Labrīt

 

Līga Neilande ir dzimusi, augusi un dzīvo Rīgā. Studējusi žurnālistiku. Apmeklējusi literatūras nometnes Aicinājums. Pusotru gadu strādājusi par gidu nekurinātos čekas pagrabos. Brīvos brīžos rīko piemiņas gājienus slēgtiem bāriem, uzjautrinās par sliktu taksidermiju vai uzraksta kādu novērojumu rakstu, pēc kura tiek uzskatīta, piemēram, par bērnu nīdēju.

 

Labrīt

Smags gaiss, vāja saule, mašīnu dūkoņa. Kaut kur tālumā skan ātrās palīdzības sirēna. Visam pāri milzīgs klusums. Aprīlis, kā stāv rakstīts, ir nežēlīgākais mēnesis, vai ne?

Tu šodien sapriecāsies par pavasari un aizmirsīsi mājās lietussargu. Parīt tu nošķaudīsies, liekot tējas tasē citrona ripiņu. Garām steidzoša melna mašīna apšļakstīs tavas pāragri uzautās pavasara kurpes. Sabiedriskā transporta pieturās uzziedēs bezpajumtnieki. Cigarešu lūdzēji kaut ko sacīs par skaistām acīm. Atslābs uzrautie pleci. Vecāki tā arī nekad nesapratīs, kāpēc tu nevari beidzot apgriezt un izķemmēt matus. No atkusušās zemes izlīdīs pirmie asni. Tu gaidīsi, bet nesagaidīsi. Instinktīvi sniegsies pēc tukša gaisa, kur reiz mājoja siltums. Starp tevi un blakus sēdošo būs desmit gaismas gadu attālums.

Un jaunais laikmets sāksies ar divdesmitā kalibra bisi mutē.

 

Par Rolandu

Mūs atbrīvoja no darba vīnogu laukā un iešķieba pa algas aploksnei un pudelei gāzēta sarkanvīna. Knapi kājās stāvēdami, uz līdzenas vietas iztukšojām savas pudeles, sametām nepieciešamākās mantas somās un sagatavojāmies ceļam. Visi pārējie viesstrādnieki, platmales un spaiņus gaisā uzmetuši, bija aizlaidušies prom jau no rīta, aiz sevis atstādami vienīgi atkritumu kalnus.

Mūsu dārgie darba devēji nebija pabrīdinājuši, ka dienā, kad darbs būs galā, neviens mūs nevedīs atpakaļ uz aptuveni 15 km attālo staciju, kur pirmajā dienā bijām noalgoti (patiesībā pabrīdinājuši viņi bija gan, kā paši vēlāk sacīja, tikai tas bija noticis naktī pirms gulētiešanas un mēs nebijām klāt, jo atšķirībā no visiem pārējiem vīnogu lasītājiem mēs tikām izmitināti nevis saimnieka mājā, bet garāžā). Spīdinot sīrupainus smaidus, vēl pēdējo reizi ietaupījuši uz mūsu dzīvības rēķina, viņi nosmējās par mūsu lielajām somām, pievienoja tām vēl vienu šampanieša pudeli, lielu kā sodība, un novēlēja mums labu ceļavēju.

Tā nu mēs, trīsarpus idioti, bijām spiesti 35 grādu svelmē iet pa kalnu ceļu cauri vīnogu laukiem uz tuvējo pilsētu pēc ūdens un ēdiena (pēdējā rītā saimnieku viesmīlība vairs neiekļāva brokastis un ūdeni). Netīri, noguruši un negribīgi piedzērušies, jo somās nebija vietas pudelēm, mēs vairākas stundas vilkāmies gar vīnogulājiem augšup pa zemes ceļu. Vienīgās ēnas tuvējā pārredzamajā teritorijā bija mūsu pašu. Īgns klusums. No ceļabiedru smagās elpošanas, karstuma, reibuma un kopējās situācijas man brīžiem sametās smiekli un es pie sevis domāju: „Vai tiešām esmu nodzīvojusi divdesmit cik tur gadu, izmācījusies visādās skolās, pārcietusi vairākas operācijas, izsprukusi no nelabvēlīgas vides un bērnu aizbildņu nagiem un tā tālāk, lai tagad, pēc desmit dienu vergošanas vīnogu laukā, šajā karstumā vilktos uz tuvējo pilsētu cik tur kilometru attālumā, lai tikai padzertos ūdeni? Vai mūsu laikos, civilizētā valstī tas vispār vēl ir iespējams?”

Bet vispār jau šie nebija nekādi joki, un arī smiekli pēc kāda laika vairs nenāca. Šķiet, ka nekad agrāk nebiju iedomājusies tik daudz radošu veidu, kā padarīt sev galu ar tik ierobežotiem līdzekļiem kā viens vienīgs zemes ceļš.

Pāris mokpilnas stundas vēlāk mēs stāvam starp krāsainiem namiņiem Sentetjēnas klusajās, pusdienlaika saules pielietajās ieliņās un veldzējamies no domas vien, ka tūlīt, tūlīt…

Nonākuši līdz publiskajai tualetei, pie kuras ārā bija piestiprināta izlietne, ar nožēlu atklājam, ka ūdens te no krāna netek. Bet vēl bēdīgāk ir tas, ka Francijas dienvidos veikali šajā gadalaikā ir slēgti līdz vēlai pēcpusdienai.

Suni atstājuši par mantu sargu, mēs dodamies katrs uz savu debespusi, lai sameklētu kādu iestādi, kura, spītējot šīs vietas paražām, būtu vaļā.

„Ir taču jābūt kādam ūķim, citādi nāksies klauvēt pie aizdomīgi kluso dzīvojamo namu durvīm, t. i., mest ar akmeņiem, jo pirmos stāvus neviens šeit neapdzīvo,” domāju, skraidot turpu šurpu pa mazajām ieliņām, jo slāpes ir kļuvušas neciešamas.

Vajadzīgo neatradusi, atgriežos bāzē pie mantām cerībā, ka kādam no ceļabiedriem ar ūdens meklējumiem būs veicies labāk. Smaidīgs, papīra maisiņu rokās turēdams, pretī nāk viens no viņiem – holandiešu bezpajumtnieks Rolands. Situācija izrādās šāda: esot viens kruasānu iestādījums, kurš izņēmuma kārtā ir vaļā. Ūdeni viņi nepiedāvājot, lai cik mīļi lūgtos, bet dzērienu kartē esot divas citas opcijas. Kad šajos apstākļos jāizdara izvēle starp karstu, melnu kafiju un aukstu alu, tā ir pašsaprotama.

„Lieliski, +30 cik tur grādu, smaga soma, miglā tīta nākotne, un vēl jādzer,” nodomāju.

„Lai notiek, Roland! Velns ar viņu. Dzeram!” saku viņam, un mēs saskandinām skārdenes.

Drīz vien man līdzīgi tukšām rokām pārnāk trešais ceļabiedrs un arī neatsakās no kruasānu un alus baudīšanas iespējas šajā burvīgajā pēcpusdienā. Sēžam, dzeram – kā tautas folklorā mēdz sacīt – līdz manam latviešu ceļabiedram strauji aizveras širmis. Abpusējas garastāvokļa maiņas bija novērotas visā mūsu iepriekšējā draudzības laikā (gluži tāpat kā dažādas skaistas un labas lietas), bet šādos apstākļos, turklāt desmittūkstoš kilometru no mājām, visas negatīvās īpašības, kā tas mēdz notikt, saasinās. Karstuma, stresa un ilgstošā reibuma dēļ pie drauga galvas acīmredzami bija pieklauvējis kaut kas delīrijam līdzīgs, un šajā brīdī neviens vairs nespēja viņam palīdzēt. Draugs pēkšņi pielec kājās un aizskrien prom, atstājot mani nekurienes vidū ar visām somām – franču valodu nesaprotošu, ar topogrāfiskā idiotisma iezīmēm apveltītu – kopā ar mūsu trešo, šodien iegūto biedru, klaidoni Rolandu, kurš grasās turpināt savu klejojumu tieši pretējā virzienā no tā, kur bija jānonāk man.

Tā nu paliekam divatā ar Rolandu.

Mans sākotnējais plāns bija uzreiz pēc vīnogu lasīšanas doties atpakaļ no saimniecības uz sākuma punktu – vilciena staciju Belevilā –, lai pie kāda ezera nenoteiktā laikā satiktos ar draugu pāri, kuri pēc vīnogu lasīšanas plānoja pāris dienas atpūsties un tad doties kaut kur tālāk.

Man ir divu cilvēku bagāža, pārgurums, pēc smagā darba sāpoša miesa, reibums, telefons, kas tūlīt izslēgsies, diezgan liela neskaidrība par savu nākotni un aptuveni 34 kilometri, kurus mērot līdz sākumpunktam Belevilā.

Uz brīdi sajūtos diezgan bezspēcīga.

Un šajā brīdī Rolands paņem pusi no manām mantām, sakārto to visu tā, lai mēs abi varētu savas mantas pacelt, tad no kruasānu vietas pārnes sešas alus pintes un saka: „Ejam!” Un mēs ejam. Viņš iet man līdzi visus tos kilometrus karstumā, nesot lielāko daļu no mantām, mēs tukšojam alu, pa laikam piesēžam ceļmalā, kad atrodam retos ēnas plankumiņus, un runājam. Viņš man stāsta par savu dzīvi, par to, kādēļ klaiņo un no kā baidās, un mēs smejamies – smejamies daudz. Kādā citā pieturā mēs raudam. Un tā visu dienu līdz pašai tumsai.

Rolands stāsta par savu meitu, kura esot man diezgan līdzīga. Viņš stāsta par dzīvi pirms klaidonības, par savu māti Holandes laukos, par tulpju vākšanas darbiem, savu bijušo suni Asju un mazo bāru Amsterdamā, kura īpašnieks reiz bijis.

Katru rītu, saulei austot, viņš dzied Dženisas Džoplinas dziesmu par Mercedes Benz, jo tā viņu sagatavojot jaunam, pārsteigumu pilnam rītam.

Tā nu, pļāpājot ar Rolandu un dzerot alu ceļmalas koku piedāvātajās ēnās, visas manas raizes paliek kaut kur aiz muguras un acu priekšā kā debesskrāpji miglā izgaist arī tās raizes, kas vēl sekos.

Mans nogurums, iedegusī seja un mugursomas noberztie pleci liek izjust gluži vai iedomīgu lepnumu tajās retajās reizēs, kad pa ceļu garām patraucas kāds traktors vai vieglais auto, kurš noteikti neapstātos.

„Es esmu šeit, karstumā un slāpēs, bet viņi savos vēsajos, ērtajos mašīnu sēdekļos nejūt ne puteklīti no šī smilšainā ceļa – kuram te ir noveicies vairāk?” domāju.

Un pēkšņi plašs, rozā saulesriets un tumsa. Divdesmit astotais vai kurš nu tur kilometrs. Pāris kilometru pilnīgā tumsā, līdz beidzot esam nonākuši pilsētā. Ēdieni, dzērieni, kafūži – nu tik būs. Bet Francijas dienvidi atkal sagādā pārsteigumu – nu jau ir tik vēls, ka veikali ir slēgti. Atvērts tikai kāds piepilsētas krogs, bet tas tieši šobrīd slēdzas ciet. Ieraugot mūsu cerīgās sejas, bufetniece bezkaislīgi šūpo galvu un novēršas, kad mēģinām ienākt iekšā.

Pāris kvartālu tālāk atrodam kādu kebabnīcu, kura, paldies dieviem, vēl ir gatava uzņemt klientus. Steidzīgi dodamies iekšā un atkrītam krēslos pie galdiņa. Nu tik būs!

Kad pienāk mana kārta pasūtīt dzīvības ēdienu, secinu, ka viņiem nav ne veģetārās pārtikas, ne vistas, ne zivs, ne kādu uzkodu. Tikai lavašā ietīts liels lops vai liela lopa bērns. Nolāpīts! Ilgi un gari varētu klāstīt savu reliģisko pārliecību, bet patiesībā viss ir diezgan vienkārši: kopš sevi atceros, nevaru iedabūt iekšā neko vairāk par vistu un zivi. Esmu mēģinājusi vairākkārt un daudz par to pārdzīvojusi – nevaru, un viss. Katrs mēģinājums beidzas ar saindēšanos, vemšanu, briesmīgām vēdergraizēm un tā tālāk, nemaz nerunājot par apkārtējo attieksmi brīžos, kad galdā tiek celta gaļa. Man ir zālēdāja kuņģis, un man ar to ir jāsamierinās.

„Ja es kaut ko drīz neapēdīšu, es noģībšu. Goda vārds. Es pierādīšu, ka neesmu mīkstā, es sev to pierādīšu,” saku pati sev un rīkojos.

„Bonjour, man vienu vidējo liellopa kebabu!”

Pavārs sirsnīgi uzsmaida un sāk meistarot pasūtījumu. Šeit kebabus gatavo nedaudz citādāk nekā vietās, kur esmu ēdusi tos iepriekš, – šeit to dara pavārs, kas ir gan kasieris, gan virtuves tīrības pārzinis, gan viesu sagaidītājs. Īsāk sakot – viņš ir šīs vietas namatēvs. Pavārs liek klientiem justies kā ciemiņiem un kebabu gatavošanai pieiet ar īpašu rūpību. Gandrīz apmīļojot un nokristot vārdā katru lavaša meistardarbu.

Pusalu vēlāk tiekam pie saviem pasūtījumiem. Cīnos ar sevi, lēnām košļājot ikvienu kumosu. Smagi elpodama, gremoju, bet pēc pāris kumosiem ciešu sakāvi. Rīkle sāk protestēt un maltīte noslēdzas ar sirsnīgu vemšanu kebabnīcas tualetē, atstājot mani ar tukšu vēderu. Pavāru tas apbēdina tā, ka viņš velta man nicīgu skatienu un neatsveicinās no manis, kad dodamies prom.

Nakts, melna nakts un mūsu klusie soļi. Nespēks ir nomācis ikkatru manu esības šķiedru, līdz pāris kilometru vēlāk esam nonākuši galamērķī. Rolands ir aizvedis mani līdz ezeram, kur man jāsatiek draugi. Pilnīgi izsmelti nonākam lielā, tumšā ezera krastā, kur burtiskā nozīmē nokrītu uz sejas zālienā un aizmiegu – bez segas, bez spilvena, bez piepūles. Neizsakāmi plašās, zvaigžņotās Francijas dienvidu debesis man izrādās vienaldzīgas.

Pēdējais, ko atceros pirms iemigšanas, – ezera otrā pusē kāds sauc manu vārdu. Tas izrādās aizbēgušais ceļabiedrs, kurš meklē mani. Esmu pārāk nogurusi, lai pāri ezeram kliegtu lamuvārdus, strīdētos vai vispār ko sacītu brīdī, kad viņš beidzot uzmeklē manu pakritušo fizionomiju.

Saulei lecot, netālu dusošais Rolands pieceļas, bēdīgi nošūpo galvu mana dusošā ceļabiedra virzienā, sakārto savas mantas un paceļ mugursomu. Viņš pienāk klāt, saņem manu galvu, uzspiež pa bučai uz katra vaiga, acīs skatīdamies, nosaka, lai sargāju sevi, un dodas prom lecošās saules virzienā, pie sevis dungojot dziesmu par Mercedes Benz. Puspavērtām acīm redzu, kā viņš iet prom, bet man nav spēka kaut ko pateikt.

Es nedomāju, ka vēl kādreiz šo cilvēku satikšu, bet vienmēr būšu viņam pateicīga. Tieši tik romantiski.

 

Atrodi sevi

Es esmu čigāns, māju man nav.

Kopš sevi atceros, vienmēr esmu tiekusies blandīties, doties pie kāda ciemos, iet garos pārgājienos, atrasties jebkur citur, tikai ne savā deklarētajā adresē. Šodien šī sajūta ir izpletusies dzimto 307,17 km² plašumā.

Aukstums, pelēcība. Drūmas, izmocītas sejas. Sasmacis gaiss, rūcošas, smirdīgas mašīnas, ceļu remontu trokšņi. Noputējušas logu rūtis, pustukšas, pamestas ielas, drūpošas ēku fasādes. Zombiji, dzērāji, uzblīduši, vienkājaini, smirdoši ubagi, kas vēdina savus stumbeņus laukumā pie Miera ielas sākuma. Sastrēgumi, sabiedriskā transporta kontrole, cilvēka mieru apdraudoši kārtības sargi, kuri elpo pakausī, gaidīdami brīdi, kad varēs piezagties un par kaut ko sodīt. Garīgi invalīdi, kuri noparko savas mašīnas uz veloceliņiem, laiski sarunādamies pa telefonu. Necilvēcīgi skaļi kaucošas ātrās palīdzības mašīnas, kuras izraisa vairāk lēkmju nekā atrisina. Cilvēki dažādās formās – celtnieku, ugunsdzēsēju, jehoviešu, mērkaķu kostīmos ar melniem portfelīšiem rokās. Ļoti sūdīgas, toties dārgas kafijas dzertuves ar bezlimita bezdarbību un bezlimita internetu, kur dzīvi pūst garīgi nedzimuši jaunieši, sasprauduši savus smadzeņu vadus rozetēs. Draudīgi ērču attēli uz tramvajiem un Kristus piedzimšanas katedrāles demoralizējošie zvani, pie kuriem ticības aptumšotas vientuļās māmiņas ar krāsainiem lakatiem pār galvām, piespiedušas pie sirds savus slimos 1980. gada Olimpisko spēļu izlaiduma bērnus, skrien noaugušā mācītāja virzienā, kurš tajā brīdī no baznīcas pagalma stūrē laukā savu melno BMW X5 džipu, lai kaut uz brīdi pievērstu svētā tēva sāpes veldzējošo acu skatienu savai atvasei, cerot uz brīnumu, kas tā arī nenotiks.

Bijušie draugi un cīņu biedri, kuri, nākot pretī pa ielu, izliekas, ka tevi nepazīst, vai vēl sliktāk – atpazīst. Cilvēki, kuriem kādreiz esi nodarījis pāri. Noķēzītas statujas un sapuvušās lauvas Vērmanes dārzā. Tas džeks, kurš piekto gadu no vietas uz akordeona spēlē filmas Amēlija pavadošās dziesmas. Tās pretīgās meitenes, kas uz savām pretīgajām vijolēm ar pretīgo pavadījumu spēlē pretīgos 80. gadu hitus.

Zīlēšanas saloni. Glancēti bāri, kuros meitenes ar bukletiem rokās rauj iekšā ārzemniekus, solot neaizmirstamu vakaru. Apžilbinošas banku gaismas un ātrās, taukainās ieskrietuves ar piekabinātu uzrakstu „restorāns”. Spēļu zāles un ātrie kredīti, kas aicina līgot Cinevillā par tautas asiņu naudu. Pārbāztie bērnunami, īgnās Grīziņkalna maukas, Laimas Vaikules milzīgais, neauglīgais vieplis uz Gogoļa–Lāčplēšielas stūra, kuram pāri ielai uz sienas zaigo svinīgi paziņojumi par mūsu prezidenta lēmumiem.

Ar analfabētismu apveltītās interneta slavenības un viedokļu līderi, kuru ražotos plānotājus nopirks vairāk cilvēku, nekā aizies uz vēlēšanām. Ģertrūdes ielas pazemes tunelis razģevalka, kur nosisti, aplaupīti un izvaroti vismaz pārsimt cilvēki, bet kurš tagad par Rīgas domes naudu izdaiļots dziesmas Mana Rīga vārdiem. Jaunieši vienādām frizūrām, šallēm un kurpēm klūp pāri vilciena sliedēm, ieurbušies viedierīcēs, divdesmit gadu vecumā nejaudājot aizsiet kurpju auklas. Debesis aizsedzošas trolejbusa stangas. Tā kliedzošā kundze pie apgānītās Mildas. Sieviete tunelī, kura ubago naudu, ar koku sitot pa frīsbija šķīvi, un bars veipojošo jauniešu, kuri caur čerkstošu kabatas tumbiņu atskaņo ritma mašīnas radītās skaņas. Pārlīmētās cenu zīmes uz zilganajiem vistu stilbiem. Pārdevēju mākslīgie, netīrie, pujeņu krāsas nagi un blāvās matu saknes, kas spraucas laukā starp indīgi zilajiem, taukainajiem matiem. Suņu un ūsu frizētavas, agresīvie pensionāri autobusos. Gar krastmalu maršējošie Tēvijas sargi. Izvemtie kebabi uz sestdienas rīta saules pielietā bruģa.

Vai jūs zināt to sajūtu pēc tālāka ceļa, kas rodas, tuvojoties dzimtās pilsētas robežai, tālumā saskatot tās pazīstamo zīmi, kad iekšā paliek nedaudz siltāk?

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri