punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Selindžera, nepilngadīgās Ūnas un Beigbedera mīlas trijstūris

Sabīne Košeļeva

02/01/2019

 

Raksts tapis par godu 1919. gada 1. janvārī dzimušā amerikāņu rakstnieka Dž. D. Selindžera jubilejai.

 

„Šī grāmata ir tīra fakcija, faction jeb faktu un fikcijas apvienojums. Tajā viss ir pareizs: darbojošās personas ir reālas, aprakstītās vietas eksistē (vai ir eksistējušas), fakti ir autentiski, un visi datumi ir pārbaudāmi biogrāfijās vai vēstures grāmatās. Pārējais ir izdomājums, un savu varoņu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem lūdzu piedošanu par šo profanāciju un ielaušanos,” Frederiks Beigbeders raksta savas grāmatas Ūna un Selindžers ievadā.

Par šo lasāmgabalu es varētu teikt ko gluži līdzīgu, taču atšķirībā no autora piedošanu lūgt nevienam netaisos. Tā kā mana ikdiena pēdējos gadus aizritējusi dažādu ziņu portālu redakcijās, kas nozīmē, ka par fakciju un – pasarg` Dievs! – fikciju nevar būt ne runas, fakti un tikai fakti, tad es ar teju tīnisku jūsmu ļaujos nelielam iztēles lidojumam, kas sakņojas man dikti mīļa rakstnieka  gana mudžeklīgajā dzīvesstāstā. Un kas gan var būt vēl intriģējošāks par pirmo mīlestību, kas paliek uz visu mūžu kā lilijas zīme, ko savulaik Francijā iededzināja pērkamu sieviešu un zagļu miesās?

Ūna O’Nīla bija slavenā amerikāņu dramaturga, vairāku Pulicera balvu ieguvēja un Nobela prēmijas laureāta Jūdžina O’Nīla meita, kas nāca pasaulē 1925. gada 14. maijā laulībā ar rakstnieci Agnesi Bultonu. Tiesa, nekāda laimīgā ģimenes dzīve viņiem neizdevās, un divus gadus vēlāk Jūdžins pameta ģimeni, kurā bez Ūnas vēl auga vecākie brāļi Šeins un Jūdžins juniors (abi dzīvi pēcāk beidza pašnāvībā). „Viņai bija mātes taisnais deguns un tēva tumšās acis. Jūdžins atzina, ka viņa ir skaista, taču meitas brēkuļošana traucēja viņam rakstīt,” stāsta Beigbeders. Faktu, ka tēvs viņu atstājis un pēc tam nekādu dižo interesi arī nav izrādījis, Ūna pārdzīvoja visu mūžu. Tēva slavas ēna meiteni smacēja nost, un viņa dēvēja sevi par zelta bāreni. Viņa tēvam rakstīja vēstules, bet viņš atbildēja reti un slinki. Bet ne par kārtējām nejēdzīgajām tēva un meitas attiecībām ir šis stāsts.

Tolaik 15 gadu vecā Ūna O’Nīla ar 21 gadu veco Džeromu Deividu Selindžeru iepazinās 1941. gada vasarā Ņūdžersijas piekrastes pilsētā Brīlē. Selindžers, kurš jau bija ieguvis atpazīstamību kā rakstnieks pēc vairākām veiksmīgām stāstu publikācijām, turp devās atpūsties kopā ar savu draugu no Velifordžas militārās akadēmijas Viljamu Feisonu, kura māsa Elizabete Mareja dega nepacietībā, lai varētu Selindžeru izrādīt saviem pārtikušajiem un dzīves nogarlaikotajiem draugiem, kuru vidū bija arī tādi brīnumbērni kā Trūmens Kapote un Džordžs Orvels, kā arī ikviena saviesīgā pasākuma ass, proti, daiļā „zelta trijotne” Ūna O’Nīla, Glorija Vanderblaita un Kerola Markusa.

Ūna bija tieši tāda meitene, kādas Selindžers nicināja, – bezgala skaista, slavena vienīgi ar to, ka piedzimusi izdaudzinātā un bagātā ģimenē, poor little rich girl, kas nepazīst īstas problēmas, šķietami sekla un uzdzīvi mīloša. Taču ironiskā kārtā Selindžers izdarīja tieši to pašu, ko daudzi citi jauni un ne tik jauni vīrieši, kuri spietoja ap Ūnu, proti, ņēma un iemīlējās. Turklāt ne jau šā tā, bet gan kārtīgi un līdz kaulam, un šī tumšmatainā jaunkundze atstāja pēdas viņa jūtīgajā dvēselē līdz pat mūža galam, kā arī ietekmēja daiļradi. Mazā Ūna lika Selindžera iekšām sagriezties šķērsām.

Viņiem sākās romāns, kas turpinājās arī pēc atgriešanās Ņujorkā. „Pirmā mīlestība reti kad ir izdevusies un nebūt ne pati pilnība, taču tā ir un paliek… pirmā. Neapšaubāmi, ne viens, ne otrs nekad neaizmirsīs šo sākotni. Džerijs sagaidīja Ūnu pēc stundām pie Brīrlija meiteņu skolas, viņi pastaigājās pa Centrālparku, satikās Kerolas Markusas plašajā dzīvoklī Parka avēnijas un 55. ielas stūrī vai kafejnīcās un rotaļlietu veikalos vai gāja uz kino. Viņiem allaž bija pietaupīta vieta pie sestā galdiņa Stork Club zālē, iecienītākajā grāmatnīcā (Strand 4. avēnijā) viņi čiepa uzpirktas grāmatas un skaļā balsī lasīja teikumus, ko iepriekšējie lasītāji bija pasvītrojuši,” jaunizceptos mīlniekus apraksta Beigbeders, kurš pats, šķiet, labprāt būtu atradies Ūnas vietā.

„Viņi viens otram stāstīja visu, runāja par brāļiem un māsām, žēlojās par vecākiem (viņš – par savu vecāku mūžīgo klātbūtni, viņa – par savējo mūžīgo prombūtni). Viņi nemīlējās, taču, kad gulēja vienā gultā, ilgi kļāvās viens otram klāt, ģērbušies pidžamā un naktskreklā, līdz pārklājās sviedriem. Ūna neparko nevilka nost biksītes, un Džerijam, cenšoties apvaldīt kunkstus, nogāja apenēs. Viņš respektēja Ūnas jaunavību. Viņš visu laiku atkārtoja: „Bērns nedrīkst palikt stāvoklī.””

Tādā šķīstā jūsmībā pagāja 1941. gada nogale, un, lai arī draugu klātbūtnē sadoties rokās vai kā citādi izrādīt savas siltās jūtas viņi vairījās, tomēr abi uzskatīja sevi par pāri. Tiesa, šīs attiecības arvien spēcīgāk sāka iegūt vienvirziena aspektu, proti, Selindžers atdeva vairāk nekā saņēma pretī. Viņš pacietīgi izdabāja Ūnas izšķērdīgajai gaumei, sūcot kokteiļus glaunos restorānos, kurus tik tikko jaudāja atļauties, turklāt kopā ar viņas draugiem, kurus nevarēja ciest ne acu galā. Kad viņš Ūnai ne reizi vien norādīja, ka šajā sabiedrībā gudrāka un labāka viņa vis nekļūs, drīzāk pretēji, Ūna vien attrauca: „Dari kā es. Mels niekus, bet būtisko pietaupi grāmatām. Rakstniekam galvenais ir tas, ko viņš uzraksta, nevis tas, kā viņš dzīvo.”

Selindžers pēc Ūnas bija kā traks, kā viņš pats bija sacījis Elizabetei Marejai, taču meiteni tas sāka atgrūst. Tikties viņa piekrita arvien retāk, līdz viņu attiecības turpinājās vairāk uz vēstuļpapīra nekā dzīvē. „Beigu beigās Ūna vairs neatbildēja viņa skūpstiem. Viņš mēģināja iedabūt mēli slēgtā mutē. Visgrūtāk bija pārdzīvot viņas pieklājību. Reizēm Ūna visu nakti pavadīja viņam blakus gultā nenoģērbusies, nekustīga, klusa un depresīva un, lai Džeriju nesāpinātu, ļāva glāstīt krūtis, guļot kā sastingusi. Skaista meitene, kas pārakmeņojusies no nemīlestības, laikam ir pats lielākais pazemojums, kāds vien vīrietim jāizcieš,” saldsērīgai abu nelaimīgo jauniešu attiecību iziršanas apcerei ļaujas Beigbeders.

1942. gada pavasarī Selindžeru visbeidzot iesauca armijā, un viņam bija jādodas pāri okeānam uz Eiropu, kur viņš arīdzan piedalījās liktenīgajā D dienas operācijā Normandijā. Savukārt Ūna kāpa vilcienā un devās uz Holivudu pie mātes, kura no viņas gribēja iztaisīt ekrāna zvaigzni. Turklāt no „zelta bārenīšu” trijotnes viņa bija palikusi vienīgā neprecētā.

Tiesa, šajā gadījumā nekāds „no acīm prom, no sirds laukā” nenostrādāja. Selindžers skuma un ilgojās, un rakstīja Ūnai jau no pašām pirmajām dienestā aizvadītajām dienām. Kā savā apjomīgajā pētījumā Dž. D. Selindžers. Dzīve raksta publicists Kenets Slavenskis, „Selindžera mīlas vēstules bija reizē romantikas un ironijas pilnas”. Ūnai tās patikušas, jo glaimojušas, un viņa bez sirdsapziņas pārmetumiem tās izrādījusi arī savām draudzenēm Kerolai un Glorijai. Keneta biogrāfijā iekļautas arī Trūmena Kapotes nepabeigtajā romānā Answered Prayers (Uzklausītās lūgšanas) pierakstītās tenkas, piemēram, Kerola Markusa Selindžera vēstules dēvējusi par „ko līdzīgu mīlas esejām, ļoti maigām esejām, maigākām nekā pats Dievs. Nu tā, ka jau par daudz”.

Kamēr Selindžers piedalījās Eiropas atbrīvošanā no nacisma, tikmēr Ūna centās izsisties kā aktrise, taču tas neturpinājās ilgi – neilgi pēc ierašanās Holivudā 1942. gadā viņa sastapa Čārliju Čaplinu, kurš apsvēra viņas kandidatūru filmai. Lai arī filmu nekad tā arī neuzņēma, tomēr gluži bez panākumiem šī tikšanās neizpalika – starp 17 gadu veco Ūnu un 53 gadus veco Čaplinu uzplauka romantiskas jūtas. Nākamā gada jūnijā, kad Ūnai beidzot apritēja 18 gadu, viņi apprecējās. Ūna kļuva par Čaplina ceturto sievu.

Lielā vecuma starpība (36 gadi) izpelnījās asu kritiku sabiedrībā un medijos, kas pielika punktu jau tā vārīgajām Ūnas attiecībām ar tēvu, kurš bija vien sešus mēnešus vecāks par Čaplinu. Viņš jau iepriekš bija pret meitas pievēršanos aktrises gaitām, un pēc iziešanas par sievu pie Čaplina, kuram turklāt bija komunistiskas noslieces, viņš pilnībā sarāva attiecības. Pēc laulībām Ūna pārstāja domāt par karjeru un pievērsās mājas dzīvei. Viņa, kas tēvu fotogrāfijās bija redzējusi biežāk nekā dzīvē, vienkārši gribēja būt „laimīgākā meitene visā pasaulē”.

Tikmēr dienestā esošais Selindžers turpināja rakstīt – gan vēstules, gan literatūru. 1943. gadā viņš sacerēja virkni komerciāli veiksmīgu stāstu, tāpēc sāka apsvērt sava rakstnieka talanta piedāvāšanu Holivudai, kur pēc kara varētu pievērst sev Ūnas uzmanību un nokļūt viņai tuvāk. 1944. gadā Parīzē Selindžers satika vēl vienu man tuvu rakstnieku – Ernestu Hemingveju, kurš tobrīd tur bija kā kara korespondents. Beigbeders sava daiļdarba lappusēs apraksta viņu kopīgo iedzeršanu, Hemingveja sniegtos tēvišķos padomus rakstniecībā un Selindžera pārsteigumu par Hemingveja pieticīgo un jūtīgo dabu, par ko viņa darbi neliecināja.

 

„„Pirms došanās karā es sagājos ar Ūnu O’Nīlu,” Džerijs pavēstīja.

„Tā dramaturga meitu?”

„Jā, to pašu.”

Džerijs pietvīka ar lepnumu, to viņam neizdevās apslēpt.

„Skaista meitene. Redzēju viņas foto. Viņa drusciņ ir party animal, ne?”

„Tieši to tēvs viņai pārmet un arī es.”

„Hmm… Man ir tā laime būt triju dēlu tēvam, bet nespēju iedomāties, kā es justos, ja man būtu meita. Tur nudien var sajukt prātā. Esmu pārliecināts, ka es negribētu, lai mana meita dīžājas pa kabarē fotogrāfu objektīvu priekšā…”

„Vēl ļaunāk: kad 1942. gadā devos karā, Ūna mani pameta, lai apprecētos ar Čārliju Čaplinu.”

„Čārliju Čaplinu? Ak jā, patiesi, kā gan es varēju aizmirst – par to bija rakstīts visās malās. He’s a bolshevik, isn’t he? Kamēr viņš nevēra muti vaļā, cilvēki viņu dievināja. Tiklīdz Čārlijs sāka mesties politikā, visi viņam klupa virsū.”

„No tā mums būs mācīties. Māksliniekam labāk turēt muti ciet.”

„Damn right, Jerry. Atveriet acis! Ūna izvēlējās drošību. Un arī jūs darītu prātīgi, ja sekotu viņas paraugam. Atsakieties no sāpīgas mīlestības, it īpaši, ja esat iecerējis rakstīt grāmatas. Tieši tas pats man būtu bijis jādara jūsu vecumā.””

 

Kara laikā viņi turpināja sarakstīties, un Hemingvejam, kuru Selindžers vēstulēs dēvēja par „papu”, nenoliedzami, ir bijusi ietekme uz viņa literāro darbību. Viņš arīdzan kalpoja Selindžeram par atbalstu, karam beidzoties, kad rakstnieku bija piemeklējis nervu sabrukums. Tobrīd neviens kara šausmas nesaprata labāk par Hemingveju. Šīs attiecības, protams, arī ir atsevišķa stāsta vērtas.

1951. gadā klajā nāca Uz kraujas rudzu laukā. Beigbedera grāmatas sākumā Selindžers Ūnai saka: „Es vēlos uzrakstīt Diženāko Amerikāņu Romānu. Sakausēt Ficdžeralda jūtīgumu, Hemingveja lakoniskumu, Jūdžina O’Nīla nesaudzīgumu, Sinklēra Lūisa precizitāti, Dorotijas Pārkeres cinismu.” Tas viņam arī izdevās.

Tomēr savu mazo Ūnu viņš neaizmirsa. Vēstulē, kas pēcāk nonāca atklātībā kādā tiesas procesā, kas tika ierosināta pret viņa pirmo biogrāfu Īanu Hamiltonu, Selindžers rakstīja: „Es viņus iztēlojos vakarā savās mājās. Čaplins, pelēks un kails, ir sakņupis pār kumodi un kā beigta žurka ar gāmuru berzējas gar bambusniedres spieķi. Ūna, tērpusies zilganzaļā kleitā, no vannasistabas aplaudē kā negudra. Agnese Jantzen peldkostīmā iziet starp viņiem abiem ar kokteiļa glāzēm. Es plēšu jokus, bet esmu skumjš. Man ir skumji par Ūnu, kurai ir tik jauns un apburošs profils.” Arī nepublicētais Selindžera stāsts Dižā nelaiķa meita arhīva materiālos raksturots ar vārdiem „kāda rakstnieka meita apprec vecu vīru”.

1952. gadā Ūna ar Čārliju, nespēdami vairs izturēt spiedienu, devās brīvprātīgā trimdā uz Šveici. Pēc diviem gadiem viņa atteicās no ASV pilsonības. Amerikā Ūna atgriezās vien 1967. gadā, lai apciemotu savu mirstošo māti.

  1. gada 27. novembrī nomira Jūdžins O’Nīls. Meitu viņš tā arī vairs nesatika.

Selindžers pārvācās uz Kornišu un aizvadīja atlikušo dzīvi savā izslavētajā noslēgtībā, bet Ūna ar Čārliju palika Šveicē, kur dzīvoja kopā līdz pat viņa nāvei 1977. gadā, un Ūna laida pasaulē veselus astoņus bērnus.

1991. gadā 66 gadu vecumā Ūna O’Nīla-Čaplina mira no aizkuņģa dziedzera vēža. Viens no pēdējiem viņas izsacītajiem teikumiem bijis: „What the fuck did I do with my life!

Ūnas un Selindžera sarakste atrodas Čaplinu ģimenes pārraudzībā, un saskaņā ar Ūnas testamentu to nedrīkst publicēt, tādējādi viņu attiecības vienmēr paliks līdz galam neatklāts noslēpums.

Ūna un Selindžers vairs nekad nesatikās.

 

Raksta tapšanā izmantots Frederika Beigbedera biogrāfiskais romāns Ūna un Selindžers un Keneta Slavenska biogrāfija Dž. D. Selindžers. Dzīve un interneta neizsmeļamās dzīles.

Dalies ar šo rakstu