Tu tikai uzmanies

 

Tiāna Klārka (Tiana Clark) ir amerikāņu dzejniece, kuras darbi publicēti Poetry Magazine, The New Yorker, Kenyon Review, American Poetry Review, New England Review u. c. izdevumos. 2018. gadā iznācis viņas debijas krājums I Can’t Talk About the Trees Without the Blood. 2016. gadā saņēmusi Frost Place balvu par dzejas burtnīcu Equilibrium, Pushcart balvu (2019) un citus apbalvojumus.

Kur slēpjas spriedze? Lasot Klārku, rodas iespaids, ka visur. Vietas, kuras bieži tiek kodētas kā patvērums – baznīca, ģimene, bērnība, lauku pastorāle –, tiek atsegtas, izkustinātas. Personīgi, literāri un vēsturiski atskaites punkti veido trauslas pasaules. Rodas iespaids, ka viss ir tikko sācies.

Šī ir ceturtā publikācija laikmetīgās amerikāņu dzejas sērijā Nav, kur ierasties.

Atdzejotājs

 

Psalms vienīgajam

Ak, sagaršo un redzi Dāvida lūpas,
                                                viņa muti: krustu manai mitrai lūgšanai.

Kad viņš dziedāja slavinājumus –

                                    es iztukšoju kabatas, somiņu
un nolaidu matus par desmito tiesu viņa zilā skatiena.

Tas Kungs teica, ka Viņš ir Vienīgais,
                                    tāpēc baznīcas meitenes pirka kāzu kleitas.

Ak, ja glābtu vīrs ar tādu balsi –
                        zīdainas balss pasāžas
                                    slīd siltas pa pirkstgaliem, kuros kūst grēks.

Es nekad negribēju būt tāda kā tās dumjās meitenes,

                        bet, kad viņš satvēra manu stakli, es teicu – .
Viņa netīro roku altāris bija mans ķermenis.

Arī es pārvērtos par Lieldienu puansetiju,
                        atvērta un sarkana, nolakota spīdīga.

Jā karijam, kas rotāja mūsu mēles dzeltenās garšvielās.
                        Mēs gulējām gultā un atraugājāmies, un smējāmies cauru nakti.

Mēs redzējām, kā kāds pārītis mašīnā nodarbojas ar seksu.
                        Viņš palika un skatījās, kamēr viņi viņu vēroja.

Kad gājām mājās, es uz ielas satvēru viņa roku,
                        likās, man kāda balss saka, ka Viņš ir Vienīgais, bet –

vasaras vējš var atveidot gandrīz jebkuru vēlēšanos.

                                                Pieaudzis vīrietis, kurš raud manā mašīnā –
Pieaudzis vīrietis no manu smaganu mitrās rievas
ķeksē kripatu melno piparu ar zobu bakstāmo,

                                                kā dudinādams maigu lūgšanu. Āmen.

Viņš gandrīz iznīcināja Ņujorku,
                        bet es Ņujorku nemaz negribēju.
                                                                        Āmen.

Kā katrs rāviens un grūdiens bija kodiens bez asinīm.
Āmen.

Pēdējā e-pastā bija rakstīts, ka es biju tikai
                        ļoti laba draudzene māsa Kristū.
                                                                        Āmen.

Mēs palēnām grauzām iekāres pestītāju,

                                                            trīšanās ieleja,
kas radīja neapgūtu uguni, bet ne dzirksti. Selā.

            un, kad viņš nedziedāja, es meloju
ar ķermeni.

                                                Un kad vairs nebija piena –
            es viņu pametu,

                                    bet savā ziņā
es vēl arvien uz ceļgaliem dodos pie altāra.

 

Našvila

ir asa vista uz izmirkušas baltmaizes ar marinētu gurķu
šķēlītēm – skābums, kas atsver prizmatisko, ugunskrāsas asumu
baltādainajiem. Vai, precīzāk, baltie tagad par $16 kūrē aso vistu
un divas no lauka līdz galdam vestas piedevas, vai varbūt

viņi bija izsalkuši pēc melno ēdiena un piena ceptās tveices un
taukiem – bet negribēja braukt uz Džefersonstrītu vai
nezina par Džefersonstrītas vēsturi, vai Elles Pusakru uz
ziemeļiem no pilsētas centra. Kur brīvībā laistie vergi dzīvoja

Savienības apmetņu nomalē, būvēja paši savu jauno valsti.
Kur tā zelta laikmets sniedza Silverstrīku – deju zāli, kas
deva Beisiju, Elingtonu un Ficdžeraldu. Filmu pirmizrādes
Ritz viesnīcā, un nevienam nebija jārāpjas balkonā. 1968. g.,

uzbūvēja lielceļu. I-40 melno kopienu sadalīja uz pusēm
kā betona žņaugs. Nebija nobrauktuvju, 120 uzņēmumi
beidza strādāt. Ātrās palīdzības sirēna brauc pāri
mājai, uz kuru viņus izsauca, tālumā sarūkošs kauciens,

melni ķermeņi, kas dodas pa taisno uz morgu. Pilsētas centra
bibliotēkā nebeidzamā cilpā zib SNCC1 video, kuros melni un
balti bērni gatavojas tikt apspļaudīti un dedzināti ar izsmēķiem,
kamēr video pārslēdzas no treniņiem uz letēm, kas noklātas

sāls stabiem un pīrāgiem, un limonādēm – šīs kustības magmu. Uz
1-65 ceļa ir divkrāsaina Konfederācijas statuja, kuru katru
rītu pa ceļam uz darbu pasūtu dirst. Iedama pa Otro avēniju,
garām neona žūpnīcām, kur skan mačo kantrī un Kešs,

un spiedzoši rozā vecmeitu ballīšu bari – kāds manam
vīram uzkliedza nēģeru mīlētājs. Atkal. Ejot pa Otro
avēniju, likās, ka dzirdu kādu kliedzam manam vīram
aiz muguras. Pagriezos, lai sameklētu šo balsi, un redzēju

sevi kā tādu, kurai ir pie kājas. Atkal. Es pagriezos apkārt
un redzēju, ka esmu tā, kura dzīvo brīnišķīgajā vārdā,
kam baltas mutes piešķir miesu, kas košļā saldos kartupeļus
no manas mātes mātes mātes – viņas vārds bija Frīlava,

verdzene no Ziemeļkarolīnas pilsētiņas Varioras ar divpadsmit
bērniem, kuriem bija tādi vārdi kā Panzija, Viola, Oskars, Stella
un Toja – mana vecmamma. Vienmēr ir kāds vārds, ko dzenāju
pa sava ķermeņa iekšpusi un ārpusi, vārds iekš vārda, izpētu, vai

Oksfordas vārdnīcā nav apkvēpušu sakņu: 1577, 1584, 1608… Velku
pirkstu gar Nigēras krasta bumerangu, meklēdama savas asinis. 1856,
1866, 1889… Kurš to pateica? Defise – sprakšķ un kož, sadedzina
ķermeni, pārvēršot to baltu strūklu šaltī, kā tad, kad karstās ķemmes

metāla zobi tuvojas vazelīnam uz skalpa – čurkst. Dienvidu
Bābele kūpina epitetu pūzni, kas piekarināts tukls virs
nemierīgiem pūļiem kā melnbaltas linčošanas bildes, mēmas
sejas, sārti pirksti, kas rāda uz maniem mirušajiem, daži smaida,

daži uzvilkuši cepures un kaklasaites – tik lietišķi, kāda dāma
kā adata skatās kamerā, it kā tā skatītos uz mani caur kameru,
kā es tagad skatos uz savu mīlnieku – rāmi un nepārtraukti. Reiz
mana sievasmāte teica Tu tikai uzmanies, un es uzreiz sapratu,

ko viņa ar to bija domājusi. Atkal. Es pagriezos apkārt un redzēju,
ka esmu Apollona elpa, kas elso Dafnes izspūrušajos matos, ķerdama
vārdus kā bultas savilktajā gaļā starp manām lāpstiņām – sešas
vardarbīgas zilbes, kas dzeļ manu sāpju apburto ādu.

Es skūpstu visus kokus – pārmeklēju pūli, pie sevis murminādama:
Kurš to pateica?
Kurš to pateica?
Kurš to pateica?

 

Ķiķināšana

Un te nu tas bija, itin kā tur gulētu pati čūska, kas ved mūs
uz sava slidenā muskuļķermeņa – atrast lietus sakrokotu

Playboy žurnālu žūksni pie koka. Kas vedināja mūsu deviņgadīgos
pirkstus uzmanīgi pāršķirstīt lapas un blenzt uz kailām sievietēm?

Saspiedušās kā futbolisti, mūsu februāra elpas savienojās
zemā gubu mākonī – vai varbūt tas bija komiksu burbulis?

Mēs uzreiz zinājām, ka jāčukst, jāķiķina un jākušina citai citu, kad mēs visas
cīnījāmies par iespēju lūrēt uz saviem pirmajiem seksuālajiem jautājumiem. Ar saviem

nenobriedušajiem ķermeņiem prātojām, vai mūsu krūšu pumpuri tā plauks
un karāsies; vai šis ir tas, ko gribam, vai tas, ko vīrieši, mūsuprāt,

kādreiz no mums gribēs? Vēlāk vakarā, kad ieritinājāmies guļammaisos,
es neatceros, kura izdomāja, ka mums jānovelk apenes, bet mēs to

izdarījām un, kad mēs tās spirinājām nost, ķiķināšana atsākās.
Mēs vēl nezinājām, kā sev pieskarties; mēs visas bijām tikai

spāres, kas meklē gaismu, līdz ienāca mana māte. Viena meitene
izgrūda citu no guļammaisa, pirmo reizi atklāja mūsu slepeno rotaļu

ar savu pliko dibenu. Mana apjukusī māte gribēja paskaidrojumu,
vienīgi es pārāk ilgi ģērbos. Tad viņa zināja, kā jau visas

mātes zina, ko viņu meitas slēpj. Viņa mums uzkliedza, lai
uzvelkam apakšbikses. Pēc manas atzīšanās viņa mani ievilka

tālākajā guļamistabā un sodīja, ar roku zvetējot manu ķermeni,
šņācot: „Ko gan pārējie vecāki padomātu?” Kā pareģojums

par seksu: apslēptās mantas meklēšana, rokas, kas iesprādzējas amerikāņu kalniņā, bailes
no tā, ka māte mani pieķers, un tad sāpes, kurām seko raudāšana – pirmais kumoss.

 

Augsnes horizonts

…vēstures rēgs apguļas man blakus,
pagriežas, piespiež mani zem smagas rokas.
Nataša Treteveja

Mana vīramāte gribēja uzņemt ģimenes portretu Karntonas
plantācijā. Es biju vienīgais cilvēks, kuram viņa piezvanīja, lai pajautātu,

vai tas ir ok. Viņa teica mēs varētu atlīdzināt šīs zemes vainu ar savu bildi –
mana brūnā āda kalpotu kā akrostihs viņu baltajai rindai. Viņa teica vai tad nevaram

vienkārši atstāt pagātni pagātnei. Es klusēju, mobilais silti mirgoja
pret manu vaigu. Braucu, sarkanā gaisma – tad aiziet. Viņa teica

tas ir gandrīz vai manā pagalmā, un ka viņas puikas bērnībā spēlējās
gruvušos zaļu kapu laukos – ir tik daudz foršu vietu, kur fočēties!

Ā, un tā lielā magnolija ir uzziedējusi – smaržīgas, pienainas ziedlapas un sveķains
zaļums pie sarkanās ķieģeļu mājas, un lielās verandas ar šūpuļkrēsliem, kas

gāzelējas šurpu turpu virs Konfederācijas lillā asins traipiem. Es teicu, ka
varam tā darīt, kamēr vien mēs neesam pie vergu kabīnēm, un viņa pasmējās

un es pasmējos, ar ko es gribu teikt – biju to domājusi nopietni. Viņa visu laiku teica:
atlīdzināt, – it kā domādama, ka mēs to padarīsim pieņemamu: atjaunosim un izpirksim,

atpirksim, atmaksāsim, mēs atlīdzināsim, viņa vēlreiz teica. Emancipēsim. Atbrīvosim.
Viņas balss kļuva stiprāka, it kā viņa dziedātu, it kā mēs to patiešām varētu izdarīt.

Kā lai stāvam uz mirušajiem un smaidām? Es ādā glabāju tik daudz
melnu dvēseļu, reizēm varētu apzvērēt, ka tā vibrē kā kamertonis.

*

Kāds virsnieks rakstīja „Kaujas laikā un visu nakti pēc tās
[uz šo māju] veda simtiem ievainoto. Un tad, kad vecais, cēlais nams vairs nespēja
nevienu uzņemt, sāka izmantot dārzu, līdz ievainotie un mirušie piepildīja arī to…”

*

Plantācija nosaukta par godu masu kapos krautiem akmeņiem, kuri vēl nav
apklusuši. Kā ķermeņa atstātais nospiedums koksnē – plūmju sarkans

un klāts ložu sacaurumoto un amputēto eļļā. Man nogrieza mēli, kad
viņa atkal vaicāja, vai tas tiešām ir ok? Es gaidīju pie sarkanās

gaismas, rokā mobilais, kurā svila baterija. Pat tumšajiem zemes
slāņiem jāliecina – kā Frenklinas kauja pārvērta saimniecību

lauka slimnīcā, šeit tūkstoši cīnījās un krita par štatu tiesībām,
vismaz tā rakstīts brošūrā, un tagad to vasarās izīrē kāzām, kurās

sudraba tasītēs svīst džulepi, nedēļas nogalēs – atainojumu lielgabala dārdiem,
izlaiduma bildēm, pāriem, kas gaida jaundzimušo, un manai jaunajai ģimenei.

*

Līst, fotogrāfe knipsē un mudina mūs uz dārza narcišu pusi,
slēdzis atveras un aizveras kā maza giljotīna – klikt.

Skatos melnajā acī, kas ķer manu smaidu. Smidzināšana lēnām
saskruļļo manus iztaisnotos matus, ūdens izsūcas cauri – vīslo

uz spilgti zaļās zemes virskārtas, ko auglīgu darījusi pagātne: dabīga un svēti slapja kā Diksijas
mīts2 – sajaucies ar dzelzi, māliem, alumīniju un mainītu vēsturi –, kas pielabinās zemei

un augšāmceltajiem, kuļ smiltis zem velēnas, grimst aizvien tālāk – dziļi, dziļi
zemes tumšajās dzīlēs, līdz izejmateriālam, lielu, nešķeltu akmeņu slāņiem,

līdz pat pirmskara balstam, dienvidu amnēzijas pamatiezim. Vai mēs nevaram vienkārši
atstāt pagātni pagātnei, viņa teica. Viņas balss kļuva stiprāka, it kā viņa dziedātu,
                                                                                                 it kā mēs to patiešām varētu izdarīt.

*

Portretā esmu sadevusies ar vīru rokās, ar kurām viņš bērnībā racies pēc lodēm.

 

No angļu valodas atdzejojis Edvards Kuks

  1. Student Nonviolent Coordinating Committee – viena no galvenajām jauniešu organizācijām 20. gs. 60. gadu afroamerikāņu civiltiesību kustībā.  (back)
  2. Stāsti par Diksijas reģionu Jūtā, kurā it kā esot bijusi neparasti auglīga augsne.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri