punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

„Durch die hohle Gasse, glaube ich, muß er kommen” jeb Neapoles–Berlīnes–[Rīgas]–Maskavas pasāžas

Jānis Taurens

18/01/2019

 

Teksts nolasīts Valtera Benjamina grāmatas Maskavas dienasgrāmata (LLMC) atvēršanas pasākumā.

 

Ja kādā romānā angļu valodā lasām: „She was cuddled in a corner of the sofa, relating slowly and minutely the plot of a play which she had seen. Her pale eyes with the faint freckles under them were as candid as her mother’s had been, and her unpowdered nose shone pathetically. Paul nodded his head and smiled. She might have been speaking Russian for all he knew,” – tad pēdējais teikums – „She might have been speaking Russian for all he knew” neraisa izbrīnu, it īpaši, ja darbība notiek Berlīnē (to zinot, mums gan „Pola” vietā būtu jāizlasa „Pauls”). Bet, ja paņemsim rokā kādu no romāna pirmā varianta izdevumiem (ar citu nosaukumu un citiem varoņu vārdiem), tad līdzīgs teikums, nu jau gan krievu valodā – „Он, впрочем, не понимал ни слова, точно она говорила по-русски или по-испански” (krieviski vai spāniski) –, varbūt pievērsīs mūsu uzmanību. Piebildīsim, ka teikums angļu valodā pirmo reizi (kā autora tulkojums) nodrukāts 1938. gadā Ņujorkā, izdevniecībā New Directions, bet krievu valodā, atsevišķā grāmatā – 1933. gadā apgādos Современные записки un Парабола, krievu emigrācijas izdevniecībās Parīzē un Berlīnē. Tas paskaidro oriģināla krievu teikuma atšķirību, salīdzinot ar angļu variantu, – Amerikā 1938. gadā frāze „speaking Russian” ir ekvivalenta nesaprašanas apzīmējumam, bet Parīzes un Berlīnes krievu emigrācijas aprindās tam ir nepieciešams papildinājums: „говорила [..] по-испански”. (Protams, ir arī smalkāks intelektuālas nesaprašanas variants, kura piemērs rodams tikko apspriestajā romānā: „…признак, что она ни слова не понимает из того, что ей говорит Ламперт [„ārsts un melomāns” – kā viņu raksturo autors] о музыке Гиндемита [padomju un jaunlaiku krievu valodā Hindemita vārdu gan raksta ar „X” un izrunā kā „Хиндемит”].” Tomēr šo tālāk neapspriedīsim.) Varētu jautāt, kāpēc vispār pievienot šo romāna varoņiem it kā piemēroto, bet darba pirmos lasītājus, iespējams, mulsinošo „по-русски”? Kāpēc nepietiek ar „по-испански”? Vai tiešām nojausma par spožo rakstnieka karjeru Amerikā? Vai Lolitas tulkojuma (šoreiz jau no angļu valodas krieviski) postskriptā apspēlētā vai tīši izspēlētā neizpratne (atkal nojauta vai smalks aprēķins?) par iespējamo lasītāju krievu valodā (pateicoties nelegālam „samizdata” izdevumam, tāds savulaik biju arī es) tur, „apziņas melnajā plankumā”, Padomju Savienībā?

Viss sakārtojas un nonāk savās vietās, kad 1994. gadā Rostovā pie Donas, ņemot par pamatu šī darba nedaudz izmainītu 1960. gada amerikāņu izdevumu un sākotnējo 1933. gada variantu, top romāna „rekonstrukcija” krievu valodā, kurā lasām: „Он, впрочем, не понимал ни слова, точно она говорила по-русски.” (Punkts un sestās nodaļas beigas.) Ar „viss savās vietās” es domāju, ka krievu lasītājs 1994. gadā tālajā Rostovā pie Donas – turpat, turpat pie Azovas jūras un netālu no Luhanskas (ukraiņu Луганськ), protams, kāda grāmata aizklīdīs arīdzan pārējā Krievzemē – un, jau drošāk, romāna tulkojuma atpakaļtulkojuma atkārtotajā izdevumā Sankpēterburgā 1999. gadā izjutīs – vismaz kāds, kā es, izjutīs (tautisko piederību še gribētu definēt kā tuvinājumu vidējam izlasīto grāmatu skaitam „uz galviņu” kādā valodā vai, precīzāk, „vidējam vai lielākam”, citādi liela daļa literatūras, kuru par tādu vērts saukt, šai definīcijai nu nekādi nederēs) – neērtību frāzē „не понимал ни слова, точно она говорила по-русски”. Vārds „neērtība” ir jāsaprot divējādā nozīmē: pirmkārt, kā lingvistisks paradokss (nesaprot „dzimto” valodu, ar valodu gan nepiedzimst), otrkārt, kā vainas apziņa par „izraidīto” (īstenībā nākamais romāna autors ar ģimeni bēga maršrutā Krima–Kembridža–Berlīne un tālāk Parīze–Amerika) un nelasīto (jo nepieejams, līdz jau minētajam Lolitas samizdatam) rakstnieku.

Šīs nelielais stāsts par Nabokovu – runāju, protams, par viņu – un viņa romānu Kamera obskūra, kas nupat no krievu valodas tulkots arī latviski – ar nez kāpēc latīnisko Camera obscura (izruna, kā dzirdat, īpaši neatšķiras) uz vāka –, ir kā metodoloģiska paradigma kādas tēzes, ko gribu formulēt, pamatojumam. (Starp citu, Nabokova tulkojums latviski arī visu saliek „savās vietās”, tikai nu jau kā anekdoti – acīmredzot tulkotāju vadījusi šāda primitīva domu gaita: krievu rakstnieka varoņi ir krievi, pat ja kādu sauc, piemēram, Bruno Krečmars, viņi visi runā un saprot krieviski, jo romāns taču sarakstīts krievu valodā, tāpēc sestās nodaļas pēdējam teikumam, ignorējot autora tekstu un arīdzan tā tulkojumu angļu valodā, jāskan (citēju): „Pie kam viņš nesaprata ne vārda, it kā viņa runātu nevis krieviski, bet spāniski.”) Atgriežoties pie tēzes, kuras dēļ viss šis ievads, tā būtu: dzīves un nāves, mīlas un naida traģēdija, arīdzan komēdija, melodrāma un absurda izrāde, ir (vājākā variantā: izsakās…) tīri lingvistiska. Tā ir tulkojuma problēma.

Turpināsim. Vēl kāds rakstnieks, šveicietis Roberts Valzers, un jautājums, kā tulkot kādu viņa frāzi – „ich glaube”? Rakstība un nozīme Šveices vācvalodīgajā daļā būs tā pati, lai arī atšķirās izruna. Tad kāpēc šāds jautājums? Teikums „Durch die hohle Gasse, glaube ich, muß er kommen” nāk no Valzera nelielā darbiņa Tells prozā (domāts Vilhelms Tells – Šillera slavenās drāmas slavenais varonis), un šos vārdus Valzeram, iznācis caur krūmiem – iedomāsimies skatuvi – priekšplānā, saka pats Tells. Viss teksta turpinājums ir – cik neraksturīgi varonim! – šaubu mākts, turklāt nelielais Valzera stāstiņš sākas, izlaižot pazīstamo ābola šaušanas skatu, ar šo Tella gaidu – gaidīts tiek valstssoģis Geslers – ainu. Raiņa tulkojumā Šillera drāmas ceturtā cēliena trešais skats („Dobjā gatva pie Kisnahtes. Ceļš iet starp klintīm uz leju…” utt.) sākas ar šādiem Tellla („ienāk ar loku”, nevis „izlien caur krūmiem”) vārdiem:

Te viņam jānāk caur šo dobjo gatvu! [Izsaukuma zīme Rainim; komats – Šilleram!]
Uz Kisnahti nav cita ceļa. – Še [Te es pārtraucu un pāreju uz Šillera oriģinālu:]
„Durch diese hohle Gasse muss er kommen,
Es führt kein andrer Weg nach Küssnacht – Hier” // [..]
[Še] // Tam jānotiekas – Gadījums ir labs,
Aiz viņa ogu krūma paslēpšos,
No turienes var bulta viņu sniegt,
Un pakaļ dzīties neļaus šaurais ceļš.

Valzeram – „Tells (iznāk priekšā caur krūmiem [caur krūmiem parasti izlien un palūr bailīgi…]): Durch die hohle Gasse [Šillers], glaube ich [Valzera iespraudums], muß er kommen. [Šillers. Iespraudumam „glaube ich” ir nozīme arī formas ziņā – tas nojauc dzejas ritmu.] Wenn ich es recht überlege [„Ja es to pareizi tulkoju/saprotu” – šaubās Valzera Tells], führt kein andrer Weg nacht Küßnacht [Šilleram: „nekāds cits ceļš neved uz Kisnahti”; vai kā Rainim: „Uz Kisnahti nav cita ceļa.”].”

Un, lūk, par Valzeru raksta Benjamins, raksta, protams, pat nepieminot Šilleru, kura rindām jābūt atmiņā guldītām kā Vīlandam katra inteliģenta vācieša sirdī, pēc Arno Šmita domām (izmantošu Ivara Ijaba tulkojumu no Iluminācijām): „Līdzko viņš [Valzers] ir paņēmis rokā spalvu, viņu tūliņ pārņem izmisums. Viss šķiet zaudēts, izlaužas vārdu straume, kurā katra jauna teikuma vienīgais uzdevums ir likt aizmirst iepriekš teikto. Kad viņš virtuozi pārveido prozā monologu „Pa šo šauro aizu tam bij jānāk” [vai kā Rainim, lai latviešu izglītotais lasītājs atpazītu Šilleru, „Te viņam jānāk caur šo dobjo gatvu!”], viņš to sāk ar klasiskajiem vārdiem „pa šo šauro aizu” [tas ir Ijaba tulkojums šobrīd; lai saglabātu frāžu secību, būtu vajadzīgs jauns Šillera tulkojums latviešu valodā – tāds, ko mācītu skolā, – vai arī varētu Benjaminu tulkot: „[..] sāk ar klasiskajiem vārdiem (Raiņa): „Te viņam jānāk”], taču tad viņu pārņem izbīlis, viņš pats sev jau liekas nenovaldāms, niecīgs un pazudināts un turpina: „Pa šo šauro aizu viņam, man liekas, bija jānāk.”” (Benjamina vācu tekstā, piebildīšu, nav izmaiņas no „tam bij jānāk” uz „viņam [..] bija jānāk”, turklāt nākšana vēl tikai tiek gaidīta un pagātnes forma šeit nevietā.)

Taču svarīgāks ir kas cits: prozā pārrakstītā šveicieša Tella nedrošību („glaube ich” kā „mani pārņem izbīlis, es pats sev jau liekos nenovaldāms, niecīgs un pazudināts”) Benjamins pieraksta Robertam Valzeram, arī šveicietim. Kaut kādā ziņā ir paveikts gandrīz neiespējamais (piedodiet šo gandrīz oksimoronu) – pāris rindiņās sniegts trāpīgs (kā Vilhelmam Tellam) Valzera raksturojums. Benjaminā viss ir simbolisks, teiktu Nīče (kā savulaik par Sokratu, nebūt ne cildinošā nozīmē), jo šo raksturojumu var attiecināt arīdzan uz pašu Benjaminu; līdzīgi kā uz viņu var attiecināt Kafkas romānu centrālo tēlu – kumpaini jeb sakumpušo (citēju no Benjamina raksta Francs Kafka: „Šīs Kafkas figūras caur garu tēlu rindu ir saistītas ar izkropļojuma pirmtēlu, ar sakumpušo [„Bucklingen”]. Kafkas stāstījumos neviens žests nav sastopams biežāk nekā vīrs, kurš zemu uz krūtīm noliecis galvu.”), kas reizē ir arī bērnu dzejolīša kumpainais vīriņš, kurš ne tikai izlies vīna krūku, bet vairrākkārt aizliks kāju priekšā arī pašam Benjaminam (satikšanās ar Asju jeb Annu Lācis Kapri un „turzu” izbārstīšana – smiekli; habilitācijas darba noraidīšana – apkaunojums Frankfurtes Universitātei, kurā nedaudz vēlāk Adorno savā seminārā analizēs šo noraidīto darbu, neminot to literatūras sarakstā; pārejot Francijas–Spānijas robežu – Benjamina nāve).

Nabokovs savā Камера обскура (lietošu krievisko nosaukumu, lai neiepītu šeit lieki latīņu valodu no nesenā latviešu izdevuma) sestās nodaļas pēdējā teikumā vai Смех в темноте (kā krievi atveido Nabokova tulkojuma nosaukumu Laughter in the Dark) septītās nodaļas priekšpēdējā teikuma (Nabokova tulkojums ir lielā mērā jaundarināts) negribot precīzi apraksta Benjamina situāciju Maskavā. („Negribot”, jo rakstnieks, kurš 1958. gada 10. aprīļa lekcijā Kornela Universitātē paziņo, ka padomju literatūra, „buržuāziska pēc savas stilistikas”, ir „bezcerīgi garlaicīga literatūra, kas paklausīgi pārstāsta to vai citu valstisko doktrīnu”, diez vai gribētu domāt par Berlīnes ebreju, kurš 1927. gadā publicē rakstu par „jauno rakstniecību Krievijā” un cildinoši atsaucas, piemēram, par Fjodora Gladkova darbu Cements: „Grāmata [..] [izmantoju šeit un turpmāk Igora Šuvajeva tulkojumu] ir pirmais mēģinājums romānā atainot industrializācijas perioda Krieviju, pārpilna ar visnotaļ dzīves patiesiem tipiem un grūti pārspējama [tās] gaisotnes atainojumā, kas valda partijas sapulēs laukos.”) (Kā teiktu Adorno, “diži mākslas darbi nespēj melot”?…)

Benjamins Maskavā. Krievu valoda. Citēju no Maskavas dienasgrāmatas, piemēram, 25. decembra: „Krievu valodas neprasme man līdz šim nav bijusi traucējošāka un mokošāka kā pirmajā Ziemassvētku dienā. Mēs bijām pie Asjas istabas biedrenes galda – iedevu naudu zosij, un tas pirms dažām dienām bija kļuvis par strīda iemeslu starp mani un Asju. Un nu, zoss, sadalīta porcijās, bija šķīvjos uz galda. Zoss bija slikti izvārīta, sīksta. Ēdām pie rakstāmgalda, pie kura sēdēja cilvēki seši astoņi. Runāja tikai krieviski.” Lūk, meistarīgi ieskicētas trīs paralēles: lingvistiskā nesaprašanās („tikai krieviski”), gastronomiskā nesagremojamība („slikti izvārīta, sīksta”), emocionāla ķilda („tas [..] kļuvis par strīda iemeslu”). Vēl tikai trūkst Krievijas ziemas skarbuma. 23. decembrī rakstītajā tekstā (tas ir par 20. decembri) lasām: „Maskava man patlaban ir cietoksnis; skarbais klimats [„das harte Klima”], kas tā uzbrūk, kaut arī man veselīgs, valodas nezināšana, Reiha klātbūtne, Asjas ļoti ierobežotais dzīvesveids – tik daudzi bastioni [..].” Asja un Maskavas sals – ir tieksme šo saistību pārspīlēt. Lūk, kāds fragments no tās pašas dienas ieraksta, šoreiz oriģinālā, krievu un angļu valodā.

 

„Am liebsten wäre ich mit ihr durch ein Kind verbunden. Ob ich aber, selbst heute, dem Leben mit ihr mit seiner erstaunlichen Härte und, bei all ihrer Süßigkeit, ihrer Lieblosigkeit gewachsen wäre, weiß ich nicht. – Hier ist das Leben im Winter um eine Dimension reicher…”

„Мне больше всего хочется, чтобы нас связал ребенок. Но я не знаю, способен ли я даже сегодня на жизнь с ней, жизнь суровую, при ее – несмотря на все очарование – бессердечии. – Жизнь зимой становится здесь на одно измерение богаче…”

„The thing I would prefer the most would be the bond a child might create between us. But I have no idea whether I could even now bear living with her, given her astonishing hardness and, despite all her sweetness, her lovelessness. – Life here in the winter is richer by a dimension…”

(„Vislabāk būtu, ja mūs saistītu bērns. Taču nezinu, vai pat tagad esmu izaudzis līdz dzīvei ar viņu ar viņas [?] pārsteidzošo skarbumu un, neraugoties uz visu viņas saldmi, bezsirdību. – Dzīve ziemā šeit kļūst par dimensiju bagātāka…”)

 

Skarbā dzīve jeb dzīves skarbums vai Asjas skarbums? No iepriekšējā fragmenta, kurā pieminēts „skarbais klimats”, redzams, ka „skarbums” tiek saistīts ar ziemu, dzīvi ziemā, par kuru Benjamins turpina arī tikko citētā teksta nākamājā teikumā. Angļu tulkojums skarbumu, nedaudz demonizējot Asju, pārnes uz sievieti. Krievu teksts (pie visa šīs zemes patriarhāluma, bet varbūt divdesmitajos gados tas, lai arī noklusušajā, tomēr pēcrevolūcijas gaisotnē vairs nebija tik jūtams, kas savukārt ietekmējis krievu tulkotāju deviņdesmito gadu otrajā pusē?) ir iejūtīgāks un precīzāks, sakot  „жизнь суровую”. (Kā ir latviešu tulkojumā, atstāju katra lasītpriekam.)

Asjai piemīt ne tikai „Lieblosigkeit”, bet arī „Süßigkeit”, un kādu lappusi tālāk (tā paša datuma ieraksts) Benjamins no Maskavas ziemas „ar 25° aukstumu” pāriet pie Neapoles vasaras. Neapole un Kapri Maskavas dienasgrāmatā parādās pārsteidzoši bieži; „pārsteidzoši”, ja aizmirstam, ka tā ir vieta, kur 1924. gadā kādā bodītē, Asjai nespējot atcerēties itāļu apzīmējumu mandelēm, viņa iepazinās ar Valteru, ko savās latviski uzrakstītajās atmiņās raksturo visai īsi – „kungs ar lielām brillēm, kurām bija biezi stikli”. Vāciskajā atmiņu variantā Benjamina raksturojums ir daudz izvērstāks, bet, tikai atstāstot šo atgadījumu krievu valodā – tajā, ko Benjamins nesaprastu, – viņa piemin kādu šķietami mazsvarīgu sīkumu – smieklus: „Я назвала свое имя, и он предложил донести пакеты до дому, но они тут же выпали из его рук. Мы оба засмеялись.”

Ja Kapri salas veikalniekam būtu izsūtāmais zēns (nez kāpēc šķiet, ka tam jābūt zēnam, lai arī atmiņas, līdzīgi kā literārās „grēksūdzes” jeb „atzīšanās”, piemēram, Augustīna, ir beletrizēts žanrs un mēs neesam spiesti „vēsturiski pareizi” iztēloties šo ainu), tad, visticamāk, izaudzis liels, viņš nespētu izlasīt un saprast bērnībā piedzīvoto, līdzīgi kā Benjamins nesaprastu krieviski uzrakstīto piezīmi par smiekliem, kā mēs nesaprotam… Ak, jā – kā tad īsti itāliski sauc mandeles?

 

Dalies ar šo rakstu