punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Atcerēties Ilīsas krastā

Kārlis Vērpe

07/01/2019

 

Raksts tapis, iedvesmojoties no Andas Lāces izstādes Atceries visu, kas pagājušā gada decembrī bija skatāma Punctum festivāla noslēgumā.

 

Brīžiem šķiet, man ar atmiņu nav labi. Grūtības mēdz sagādāt vakardienas notikumi, kur nu vēl pagājusī nedēļa. Joks ar briļļu vai tālruņa meklēšanu, kad pirmās uz deguna, otrais pie auss, gadījās salīdzinoši nesen. Niekus atceros, dzejoļus ne. Iemācījos, aizmirsu. Esmu salīdzinoši jauns, tādēļ šāda omju opju tēma smeldzīgi uzjautrina un ar draugu reizi no reizes prātojam, kur tas viss ved. Mierinām sevi ar Platona sava laika rakstības kritiku – viņš esot uzskatījis, ka rakstība ievērojami vājināšot cilvēku spēju atcerēties. Nekā. Par grāmatu kultūru vēl arvien liecina cilvēki, kas spēj citēt dzeju, rindas no grāmatas, raksta vai sarunas ar draugu. Tad jau arī jaunā situācija nav tik bezcerīga, jo skaidrs, ka mūsu aizmāršība un atminēšanās paradumu savdabība saistās ar datora, viedtālruņa un citu informācijas rīku lietojumu, informācijas blīvumu, fragmentāro apguvi, sērfošanas straujumu un atminēšanās aizvietošanu ar ieskatīšanos interneta meklētājā. Grāmata mainīja cilvēkus, skaidrs, to paveiks arī tīkls.

Tik dramatiska aina, pateicoties Andas Lāces izstādei Atceros visu, kas tapa sadarbībā ar Punctum un turpināja žurnāla pavasara festivāla atmiņas tematiku. Māksliniece izstādes aprakstā min hipertimēziju – cilvēki ar šādu sindromu atceras savu dzīvi dienu no dienas. Var tikai iztēloties, cik tas smagi. Tā nu es uzmeklēju, kas man liekas dīvains savos atminēšanās paradumos. Interesanti. Izstādes pieteikums nomāca nevis kā a la freidisks mēģinājums kādu apziņas darbību skaidrot, izejot no novirzes, bet gan savu atmiņas ieražu kā dīvainu vai neatbilstošu ieraudzīšana. Hipertimēzija ir galējs pretstats šķietamajai aizmāršībai, kas tik uzstājīgi nodarbina arī tādēļ, ka dzejoļu atminēšanās kultūra nav pagaisusi no ikdienas, pašiem vēl taču ir atmiņas par skolu. Varēju noskaitīt Friča Bārdas Svešinieku, tagad tieku klāt vien drumslām no sākuma ar dāmu, krūzi, stārķi, kas pārlaižas, krūze nokrīt, svešiniekam parādoties… Neturpināšu maitāt dzejoli. Lāces darbā atmiņas bija attēlotas kā jēgpilnu un nesaprotamu frāžu un klasisku dziedājumu murdoši fragmenti, kurus, nostājoties pie tādas kā fabrikas operatora pults, varēja iedarbināt un klusināt ar slēdzīšiem. Pa labi kurējās krāsniņa, aiz muguras viena izgaismota glezniņa ar putniņu un vēl viena instalācija ar zīmējumu un saplēstiem stikliem. Iepretim pultij liela siena ar porolona cilvēkveidoliem, kurus māksliniece iepriekš izmantojusi savās performancēs. Telpa tumša.

Atmiņas, vismaz ilgstošās, darbināšana patiesi lielākoties ir kā tāda daudzbalsīga murdoņa. Tādēļ prātoju par mākslas darba nosaukumu Atceros visu, kas instalācijas veidolā taču parādās acīmredzami neiespējami – runātie neskaidrie fragmenti drīzāk atgādina, cik daudz ir aizmirsts un cik neliela daļa ir atgūstama. Darba nosaukumu tādēļ izprotu kā sevi uzmundrinošu un iedrošinošu saukli, varbūt tieši vēlēšanās  daudz atcerēties rada bažas par atminēšanās paradumu šķietami untumaino dabu. Lāce izstādes idejas aprakstā runā par atmiņas spontanitāti un spēku. „Gadās, ka kāda atmiņa patvaļīgi izlien no dziļumiem un pārņem dienu savā varā. Un kā sniegs sabirst pārējā, ar šo atmiņu saistītā informācijā, sabirst kupenās, ierok un sastindzina tagadni.” Līdzīgi atmiņu tēlam instalācijas vēstījums jau ir ievijies manā apcerē, tāpēc turpinu domu attīstīt citā virzienā un cerībā uzmeklēt jaunus pavedienus pievēršos Platonam.

Vairs neatminos, kā par antīkā filozofa nepatiku pret rakstību uzzināju, bet pats ko tādu sagudrojis neesmu. Piemēram, Leins Vilkinsons savā blogā ķeras pie uzskata kritikas. Mūsdienās, kad tiekot apspriesta jauno tehnoloģiju negatīvā ietekme uz cilvēku kognitīvajām spējām, tajā skaitā atmiņu, nereti tiekot minēts Platona piemērs, īpaši viņa dialogs Faidrs. Redz, vienmēr atrodas atpakaļrāpuļi, kuri jaunajos medijos saskata apokaliptiskas vēsmas, bet beigu beigās bažas izrādās veltas. Rakstības kritika ir jo komiskāka tādēļ, ka jaunie mediji – tīkls, e-grāmatas – tiek kritizēti rakstos.1 Vilkinsons pāris īsos soļos argumentē, ka Faidrā netiek kritizēta rakstības notrulinošā ietekme uz atmiņu, bet gan tās saistība ar zināšanu un patiesību. Rakstītais vārds saskaņā ar Platonu ir par vāju, lai varētu sniegt patiesas zināšanas, bet tas nebūt neparedz, uzsver Vilkinsons, ka rakstība kā tāda būtu nederīga vai bīstama. No dialoga patiesi var noprast, ka grāmatas lasa ne vien Faidrs, bet arī Sokrats.

Faidrs, starp citu, visupirms ir dialogs par mīlestību.2 Tas sākas ar Sokrata uzrunu garām ejošajam draugam, kurp un no kurienes šis iedams. Vārdu pa vārdam izrādās, ka Faidram azotē ir retora Līsija runa par mīlestību, kas Sokratu ieintriģē, tādēļ abi nolemj tveicīgajā dienvidū labāk iekārtoties Ilīsas upes krastā platānu pavēnī un nodoties tēmas apspriešanai. Faidrs runu nolasa un, tās kodolu ātri iztulkojot mūsdienīgi, varētu teikt, ka runa ir par emocionālu atkarību starp mīlētājiem un to, no kādiem kandidātiem būtu jāizvēlas, lai tādā neiekultos. Faidru Līsijs, būdams izcils retors, ir apbūris, bet viņu interesē Sokrata viedoklis. It kā starp citu Sokrats sarunu noved pie atziņas, ka viņš ir nobriedis sniegt vēl labāku runu, turklāt no galvas. Liegdamies un slavēdams biedru, Sokrats uzkurina intrigu un ķeras pie sakāmā. Šī, nu jau mutiskā, runa savā ziņā attaisno mīlas atkarīgos, jo par tādiem viņus padara mīlētāji. Faidrs nu ir tā aizgrābts, ka teiktais liekas par īsu, un viņš nav gatavs ļaut filozofam atgriezties pie ikdienas lietām. Sokrats atskārš, ka patiešām ir pieļāvis kļūdu, mīlestību skatot vien negatīvi, jo viss, ko dievi devuši, ir labs, pat mīlas trakums. Tādēļ filozofs izvērš ilgu, daiļrunīgu un iespaidīgu monologu, kuru īsumā atstāstīt būs grūti. Labs mīlestības trakums ir dvēseles dziņa atpazīt vai atminēties idejas, kuras tā iepriekš nemateriālā stāvoklī redzējusi. Būdama ķermeniska, dvēsele ir nošķirta no ideju vai patiesību sfēras, kurā mājo dievi, tomēr dvēsele ideju pasauli nojauš un pēc tās tiecas. Atpazīstot kādā patiesību vai tās atblāzmu, dvēsele iekustas mīlestībā. Vistuvākais ideju pasaulei starp mirstīgajiem, protams, ir filozofs.

Nu jau Faidrs ir pavisam mēms un nespēj aptvert, kā var teikt vienu runu labāku par otru, tādēļ abi turpina spriest par teksta un runas kvalitātes kritērijiem. Te arī Sokrats atstāsta reiz dzirdētu teiku par Ēģiptes dievu Totu, kam bija raksturīgi izgudrot dažādas noderīgas lietas, piemēram, aritmētiku, ģeometriju, astronomiju. Viņš izgudroja arī rakstību. Tā nu Tots esot gājis savus jaunievedumus parādīt citam dievam, Tamusam. Pēc Tota domām, rakstība esot lielisks izgudrojums, jo palīdzēs cilvēkiem atminēties, uz ko Tamuss esot cieņpilni atbildējis, ka izgudrojumu autori ne vienmēr ir labākie vērtētāji, un rakstība cilvēku atminēšanās spēju pazudināšot.

Lūk arī tā slavenā vieta Faidrā, mierinājums bažīgajiem un atspēkojums neaptēstajiem, kuri ar aizdomām raugās uz viedtālruņiem un planšetdatoriem vai jūtas neērti, vēl labākajos gados meklējot brilles, kas uz deguna. Visdrīzāk Sokrats teiku nepārstāsta, lai uzsvērtu, ka rakstība atmiekšķē jebkādu atmiņu un spēju iegaumēt, jo ne jau sīkumi ir padomā, kad filozofs, nimfu iedvesmots, dzejo par dvēseli kā spārnotu pajūgu. Tomēr Platona dialogā zināšana ir saistīta ar paša svarīgākā – patiesības – atcerēšanos, un tam iedvesmots dialogs, kurā vārdi nogatavojas un izpleš spārnus, ir daudz piemērotāks par tekstu, nedzīvu, atdzisušu burtu virknējumu.

Jāpiebilst, ka ar vienu Faidra lasījumu, pat rūpīgu, nepietiek, lai nonāktu Ilīsas krastā platānu pavēnī vai nedrīkst piemirst, ka tāda pārvietošanās ir literārs, nevis zinātnisks paņēmiens. Antīkā filozofija ir pētniecības disciplīna, kurai cilvēki velta dzīves un vēl arvien lauž šķēpus par adekvātu Platona dialogu izpratni; kāpēc lai mēs iedomātos, ka nimfu labvēlība pienākas tieši mums, pirmo reizi atverot Faidra lappuses!? Iedvesmoties gan nav liegts, un dialogs ir bagātīgs, lai savus atminēšanās un domāšanas paradumus turpinātu izprast tā gaismā. Tuvojoties raksta noslēgumam, ielūkosimies vēl mazliet abu sengrieķu sarunā.

Runas un rakstības apspriešanā Sokrats un Faidrs nonāk pie atziņas, ka oratora māksla ir dvēseles apburšana. Izcils orators ir labs dvēseļu pazinējs, līdzīgs labam ārstam, tikai viņa uzdevums ir nevis dziedēt ķermeni, bet vedināt uz patiesību. Rakstība šai mākslai nav tā labākā vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kā jau minēts, rakstīts vārds ir vien dzīva vārda atblāzma. Otrkārt, tas, kurš lasa, var kļūt pārlieku paļāvīgs uz rakstīto un īstajā brīdī, teiksim, disputā, nezināt, ko atbildēt uz argumentu vai kā sevi aizstāvēt. Tādēļ Sokrats piebilst, ka īstena rakstība ir rakstība dvēselē, kad vārdi, kurus lieto, kļūst par taviem, labi izprastiem un apdomātiem. Runa ir dvēseles izpausme, savukārt teksts tai ir ārējs, tādēļ runājot, diskutējot var daudz labāk tuvoties zināšanai, un tas, ko runā, patiešām pieder tev. Šādā ziņā runātais ir arī atminamais, savukārt teksts šādu atmiņu neveicina.

Orators kā dvēseļu ārsts mūsdienu populisma noskaņās skan aizdomīgi, kaut situācija tik ļoti nemaz neatšķiras no sarunas pie Ilīsas upes konteksta. Tolaik acīmredzami netrūka prasmīgu runātāju, kuru publiskās darbības mērķi bija viss kas cits, bet ne patiesība. Iespējams, sarunas biedru redzeslokā ir arī tas, ko šodien sauc par manipulāciju, tādēļ bija svarīgi saprast, kas ir kaitīgs un kā tādām kaitīgām runām pretoties. Interesanti, ka Sokrats problēmu saskata nevis praksē, bet tās īstenošanas veidā. Problēma, viņaprāt, nav tajā, ka izcils orators spēj apburt dvēseles, bet gan oratora mērķos. Pats dialogs ir uzskatāms piemērs, kā pieredzējis orators savaldzina sarunas biedru un sāk to vadāt sev vēlamā virzienā. Varbūt tā ir šī dialoga galvenā mācība, vismaz mūsdienu skatījumā. Pat ja tevi vadā kāds, kas domā zinām labu, tu tiec vadāts, un spēja atminēties vārdus, kurus saproti un proti lietot diskusijā, ir veids, kā netikt vadātam.

Vingrināšanās runā nāktu par labu diskusijām un personiskā viedokļa spēkam, tomēr būtu pārsteidzīgi ļauties Faidra valdzinājumam un nepamanīt, ka dialogā rakstīšana tiek salīdzināta ar sēklas sēšanu vasaras svelmē vai nodarbi, kas ir izklaidējošs laika kavēklis, nevis saprātīga zemkopja rīcība. Rakstīts arguments mēdz būt līdzsvarotāks un rūpīgāk apdomāts tieši tādēļ, ka netop sīvas diskusijas svelmē. Laikā, kad uzziņām ir pieejams tik plašs audiovideo klāsts, teksts patiesi var nelikties gana ievelkošs, un var nākties piepūlēties, lai vārdi izplestu spārnus un iztēlē lidotu, tomēr tekstā tie atkal sasēžas pa vietām un ļauj sevi aplūkot no dažādiem skatupunktiem. Līdzīgi ir ar mākslas darbiem. Anda Lāce dažādiem paņēmieniem savā instalācijā apbur skatītāju. Distance starp pulti ar slēdzīšiem un apveidu sienu bija šķietama. Tādās efektīgās izstādēs ir grūti domāt. Teiksiet, ka mākslai manipulācija piedien, un kādā ziņā jums būs taisnība. Tikai diezin vai vadāšana tamdēļ kļūst mazāk aizdomīga. Labi, ka ir teksts, kurā pēc redzētā lēnām, apdomīgi sasēdināt spārnotās idejas.

  1. Wilkinson, L. Reading, writing, and what Plato really thought. https://senseandreference.wordpress.com/2010/10/27/reading-writing-and-what-plato-really-thought/  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Plato. Phaedrus. Transl. by B. Jowett. The Project Gutenberg EBook, Release Date: October 30, 2008. https://www.gutenberg.org/files/1636/1636-h/1636-h.htm  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu