Zaļās istabas

 

Ieva Toleiķīte (Ieva Toleikytė) ir lietuviešu jaunās paaudzes rakstniece un tulkotāja. 2012. gadā ir beigusi dāņu filoloģijas studijas Viļņas Universitātē, 2014. gadā ieguvusi skandināvistikas maģistra grādu. Universitātē pasniegusi dažādus priekšmetus: skandināvu literatūru, dāņu valodu, radošo rakstniecību. Šobrīd lielākoties raksta dzeju un esejas, kā arī tulko.

Stāsts Zaļās istabas ir iekļauts 2009. gadā izdotajā stāstu krājumā Garstyčių namas (Sinepju māja), par kuru rakstniece saņēma Kazimira Barēna literatūras prēmiju, ko jaunajiem autoriem piešķir par labākajām prozas grāmatām. Viņas daiļrade ir tulkota angļu, krievu un dāņu valodā.

Tulkotāja

 

Es bieži sapņos redzu Dalamaku vasarnīcu un zaļo istabu. Pamostos dīvaini laimīga un eju ārā, staigāju pa laternu gaismā slīgstošajām oranžajām ielām un iztēlojos, kā rīt ar vecu, melnu mašīnu atbrauks onkulis Augusts un aizvedīs mani sev līdzi. Pilsēta paliks tālu aiz muguras, bet aiz loga joņos pļavas, meži, veci ceļmalu koki – divi simti trīspadsmit ošu un papeļu. Es pazīstu tos visus.

Līdz vasarnīcai jābrauc tikai stundu, bet tajā – tik daudz, ka braucot, šķiet, gar acīm aizjoņo viss gads. Agrāk mēdzu skaitīt dienas no augusta līdz augustam, neko citu tā negaidīju kā brīvdienas vasarnīcā, bet pērn pavasarī, kad tētis sajuka prātā, satraucos, ka Dalamaki mani vairs neaicinās, jo man būs jāpaliek kopā ar mammu.

Joprojām jūtu onkuļa mašīnas salona smaržu. Viņš smēķēja resnus cigārus un klausījās rokenrolu, ar pirkstiem sizdams ritmu pa ātrumkārbas rokturi. Braucot viņam nepatika runāt, tāpēc es vienmēr skaitīju kokus, kamēr sirds stipri dauzījās, bet manos kuplajos, viļņainajos brūnajos matos iesūcās dārgo cigāru smarža.

Mašīna maigi iegriezās kļavu pavēnī, gaismēnās mirguļojošā pagalmā. Tur jau gaidīja tante Elena, māsīca Vijole un Kaspars. Tante bija īsta skaistule, vienmēr saposusies plānā puķainā kleitā, izsmalcinātā mezglā saņemtiem matiem, gredzeniem pirkstos, viegli nopūderētu, maigi bālu seju. Mamma mēdza sacīt – „tā snobe Elena”.

Vijole bija dažus gadus par mani vecāka, tagad viņai varētu būt deviņpadsmit. Tikpat skaista kā mamma, tomēr abas nepatīkami vēsas, varbūt viņām šķita, ka ir radītas cēlākai, īpašākai, gandrīz mistiskai dzīvei. Vijole vienmēr klejoja kaut kur domās, runāja reti. Viņa lasīja grāmatu atpūtas krēslā, ilgstoši peldējās dīķi vai kaila sauļojās aiz mājas zem ābeles.

Ikreiz, kad atbraucu, brālēns Kaspars apkampa mani ar savām spēcīgajām rokām, ieelpoja manu brūno matu aromātu un teica: viņš atkal smēķēja.

 

*

Mans tētis strādāja pilsētas bibliotēkā. Visi saka – „viņš bija tik silts cilvēks”. Ja man skolā bija brīva stunda, mēdzu iet pie viņa uz bibliotēku. Tētis parasti iedeva kaut ko palasīt. Dažreiz dzejoli vai stāstu, bet citreiz romāna rindkopu, līdz pērnajā pavasarī notika Tas. Bija parasta diena, es atgriezos mājās no skolas, uzsildīju ēdienu, tad sēdēju salonā un ēdu ar taukainiem pirkstiem, klausoties mūziku, taču jutu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Vēl tagad atceroties dūša saskrien papēžos.

Izslēdzu mūziku, noslaucīju rokas un pacēlu acis pret griestiem. Mūsu dzīvokļa griesti bija ļoti augsti, salonā bija senlaicīga aizkaru stanga. Tā nu palūkojos un ieraudzīju – pie stangas karājas tētis. Resnām virvēm iekāries pie griestiem, saritinājies kamolā, viņš viegli šūpojās, skatīdamies uz mani mirdzošām acīm, un teica:

– Bērns, no šī brīža būšu zirneklis.

Kad vakarā pārnāca mamma, viņš joprojām karājās. Mammai uznāca histērija, viņa sāka raudāt, lauzīt rokas un murmināt zem deguna kaut ko nesaprotamu. Pēc kādas stundas viņa pasauca kaimiņu, kopā viņi nocēla tēti lejā. Viņš izdvesa šņākoņai līdzīgu skaņu, neļāva nolikt sevi gulēt, bet palika stūrī uz grīdas.

Nākamajā dienā notika tas pats. Tas atkārtojās visu nedēļu, līdz reiz, pārnākusi mājās, es tēti vairs neatradu. Mamma nevēlējās, lai es redzu, kā viņu aizved.

 

*

Onkulis Augusts bija tēta dvīņubrālis. Kad pagājušā augustā viņš atbrauca man pakaļ, šķiet, pirmo reizi ievēroju, cik viņi līdzīgi. Braucot visu ceļu raudāju. Mašīnā kā vienmēr skanēja ātrs rokenrols, un onkulis smēķēja resnu cigāru. Viņš neteica neko, izņemot „jā, jā, jā”

Vasarnīca ­– kā cita pasaule. Greznas, senlaicīgas mēbeles, un mēs ar Kasparu slapjiem matiem skraidījām pa plašajām istabām. Vakaros, kad sāka krēslot, vizinājāmies ar velosipēdiem. Vijole nekad nevēlējās braukt bariņā. Gadījās, ka reizēm mināmies pa meža celiņu un pēkšņi sapratām, ka esam palikuši vieni, jo viņa jau bija nogriezusies kaut kur citur.

Kaspars zināja visdīvainākās vietas. Dziļi mežā auga neparasts vītols. Izkaltis un resns, ar lielu, dobju stumbru. Kopš bērnības spēlējām tādu spēli: vajadzēja palikt dobumā tik ilgi, līdz tajā ielīda kāds cits. Kaspars to sauca par uzticēšanās spēli. Viņš teica: „Ja tu tiešām man uzticētos, tad varētu dobumā atrasties visu nakti.” Es viņu vienmēr sagaidīju.

Dobumā bija drēgns. Ja sakoncentrējās, varēja dzirdēt, kā koku ēd mizgrauži. Taisnību sakot, es nekad nebaidījos tajā gaidīt Kasparu. Reiz tur pavadīju veselu stundu, līdz viņš atnāca. Brālēns tad teica, ka ārpusē gaidīt ir daudz baisāk.

 

*

Vasarnīcā bija aizliegtā istaba, Dalamaki to dēvēja par zaļo istabu. Jau kopš bērnības zināju, ka tajā nedrīkst iet. Bieži minēju, kas tāds tajā varētu būt, taču durvis vienmēr bija aizslēgtas. Mana trauksmainā fantāzija izdomāja visdažādākās versijas par to, kas tik tajā zaļajā istabā nebija… Vaicāju gan tētim, gan mammai, bet viņi neuztvēra mani nopietni, sacīja – „tādas istabas nav”.

Varbūt arī nav, taču pagājušajā gadā pavisam noteikti bija.

Tajā dienvidū Vijole sauļojās, bet tante ar onkuli gatavoja ķiršu liķieri. Bija ļoti karsta diena, un mēs ar Kasparu nopeldējāmies, šķiet, sešas reizes. Nirām dīķī, līdz ķermeņi atvēsa, tad skraidījām pa pļavu, atkal sakarsām un lēcām no laipiņas aukstajā ūdenī.

Noguruši kāpām ārā pārģērbties. Mūsu istabas bija tuvu, bet zaļā istaba – koridora galā. Nezinu, kāpēc viņš mani aizveda tieši uz turieni. Varbūt domāja, ka tur mūs noteikti nemeklēs.

Slapji, dvieļus uz pleciem uzmetuši, mēs par kaut ko smējāmies. Tajā dienā abi bijām priecīgi. Es jau vēru savas istabas durvis, kad viņš, ne vārda nesakot, satvēra mani aiz rokas un aizveda uz koridora galu, kur no paklājiņa apakšas paņēma atslēgu un ievilka zaļajā istabā. Skūpstījāmies ar mēlēm, atspiedušies pret zaļo sienu, līdz no lejas atskanēja: „Kaspar, kur pazudi?”

 

*

Visu dienu staigāju kā apdullusi. Tajā vakarā ar velosipēdiem braukājāmies trijatā. Es visa biju zaļās istabas pārpilna. Tās koka grīdas, ziedu mirdzošo lapu, zālāja smaržas, puķaino aizkaru, samta paklāja zem slapjajām pēdām, maigi dziedošā ūdens un sava brīnišķīgā brālēna, savas zaļās istabas pārpilna.

Nākamajā rītā uzvedāmies, it kā nekas nebūtu noticis, jokojāmies un braukājām divatā. Bet naktīs gulēt es vairs nevarēju. Man šķita, ka atkal vajag aiziet uz to istabu, tagad jau zināju, kur atrodas atslēga. Vienu nakti es neizturēju.

Klusi aizgājusi līdz koridora galam, pacēlu paklājiņu, tomēr atslēgas nebija. Nodomāju, ka Kaspars to paslēpis kaut kur citur, tomēr dusmās maigi pagriezu rokturi. Durvis nebija aizslēgtas. Sirds dauzījās vēl stiprāk nekā tajā dienā. Istabā bija tumšs, aizkari aizvilkti. Uzreiz viņus nepamanīju.

Onkulis Augusts, tante Elena, māsīca Vijole un brālēns Kaspars. Viņi visi karājās pie griestiem. Man pār muguru pārskrēja šermuļi, visu ķermeni pārņēma šausmas. Tumsā mirdzēja tantes Elenas acis. Ķermeņi nekustējās, viņi visi gulēja ciešā miegā.

 

*

No rīta Kaspars mani atrada dobumā. Viņš nenojauta, ka es biju viņus redzējusi. Bija agrs, rasas pilns rīts. Kokā bija kluss jo kluss, tikai mans vislabākais brālēns nemierīgā balsī teica: „Jutu, ka būsi dobumā.”

Brīvdienas tuvojās beigām, bet es katru nakti pavēru durvis un skatījos uz visu Dalamaku ģimeni. Vēlāk pat iedrošinājos viņiem pieskarties, kamēr tie gulēja. Vajadzēja uzmanīties tikai no Vijoles, viņa dažkārt izlikās guļam, bet vēlu naktī izlavījās no mājas.

Tajā augustā atstāju vasarnīcu agrāk nekā parasti. Tētis palātā mēģināja iekārties pie lampas, kā toreiz bija iekāries mājās. Viņš palika karājoties.

 

*

Viņa bieži naktīs sapņo par Dalamaku vasarnīcu un zaļo istabu. Sapņo, ka viņa karājas pie griestiem, bet grīda šķiet kā zaļa samta pļava. Tad nokļūst savā vecajā dzīvoklī, kur tētis vēl karājas, piesējies pie stangas, un saka: „Bērns, no šī brīža būšu zirneklis.” Tēta acis spīd, viņš smaida. Un viņa atbild: „Labi, tēt, labi.”

Pamostas dīvaini laimīga savā jaunajā metāla gultā, skatās uz baltajiem griestiem, aizrestoto logu un iztēlojas, ka iet laukā un staigā pa oranžajā gaismā slīgstošajām ielām. Un nevar nesmieties – klusi, spilvenā, lai neviens nedzirdētu. Viņas smiekli ir dobji, aizsmakuši. Es dažreiz tos dzirdu.

No lietuviešu valodas tulkojusi Marija Bebre

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri