punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Īpatnējie vārdi

Māris Bērziņš

13/12/2018

 

Patlaban rakstu romānu ar pagaidu nosaukumu Bērnu dārzs. Otrs pagaidu nosaukums ir Pianīns un citi gadījumi, un, raugoties uz satura, sižeta un kompozīcijas attīstību, tas pamazām sāk ieņemt pirmo vietu. Romāns būs mazliet par bērniem, bet pārsvarā par pieaugušajiem, varētu teikt, par pieaugušajiem bērniem. Darbība risinās mūsdienās, un teksta tapšanā izmantoti daudzi patiesi atgadījumi. Šis fragments nav izņēmums, vairākas kustības un vārdi ir ņemti no reālās dzīves.

Māris Bērziņš

 

Ceturtdienas rīts iesākas ar negaisu. Rodžera tētis Viktors kā zibens un pērkons dārdēdams ielaužas bērnudārza vadītājas kabinetā.

– Es viņu norakšu! – viņš piesarkušu seju triec siekalu pilienus Sabīnei sejā. – Tādus cilvēkus pie bērniem vispār laist nedrīkst.

– Kas noticis? – slaucīdama vaigu, vadītāja atkāpjas. – Jūs varat paskaidrot mierīgi?

– Es arī mierīgi skaidroju. Mēs jums uzticam savus bērnus, bet ko darāt jūs? Apsaukājat visādos vārdos. Gribat, lai es uz departamentu eju? Es aiziešu. Pa īstam aiziešu.

Sabīne nostājas aiz rakstāmgalda un, lai drošāk, arī krēsla. Uz savas ādas viņa vēl nav to izjutusi, taču dzirdēts ir – Rodžera emocionālajam tētim itin bieži uzrodas pretenzijas, un pāris skandālus viņš ir sarīkojis arī iepriekš.

– Nu, pagaidiet mirkli. Kurš kuru apsaukāja? – vadītāja jautā.

– Kurš, kurš, audzinātāja, protams. Viņa manu dēlu par geju nosauca.

– Tiešām? Grūti noticēt.

– Kas, es varbūt to izdomāju? Vai nosapņoju?

– Labi, labi, es ticu. Jūs esat no „Zaķīšu” grupiņas?

– Jā!

– Ahā… tad audzinātāja Inese?

– Jā, tā pati!

– Labi, tūlīt noskaidrosim. Pagaidiet tepat, – ieturēdama distanci, Sabīne grasās izslīdēt no kabineta.

– Bļāviens, man nav laika gaidīt. Man uz darbu jābrauc.

– Saprotu… Bet vajadzētu ar viņu…

– Nevajag. Es vienkārši gribu, lai viņa vairs nekomunicē ar manu dēlu. Un viss!

– Ak, tā… Bet būs grūti nekomunicēt, jo viņa taču ir audzinātāja.

– Man vienalga, grūti vai negrūti. Es to vienkārši pieprasu. Kā tēvs, – Viktors pagriežas uz durvju pusi.

– Lūdzu, pagaidiet mirklīti, – Sabīnei kaut kas ienāk prātā. – Man iepriekš nesanāca to izdarīt, bet, tā kā es tagad esmu bērnudārza vadītāja, tad jo īpaši gribu jums pateikt lielum lielo paldies par eglīti, kuru jūs mums sagādājāt pagājušajos Ziemassvētkos. Tā bija tik brīnišķīga, ka visi joprojām to atceras ar prieku.

Vadītājas vārdi glāstoši aiztek pa Viktora smadzeņu krokām un strauji izlīdzina niknuma rievas viņa sejā.

– Ā… Patika, ja? Nu jā… man tur ir tāds mežs… Nu, tad jau šogad arī atvedīšu. Lai bērniem prieks, – Rodžera tētis atkāpjas līdz slieksnim.

– Vai, mīļš paldies! Mēs ļoti priecāsimies.

Tikko tētis Viktors ir no kabineta laukā, tajā atskatīdamās ienāk metodiķe Gunita.

– Ko viņš tik smaidīgs? – Gunita paliec galvu uz durvju pusi. – Dzirdēju, ka nāca kā melnais mākonis, ar troksni.

– Jā, es pat sabijos. – Sabīne apsēžas un visu izstāsta. – Lūdzu, noprasi Inesei, kas tur īsti notika.

 

Audzinātāja Inese jau zina par Rodžera tēta sūdzībām un atzīstas bez liekas stomīšanās.

– Jā, tā bija. Rodžers cauru dienu saukāja citus par gejiem, kamēr es neizturēju un pateicu – tu pats esi gejs. Zinu, ka tā nedrīkst, bet viņš spēj tā novest, ka paspruka. Nezinu, bet man liekas, ka ar tā puikas vecākiem vajag parunāt. Atceries, kā viņš toreiz auklīti nosauca?

– Ināru? – Gunita sekundi apdomājas. – Jā, atceros.

– Bet tur ir kaut kas, vai ne? – Ineses lūpas savelkas smīnā. – Ar bērna muti…

– Nu… – jūtot, ka Inese labprāt uzsistu klaču, Gunita taisās prom. – Man tagad jāskrien, bet tu neuztraucies, viss būs labi.

– Es nemaz ar’ neuztraucos, – mazliet vīlusies, novelk Inese.

 

Pievakarē, kad „Zaķīšu” un „Ezīšu” grupiņas dzīvojas pa āru, Gunita apsēžas pagalmā uz soliņa un pamīšus vēro bērnus rotaļlaukumā un vecākus, kuri nāk pēc saviem mīluļiem. Prātā neviļus nāk domas par saikni starp mājām un bērnudārzu. Bērni tik daudz ko nes no mājām uz dārziņu. Nepārtraukti, vienotā straumē kā skudras. Nes un nes. Labus vārdus, sliktus vārdus, gudrības un muļķības, priekus, bēdas. Tad apmainās ar informāciju kā tādā mazā tirdziņā un sasmēlušies nes jaunieguvumus atpakaļ mājās. Cik daudz bērnudārza audzinātāja spēj apslāpēt muļķības un sliktu ietekmi un atbalstīt savstarpēju bagātināšanos? Necik daudz. Bērnu ir lērums, bet audzinātāja tikai viena… Ā, re kur jau nāk! Ieraugot Rodžera tēti Viktoru, Gunitas domu virtene pārtrūkst un viņa steidzas vīrietim pretī.

– Labdien, Rodžera tēti. Gribēju ar jums drusku parunāt.

– Jā, es tikai puiku paņemšu, – Viktors turpina ceļu, tikai mazliet palēninājis soli.

– Pagaidiet, – Gunita instinktīvi aizskar vīrieša roku. – Mums vajadzētu parunāt bez Rodžera klātbūtnes.

– Kāpēc? Man no sava dēla nekas nav slēpjams. – Tomēr Viktors apstājas. – Mēs par visu runājam atklāti kā vīrs ar vīru. Ar bērniem vajag runāt tāpat kā ar pieaugušajiem, to es zinu.

– Nu… – Gunita labprāt izvairītos no didaktikas, bet diez vai šoreiz izdosies. – Jā, bez visādiem uci-puci, uķuķuķū noteikti var iztikt. Bet nevajadzētu arī nonākt otrā galējībā. Bērns nav maziņš pieaugušais, viņš tomēr vēl ir bērns. Kas lielajam liksies sīkums, mazulim var būt traumējoši.

– A ko es saku? – Rodžera tētī uzviļņo jau gandrīz aizmirstās rīta dusmas. – Tā ir viņa, – Viktors izstiepj roku audzinātājas Ineses virzienā. – Tieši viņa ir tā, kas traumē manu puiku.

– Jā, atzīstu, tā bija pedagoģiska kļūda, un viņa to ļoti nožēlo. Bet vai jūs zināt, kāpēc audzinātāja nesavaldījās?

– Nemaz negribu zināt, – Viktors iztālēm raugās uz dēlu, kurš ar vēderu ir uzgūlies uz šūpoļu sēdeklīša un izplestām rokām atdarina lidmašīnu.

– Bet es tomēr pateikšu. Tāpēc, ka Rodžers pirmais saukāja citus puikas par gejiem. Tik ilgi un skaļi, ka Inese neizturēja, – Gunita vēro Viktora sejas izteiksmi. – Un šo vārdu viņš neiemācījās bērnudārzā, bet kaut kur citur.

– Nu un? Viņš taču vēl ir mazs, neko nesaprot. Tagad jau visur runā tā, ka tik turies. Bērni saklausās… Kaut vai nesen televīzijā. Kad tas žurnālists premjera kandidātu nosauca par pidarasu. Jūs to zinājāt?

– Zināju, jā, bet neviens bērns neko nevarēja dzirdēt, jo tas esot izskanējis aizkadrā, – Gunita iebilst. – Un vispār, tas ir pavisam cits vārds. Bet lai nu paliek. Ja jau jūs mājās par šādām tēmām nerunājat, tad viņš droši vien to būs kaut kur citur saklausījies. Un tomēr interesanti, ka viņš to izmantoja kā lamu vārdu.

– Kā? Vai tad gejs nav lamu vārds?

– Nav gan. Tas ir neitrāls apzīmējums. Taču, ja runātājs ir homofobs un speciāli piešķir vārdam negatīvu nozīmi, tad, protams, tas izskan kā lamas.

– Kas, homofobs? Kas te notiek? Jūs tagad arī mani apsaukājat? – Viktora acis satumst.

– Kāpēc tā? Es taču nemaz par jums nerunāju.

– Nē?… Ā, nu jā… – Viktors cenšas ātri salikt dzirdēto pa plauktiņiem, taču viss brūk un gāžas lielā čupā. – Bet paga! Tad iznāk, ka jūs tikko atkal manu dēlu par geju nosaucāt?

– Nekādā gadījumā. Homofobija ir tieši pretēja lieta, nepatika pret gejiem. Patiešām, – Gunita gandrīz vai zvēr. – Ziniet, es tagad esmu atbildīgā par pedagoģisko procesu, un man jāiepazīst visi bērnu dārza bērnu vecāki. Tāpēc es labprāt uzzinātu arī, ko jūs domājat par heteroseksuāli orientētiem cilvēkiem? – Gunita iesviež sarunas straumē mānekli.

– Nu… lai jau viņi dzīvo, bet es tomēr vairāk esmu par normālajiem. – Rodžera tētis nicīgi saviebjas.

– Skaidrs, – Gunita pieliek šai tēmai punktu un ķeras pie nākamās. – Ir vēl viena lieta. Diezgan delikāta, tomēr, ja jau mēs te runājamies, tad pie viena vajadzētu pārspriest visu, vai ne? – Gunita uzsmaida.

– Ja vajag, tad runājam, – Viktors piekrīt, kaut īpaši drošs vairs nejūtas.

– Jauki. Tātad pirms pāris nedēļām Rodžers nosauca mūsu auklīti Ināru par veco pežu. Precīzāk, viņš teica – aizveries, vecā peža. Kaut tautasdziesmās apdziedāts, tas tomēr ir diezgan īpatnējs vārds. Maigi sakot.

Gunitas balss nemaz neskan pārmetoši, taču Viktora seja pieņem teju Latvijas karoga krāsas – abi vaigi kļūst sarkani, bet deguns gluži pretēji, nobāl. Rodžera tētis jūtas mazliet sirreāli – ir rāma un saulaina pievakare, viņš stāv bērnudārza pagalmā, tepat netālu spēlējas viņa dēls un citi bērni, bet pretī stāv jauna un glīta pedagoģe ar maģistra grādu. It kā pavisam nevainojama, pat idilliska bilde, taču tai pāri pārklājies viens gauži neiederīgs vārds, kuru nevar ne notraukt ar plaukstu, ne viegli aizpūst prom. Vārds guļ kā bluķis. Kamēr Viktors apjucis klusē, Gunita saņem drosmi un iedur lāpstu vēl dziļāk.

– Sakiet, lūdzu, godīgi – jūs mājās lietojat šādus vārdus?

– Ko? Nē… nu, skaidrā noteikti ne, – Rodžera tētis stāv nodurtu galvu.

– Uh… – arī Gunita samulst. Tātad bērns viņu redz piedzērušos un dzird lamājamies. Diez kas nav, bet vai es šobrīd nelienu par tālu? Nu nē, man jāzina, kā savās mājās dzīvo mūsu bērni, un jārunā par to. – Es redzu, jūs ļoti mīlat Rodžeru, bet tādus vārdus viņam vēl nevajadzētu klausīties. Un, ja tie teikti dusmās, tad nevajadzētu divkārt un trīskārt. Bērns taču vēro tēti un mammu, klausās, ko viņi viens otram saka, kā izturas…

Gunitai runājot, Viktors sagumst arvien vairāk un vairāk, bet pirmīt sārtie vaigi kļūst pelnu bāli.

– Jums viss labi? – viņa jautā.

Rodžera tētis neatbild. Gunita mēģina saskatīt vīrieša acis, lai gan viņš galvu ir noliecis tik zemu, ka nākas mazliet pietupties. Tomēr arī tas neko nepalīdz – Viktors tai tur plaukstu priekšā. Asaras, viņš slēpj asaras – beidzot Gunitai pielec. Ak dieviņ, vai es pateicu par daudz? Viņa jau grasās Viktoru apkampt un mierināt, bet tad attopas, ka viņš nav nekāds piecgadnieks no „Zaķīšiem”.

– Rodžera tēti, – Gunita tomēr satver vīrieša plecu ar plaukstu, – kas noticis? Izstāstiet, jums vieglāk paliks.

– Viss ir baigi, baigi sūdīgi, – Viktors joprojām ir piesedzis acis. – Man sieva iet prom, un tad jau arī puikiņš aizies ar viņu, – Rodžera tētis iešņukstas. – Kā man viņu apturēt?

– Vai… – Gunita līdzjūtīgi novelk. – Tas gan ir nelāgi. Bet attiecībās jau visādi gadās, varbūt viss vēl mainīsies uz labu. – Viņa izvelk papīra kabatlakatiņu no svārku kabatas un pasniedz Viktoram.

– Izšņauciet degunu, Rodžers nāk šurp.

– Tēti, tēti! – Rodžers skrien cik jaudas un paklūp. Spalgs brēciens no dēla mutes momentā pārslēdz tēva prātu uz citām domām.

– Tu sasities? – Viktors noliecas pie Rodžera, kurš jau ceļas kājās.

– Nē… mazdrusku.

– Nobrāzts nav, – Gunita nopēta puikas ceļus. – Tev sāp?

– Sāpēja, bet pārgāja.

– Kur tu aizķēries? – Viktors pēta zālienu, meklēdams vainīgo. – Bļāviens, te ir nelīdzens, tāpēc viņš nokrita.

– Beidziet, – Gunita iesmejas. – Mauriņš ir gluds kā galds. Dzīve, tā gan ir nelīdzena.

Dalies ar šo rakstu