2018. gada grāmatu piecinieks. Proza

 

Andra Akmentiņa romāns Skolotāji (vēstures romānu sērija Mēs. LatvijaXX gadsimts, Dienas Grāmata, 2018)

 

Skatoties seriālu vairāku gadu garumā, interese var atslābt, bet pēdējo sēriju parasti gaida ar īpašu interesi – jo zina, ka vairāk nebūs, jo vēlas pabeigtības un atrisinājuma sajūtu. Grāmatu sērija, protams, nav seriāls – ne vienojoša sižeta, ne vairāku grāmatu saistīta vēstījuma, vien nojauta, ka, ja viena grāmata bija laba, arī citām tādām jābūt. Un noslēdzošā sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts grāmata patiesi tāda ir – lieliska. Zinu, ka ir ārkārtīgi stilīgi kā labākos nosaukt bezsižeta tekstus ar sarežģītām valodas spēlēm un it kā filozofiskiem pārspriedumiem līdzībās, bet es gribu lasīt stāstus – par dzīvi un cilvēkiem. Stāstus, kam spēju noticēt, kas nav veidoti kā shēmas. Stāstus, kas ļauj vizualizēt, iedzīvoties, piedzīvot tekstu un prieku par lasīšanu. Neņemos vērtēt ne šīs, ne citu sērijas grāmatu vēsturisko precizitāti, bet sajūtu līmenī Akmentiņa romāns rosina iztēloties manas mammas jaunību – mazu lauku skoliņu, pedagoģijas skolas kopmītnes, ideoloģijas pārsātinātību, modes tendences, morāles principus – visu to, kas veido ikdienu, fonu un jēgu.

 

Janas Egles stāstu krājums Svešie jeb Miļeņkij ti moi (Latvijas Mediji, 2018)

 

Gada stāstu krājums, kas patiesībā nemaz arī nav stāstu krājums. Stāstos veidots romāns, kas nepārsteidz. Pareizāk – būtu tikai normāli, ja laba literatūra nepārsteigtu.

Nevar teikt, ka romāns stāstos ir kas nebijis un novatorisks, tomēr arī ne ikdienišķa parādība latviešu literatūrā. Neikdienišķs ir arī koncentrētais vēstījums: vienas ģimenes stāstā – tauta, laikmets, gadsimts. Teksts kā pašattīrīšanās akts rakstot un lasot, jo atsvešinātība, ļaunums, naids nereti izaug no globāliem pāridarījumiem un netaisnības. Karš, okupācija, nodevība nebeidzas nākamajā rītā pēc miera līguma parakstīšanas, svešās armijas izvešanas vai čekas maisu atvēršanas. Sevis attīrīšana un mazgāšana ir ilgs un sāpīgs process. Arī tekstā.

Lasot Janas Egles stāstus, domāju par Emīla Zolā izteikumu par naturālismu kā ideālistisku skatījumu uz pasauli – caur sīku detalizāciju, pārkāpjot tabu un runājot par netīro, neglīto, fizioloģiju tās nepielūdzamajā tiešumā. Egles stāsti nešokē – tie atklāj ideālus, bet nebūt ne banālās klišejās, lai arī galvenais laikam ir pavisam vienkāršs – būt nevis svešiem, bet „miļeņkimi” (mīļajiem) – neklusējot, neatsakot, neaizbildinoties, nesasalstot nedz ledus, nedz sāls stabā.

 

Gunta Bereļa stāstu krājums Es nekad nerunāju muļķības (Dienas Grāmata, 2018)

 

Guntis Berelis ir gudrs. Guntis Berelis ir viltīgs. Guntim Berelim ir spēks un vara radīt tekstu, kas noķer savos tīklos un neatlaiž. Noķer tā, ka lasi, lai arī uzburtās ainas ir biedējošas, bet tik talantīgi uzrakstītas, ka baudi sižeta nežēlību vai absurditāti, nedomājot par sekām, neķeroties pie sižeta līnijas, nemeklējot jēgu un nozīmi. Kaķu bara radītais smārds aizsit elpu. Heidegers, Dante, Vailds un Servantess liek sasprindzināt esošo un iedomāto atmiņu paliekas, lai izspēlētu lielo teksta jēgas meklēšanas spēli, mēģinot saprast, kādēļ tas pateikts tieši ar šiem vārdiem, šādā kombinācijā. Kādēļ profesore sajūk prātā, jo vai gan aiz veselīgas smadzeņu darbības viņa rīkojas tā, kā Berelis tai licis rīkoties.

Es nekad nerunāju muļķības izsit no ikdienības rimtuma. Un gribas šos tekstus ātrāk aizmirst, lai varētu lasīt no jauna – atkal sabīties, samulst, iesmieties un censties aizmirst, lai varētu atkal lasīt no jauna.

 

Ingunas Dimantes romāns Nāve Kraukļu ciemā (Zvaigzne ABC, 2018)

 

Mana profesionālās darbošanās joma liek lasīt daudz, bet laika parasti trūkst, tādēļ jālasa tikai tas, ko nedrīkst neizlasīt. Dažreiz pati sev iebilstu un meklēju tekstu izklaidei, jo filozofisku traktātu lasīšana man vienlīdz grūta kā lubu romānu salkanības burtošana. Nezinu, vai kriminālromāniem izklaides vārds ir pats atbilstošākais, jo kāda gan izklaide zaglīgos melos un slepkavnieciskās tieksmēs, bet, kad gribu izklaidi un nervu pakutināšanu, meklēju „krimiķi” – parasti gan kādā no man zināmām svešvalodām, tā apvienojot patīkamo ar lietderīgo – gan izklaide, gan valodas zināšanas pakustinātas.

Pēc ilgiem laikiem šogad esmu izlasījusi kādus piecus latviešu detektīvus. No šās kaudzītes kā gaumīgāko (vien ar iebildi pret sasteigto nobeigumu, kam īsti nespēju noticēt nedz sižeta, nedz valodas lietojuma ziņā) izvēlos Ingunas Dimantes kriminālromānu – ar izklaides literatūrā tik iederīgajiem vizuāli skaistajiem, seksuāli pievilcīgajiem un ar zināšanām un prātu apveltītajiem galvenajiem varoņiem, kuru rosība, izmeklējot noziegumu un meklējot ceļu vienam pie otra, ir krietni vien saistošāka par romāna sižetu veidojošajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Spriedze varbūt nav nervus kutinoša, bet teksts ir iztēli rosinošs – laba lasāmviela vienam ziemas vakaram.

 

Lauras Vinogradovas stāstu krājums Izelpas (Zvaigzne ABC, 2018)

 

Daža debijas grāmata pat kļūst par dižpārdokli. Un lai tiek – bet pārdots vēl nenozīmē ko labu un paliekošu. Ātrais lietojums, cerams, bez sekām, jo iespaidu uz lasītāja prātu un jūtām atstāj nebūt ne tikai augstas raudzes literatūra – atbilstoši „raudzes provei”. Lubenes izdzīvo gan kara, gan krīzes apstākļos – kultūrfenomens! Laura Vinogradova neraksta lubenes un savu pieteikumu „nopietnajā” prozā pieredz ar krājumu Izelpas. Stāstos tēlota sievietes pasaule – ko nozīmē būt sievietei un izdzīvot – par spīti, pateicoties, ikdienišķi. Varbūt nedaudz pārspīlēta situāciju dažādība. Ne visu stāstu vēstījums vienlīdz grodi savīts, tomēr pieteikums nopietnajā prozā pietiekami nozīmīgs, lai būtu interesanti sekot līdzi, ko autore piedāvās nākamajās grāmatās, – gaidīšu.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri