Neraugoties uz visu, dzejolis

 

Patrika Džeimsa Eringtona pirmā dzejas brošūra Glean (Ievāc) tika izdota 2018. gadā izdevniecībā ignitionpress. Otrā, Field Studies (Lauka pētījumi), ir gaidāma apgādā Clutag Press. Atsevišķi dzejoļi ir ieguvuši vairākas balvas, ieskaitot The London Magazine, Wigtown, Plough un The National Poetry dzejas konkursos, kā arī publicēti žurnālos un antoloģijās, to vidū The Iowa Review, Boston Review, Oxfod Poetry, The Cincinnati Review un Best New Poets. 2017. gadā Éditions l’Âge d’Homme izdeva P. Dž. Hārvijas dzejas krājumu The Hollow of the Hand (Plaukstas iedobe) viņa franču tulkojumā. Patriks ir dzimis Kanādā un pabeidzis Kolumbijas Universitātes humanitāro zinātņu maģistra programmu, bet tagad dzīvo Skotijā, kur Sentendrjūsa Universitātē beidz doktorantūru. Eringtons pērn piedalījās Latvian Literature rīkotajā trešajā starptautiskajā atdzejas darbnīcā.

 

Bērnībai ziemā

Ko vēl
teikt? Ko

par šīm sniega
kairinātām
debesīm?

Zemā apvāršņa
mānīgais mīkstums,

sniega izvagoto ielu
ceļmalu bālās lūpas,

pilsētas apbērtas
ar to, ko vajadzētu

saukt par dzīvi, bet
kas nav. Pat vilki

savelkas ap savu
pulsu,

lai gulētu.
Visbeidzot pat

es tevi atstāšu
būt tā, kā tu vēlies.

Atdzejojusi Elvīra Bloma

 

Rituāla noslēpums

Tajā karstumā viņi runāja, daži pat dziedāja, lai gan neviens nedzirdēja vārdus rūsas pilnajā ražošanas troksnī. Ar cietu šķindoņu viņi iedzina savas balsis kā tādus žoga stabus, ne lai kaut ko atdalītu, bet drīzāk kā vienkāršu kopā būšanas aktu. Zēns būdams, es mēdzu doties turp, pāri laukiem, lai skatītu sviedrus, viņu mutes kustībā tāpat kā viņu rokas, veidojot tērauda putekļus un gaisu par kaut ko – es nekad tā īsti nevarēju noteikt. Sava veida daiļamatniecība, no skaņas, no sastingušas gaismas. Kad tēvs nāca mājās, viņš atstāja atslēgas pikapa aizdedzē, pelēkus nosēdumus vannasistabā un šad tad viņu (manu māti), aizbraucot ar mani prom uz dažām dienām, pat nedēļām, bet mēs vienmēr pārnācām un tikām pieņemti. Es domāju, viņam patika šis pasākums – aiziešana. Es joprojām atminos viņu dungojam, klausoties radio, mājās viņš nekad nedziedāja, nevienam, knapi salika kopā teikumus, lai uzklātu galdu, šie nežēlīgie, sīkie mantojumi. Mana māte, kura runāja pietiekami, arī mūsu visu vietā, stāstīja, ka viņai galu galā vajadzēja teikt, lai viņš pārstāj atkārtot, ka mīlot viņu, un viņš pārstāja. Tomēr, tuvojoties beigām, naktīs māte dzirdēja tēvu murminām, atkārtojot viņas vārdu atkal un atkal, it kā tas būtu darbs, ko tēvs darījis visu savu mūžu, un tagad viņa elpa tāpat kā rokas to atceras. Tajās reizēs, kad mēs ar tēvu tomēr atgriezāmies, es vienmēr zināju, ka mēs tikpat kā esam mājās, mums nepiederēja ne lopi, ne zirgi, bet neapstrādātie lauki bija žogu stabu sarētoti.

Atdzejojusi Ausma Perons

 

Neraugoties uz visu, dzejolis

Lūsijai

Pietiks rīta maizes, neatcerēšanās. Pietiks lupināt vistērijas
no loga rāmja. Pietiks palaist (pietiks laisties). Ir labi paturēt

vietu plauktā, pietaupītos galda piederumus, lieveņa gaismu
cauru nakti ieslēgtu. Bet pietiks atlikt darbus, paslaucīt zem

grīdlīstes drupačas, mantotā paklāja, lai kāda dzīve
tev tagad būtu. Pietiks skatīties ziņas ar trīs dienu

nobīdi, ļaut pagātnei palikt pagātnē, pietiks pieticības.
Pietiks apskaust putnus, neiespējamas zilgmes, visa

atstāšanu aiz muguras. Vairs nevari novārtā atstāt briežu pēdas pagalmā.
Pietiks atbildētu lūgšanu, pietiks atstāt mantojumā. Tik un tā, lai laiks tikšķ

mežonīgs un noklusis, un nenolasīts. Kā lauks aiz tavu bērnu dienu mājām,
kuru logos, tev uzaugot, krājās debesis. Atstāj kādas durvis neaizslēgtas

katram gadījumam. Atstāj gultas nesaklātas, pietiekami nieciņu, lai
būtu, pēc kā atgriezties. Pārstāj apgriezt garākās no ilgām. Pietiks

tā, ka pietiek. Un nekādu spoguļu, nekādas rokām noskalotas zemes,
nekādu roku, nodēvētu par kailiem bezspalvu spārniem (dažas lietas

paturēt ir vērts). Pietiks atlikt to, ko atrodi. Viens es galā netieku.

Atdzejojis Lauris Veips

 

Rediģēt, ja rodas nepieciešamība

Jau atkal ziema un, kaut agri jāceļas, debess un es
izjūtam tās atturību. Vecais redaktors pēc darba iegriežas

stūra veikalā pēc maizes, vīna un visa cita,
kas nepieciešams. Pienu varbūt – bet nav vērts stiepties

pēc paša pēdējā, tāpat šovakar izdzers, – pēdējās
rudens asteres ūdensspainī pie loga. Ņem

vienīgi to, kas ir dots. Es būtu varējis tevi mīlēt stiprāk,
domājams. Tajos vakaros, kad turēju tevi, it kā varētu tevi

saturēt kopā kā sintaksi. Tavi atraisījušies mati. Gar tukšu
viesnīcas virtuvi krēsla rēni zogas, lēni graužoties susuriem

kokā aiz sienas, nokritušai gizotijas sēklai zālē
dīgstot. Putnu būris – tukšs un augstāk. Kaut nesagrābts,

laiks sagrābj mūs, gadus kā suvenīrus – nieciņi atvesti no kāda
izplānota ceļojuma. Pa Provansu, iespējams. Visam ir mērs,

tu mēdzi teikt, pilsētas gaismu blāva lejā dilst arvien
biezākā tumsā. Man padomā ir viedums, zini, ne tik daudz

zināšanas, pieredze vai nožēla. Es būtu varējis tevi mīlēt
visās stundās, tieši tik, lai atraisītu mūs no tām kā

skaitļiem, kā nepieciešamībām, un dzejolis varēja šeit arī beigties.
Bet, kā runā, pilsētas vienīgais redaktors šovakar izlavījās no darba agrāk,

lai nopirktu asteres, iespējams, tāpēc ka viņš zina – nav vērts
uzkavēties līdz beigām. Vai varbūt tāpēc, ka kāds gaida

viņu mājās, un ir pagājis kāds laiks, kā noprotu, kopš viņš
viņai glaimojis ar kaut ko mazu, kaut ko vairāk nekā nepieciešamu.

Atdzejojis Raimonds Ķirķis

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri