punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Uzturot veselo saprātu kopā ar Valteru Dakšu

Valters Dakša

10/12/2018

 

Pretrunīga salmu cepure. Brilles. Novalkāta žakete. Iespējams, krokši. Joprojām aizlūzušā balsī viņš izklāsta kādu svarīgu principu, rokās turēdams no miskastes atbrīvotu gleznu, – tāds manā atmiņā stāv jaunais izdevējs, grāmatu un podu kolekcionārs Valters Dakša, kurš literātu vidū izpelnījies atzinību par finansiāli pašnāvnieciskiem, toties jo krāšņiem jaunākās dzejas izdevumiem.1

Valters mēdz savdabīgi pasmaidīt. Par spīti viņa tolerancei un sirsnībai, tādos brīžos neviļus iedomājies, ka Dakša cilvēkus uztver kā instrumentus. Tas piedien, jo papildus nosauktajam Valters ir arī reti sastopama tipa mākslinieks.

Savā jaunākajā akcijā viņš centās savākt 100 podu Latvijas simtgadei. 18. novembrī tos ar mašīnām un 3. autobusu nogādāja Podragā, blakus Daugavgrīvas šosejai. Šajā mazajā Daugavas krasta nekurienē, tādā kā birzītē pārsimt metru no dzīvojamām mājām, interesenti policijas bākuguņu gaismā lasīja dzeju, dziedāja himnu un ēda kūku. Tikmēr otrā krastā ļaudis pulcējās valsts svētkus atzīmēt pamatstraumei raksturīgākā manierē.

Kad ar Valteru sarunājos šai intervijai, podi bija aizgādāti atpakaļ uz Free Riga teritoriju Turgeņeva ielā 17, kur tos gatavojās sašķaidīt, lai lauskas izmantotu bedru aizbēršanai.

Sastopoties ar kaut ko tik neordināru, kā likts, gribas uzzināt iemeslu, pamatojumu vai, piemēram, atbildi nesagaidījušam, gluži automātiski pieskaitīt šo akciju sabiedrības kritikai (kas tā, nenoliedzami, arī ir).

Tomēr, ja Valtera darbībām ir kāds konceptuāls svars, tas varētu būt saistīts tieši ar acīmredzamu iemeslu trūkumu: kā teicis filosofs, doma atnāk, kad tā „pati” grib, nevis kad „es” to iegribu. Ar impulsiem tāpat.

Ja pajautā „kāpēc?”, mierīgi var klusēt. Var arī norādīt uz daudzskaitlīgajiem podiem, kas, noskretušajā pagalmā rēgodamies kā porcelāna ziloņu kapsēta, vēsta par kādu vecu, gluži neticamā kārtā nokalpotu vēlmi.

Lauris Veips

 

Valter, kas šodien notiek?

Podu gāšana. Ir ap 80 tualetes podu, kas jāsadauza un kas tiks izmantoti rajona labiekārtošanā, piemēram, lai aizbērtu bedres. Lētāk ir viņus sadauzīt nekā pasūtīt konteineru par 100 eiro un samest podus tur.

 

Kā sākās podu akcija? Kas tas īsumā ir?

Podu akcija sākās ļoti vienkārši. Pagājušā gada pavasarī Saldū nodarbojos ar metāllūžņu iepirkšanu kopā ar savu labāko draugu. Tad antikvariātā Gunas grāmatas stāstīju īpašniecei Gunai: baigi forši, redzi, es te piestrādāju drusku ar metāllūžņiem. Sākām runāties, ka vispār cilvēki met ārā daudz vērtīgu lietu, piemēram, podus – jūgendstila. Padomāju: o, tas ir interesanti. Pagāja kāds laiks, es to metāllūžņu vākšanu atmetu, jo tas ir sezonāli, pavasaris ir vislabākā sezona. Tad gāju no kāda Hāgenskalna komūnas pasākuma un ieraudzīju izsviestu tualetes podu.

Tas nebija nekāds jūgendstila tualetes pods, bet uz tā poda cilvēki bija tik ilgi bez brilles sēdējuši, ka nodeldējuši augšu bija, un otra lieta – podam bija saplaisājusi emalja. Nodomāju:  baigi skaistais pods, bet neņemšu, kaut kādā ziņā pretīgs, nevajag man. Gāju otro reizi no Komūnas pa Medus ielu. Tur bija tas pats pods. Domāju: nu labi, pods vēl ir tur. Bet nesaukšu taksi un nevedīšu to podu. Tad gāju trešo reizi no Komūnas, izsaucu taksi, bez maisa ieliku taksometrā, taksometrists nopukojās, varēja vismaz maisā ielikt.

 

Kā tu izdomāji, ka jāsavāc 100 podu Latvijas simtgadei?

Tā, no nulles, šī ideja nedzima. Sākumā es izdomāju, ka būtu forši noturēt dzejas lasījumus uz podiem. Pēc tam, šajā gadā, pusjokodamies, pusnopietni runājām, ka vajadzētu savākt 100 podu Latvijas simtgadei, uz to vēl pavilkās kinošņiki.2 Sākās ar to, ka es vasarā strādāju Drabešos un ieliku Cēsu laikrakstā sludinājumu: „Lūdzu uzdāvināt tualetes podus jebkādā stāvoklī.” Tad kinošņiki atvēlēja man busiņu un šoferi, un mēs savācām 15 podu klāt tiem desmit, kas man bija Saldū. Tad es vācu, vācu, līdz savācu astoņdesmit.

