2018. gada grāmatu piecinieks. Literatūra bērniem

 

Pētera Brūvera, Indras Brūveres un Zanes Brūveres dzejoļu krājums Brūveri brūvē (Pētergailis, 2018)

Tā ir sastapšanās ar dzejas grāmatu bērniem, kādas „latviešiem laikam vēl nav bijis” (grāmatas redaktors Māris Salējs). Izcilā bērnu dzejnieka Pētera Brūvera dzejoļi, tostarp skolās aizliegtie, papildināti ar viņa talantīgo meitu dzeju, izveido ārkārtīgi personisku dzejas telpu – dzejnieku ģimenes viesistabu, kur dzīvo tēvs liels kā valis vai zilonis trauku veikalā, aušīgā mamma un spurainās dvīnes puteklītes luteklītes. Viņi daudz joko, cits citu āzē, bet pāri visam jūtams pacietīgs maigums, ar kuru vistuvākie mācās cits citu pieņemt, atbalstīt un visu piedot. Arī dzejoļos, kuros ienāk skumjas un depresijas notis.

„Un tu būsi atkal tur,
Tur kur tevi klēpī tur.”

Šī grāmata uzbūvē to drošo, pasargājošo telpu un aizmuguri, kādu mēs sagaidām no ģimenes, pat ja realitātē ne vienmēr visiem tāda ir. Šis krājums arī atgādina, ka dzejoļi bērniem nerodas tāpat vien, tiem iedvesma nāk no īstiem cilvēkiem un dzīves situācijām, no vēlmes atzīties un pateikt svarīgāko saviem bērniem vai bērniem, kas spēlējas aiz loga, saviem vecākiem vai bērnam sevī. Šajā grāmatā mēs varam būt klāt brīdī, kas Brūveri cits citam šo svarīgo pasaka, turklāt viņiem ir brīnišķīgi izkopta valoda, savi pusvārdi, kodi un rīmes, kas kopā likti pārvēršas vismaz trīsdimensionālās dzejas figūrās.

 

Lēlo Tungalas bērnības romāns Biedrs bērns un lielie cilvēki (no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Liels un mazs, 2018)

Šis man šķiet viens no nozīmīgākajiem bērnu literatūras darbiem, kas šajā gadsimtā izdots mūsu reģionā. Stāsts par padomju realitāti un to, kā pēc padomju okupācijas „no bērna kājas” veidojās jaunās komunisma ēras biedrs, – kā bērna apziņā savietojās jaunā ideoloģija ar ģimenes vērtībām un instinktiem. Tas ir ne tikai aizraujošs, interesantām vēsturiskām detaļām bagāts darbs ar iekšēju spriedzi un paradoksāliem notikumiem, bet arī ļoti precīza metafora par mūsu valstīm atņemto brīvību, kas ļauj padomju okupācijas pieredzi uztvert pat gados jaunam un vēsturi nezinošam  lasītājam. Bērns, kam vardarbīgi projām aizvesta un uz ilgiem gadiem ieslodzīta māte, protams, turpina dzīvot, taču līdz ar māti viņam ir atņemta drošības sajūta, māju jēdziens, spēja uzticēties un daudz kas cits. Īpaši nozīmīgs man liekas aspekts, ka Lēlo Tungala caur mazās meitenes izjauktās pasaules prizmu aplūko jautājumus par sievietes lomu Padomju Savienībā, kura ir atstājusi nospiedumus mūsu tagadējā mentalitātē. Es teiktu, ka tā veicina izpratni par mammām un vecmammām visu vecumu bērniem, arī pavisam pieaugušiem.

Lai arī šī ir igauņu grāmata, es nespēju to neuztvert kā mūsējo. Ne tikai tāpēc, ka mēs ar igauņiem jau sen dalām ļoti līdzīgu vēsturi, bet lielā mērā pateicoties tulkotājam virtuozam Guntaram Godiņam, kurš visas izloksnes, valodas ietekmes un tautas folkloru spēj tik pašsaprotami latviskot, ka vienā brīdī šķiet, ka ne tikai mazā Lēlo, bet arī mana mamma ir dziedājusi šīs grāmatā citētās dziesmas.

 

Luīzes Pastores Mākslas detektīvu sērijas sestā grāmata Bez nosaukuma (ilustrējusi Elīna Brasliņa, Neputns, 2018)

Šogad liels notikums bija Attēlu vēstures bērniem izdošana latviešu valodā – saruna par attēlu evolūciju mūsdienās ir jāsāk agri, jo pirmklasnieks jau vairs negrasās ticēt, ka multfilmu darbina brīnums un attēli „atdzīvojas” – viņš grib saprast, kā cilvēki nonāca pie fotogrāfijas un kā rodas kustīgas bildes, jo, godīgi sakot, tās aizņem lielāko daļu viņa uzmanības, vismaz ziemas sezonā noteikti. Tāpēc šādi atraktīvi izglītojoši un enciklopēdiski izdevumi par mākslas vēsturi bērniem ir ļoti nozīmīgi.

Bet mākslā tikai ar zināšanu nepietiek, un Luīze Pastore tandēmā ar Elīnu Brasliņu jau sesto reizi pierāda, ka ir iespējams runāt arī par emocijām, ko māksla rada, – pat uzrakstīt veselu ilustrētu detektīvstāstu par gleznu, kurai nav nosaukuma un skaidrojuma. Stāsta sižeta pamatā tikai liela tvīkstoša, milstoša, sarkana sajūta, kas nāk no Marka Rotko gleznas, un Pastore smalki, kārtiņu pa kārtiņai, ļauj tajā ielūkoties dziļāk, analizējot sev pazīstamās emocijas un nojautas. Visi Mākslas detektīvu stāsti ir bijuši lieliski, bet, man liekas, tie kļūst arvien labāki – šajā mazie detektīvi ir jau izauguši par pusaudžiem, taksis kļuvis vecs, bet sajūtas – daudz sarežģītākas, daudzslāņainākas un iespaidīgākas.

 

Kārļa Vērdiņa poēma Dilles tante (ilustrējusi Rebeka Lukošus, Liels un mazs, 2018)

Vienkārši nenormāli smieklīga… poēma. Smieklīga mazajam lasītājam un klausītājam par visiem tiem amizantajiem pārpratumiem un sadzīviskajām likstām, kas Dilles tantei rodas saskarē ar skolēniem, kaimiņiem, skolas direktoru, policiju, citplanētiešiem, cenšoties atrast kādu, kurš uzklausīs viņas sacerētos pantus. Smieklīga lielajam lasītājam par trāpīgo alegoriju un atpazīstamajiem prototipiem, ar nostalģisku deviņdesmito sajūtu, kad lidojošie šķīvīši bija īstāki, tantēm vēl nebija interneta un cilvēki savu kreatīvu radīja un šēroja paši. Dilles tantē saskatām personificētu slikto gaumi, kas gluži kā dillīšu šķipsna un pārlieku primitīvi sarīmēti pantiņi mēdz pušķot teju visus mūsu īpašos svētkus – lai kā ar tām cīnītos, dilles vienmēr izlaužas virspusē. Bet Vērdiņš, lai arī druksu kariķē tanti, tomēr arī aicina uz sapratni un mīlestību pret dillēm un labi gribētajiem pantiem, kas nāk no tīras sirds. Arī par to, kurš ir īstāks mākslinieks – intelektuālu kalambūru pinējs vai proaktīva tautas dzejniece –, nav viennozīmīgas atbildes. Katrā ziņā ar savu nesamaitāto naivumu un apņēmību Dilles tante ir vesels hepenings.

 

Lorensa Šimela dzejoļi Rīta agrumā un Laiks gulēt. Biezā kartona grāmatiņas pašiem mazākajiem (ilustrējusi Elīna Brasliņa, atdzejojusi Inga Gaile, Mansards, 2018)

Mazās, cietās jeb, kā mēs ģimenē sakām, „zelējamās grāmatiņas” ir visās mājās, kur ir mazuļi. Tā ir viena no pirmajām un bieži vien mīļākajām bērnu mantām, kas tiek lietota kopā ar vecākiem, – bērnu un pieaugušo vienojošais medijs, kas pirms miega tiek izšķirstīts simtiem reižu un tajā pazīstams katrs milimetrs.

Šo grāmatiņu saturs mēdz būt ļoti vienkāršs, un tajās attēlotais bērniem veido pirmos arhetipus un asociācijas. Tās bieži vien ir bērnam labi pazīstamas lietas – gulta, drēbes, sunītis, kaķītis, mamma, tētis, podiņš, brokastis. Līdzīgi arī šajos Lorensa Šimela dzejoļos mājā iet vaļā parastais rīta vai vakara jandāliņš, kas no gultas izceļ abus tētus. Vai abas mammas. Jo tā dažās ģimenēs ir, un tas ir pilnīgi normāli, pat ja tavā ģimenē vecāki izskatās citādāk. Šīs mazuļu grāmatiņas beidzot liekas viens prātīgs lēmums bērnu audzināšanā – parādīt cilvēku un attiecību daudzveidību jau no paša sākuma, nevis ieaudzināt šaurus stereotipus, kurus pēc tam lauzt ar pārmācošām izglītošanas kampaņām.

 

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri