Vēstures optimists

 

Pirms dažām dienām lietuviešu dzejnieks, publicists, tulkotājs, esejists, literatūrpētnieks Toms Venclova (Tomas Venclova), kurš vairāk nekā 40 gadu dzīvoja un strādāja ASV, paziņoja, ka atgriežas dzīvot Lietuvā. Intervijā pasaulē pazīstamākais lietuviešu dzejnieks, Jeila Universitātes emeritētais profesors stāsta par to, kāpēc labāk uzturas Eiropā, nevis ASV, kā 1977. gadā viņam izdevās emigrēt no Padomju Savienības, kā arī par nozīmīgām draudzībām viņa radošajā mūžā, piemēram, ar Josifu Brodski un Annu Ahmatovu.

Laura Brokāne

 

Gribētu sākt sarunu ar jautājumu par draudzību. Kādas ir bijušas vissvarīgākās radošās grupas jūsu dzīvē?

Padomju Lietuvā es biju diezgan vientuļš. Man bija draugi dzejnieki, bet mūs poētikas atšķīrās. Nevarēju iekļauties vajadzīgajā formātā, tāpēc meklēju domubiedrus ārpus robežas. Atradu domubiedrus Krievijā un Polijā, viņi bija andergraunda dzejnieki. Krievu dzejnieki kopumā mani pārāk neinteresēja, bet Sanktpēterburgā tolaik bija interesanta dzejnieku grupa Ahmatovas bāreņi. Es labi pazinu Ahmatovu, bieži viņu apciemoju un pat uzrakstīju memuārus par viņu. Borisu Pasternaku gan esmu saticis tikai uz pusstundu. Kad teicu, ka mēģinu tulkot viņa dzeju, Pasternaks atbildēja – nevajag, tā ir absolūti pretencioza un slikta. Viņš augstu vērtēja tikai savu romānu Doktors Živago. Tam es nevaru piekrist. Es biju lasījis Doktoru Živago – lai gan Padomju Savienībā aizliegta, noteiktās aprindās tā cirkulēja un bija pieejama. Uzskatu to par labu grāmatu, tomēr Pasternaka dzeja patīk daudz labāk. Pasternaks toreiz man teica, ka raksta lugu, kas būs pat labāka par Doktoru Živago. Viņš lugu nepabeidza, bet fragmenti, kas ir saglabājušies, ir, es teiktu, skandalozi slikti. Es mēģināju pārliecināt Pasternaku par viņa dzejas augsto kvalitāti, bet nespēju. Un tā šī saruna noslēdzās.

Bet, runājot par Ahmatovu, – ap viņu bija jauno dzejnieku grupa, kurā bija Jevgeņijs Reins, Anatolijs Naimans, Dmitrijs Bobiševs un visiem pazīstamais Josifs Brodskis, kurš kļuva par manu draugu. Tolaik Baltijas valstis Padomju Savienībā šķita mierīgākas un brīvākas, tāpēc Brodskis atbrauca uz Viļņu, sadraudzējās ar dzejniekiem, no kuriem vairāki vēl ir dzīvi. Un savas dzīves laikā Viļņā viesojās kādas desmit reizes. Savukārt es vēlāk četrus gadus nodzīvoju Sanktpēterburgā. Tas man bija ļoti svarīgs periods. Man bija arī draugi Polijā, piemēram, Viktors Vorošiļskis, kurš bija dzejnieks disidents, ļoti svarīga publiskā persona, man viņš ļoti patika. Bija arī citi poļu dzejnieki, ar kuriem sadraudzējos. Lai arī robežas bija slēgtas, es divreiz tiku uz Poliju. Tolaik bija slavens teiciens: „Курица не птица, Польша не заграницa.”1 Daudz vieglāk varēja tikt uz Poliju nekā, piemēram, uz Čehiju vai Ungāriju. Pagājušgad publicēta mana grāmata Magnetic North, kurā mani intervē amerikāņu dzejniece un esejiste Elēna Hinsija, – būtībā memuāri, kuros plaši aprakstīta mana saikne ar Pasternaku, Ahmatovu, Brodski, arī Česlavu Milošu.

 

Kādā ziņā jūtaties piederīgs ASV?

Mana dzīve ir bijusi piedzīvojumiem pilna. 1977. gadā es pametu Padomju Savienību un devos uz ASV. Un vēlāk lūdzu politisko patvērumu, kas man tika piešķirts. Es atradu labu akadēmisko darbu universitātē. Lielākoties tie, kuri no Padomju Savienības dodas uz ASV, zaudē iespēju turpināt iesākto intelektuālo darbu, bet man paveicās – es kļuvu par profesoru. Bet man nekad nav patikusi šī valsts vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, labas arhitektūras trūkums. Viņiem ir debesskrāpji, skaistas villas un mazāk skaistas monotonas blokmājas, un tas arī viss. Man patīk Eiropas arhitektūra, patīk baroks, klasicisms, gotika. To var atrast gan Viļņā, gan Rīgā un jebkurā citā lielākā Eiropas pilsētā, bet ne ASV. Otrkārt, šī valsts ir piemērota tiem, kas brauc ar mašīnu, nevis staigā kājām. Bet man ļoti patīk pastaigāties, aiziet līdz tuvējai kafejnīcai, kinoteātrim. Ņujorkā ir vieglāk, tur var atrast kādu eiropeisku kafejnīcu, bet citviet ASV – grūti. Tāpēc man nekad nav patikusi ASV. Es vienmēr esmu centies pēc iespējas vairāk laika pavadīt Eiropā.

 

Ko jums kā dzejniekam bija visgrūtāk pieņemt, dzīvojot Padomju Savienībā?

Dažādās Padomju Savienības valstīs tas atšķīrās. Domāju, ka Polijā vai Ungārijā bija vieglāk būt dzejniekam nekā, piemēram, Latvijā vai Lietuvā, Bulgārijā vai Rumānijā. Dzejniekam Padomju Savienībā bija noteikumu rāmis, kādā varēji darboties, – ar nelielām formālām variācijām, kas pēc būtības neko nemainīja. Turklāt šie priekšraksti bija ne tikai par to, ko nedrīkst teikt, bet arī to, kas ir jāpasaka. Piemēram, tev bija jāmīl dzīve, dzejā nevarēja būt traģiskais izjūtas, varbūt tikai, piemēram, attiecībā pret karu. Tas bija absolūti mākslīgi. Ja arī kādam dzejniekam izdevās radīt vērtīgus darbus šajos nosacījumos, tie vienmēr bija ļoti ambivalenti. Bet svarīgi dzejnieki rakstīja rakstāmgaldam, nepublicējot savus tekstus. Padomju Savienībā vissliktākā lieta dzejniekam bija ne tikai cenzūra, bet arī šie nosacījumi, kā rakstīt.

 

Jūsu lēmums pamest Padomju Savienību bija grūts?

Es ticu tādai kategorijai kā „organiskais darbs” (organic work). Šo jēdzienu ieviesa Polijā 19. gadsimtā, kad to iekaroja cariskā Krievija. Organiskais darbs nozīmē, ka ir jādara labākais, ko vari izdarīt esošajos apstākļos kultūras, arī ekonomikas jomā. Ka vari ņemt vērā nosacījumus, bet tev jāsagatavo cilvēki nākotnei – brīvībai, kas noteikti pienāks. Es domāju, ka bija daudz cilvēku Lietuvā un Latvijā, pat Krievijā, kas veica šo organisko darbu. Man šis darbs bija tulkošana. Es tulkoju pārsvarā aizliegtus autorus. Dažus autorus izdevās padarīt pieejamus, piemēram, T. S. Eliotu vai Dilanu Tomasu, Vistenu Hjū Odenu, no prozas rakstniekiem – Džeimsu Džoisu vai Horhe Luisu Borhesu. Tas nebija viegli, bet pacenšoties varēja izcīnīt šo autoru darbu publicēšanu. Ap 1972. gadu manu tulkojumu publicēšana beidzās. Vajadzēja darbu, lai izdzīvotu. Es atradu literārā vadītāja darbu nelielajā pilsētiņā Šauļos. Tas nebija īpaši labs teātris, bet varēju strādāt ar aktieriem, lasīt viņiem lekcijas par nopietniem dramaturģijas darbiem utt. Bet man visu laiku bija sajūta, ka izniekoju savu dzīvi, ka varētu izdarīt daudz vairāk, bet apstākļi neļauj. Izlēmu emigrēt. Protams, Padomju Savienībā nebija tādas iespējas. Tevi varēja izlaist tikai uz neilgu laiku, bija jāpieturas pie grupas un jāatgriežas bez kavēšanās. Es uzrakstīju Lietuvas Lietuvas Komunistiskajai partijai atklāto vēstuli: tā kā nevaru šajā valstī strādāt sev piemērotu darbu kultūras jomā, es šeit izniekoju dzīvi, laba ideja būtu man meklēt darbu ārpus Padomju Savienības robežām. Saskaņā ar cilvēktiesību deklarāciju un padomju likumu es lūdzu jūs mani izlaist no PSRS! Protams, draugi man teica, ka tas ir absolūti neprātīgi un mani iespundēs psihiatriskajā slimnīcā līdz mūža beigām. Es pie sevis domāju – droši vien viņiem ir taisnība. Bet nevarēju sadzīvot ar padomju nosacījumiem, tāpēc nekas cits neatlika. Pēc mēneša mani izsauca uz Centrālkomiteju, kur teica – mēs saprotam, ka esat šo vēstuli rakstījis psiholoģiskas krīzes brīdī, esam gatavi to aizmirst, strādājiet un dzīvojiet tālāk. Bet es no rakstītā neatkāpos. Viņi sacīja, ka tādā gadījumā man ir jāraksta Vīzu un reģistrācijas nodaļai, kas to lemj. Protams, tur nolēma, ka man nav pamata doties ārpus valsts. Un kopš tā laika es kļuvu par atklāto disidentu, sāku rakstīt samizdatiem utt. Šis periods bija neilgs – divi gadi. Tā kā mana vēstule bija atklāta, tā bija pieejama Rietumos un tika publicēta vairākās avīzēs, vairāki labi zināmi cilvēki sāka strādāt pie manas izlaišanas, ieskaitot manu draugu Josifu Brodski, arī viņa draugu Česlavu Milošu, Arturu Milleru. Viņa luga Balva Viļņā tika noņemta no repertuāra, jo viņš bija uzrakstījis rakstu The New York Times manai aizstāvībai. Tas viss bija gan smieklīgi, gan, no otras puses, arī, protams, ļoti bīstami. Nu Padomju Savienībai bija dilemma – vai nu ieslodzīt mani līdz mūža beigām, jo manas aktivitātes tiešām bija pretrunā ar ideoloģiju, vai izlaist. Viņi izlēma mani izlaist galvenokārt tāpēc, ka „mana lieta” kļuva populāra Rietumos. Milošs mani iekārtoja par pasniedzēju Bērklijas Universitātē Kalifornijā uz vienu semestri. Saņēmu tūkstoš dolāru par trim mēnešiem – tā šķita neaptverama nauda. Vienlaikus arī liecināju ASV Kongresā, uzstājos vietējās radiostacijās utt. Nepārstāju rakstīt esejas, dzejoļus. Varēju strādāt par pasniedzēju un rakstīt. Tas bija iespējams, pateicoties veiksmei un draugu palīdzībai.

 

Kāds, jūsprāt, ir runas brīvības stāvoklis šobrīd Rietumos?

Ziniet, mēdz teikt – Padomju Savienībā nedrīkstēja neko teikt, bet, ja pateici, tas uzreiz kļuva svarīgs, bet Rietumos var teikt visu, bet nekas nav svarīgs. Tā nav gluži taisnība. Vienmēr ir kādi ievērojami cilvēki, kuri ieinteresējas, ja tev ir kas sakāms. Protams, mana dzīve ASV ir diezgan pieticīga, bet es neesmu ieinteresēts greznā dzīvesveidā ar villām un jahtām. Pietiek, ja ir jumts virs galvas un trīs ēdienreizes dienā. Manuprāt, laba dzīve ir interesants darbs, vismaz neliela mijiedarbe ar auditoriju un iespēju ceļot. To es varu darīt, esmu bijis vairāk nekā 100 valstīs. Lekciju pasniegšana man nodrošina šo dzīves standartu.

 

Esat teicis, ka esat vēstures optimists.

Jā, ir atšķirība starp optimistu un vēstures optimistu. Optimists uzskata – viss beigsies labi, bet vēstures optimists – viss beigsies labi, bet es to nepieredzēšu; iespējams, mani bērni un mazbērni piedzīvos labākus laikus. Bet tā neizrādījās taisnība – šobrīd noteikti ir labāki laiki nekā padomju periodā. Lietuviešu pasniedzējs Rimvids Šilbajors ir teicis: es lūdzu Dievu, lai viņš paildzina manu dzīvi un man ir iespēja ieraudzīt brīvu Lietuvu, bet Dievs, kurš ir nesalīdzināmi viedāks un gudrāks, izdarīja ko labāku – nevis paildzināja manu dzīvi, bet paātrināja vēstures procesu. Arī es piedzīvoju brīvu Latviju, Lietuvu, kādus desmit gadus arī Krieviju. Lielākā daļa Austrumeiropas valstu mūsdienās ir brīvas, un tā ir milzīga attīstība.

Saistītie raksti:

  1. Burtiski tulkojot: „Vista nav putns, Polija nav aizrobežu valsts.”  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri