poļu pāvestu uz vāka.17

Daļā protestantisma virzienu, it īpaši saistībā ar tā dēvēto labklājības teoloģiju bagātība un laba veselība tiek uzskatītas par cilvēka dievbijīguma pazīmi. Nozīmīga loma ir arī dziedināšanai, jo tā tiek uztverta kā apliecinājums, ka gan ceremoniju vadošā sludinātāja, gan izdziedināto ticība ir patiesa. Diez vai pastāv tāda slimība vai funkcionāls traucējums, kam kāds kristiešu sludinātājs nebūtu brīnumainā kārtā licis pazust draudzes acu priekšā. Tajā pašā laikā praksi, kas vairāk vai mazāk apsola dziedināšanu, daudzi kristieši ir arī kritizējuši. Konfliktu pēdējos gados esam novērojuši arī Norvēģijā, kad kristīgajā TV kanālā Visjon Norge sāka uzstāties dziedināšanas sludinātāji no Amerikas, kuri solīja nevainojamu veselību nereti saistībā ar dievbijīgu naudas dāvinājumu svētītajam kanālam. Šādi solījumi ne vienmēr bauda popularitāti nacionālās baznīcas redzamāko pārstāvju vidū. Taču vispārējā kritika, kas skar šos dziedināšanas solījumus, lielākoties ir vērsta pret to, ka dziedināšana tiek pašpārliecināti garantēta vai arī tiek uzstājīgi apgalvots, ka tā ir notikusi, nevis pret to, ka dziedināšana kā tāda var notikt. Svarīgais kristietības koncepts, kas paredz lūgt par tiem, kuri ir slimi, balstās uz pārliecību, ka Dievs – kad viņš pats to vēlas – var iejaukties un restaurēt mūsu ķermeni, gluži tāpat kā viņš laiku galā izdarīs ar visiem.

 

No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone

  1. OrthodoxChristianity.net 2006.  (back)
  2. Snorre Sturlas dēls. Svētā Olafa saga, 244.  (back)
  3. Lincoln 1984, 424.  (back)
  4. Origens. Komentāri Dziesmu dziesmai, 4.1.20.  (back)
  5. Polikarpa martirijs, 15.  (back)
  6. Eusebijs. Baznīcas vesture, 5.1.35.  (back)
  7. Simeona Stilīta dzīve, 630.  (back)
  8. Jānis Krisostoms. Homīlija Pāvila 1. vēstulei Timotejam, 1.2.3.  (back)
  9. Atanasijs. Antonija dzīve, 14.3, 93.2; Endsjø 2008a, 128–133.  (back)
  10. Atanasijs. Antonija dzīve, 47.2, sal. 93.1; Endsjø 2008a, 137.  (back)
  11. Ruffin 1991, 262, 320, 381, 417.  (back)
  12. Polikarpa martirijs, 18.  (back)
  13. Murphy 2006.  (back)
  14. Cures and miracles. Tiešsaistē: http://en.lourdes-france.org/deepen/cures-and-miracles. Skatīts 19.03.2014.  (back)
  15. Šajā kristīgajā ķermeņa izpratnē būtiska ir pārliecība, ka cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem nav pilnvērtīgi un par tādiem kļūst tikai tad, kad viņu funkcionālie traucējumi ir novērsti. Protams, saskaņā ar mūsdienu vienlīdzības un līdztiesības principiem šāda pārliecība ir problemātiska, taču Jēzus laikā tas tā nebija.  (back)
  16. New York Times 2007.  (back)
  17. Smoltczyk 2010; Daily Mail 2009; Squires 2014.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri