Rozanna Vota (Roseanne Watt) ir dzejniece, režisore un mūziķe no Šetlendas. Viņa strādā par dzejas redaktori literatūras interneta žurnālā The Island Review. 2018. gadā Rozanna ieguva Edvīna Morgana Dzejas balvu un izcīnīja otro vietu žurnāla Aesthetica gadskārtējā literatūras konkursā. Savos darbos viņa galvenokārt pievēršas atmiņai, valodai un videi. Vota šogad piedalījās Latvian Literature rīkotajā trešajā starptautiskajā atdzejas darbnīcā.
Gārnis
Stjuartam
Dienā, kurā tu man atklāji savas bērnības zemes karti,
mēs to ieraudzījām
saliekusies jautājumzīme
uz kalna lūpas –
un mēs nodomājām, ka tas ir joks,
ko izspēlē saulainais mirklis starp lietusgāzēm un sausa zāle
bet tad tas atvērās gaisā,
it kā sadzirdot saucienu
virs sazarotā strauta,
kuram bija dots Ūdenskrituma vārds,
Kalnu aiza, Noslēpumu pludmale,
tad balto dziedinošo akmeņu krāvums
no seniem stāstiem, kuros vēl ceram
atrast kādu patiesību.
Gārni, kalnu pakājes sargs,
kas tevi atrāva no šiem nomelnējušajiem baseiniem,
kuros tu esi pavadījis tik daudz laika vērojot,
it kā meklējot
kādas citas pasaules atspulgu
sevī pašā,
Gārni, kāda balss tevi pamodināja,
liekot pamest posteni,
šīs vietas,
no kurām mēs vēl tā īsti neesam atgriezušies
Atdzejojusi Ausma Perons
Selkija1
Ļaujiet viņai apstāties
Brīdī, kad plīst viņas
Āda, esība
Slīd viegli
Ārpus smagās miesas drēbes
Cita veida
Smagmē.
Apstāties, pirms
Notiek šis stāsts;
Pirms haafman2
Nāk – pilnmēness apstulbots, briesmīgs –
Lai aplaupītu viņu.
Nevajadzēs piedot.
Sāpes nenotiks;
šeit
esība
Jebkurā sev tīkamā veidā
Vienmēr būs
Sava.
Ļauj viņai apstāties,
Kad mirklis trūkst,
Izlīdzinās starp
Divām telpām kā asinis,
Iekustina sirdi
Kā jūra; Ļaujiet viņai būt
Sārtai, dzīvai un nepabeigtai,
Mazliet cilvēkam.
Atdzejojusi Elvīra Bloma
Naktstauriņu slazds
nezināju ka to plankumi
ir vien tumšākas putekļu
nokrāsas
ka novecojuši naktstauriņu spārni izbalē
kā atvērtas lappuses
atstātas gaismā
ka novecojot
tie sevi at-pazīst
nomet šo identitātes
pulveri
saplok
zudībās –
tik padomā:
visi šie tevis
pārpalikumi, vēja nesti
kādā plaiksnīgā
meža naktī
katrs plankums
katrs vārds
pacelts
viss kas atlicis būt gaisā –
Februāra bērns
par sniegpulkstenīšu un Sveču dienas zvaniem
Teica, ka esmu
dzimusi
nelaiķu
mēnesī,
un neviens zvans
nevēstīja
stundu,
kurā nāku,
vien neskaidra
atslēgas
un slēdzenes
skrapstoņa,
aizveroties
janvāra durvīm.
Es to
neapšaubīju.
Es paturēju
savu zemes tumsu
maiga
un noklususi
kā sena
bāka
vai plauksta,
aplikta
ap
avotiņu –
tāda es biju
līdz dienai,
kad
grūdu.
Piedod man,
pārkāpējai,
šajā
pāragrajā pasaulē,
kas vēl purina
savus zilos
un dzeltenos apmetņus;
joprojām pārsteigta,
par aprisēm, kuras ieņem.
Arī es šeit nācu,
meklēdama apveidu,
un vairs
nevaru atgriezties
ilgajā tumsā.
Esmu dzirdējusi
savu māsu
dimdoņas
trauslo
lūgšanu:
jel svētī mūsu esības
lieso sveci
lai izplaukst mūsu mīkstie
galvaskausi
mēs liecam galvas
pateicībā.
Atdzejojis Lauris Veips
Mušmire
Šaipusē
zeme
spicē ausis.
Skat,
tur!
Tās baltās bungādiņas
ir novilktas
un pavērstas
kā satelīta šķīvis;
auss gliemeža
gaļīgā miesa
trīs
Brūnkakla gārgale
Kad tā izdveš „gozains, gozains, gozains”, laikapstākļi arī turpmāk būs labi, bet, kad tās balss izklausās gaudulīgi – „vīsla, vīsla” –, ir gaidāmas lietavas.
Džeimss R. Nikolsons, „Šetlandes folklora”
Tu noteikti esi pārgurusi,
zintējot pareģojumus
šai lietusgāžu laikā,
kad neviens neklausās
gari saplēstajā dziesmā,
kas pārrāva tavu rīkli.
Neņem vērā. Mākoņu
Stabi slienas austrumos.
Dziesma vai klusums; savelkas negaiss.
Atdzejojis Raimonds Ķirķis
- Mītiska radība Šetlandes folklorā – jūrā tā atgādina roni, bet uz sauszemes pieņem cilvēka formu. Izplatīts folkloras motīvs – izkāpjot krastā, selkija nomet roņa ādu, ko nolaupa zvejnieki, tādējādi piespiežot selkiju uz visiem laikiem palikt par cilvēku. (atpakaļ uz rakstu)
- Šetl. zvejnieks (atpakaļ uz rakstu)