punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mēness vējš

Arvis Kolmanis

21/12/2018

 

Mēness vējš no Arvja Kolmaņa topošā stāstu cikla Anna tika nolasīts Prozas lasījumu pasākumā Prozas brokastis ar Noru 9. decembrī.

 

Mēness vēji bija trīs, tā Anna domāja, un trešais viņu biedēja.

Trešais nāca no debesīm, naktīs, kad Anna jutās vientuļa. Trešais Mēness vējš pa mazāko spraudziņu iešalca mājā, palīda zem segas, apglāsmoja stindzinošiem pirkstiem, palīda zem naktskrekla, pieskārās krūtsgaliem un sacietināja tos, aizložņāja līdz kājstarpei, pārtopot vēsā valgumā, tad aizplūda līdz pat pēdām un sāka kutināt.

Tad Anna pamodās gandrīz ar kliedzienu. Alberts blakus krāca puspavērtu muti, viņa miegs kā vienmēr bija ciešs, viņš gulēja kā silts līķis.

Kad Anna izgāja no guļamistabas, trešais Mēness vējš ārdījās dārzā, verandā, piepludināja viesistabu ar mironīgi blāvu gaismu – viss necaursitamā klusumā, vien Annas basās pēdas tikko dzirdami švīkstēja pa grīdu. Pie durvīm, kas veda uz verandu, Anna apstājās. Atvēra durvis. Uz grīdas nopilēja. Viņa izgāja verandā, piespieda pieri pie stikla sienas. No debesīm līdz pat dārza lapenei bija nostiepies gaismas stabs, viss bija redzams kā dienā, vien trešā Mēness vēja nedzīvi iekrāsots.

Viss bija kā vienmēr. Aina viena un tā pati.

Vīrietis lapenē sagrāba meiteni aiz matiem. Viņi mīlējās. Viņai gaišs augums, balts jo balts, viņam tumšs. Kā diena un nakts. Kā zvaigzne un melnais caurums. Anna skatījās, līdz viss beidzās, līdz vīrietis ar meiteni izgaisa. Līdz trešais Mēness vējš aizvācās.

Tad Anna gāja atpakaļ uz guļamistabu, palīda zem segas blakus Albertam, piespiedās viņa siltajai mugurai un aizmiga. Nogulēja mierīgi līdz pat rītam.

Anna nestāstīja Albertam par Mēness vējiem. Domāja, Alberts nesapratīs. Alberts šad tad gan vaicāja, kas Annu nomāc. Anna atbildēja, ka nekas viņu nenomāc. Viņa domāja, ka nemelo. Domāja, ka vienkārši noklusē. Un noklusēšana nav melošana, tā Anna domāja.

Divi citi Mēness vēji, pirmais un otrais, Annu nebija apciemojuši. Anna nezināja, vai tādi vispār ir, domāja, ka jābūt, gaidīja, bet tā arī nebija sagaidījusi. Tikai trešais Mēness vējš apciemoja Annu katru trešo nakti. Katru trešo nakti Anna gāja gulēt satraukta. Reizi pa reizei viņa dzēra miegazāles, bet nekas nemainījās.

Trešais Mēness vējš pa mazāko spraudziņu iešalca mājā, palīda zem segas, apglāsmoja stindzinošiem pirkstiem, palīda zem naktskrekla, pieskārās krūtsgaliem un sacietināja tos, aizložņāja līdz kājstarpei, pārtopot vēsā valgumā, tad aizplūda līdz pat pēdām un sāka kutināt. Un Anna vienmēr pamodās. Un vienmēr gāja uz verandu, lai piespiestos pie stikla sienas un vērotu.

Sākumā Anna domāja, ka sapņo katru trešo nakti. Domāja, ka sapņo par to, kā sapņo. Cerēja, ka sapnī redz sapni. Katru rītu gāja uz lapeni pārbaudīt, neko neatrada.

Pa kluso aizgāja pie psihoterapeita, stāstīja, ka sapņo ikreiz vienu un to pašu sapni. Stāstīja tikai par sapni, bet ārsts pavaicāja par seksu. Annai šķita, ka ar to viņai viss kārtībā. Reizi nedēļā Alberts viņu mīlēja, bet nekad ne tajā naktī, kad nāca trešais Mēness vējš. Kaut kas bija par maz, un kaut kas bija par daudz, tā Annai šķita.

Tovakar viņa ar Loniju sēdēja kāpās, segās ietinušās, dzēra vīnu no pudeles kakliņa. Lonija bija kaimiņiene, viņas dārzs bija blakus Annas dārzam. Jūrā mutuļoja viļņi. Viņas te bija jau kādu stundu. Tikpat kā nerunāja, vien sēdēja, lūkojās tumsā slīgstošajā horizontā.

– Kāpēc tu naktīs stāvi verandā? – vaicāja Lonija. – Es redzēju.

Vējš tobrīd iegaudojās jo spēcīgi. Anna pagrieza galvu. Lonija mēness gaismā izskatījās zilganbāla. Kā mironis.

– Nezinu, – Anna sacīja.

Lonija uzlika roku Annas klēpim.

– Oskars mani nogalinās, – sacīja Lonija. – Es esmu mēnessērdzīga. Es arī katru trešo nakti stāvu verandā un skatos, kā dārza lapenē divi mīlējas. Oskars to neredz. Viņš guļ kā sists. Man bail viņam teikt.

– Jā, es arī skatos, – Anna sacīja, nezinot, kāpēc atzīstas. Viņas ar Loniju nebija tuvas draudzenes, bet Annai nebija neviena cita tuva cilvēka. Tuvākie bija Lonija un Alberts. Lonijai bija tikai Anna. Un vēl Oskars. Oskars sestdienās pie Brīvības pieminekļa sodīja nodevējus. Anna bija pamanījusi, ka tīksminās par Oskara muskuļiem. Varbūt tikai iedomājās, ka tīksminās. Oskars izskatījās spēcīgs, bet šķita auksts. Savukārt Alberts bija augumā vājš intelektuālis, taču naktīs viņš bija silts, un Annai naktīs bieži sala, tad viņa sildījās pie Alberta siltās muguras. Taču bija dažas lietas, ko nebija jēgas stāstīt Albertam. Viņš bija pārāk gudrs un maigs.

– Šī ir tā nakts, – sacīja Lonija. – Viņi tur drāžas katru trešo nakti. Un es stāvu un skatos kā muļķe, līdz viņi beidz. Un izgaist. Nesaprotu, jūku prātā vai nejūku. Es labprāt ieietu jūrā un noslīktu. Tikai Oskars nesapratīs. Tev labi, tev ir Alberts.

– Viņi mīlējas manā lapenē, – Anna sacīja.

– Viņi drāžas manā dārzā! – Lonija atbildēja.

Šī bija trešā nakts. Mēness vēja nakts. Anna jutās kaut ko zaudējusi. Kaut ko privātu, tikai viņai vien piederošu. Viņas abas aizgāja līdz jūrai, pār kuru Mēness meta zaigojošu gaismas celiņu.

– Tev patīk Oskars, – Lonija sacīja, basām kājām iebridusi ūdenī. Anna viņu saķēra aiz rokas, pavilka atpakaļ.

– Tev patīk Oskars! – Lonija kliedza. – Viņš ir stiprs! Nav jēls! Un viņš nav vainīgs, ka viņam tāds darbs! Mazā valstī kādam tas jādara…

Kad viņas gāja atpakaļ uz mājām, Anna redzēja logā degam gaismu. Alberts viņu gaidīja. Anna redzēja gaismu degam arī Lonijas mājas logā, droši vien Oskars gaidīja Loniju.

Taču ne. Alberts jau bija gultā, atstājis virtuvē uguni. Anna tāpat ar pirkstiem paņēma no pannas gaļas gabaliņu un apēda. Izslēdza gaismu, ielīda gultā. Palags viņas gultas pusē bija vēss, Anna nodrebinājās un ilgi nevarēja aizvērt acis. Sajutās vientuļa. Tomēr aizmiga.

Kad trešais Mēness vējš pa mazāko spraudziņu iešalca mājā, palīda zem segas, apglāsmoja stindzinošiem pirkstiem, palīda zem naktskrekla, pieskārās krūtsgaliem un sacietināja tos, aizložņāja līdz kājstarpei, pārtopot vēsā valgumā, aizplūda līdz pat pēdām un sāka kutināt, Anna iekliedzās un pamodās. Alberts blakus krāca.

Anna atvēra verandas durvis. Uz grīdas nopilēja. Anna piespieda pieri pie stikla un vērās, kā mīlējas diena un nakts. Zvaigzne un melnais caurums.

Trešā Mēness vēja naktīs viņa nekad nebija palūkojusies uz Lonijas māju. Tagad viņa to izdarīja. Ieraudzīja Lonijas bālgano stāvu un pamāja viņai ar roku. Arī Lonija pamāja Annai.

Tad Anna gāja atpakaļ uz guļamistabu, palīda zem segas blakus Albertam, piespiedās viņa siltajai mugurai un aizmiga. Nogulēja mierīgi līdz pat rītam.

Dalies ar šo rakstu