 

Nav vilšanās, ka tikai astoņdesmit?

Ja godīgi, es esmu priecīgs, ka tikai astoņdesmit, jo tie divdesmit iztrūkstošie, viņi ir smagi. Podu transports ir šaušalīgi dārgs, it īpaši, ja 18. novembrī tie jāpārvadā ar kravas auto.

 

Ko tu atbildētu, ja tev teiktu, ka ir necienīgi uz Latvijas simtgadi rīkot ar podiem saistītu akciju?

Es viņiem izstāstītu par kontekstu. Tas notika Podragā – 100 tualetes podu Latvijas simtgadei Podragā. Tā nav, manuprāt, nekāda lielā necieņa, jo ļoti vajadzīga ir tieši zināma paškritika un spēja pasmieties par sevi. Skaidrs, es pats saprotu, ka 80 podu savākt nav prātīgi.

 

Man tas liekas daudz jēdzīgāk par, piemēram, kāda maizes ražotāja iniciatīvu – apēd 100 rupjmaizes šķēļu Latvijas simtgadei. Patērē Latvijai! Bet, atgriežoties pie Podraga, es ierados pašās beigās, kad jau bija atbraukusi policija. Kas notika pirms tam?

Sākām mēs 18. novembrī ar simbolisku podu nešanu līdz 3. autobusam. Lielākais šķērslis bija tāds, ka podi ir smagi. Mums neveicās laicīgi podus aiznest līdz pieturai.

Militārās parādes laikā mēs iesprūdām un vairāk nekā stundu gaidījām autobusā. Viens no performances dalībniekiem saplēsa autobusu, jo šoferis nelaida uzsmēķēt. Viņš izsita avārijas plastmasu, atvēra durvis, un pēc tam šoferītis nevarēja autobusu salabot un visiem bija jāizkāpj. Tātad mēs saplēsām arī vienu Rīgas satiksmes transportlīdzekli.

Nākamie sarežģījumi bija tādi, ka, atbraucot uz Podragu, divas pašvaldības policijas mašīnas sargāja tos 19 podus, kas tur jau bija, un gaidīja, kad atvedīs trūkstošos līdz simtam.

 

Neskatoties uz pavadījumu, tomēr godam noturējāt pasākumu?

Mēs ēdām kūku, nodziedājām himnu lielā un šaurākā pulkā ar krāvējiem. Policisti bija gandrīz viena trešdaļa no pasākuma apmeklētājiem. Ieradās desmit. Tas piedeva svētku sajūtu. Ka svētki ir droši apsargāti.

 

  Esmu dzirdējis atsauksmes, ka šis ir bijis labdabīgs pretstats visam komerciālajam, kas apvijis simtgadi.

To ir prieks dzirdēt. Es ceru, ka tu arī sadauzīsi kādu podu. (Es to izdarīju un sajutu atvieglojumu – L. V.)

 

Tagad grāmatas iepauzētas, šo gadu koncentrējies uz podiem?

Šo gadu es koncentrējos uz podiem. Tagad atkal grāmatu izdošana, vākšana atgriežas galvenajā, svētajā pozīcijā.

 

Esmu pierakstījis: mani ilgu laiku mulsināja tevis rīkotie pasākumi, bet tad tajos ievēroju kaut ko rituālu. Vai podu akciju var uztvert arī personīgi, kā tikšanu galā ar zaudējuma sajūtu?

Zināma taisnība tur ir. Visredzamāk jau tas izpaudās, kad mēs ar kinošņikiem izdomājām, ka dokumentālajā filmā jāparāda, kā es, aizdegoties skapim, zaudēju vecākus. Tā arī bija viena no lieliskajām akcijām, kurā mēs no pamestas mazdārziņu mājas paņēmām lielu drēbju skapi. Lai to izdarītu, bija jāizgāž logs un jāizvelk skapis ārā. Skanstes rajona centrā bija trīsmetrīgas liesmas.

Bet piekrītu, man ir svarīgs tas rituālais, mitoloģiskais. Redzi, man ir kepons Roma. (Rāda pelēku cepuri ar dzeltenu uzrakstu Roma.) Man ļoti patīk ideja par mūžīgo pilsētu. Piemēram, Romā ir kalns, kas sastāv no sasistām amforām. Tas būtu lieliski, ja Rīgā varētu izveidot kalnu no sasistiem podiem…

 

…vai arī Daugavā uzbērt Podu salu, kā iepriekš runājām.

Piemēram. Bet ir jāņem no pilsētas svētība un jādod pilsētai svētība. Citādi ir pārāk garlaicīgi, un bez šī rituāla nav tās ciešās sasaistes ar pilsētu.

 

Tev ir daudz dažādu domubiedru. Var redzēt, ka kaut kas pie tevis saista. Kā tev liekas, kāpēc cilvēkiem tu patīc?

(Ilgi smejas.) Es domāju, ka brīvība un trakulība ir svētīgas īpašības. Tās arī patīk cilvēkiem. Ne katrs sāk podus vākt, ne katrs cilvēkus pulcināt. Tas jau nāk ar kaut kādu tādu sajūtu.

 

Arī es jūtu ko līdzīgu, iesaistīdamies tavās trakulīgajās akcijās.

  1. Lai nerastos šaubas par manu angažētību – esmu viens no jauno dzejnieku plejādes, kas iekļuvuši izdevniecības Valters Dakša antoloģijā Kā pārvarēt niezi galvaskausā?.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Valters ir kādas topošas dokumentālās filmas varonis.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu