punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Bārā ienāk zirgs

Dāvids Grosmans

07/12/2018

 

Dāvids Grosmans (1954) raksta tā, it kā joprojām dzīvotu laikmetā, kad literatūra mainīja pasauli. Vismaz divas viņa grāmatas ir kļuvušas par desmitgades svarīgākajiem literārajiem darbiem Izraēlas kultūrā. Pirmais no tiem bija 1987. gadā iznākušais Dzeltenais laiks (Hazeman hacahov) – vērīgas un ļoti personiskas reportāžas no Rietumkrasta, kas svētlaimīgā aizmirstībā dzīvojošajiem lasītājiem atklāja, kas gruzd un verd neredzamā priekškara otrā pusē. Pusgadu pēc Grosmana reportāžu žurnāla varianta publicēšanas Rietumkrastā un Gazas joslā sākās vispārēja sacelšanās, pēc kuras gan rakstnieka cienītāji, gan nīdēji pārlasīja Dzelteno laiku kā pravietojumu. Tikpat nozīmīga grāmata – bet citādā veidā – ir romāns Sieviete bēg no vēsts (Iša borachat mibesora), kas iznāca 2008. gadā; tajā Grosmans ir spējis vienlaikus izlauzties līdz pretrunu plosītajai, karu nogurdinātajai, pesimistiskajai nācijas sirdsapziņai un rezumēt visu savas nācijas literāro kanonu, izspēlējot Izraēlas literatūras klasiķu tēmas un motīvus. Ap to pašu laiku Dāvids Grosmans kļūst par Mārtinam Luteram Kingam līdzīgu sabiedrisku tēlu – nenoliedzamu morālu autoritāti.

Vēl pirms tam, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, viņš bija sarakstījis trīs citus romānus (Kazlēna smaids / Hijuch hagedi, 1983; Skat.: Mīlestība / Ajen erech: ahava, 1986; Iekšējās gramatikas grāmata / Sefer hadikduk hapenimi, 1991), jau pašā pirmajā no tiem „kļūstot par Grosmanu”, proti, atrodot savu nesajaucamo stilu, kuram raksturīgi iekšēji monologi un apziņas plūsma, konceptuāls dialoģiskums, iedziļināšanās vissīkākajās emocionālajās un psiholoģiskajās niansēs apvienojumā ar māku sasniegt tādu emocionālo augstspriegumu, ka lasītājam grāmata uz brīdi jāaizver, lai atgūtu elpu (pārbaudīts praksē).

Latviešu lasītājs savu iepazīšanos ar Dāvidu Grosmanu sāks ar 2014. gadā iznākušo, Starptautisko Bukera balvu ieguvušo romānu Bārā ienāk zirgs (Sus echad nichnas lebar), ko jau pavisam drīz izdos Jāņa Rozes apgāds. Tas ir mokošs vēstījums par klauna kailumu izklaidēties atnākušās publikas priekšā, un vienmēr smalkjūtīgā, siltā rakstnieka balss šajā grāmatā viņa varoņa mutē pēkšņi skan spalgi un vulgāri, gandrīz tā, it kā Grosmans būtu mēģinājis nomest savu „cienījamā” – 42 valodās tulkotā, vairāk nekā divdesmit nacionālus un starptautiskus apbalvojumus saņēmušā – rakstnieka masku. Vai varbūt viņš jau atkal ir atradis laikam – mūsu laikam – atbilstošu izteiksmi. Kā intervijā Nerī Livnei par savu varoni saka pats rakstnieks: „Ir kaut kas pašnāvniecisks šajā drosmē stāvēt pretī publikai, kura tevi visu laiku pārbauda, kura tevi nekad nepieņems kā pašsaprotamu. Viņam visu laiku jāžonglē, jāvilina publika pie sevis – taču, to darīdams, viņš neatsakās no sava stāsta.” Šo neatsacīšanos – un arī to, ka līdz pašām beigām publikā ir cilvēki, kuri neaiziet, kuri grib pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir, kuri uzklausa viņa kliedzienu, – es izjūtu kā cerīguma strāvu romānā un sabiedrībā kopumā.

Kad 1982. gadā sākās karš, kuru Izraēlas karu uzskaitītāji sauc par Pirmo Libānas karu, toreizējais radiožurnālists Dāvids Grosmans kā rezervists tika iesaukts aktīvajā dienestā. Kādu laiku viņa vienība bija izvietota nelielā Libānas ciemā starp Izraēlas un sīriešu tankiem, un Grosmans katru vakaru noņēma bruņu ķiveri un novilka aizsargvesti, tad uzkāpa uz jumta un, uzgriezis muguru karam, lasīja Romēna Garī Solījumu rītausmā – lai neaizmirstu, kas viņš ir bijis pirms kara, lai pierādītu sev, ka literatūra spēj pasargāt. Ne jau dzīvību, kur nu – nē, tā spēj nosargāt to, kas viņam ir svarīgs. Esmu pārliecināta, ka visas viņa grāmatas radušās no šī paša dzinuļa.

Tulkotāja

 

– Un lāāāā-būūū vakariņ, Netanijas satriecošās skaistules, – viņš gavilē un atkal sāk diet pa skatuvi, klakšķinot zābaku papēžus, – es jūs, meitenes, pazīstu, krustām šķērsām pazīstu, no iekšiņas… Ko tu gribēji zināt, trīspadsmitais galdiņ? Kauna tev nav, vai tev to jau ir teikuši? – Seja satumst, un īsu mirkli viņš izskatās patiešām apvainojies: – Nu nē, ar tādu uzbāzīgu jautājumu nākt virsū tik kautrīgam un introvertam cilvēkam kā es… Skaidrs, ka man ir bijušas sievietes no Netanijas! – Viņš paklanās un nozibina platu smaidu pa visu seju. – Nesmādēju! Laiki bija grūti, nācās iztikt ar mazumiņu… – Publika, kā vīrieši, tā sievietes, klapē ar rokām pa galdiem, aurē „Būū!”, svilpj, smejas. Viņš nometas uz viena ceļa iepretim trim iedegušām un jautrām vecenītēm ar zilganām frizūrām, kuras lielākoties sastāv no gaisa. – Heisā, hopsā, astotais galdiņ, ko tad daiļavas svin? Vai kāda te šajā pašā brīsniņā kļūst par atraitni? Ir kāds nedziedināms vīrietis, kurš akurāt izlaiž garu tepat Lanjado palātā? Uz priekšu, draugs, aiziet, – viņš iztālēm uzmundrina šo vīrieti, – vēl druscīt papūlies, un būsi izsprucis! – Vecītes smejas un plikšķina ar rokām. Viņš griezdamies danco apkārt pa skatuvi un gandrīz nokrīt no tās, publika smejas vēl skaļāk. – Trīs vīrieši! – viņš paklanās un paslej trīs pirkstus, – trīs vīrieši – itālis, francūzis un ebrejs – sēž alus bārā un stāsta, kā viņi aplaimo savas sievietes. Francūzis saka: „Es – es to savu mademoiselle no galvas līdz kāju pirkstiem apziežu ar Provansas sviestu, un beigusi viņa vēl piecas minūtes kliedz!” Itālis saka: „Es – kad es pumpēju savu sinjoru, es vispirms viņas ķermeni no apakšas līdz augšai noziežu ar olīveļļu, ko pērku vienā Sicīlijas ciemā, un beigusi viņa kliedz vēl desmit minūtes pēc tam!” Ebrejs klusē. Viņš klusē. Francūzis un itālis skatās uz viņu: „Bet tu?” – „Es?” ebrejs saka. „Es savu Pesju noziežu ar zosu taukiem, pie mums to sauc par Schmalz, un beigusi viņa kliedz vēl stundu pēc tam.” – „Stundu?” Francūzis un itālis jūk prātā. „Kāpēc? Ko tu tur ar viņu dari?” – „Ā,” atsaucas ebrejs, „es noslauku rokas aizkaros.”

Nevaldāmi smiekli. Vīrieši un sievietes man apkārt pārmij ilgus pārīšu skatienus. Es pasūtu fokaču un krāsnī ceptu baklažānu ar tahīni. Mani ir sagrābis izsalkums.

– Kur es paliku? – viņš līksmojas, ar acs kaktiņu sekodams manai sarunai ar oficianti, šķiet, viņš ir laimīgs par to, ka esmu pasūtījis kaut ko ēdamu. – Ā, Schmalz, ebrejs, viņa sieva, – mēs tak esam īpaša tauta, pareizi, brālīši? Nav, nav otras tādas tautas kā mūsu ebreju tauta! Visizredzētākā! Visvienreizējākā! Ultra vienreizēja! – Aplausi publikā. – Īstenībā, šajā sakarā – ja atļausiet man mazliet novirzīties, kā teica nekrofils savai sievasmātei, lai viņai vieglas smiltis, mani drausmīgi kaitina tas jaunais antisemītisms! Nopietni, pie vecā jau kaut kā biju pieradis, tas man pat bija kļuvis druskucīt simpātisks kā tādas saldās pasaciņas: Cionas gudrie, kā troļļi ar bārdu un garu degunu, sasēduši bariņā triepj iekšā no maziem trauciņiem – re, spitālība ar koriandru un mēri –, diktē cits citam receptes kinvai ar aku indi, nokauj pa kādam kristiešu bērnam uz Lieldienām, ei, čaļi, jūs pamanījāt, ka šogad tie bērni tādi sīksti? Ar to visu jau bijām iemācījušies sadzīvot, pieraduši, tas pieder pie dzīvesziņas, tipa tā, – bet pēkšņi ierodas šitie ar savu jauno antisemītismu… nu, nezinu… kaut kā nespēju pierast, pat kaut kā drusku derdzīgi… – Viņš lauza pirkstus un, sirsnīgi sakaunējies, parausta plecus. – Nezinu, kā to pateikt tā, lai, diespas, tos jaunos antisemītus nesāpinātu, bet, čaļi – nu, lūdzami! Kaut kas tai jūsu pieejā maķenīt tracina, ne? Dažreiz es domāju tā: ja kāds izraēļu zinātnieks – piemēra pēc, tāpat vien – pēkšņi izgudrotu zāles pret vēzi, ja? Zāles, kas šito te vēzi piebeigs reizi un par visām reizēm… tad simt punkti, ticiet manam vārdam, pasaulē tūlīt pat sāksies purkstēšana un protesti, un demonstrācijas, un ANO misijas, un raksti visās Eiropas avīzēs: ei, paklau, par ko tad tā jāuzbrūk vēzim? Un, ja tomēr jāuzbrūk, tad kāpēc uzreiz jānīdē ārā? Vai tad nevarēja vispirms pamēģināt atrast kompromisu? Vai tad uzreiz vajadzēja ar spēku? Vai tad nevarējāt vispirms paši iekāpt viņa kurpēs un ieraudzīt, teiksim, kāds viņš, vēzis, būtībā ir, izjust to slimību no viņa rakursa? Neaizmirsīsim arī, ka vēzim tāpat ir savas pozitīvās puses! Fakts – daudzi jums pateiks, ka cīņa ar vēzi ir padarījusi viņus cilvēciski labākus! Un jāatceras arī, ka vēža pētījumi ir palīdzējuši atklāt zāles pret citām slimībām, un tagad tas viss uzreiz izbeigsies, un piedevām ar iznīcināšanu! Kā – vai tad pagātne mums neko nav mācījusi? Esam aizmirsuši tumšos laikus? Un vispār… – viņš sataisa domīgu seju, – …vai nu cilvēkā tiešām būtu kaut kas tāds, kas viņu padara pārāku par vēzi, un tamdēļ viņam ir tiesības to iznīcināt?

Publika šķidri plaukšķina. Vīrietis uz skatuves dragā tālāk…

– Uuuun… vīri, jums arī lāāāā-būūū vakariņ! Nav nemaz slikti, ka esat atnākuši. Ja sēdēsiet klusi, mēs jums atļausim sekot līdzi kā novērotājiem, bet, ja nemācēsiet uzvesties, visus barā aizsūtīsim uz blakus zāli ķīmiskai kastrācijai, labiņi? Tad nu, ladies, atļaujiet man beidzot oficiāli stādīties priekšā, un nost ar neprātīgiem minējumiem par to, kas gan īsti ir šis noslēpumainais, šarmantais vīrietis. Dovale Džī, tāds ir mans vārds, tas ir tituls, tas ir veiksmīgākais zīmols visā apgaismotajā pasaulē uz dienvidiem no Arābijas tuksneša, un atcerēties arī viegli, do kā dobermanis, kā dozimetrs un vale kā vālē nu, un džī kā tas punkts, mana diņķa namā es viscaur esmu jūsu rīcībā, meitenes, grābiet mani ciet savām visneprātīgākajām fantāzijām no šā brīža līdz pusnaktij, un kāpēc tad tikai līdz pusnaktij, jūs vīlušās jautājat, tāpēc, ka pusnaktī es dodos uz mājām un tikai viena no visām še sanākušajām daiļavām varēs mani pavadīt un saplūst ar manu samtaino augumu, baudīt mani vertikāli un horizontāli, bet galvenokārt virāli, un arī tas, kā zināms, vien tiktāl, cik ļaus zilā laimes tablete, kura man dāvā dažas stundas vai drīzāk aizņemas atpakaļ to, ko pievācis prostatas vēzis, iekavas vaļā: tas vēzis ir tāds idiots, ja gribat zināt manas domas! Nopietni – jūs tikai padomājiet: man ir šitik glītas un pievilcīgas detaļas! No pašas Aškelonas ļaudis brauc paskatīties uz tādu daili: uz manu papēžābolu, piemēram… – viņš pagriežas ar muguru pret zāli un piemīlīgi paslej atpakaļ savu zābaku, – …vai uz manām labi veidotajām ciskām, vai uz manu zīžaino krūti, uz maniem viļņainajiem matiem, bet kur nu, tam deģenerātam labāk patīk plunkšķināties pa prostatām, spēlēties ar čuriņu, esmu riktīgi vīlies, iekavas ciet. Bet līdz pusnaktij, māsiņas, mēs te norausim jumtu ar smiekliem un mēdīšanos, ar izlasi no manām divdesmit pēdējo gadu izrādēm, kā nav rakstīts reklāmās, ha, kurš tad izmetīs šekeļus, mani reklamējot, labi, ja bija kāds pastmarkas lieluma sludinājums Netanijas bezmaksas avīzē, ko? Pat lapeli pie koka maukas nav pielikuši. Ietaupīji uz mani, Joav? Lai tev iet labumā, mīļā sirds. Pazudušais rotveilers Pikaso uz šitejienes elektrības stabiem ir dabūjis vairāk ekrāna laika par mani, es pārbaudīju, gar visiem stabiem šajā rūpniecības zonā nogāju, labi rūkts, Pikaso, saliki vienos vārtos, atgriezties arī nav liela steiga, klausi, ko es tev saku, ar garantiju – vislabākais veids, kā kaut kur tikt novērtētam, ir būt kaut kur citur, pareizi? Vai ne tāda bija tā ideja, no kuras dievs uztaisīja savu holokausta kampaņu? Vai tad ne uz tā balstās viss nāves koncepts?

Publika ir aizgrābta.

– Nē, jūs man pasakiet, Netanija, vai nav plānprāts, kas darās galvās tiem, kuri līmē sludinājumus par pazudušiem dzīvniekiem? „Pazudis zelta kāmis, klibs uz vienu kāju, slims ar kataraktu, ir paaugstināta jutība pret glutēnu un alerģija uz mandeļu pienu.” Hallo, kas ar jums? Es uzreiz, bez meklēšanas, varu jums pateikt, kur viņš ir: tas jūsu kāmis ir nespējnieku patversmē.

Publika no visas sirds smejas un mazliet nomierinās, kā manīdama – kaut kur ir izlabota bīstama navigācijas kļūda.

 

– Es gribu, lai tu atnāc uz manu izrādi, – viņš man pa telefonu teica, kad viņam bija izdevies ielauzties manā iecirtīgajā atmiņā un kad bijām pacilājuši dažas – īstenībā pat sirdi sildošas – atmiņas no tām stundām, kad divreiz nedēļā gājām no Bait Va Gan apkaimes uz autobusu, kas veda mani mājās uz Talpiotu. Viņš par šiem gājieniem runāja ar milzīgu entuziasmu: – Tur mēs tiešām sadraudzējāmies, – viņš divas vai trīs reizes teica, nosmiedamies tādā kā neizprotamā laimīgumā, – mēs gājām un runājāmies, un runājāmies, walkie-talkie draudzība, – un viņš runāja tālāk, sīki un smalki šķetinādams atmiņas, it kā tā ļoti īsā draudzība būtu pats labākais, kas viņa dzīvē noticis. Un es pacietīgi klausījos, gaidīdams, kad dabūšu dzirdēt, ko īsti viņš no manis grib, lai varētu ne pārāk aizskaroši atteikties un atkal izraidīt viņu ārā no savas dzīves.

Kas tā par izrādi, ko tu gribi, lai es noskatos? – es viņu pārtraucu, kad viņš apklusa, lai ievilktu elpu.

– Es… – viņš ieķiķinājās, – …kā lai pasaka, nu, es uzstājos ar stendapu.

– Ā! – es atvieglots atsaucos, – tas nav man.

– Tu pārzini stendapu? – Viņš īsi nosmēja. – Kaut kā nebiju domājis, ka tu vispār… Esi kādu izrādi redzējis?

– Laiku pa laikam televīzijā rāda, – es teicu. – Neuztver to personiski, bet tas nu ir kaut kas tāds, kas mani galīgi neuzrunā.

Vienā mirklī biju izrāvies no tās paralīzes, kas mani pārņēma uzreiz, kolīdz pacēlu klausuli. Ja tajā, ka viņš man bija piezvanījis, jautās kaut kas mīklains, ja tur bija kāds nenoteikts solījums – teiksim, atjaunot seno draudzību –, nu tas viss pajuka: ā, stendaps.

– Klausies, – es teicu, – es neesmu tava klientūra. Visas tās spēlītes ar jokiem un smiešanos nav domātas ne manam prātam, ne manam vecumam, atvaino!

– Okei, – viņš gausi atteica, – tā nu reiz ir skaidra atbilde, neviens nevarētu apgalvot, ka tu izpaudies izvairīgi.

– Nepārproti mani, – es bildu, redzēdams, ka sunene saslej ausis un bažīgi lūkojas manī, – es nešaubos, ka ir ļoti daudzi, kuriem šāda veida izklaidēšanās sagādā prieku, es nevienu nenosodu, gaumes lieta…

Laikam sarunāju vēl kaut ko tādā garā – par laimi, ne viss aizķēries atmiņā. Man nav, ko teikt sev par attaisnošanu, ja nu vienīgi to, ka jau no pirmā brīža sajutu un laikam miglaini atcerējos, ka talanta vai varbūt rakstura ziņā šis cilvēks ir kaut kas līdzīgs mūķīzerim – pēkšņi atkal zināju šo bērnības izteicienu –, un man ļoti jāuzmanās.

Bet arī tas, protams, nav attaisnojums tam, kā es viņam uzklupu. Jo pēkšņi, ne no šā, ne no tā, es gāju viņam virsū tik nikni, it kā viņš pārstāvētu cilvēces aušību visās tās izpausmēs: – Kā tad, jums, – es vārījos, – īstenībā viss jau ir tikai tāpēc, lai pasmietos, viss un visi, nekas nav svēts, ja tikai ir kripata improvizācijas spēju un ātra domāšana, tad joku, parodiju vai karikatūru var uztaisīt no visa – no slimībām, no nāves, no kariem, viss niecināms?

Ilgi valdīja klusums. Asinis lēnām atplūda man no galvas, atstājot sajūtu, ka smadzenes ir aukstas. Un šoku pašam par sevi. Par to, kāds esmu kļuvis.

Es dzirdēju, kā viņš elpo. Jutu, kā Tamāras manī kļūst arvien mazāk. Tu esi dusmu pilns, viņa teica. Pilns es esmu ar ilgošanos, es sevī domāju, vai tu neredzi? Saindējies ar ilgām.

– No otras puses, – viņš sašļucis murmināja, tik satriekts, ka man sadrupa sirds, – īstenībā es arī par stendapu vairs nemaz tā nejūsmoju. Agrāk – jā, agrāk man tas bija kā staigāt pa virvi. Kuru katru brīdi vari nogāzties visu acu priekšā. Nošāvi garām par milimetru vai, teiksim, netrāpīji teikumā vārdu īstajā vietā, vai tava balss kļuva mazdrusciņ skaļāka, kad vajadzēja pieklusināt – un publika tūlīt pat pret tevi atsalst. Bet nākamajā mirklī tu pieskaries pareizi, un tā uzreiz papleš kājas.

Sunene laka ūdeni. Garās ausis bļodai abās pusēs sniedzās līdz grīdai. Viņai ir lieli, pliki laukumi pa visu ķermeni, viņa ir gandrīz akla. Vetārsts visu laiku mani tirda, ka vajagot viņu iemidzināt. Viņam ir trīsdesmit viens gads. Klusībā iztēlojos, ka viņa acīs arī es esmu eitanāzijas kandidāts. Uzcēlu kājas uz pretējā krēsla. Centos nomierināties. Pirms trim gadiem šāda dusmu izvirdumu dēļ paliku bez darba. Un te man bija jādomā: kas zina, ko esmu zaudējis tagad.

– Un no trešās puses, – viņš runāja tālāk, un es tikai tajā brīdī aptvēru, cik ilgi mēs abi bijām klusējuši, katrs iegrimis savās domās, – stendapā tu dažreiz tomēr cilvēkus sasmīdini, un arī tas ir kaut kas.

Dažus pēdējos vārdus viņš izrunāja klusi, it kā pie sevis, un es nodomāju: tā gan, arī tas ir kaut kas, pat ļoti kaut kas. Lūk, piemēram, es – tikai ar grūtībām atceros, kā skan mani smiekli. Un es jau gandrīz palūdzu, lai viņš te mitējas, sāksim visu šo sarunu no sākuma, un tagad jau kā cilvēki, lai vismaz paskaidrotu, kā biju varējis viņu aizmirst, kā nevēlēšanās atcerēties vienu milzīgu un sāpīgu notikumu, kas pieder pagātnei, ir notrulinājusi un pamazām izdzēš lielus laukumus visā šajā pagātnē.

– Ko es no tevis gribu? – viņš dziļi ieelpo. – Labi, nupat jau es vairs nemaz nezinu, vai tas vispār ir aktuāli…

– Es saprotu, ka tu gribi, lai es aizeju uz tavu izrādi.

– Jā.

– Bet kāpēc? Kam es tev tur esmu vajadzīgs?

– Ahā, te es esmu sprukās… Es pat nezinu, kā to pateikt… Kaut ko tādu cilvēkam lūgt – tas izklausās dīvaini. – Un viņš pasmējās. – Redzi, ir tā, ka es daudz esmu domājis, jau diezgan ilgi to pārgremoju – un nezinu, un neesmu drošs; un tad man ienāca prātā, ka tu esi vienīgais, kuram es varu…

Viņa balss pēkšņi bija citāda. Gandrīz lūdzoša. Pēdējās vēlēšanās izmisīgums. Nocēlu kājas no krēsla.

– Es klausos.

– Es gribu, – viņš spēra vaļā, – lai tu uz mani paskaties. Lai tu mani kārtīgi ieraugi. Un pēc tam man pasaki.

– Ko tad?

– Ko ieraudzīji.

No ivrita tulkojusi Māra Poļakova

Dalies ar šo rakstu