Tīģeriene, Odzes māsa

 

Teds Hjūzs (1930–1998) ir viens no 20. gadsimta Lielbritānijas dzejas nozīmīgākajiem vārdiem. Lai gan kopš viņa nāves pagājuši divdesmit gadi, nevar noliegt, ka viņa veikums joprojām ietekmē britu literatūru. Piemēram, vienu no visvairāk pārdotajām Hjūza dzejas izlasēm sastādījis Saimons Armitāžs (Simon Armitage), kurš tiek uzskatīts par vienu no šī brīža nozīmīgāko un arī populārāko britu dzejnieku profesionālās literatūras kontekstā. Kopš gada sākuma Raiņa un Aspazijas mājā notiek Pasaules literatūras vakaru sērija, kur maija vidū mūsdienu literatūru Lielbritānijā palīdzēja labāk izprast skotu prozaiķis Graems Makre Bērnets (Graeme Macrae Burnet). Sadarbība ar britu literātiem turpinās arī ikgadējās Latviešu literatūras platformas organizētās atdzejas darbnīcās.

 Šī nav pirmā Hjūza dzejas publikācija latviski. Līdz šim dažādos izdevumos viņa dzejoļi publicēti Ievas Lešinskas un Amandas Aizpurietes atdzejojumos. Šajā publikācijā – dažādu gadu dzejoļi.

Projektu atbalsta VKKF un Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja.

Atdzejotājs

 

Skatoties uz cūku

Cūka gulēja uz nestuvēm beigta.
Viņi teica, ka tā svēra tikpat daudz kā trīs vīri.
Tās acis aizvērtas, rozīgi baltām skropstām.
Kājas izslējušās taisni uz augšu.

Tik smags un trekns rozā blāķis
Nogalēts izskatījās vairāk nekā beigts.
Tas bija bez dzīvības, pat vēl mazāk.
Tas bija kā kviešu maiss.

Es tai iespēru bez mazākā žēluma.
Kāds jūt vainu, apgānīdams mirušos,
Staigādams pār kapiem, bet šī cūka
It nemaz neizskatījās spējīga apsūdzēt.

Tā bija pārāk beigta. Tik vien
Kā tauku un gaļas krava.
Tās pēdējā cienība bija zudusi.
Tā pat neraisīja jautrību.

Pārāk beigta, lai justu tai līdzi.
Pasaulīgo prieku cietoksnis –
Atcerēties tās dzīvi, tās kviekšanu
Bija veltas pūles un galīgi nevietā.

Pārāk nāvīgi īsta. Mani nomāca
Tās svars – kā gan to izkustināt?
Nemaz nerunājot par pūlēm sagriezt to gabalos!
Brūce tās kaklā bija šausmīga, bet neraisīja žēlumu.

Reiz gadatirgus kņadā
Es dzinos pakaļ slidenam sivēnam.
Tas bija žiglāks un veiklāks par kaķi.
Tā kvieciens neizturams, it kā kāds skrāpētu metālu.

Cūkām jābūt karstām asinīm, tās ir kā krāsnis.
To kodiens ir briesmīgāks par zirga kodienu –
Vienā mierā tās nokostu pusi mēness.
Tās ēd izdedžus, beigtus kaķus.

Tāda atzinība un apbrīns kā šis
Jau sen ir kļuvusi lieka.
Es ilgi uz to skatījos. Viņi gatavojās to applaucēt,
Applaucēt un noberzt gluži kā slieksni.

 

Viņas vīrs

Pārnāk mājās, noputējis ogļu putekļiem,
Un tīšuprāt nosmērē izlietni, notraipa dvieļus,
Lai ar asu suku un beržamo dēli
Viņa apgūtu naudas stūrgalvīgo dabu.

Un lai viņa apgūtu putekļus, kuros
Viņš nopelnījis savas slāpes un tiesībās tās dzesēt,
Un sviedrus, ko viņš iemainījis pret savu algu,
Un naudas asiņaino svaru. Viņš pazemos viņu,

Apgaismodams par viņas pienākumiem.
Ceptie kokainie kartupeļi, divas stundas turēti krāsnī, lai neatdzistu,
Ir tikai daļa viņas atbildes.
Dzirdējis pārējo, viņš iemet tos ugunī

Un tūlīt ir prom aiz mājas stūra,
Dziedādams „Atgriezies Sorento”
Dārdošā gofrēta metāla balsī.
Viņas mugura ir salīkusi aizvainojumā.

Jo viņiem ir tiesības, un tās tiks izpildītas.
Viņu zvērinātie tiks sasaukti
No sīkām sodrēju drupačām. To spriedums
Taisnā ceļā dodas uz debesīm, un vairs nekas par to nav dzirdams.

 

Raduraksti

Iesākumā bija Kliedziens
Tas radīja Asinis
Tās radīja Aci
Tā rādīja Bailes
Tās radīja Spārnu
Tas radīja Kaulu
Tas radīja Granītu
Tas radīja Vijolīti
Tā radīja Ģitāru
Tā radīja Sviedrus
Tie radīja Ādamu
Viņš radīja Mariju
Viņa radīja Dievu
Viņš radīja Neko
Kas radīja Nekad
Nekad Nekad Nekad

Kas radīja Vārnu

Kas kliedza pēc Asinīm
Kūniņas, garozas

Pēc jebkā

Ligzdas netīrumos vicinādams savus bezspalvainos elkoņus.

 

Vārnas teoloģija

Vārna saprata, ka Dievs viņu mīl.
Citādi viņš nokristu zemē miris.
Tātad tas bija pierādīts.
Apbrīnā Vārna paļāvās saviem sirdspukstiem.

Un saprata, ka Dievs runā Vārnu
Un viņa esamība vien jau bija atklāsme.

Bet kurš mīlēja akmeņus un runāja tos?
Arī tie, kā šķita, pastāvēja.
Un kurš runāja to savādo klusumu,
Kad Vārnas ķērkšana noklususi?

Un kurš mīlēja skrotis,
Kas pilēja no stīvajām iebalzamētajām vārnām?
Kurš runāja svina klusumu?

Vārna saprata, ka pastāv divi Dievi –

Viens no tiem lielāks par otru,
Viņš mīl savus ienaidniekus
Un visi ieroči ir viņa rokās.

 

Mīlas dziesma

Viņš mīlēja viņu un viņa mīlēja viņu
Viņa skūpsti izsūca viņas pagātni un nākotni vai vismaz mēģināja
Tā bija viņa vienīgā apetīte
Viņa koda viņam un plosīja viņa sūca
Viņa gribēja sevī viņu visu
Neskartu un drošu uz mūžiem
Viņu sīkie kliedzieni plivinājās aizkaros

Viņas acis negribēja neko lai tiktu prom
Viņas skatieni pienagloja viņa plaukstas delmus elkoņus
Viņš turēja viņu cieši lai dzīve
Viņu neaizrautu prom no šī mirkļa
Viņš gribēja lai nākotne apstājas
Viņš gribēja nogāzties apskāvis viņu
Lejup no mirkļa kraujas tieši tukšumā
Vai bezgalībā vai jebkur kas tas arī nebūtu
Viņas apskāviens bija nebeidzama spiede
Lai atstātu viņa nospiedumus savos kaulos
Viņa smaidi bija pasaku pils bēniņi
Kuros īstenība nekad neuzkāpa
Viņas smaidi bija zirnekļu dzēlieni
Viņa gulēja mierīga līdz sajuta izsalkumu
Viņa vārdi bija okupantu armijas
Viņas smiekli bija slepkavības mēģinājumi
Viņa skatieni bija lodes atriebēju dunči
Viņas skatieni bija rēgi kaktā ar briesmīgiem noslēpumiem
Viņa čuksti bija pātagas un siekstas
Viņas skūpsti bija advokāti kas bez mitas raksta apsūdzības
Viņa glāsti bija uz vientuļas salas pamestā pēdējie āķi
Viņas mīlas viltības bija slūžu malšana
Un viņu dziļās raudas rāpoja pa grīdu
Kā dzīvnieks vilkdams sev līdzi milzīgu slazdu
Viņa solījumi bija ķirurga vīšķi
Viņas solījumi noņēma viņam skalpu
Viņa varēja to nēsāt kā saktu
Viņa zvēresti izrāva viņai visas cīpslas
Viņš parādīja viņai kā sasiet mīlas mezglu
Viņas solījumi ielika viņa acis formalīnā
Un glabāja savas slepenās atvilktnes dziļumā
Viņu kliedzieni iesprūda sienā
Miegā viņu galvas krita kā pārcirstas melones daivas
Bet nav iespējams apturēt mīlu

Samudžinātajā miegā viņi apmainījās rokām un kājām
Sapņos viņi saņēma ķīlniekos viens otra smadzenes

No rīta viņi nēsāja viens otra seju

 

Trīs dienas līgava un līgavainis guļ slepeni kopā

Viņa dod viņam acis, viņa tās atradusi
Starp akmeņiem un vabolēm

Viņš dod viņai ādu
Likās, viņš to novelk lejup no gaisa un izklāj viņai pāri
Viņa raud aiz izbīļa un pārsteiguma

Viņa ir atradusi viņam rokas un tikko piestiprinājusi locītavām
Viņi ir pārsteigti par sevi, taustīdamies viņai pāri

Viņš ir salicis kopā viņas mugurkaulu, katru daļu rūpīgi notīrījis
Un savienojis pareizā kārtībā
Tā ir pārcilvēciska mīkla, taču viņš ir iedvesmots
Viņa atlaižas atpakaļ, grozīdamās te uz vienu, te otru pusi, iemēģinādama to, smiedamās, nespēdama noticēt

Tagad viņa ir atradusi viņam pēdas, viņa savieno tās
Tā, lai viss ķermenis izgaismotos

Un viņš ir izveidojis viņai jaunus gurnus
Visas detaļas ir gatavas ar svaigiem tinumiem, viss mirdz ieeļļots
Viņš nospodrina katru daļu, pats tik tikko spēdams tam noticēt

Viņi turpina vest viens otru pretī saulei, saprazdami, ka viegli spēj
Ar ik soli iemēģināt katru jauno locekli

Un tagad viņa nogludina viņa galvaskausa plāksnes
Tā, lai savienojuma vietas nav redzamas
Un tagad viņš savieno viņas rīkli, viņas krūtis un vēdera dobumu
Ar vienu vienīgu stiepli

Viņa dod viņam zobus, piesiedama viņu abu saknes viņa ķermeņa galvenajai asij

Viņš izliek mazos aplīšus uz viņas pirkstu galiem

Viņa sašuj viņa ķermeni šur un tur ar stingru purpursarkanu zīdu

Viņš ieeļļo viņas mutes smalkos zobratus

Viņa izklāj viņa pakausi ar dziļi grieztām spirālēm

Viņš iegrimst starp viņas ciskām

Tā, elsodami aiz līksmes, saukdami aiz izbrīna
Kā divi māla dievi
Atlaidušies dubļos, taču ar neizmērojamām rūpēm

Viņi ved viens otru pretī pilnībai

 

Tīģerienes psalms

Tīģeriene nogalina aiz izsalkuma. Ložmetēji
Muld un muld, un muld savā Akropolē.
Tīģeriene
Nogalina prasmīgi ar savu anestezējošo ķetnu.
Ložmetēji
Bez apstājas ķildojas debesīs,
Kur skaitļiem nav ausu un kur nav asiņu.
Tīģeriene
Nogalina taupīgi, rūpīgi iepazinusi karti.
Ložmetēji purina galvas,
Tā ir klaboša statistika.
Tīģeriene nogalina ar zibens spērienu,
Būdama savas pestīšanas dieviete.
Ložmetēji
Sludina Absolūto ar Morzes ābeci,
Ar rīboņas un caurumu kodu, kas liek saraukt pieri.
Tīģeriene
Nogalina ar brīnišķām krāsām sejā
Kā puķi, izšūtu karogā.
Ložmetēji
Neizrāda aizrautību.
Tie ņirdz. Bez aizrautības tie pļāpā
Un to mēles deg zilām liesmām pelnu oreolā,
Caurumodamas šķietamību.
Tīģeriene
Nogalina un rūpīgi aplaiza savu upuri.
Ložmetēji atstāj asiņainas kreveles karājamies naglās
Metāllūžņu augļu dārzā.
Tīģeriene
Nogalina
Ar piecu tīģeru spēku, nogalina pacilāti.
Ložmetēji
Ļaujas ķiķināt. Tie iznīcina kļūdu
Ar šaudīgu dialektiku,
Tie apklusina problēmu.
Tīģeriene
Nogalina kā kritiens no klints, tās muskuļi ir saauguši ar zemi,
Tai ir Himalaji zem plakstiem, Ganga zem kažoka.

Tā nenogalina.

Nenogalina. Tīģerienes ilkņi dāvā svētību.
Tīģeriene nenogalina, bet atklāj ceļu,
Kas nav ne Dzīvības, ne Nāves ceļš.
Tīģeris tīģerī,
Zemes tīģeris –
                        O, Tīģeriene!
O, Odzes Māsa!
                        Tu, Ziedošais zvērs!

 

Muša inspicē

Muša
Ir sanitārais inspektors. Viņš uzmeklē ik traipu
Ar savu Geigera skaitītāju.
Uzmeklē to, tad inspicē
Caur savām daudzlēcu brillēm. Viņš ir sastopams it visur,
Noliecies pār savu mikroskopu.

Viņš neizmaksā necik, iztiek bez īpašas uzmanības,
Viņš vienkārši dara savu darbu, uzskaitīdams netīrumus.
Viss, ko tam vajag, ir mazumiņš cukura,
Varbūt pilīte gaļas,
Kas ir degviela viņa aprīkojumam.
Mums nekad nepietrūkst tā, ko viņš prasa. Viņš var iztikt
Ar tādu mazumiņu, ka nevar pat manīt,
Ka viņš to paņēmis.

Savā melnajā virssvārcī, savā gāzmaskā,
Ar savu skābekļa balonu uz muguras,
Ar savām satvērēja spīlēm
Viņš var piekļūt it visur, izpētīt jebkuru vraku,
Atrast pazudušos –

Lai kas būtu miris, vien atstāj to viņa ziņā,
Viņš atnāks ar savu maigo strādnieku komandu
Viņu pneimatiskajās aizsargdrēbēs, bez bailēm no jebkā,
Šie mazie Michelin vīriņi,
Viņi uzsūc puvumu, smirdoņu un gļotas.
Viņš atstās tev kaulus un spalvas – suvenīrus,
Ķīmiski notīrītus kā mirušus žagarus vasaras putekļos.
Paniski ļaudis viņu pārprot –
Metas tam uzbrukumā ar nervu gāzes plaukšķenēm,
Izsmērē to ar mušu pletnēm.

Viņš zina, ka viņš sasmērējas,
Viņš zina, ka viņa darbs ir bīstams, brizdams caur kanalizāciju
Zem govju astēm, cūku acu kaktiņos,
Un starp caurajiem, lauztajiem
Fermu ēku kāju pirkstiem –
Arī viņam jāsadzīvo ar mikrobiem,
Arī viņš gribētu strādāt kur citur.

Bet šāds ir viņa pienākums.
Atstāj viņu mierā. Ļauj viņam atpūsties tur, uz tās sienas,
Mazgājam savu pakausi. Šis ir viņa pārtraukums.

Tiklīdz viņš ir tīrs, viņš ir īsts dārgums.

Svaigi noskūts Sultāns karaliskā bruņutērpā,
Kaltā no tumsnējiem varavīksnes metāliem.

Bruņinieks melnā zirgā.

 

No angļu valodas atdzejojis Arvis Viguls

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri