punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Iebiezinātais piens

Varlams Šalamovs

24/01/2019

 

Varlams Šalamovs (1907–1982) ir krievu rakstnieks un dzejnieks, kurš pasaulē zināms ar padomju darba nometnēm un represīvajai sistēmai veltītu prozu un publicistiku. 1929. gadā Šalamovu arestēja par dalību pagrīdes trockistu grupā, un triju gadu sodu viņš izcieta darba nometnē Višlagā, Urālos. 1937. gadā arestēts „par kontrrevolucionāru trockismu”, viņš sodu izcieta smago darbu nometnē Kolimā. Trešo reizi Šalamovu apsūdzēja 1943. gadā – atkal netaisnīgi, šoreiz „par pretpadomju aģitāciju”. 1946. gadā Šalamovs sāka strādāt par feldšeri un 1956. gadā atgriezās Maskavā.

Darbs pie lielā Kolimas stāstu cikla norisa no 1954. līdz 1973. gadam, rakstniekam teju visu savu radošo dzīvi veltot šai pieredzei. Kā pirmais tika sarakstīts mazāks cikls ar tādu pašu nosaukumu. Stāsts Iebiezinātais piens nāk no šī mazā cikla un atšķiras ar salīdzinoši gardu noskaņu, jo iebiezinātais piens patiešām nebija ikdienišķa parādība Kolimas iemītnieku dzīvē. Nodevības un labuma gūšana gan.

Varlama Šalamova darbi ir stāsti par padomju represijās cietušajiem un pārbaudījumiem, ko viņi piedzīvoja nometnēs; badā, aukstumā un pazemojumos cilvēkā spēja saglabāties vien zemākie instinkti. Te valda ne tikai priekšniecība un uzraugi, bet arī „kriminālie”, kuri sev pakļauj pēc „politiskā” 58. panta apsūdzētos inteliģentus un darbarūķus. Te ir arī līgumstrādnieki un administrācijas pakalpiņi. Šajā ellē katra Kolimas stāstu personāža diena ir kā pēdējā, un tās mūžīgais fons ir nepielūdzamās un bargās Ziemeļu dabas skaistums.

Jūlija Dibovska

 

Bada dēļ mūsu skaudība bija trula un bezspēcīga tāpat kā visas mūsu jūtas. Mums nebija spēka jūtām, tam, lai meklētu vieglāku darbu, lai staigātu, jautātu, lūgtu… Mēs apskaudām tikai pazīstamos, tos, ar kuriem kopā bijām ieradušies šajā pasaulē, tos, kuriem izdevās dabūt darbu kantorī, slimnīcā, stallī ‒ tur nebija tik ilga, smaga fiziska darba, ko kā drosmes un varonības lietu slavināja uzraksti uz visu vārtu frontoniem. Ar vienu vārdu sakot, mēs apskaudām tikai Šestakovu.

Tikai kaut kas no ārpuses varēja pārtraukt mūsu vienaldzību, novērst uzmanību no nāves, kas lēni tuvojās. Ārējs, nevis iekšējs spēks. Iekšā viss bija izdedzis, iztukšots, mums bija vienalga, mēs neplānojām tālāk par rītdienu.

Arī tagad – gribējās aiziet uz baraku, apgulties uz nārām, bet es vēl joprojām stāvēju pie pārtikas veikala durvīm. Šajā veikalā varēja iepirkties tikai tie, kuri bija notiesāti par sadzīves pantiem, kā arī pie „tautas draugiem” pieskaitāmie zagļi recidīvisti. Mums tur nebija ko darīt, bet novērst acis no šokolādes krāsas maizes kukuļiem nebija iespējams; nāsis kutināja saldā un smagā svaigas maizes smarža ‒ no šīs smaržas pat sareiba galva. Un es stāvēju un nezināju, kad es atradīšu sevī spēku aiziet uz baraku, un skatījos uz maizi. Tad mani pasauca

Šestakovu es pazinu jau lielajā zemē, Butirku cietumā: sēdēju ar viņu vienā kamerā. Mēs tur nebijām draugi, vienkārši viens otru pazinām. Raktuvēs Šestakovs nestrādāja tranšejās. Viņš bija inženieris ģeologs, un viņu pieņēma darbā ģeoloģiskajā ekspedīcijā, tātad kantorī. Laimīgais tik tikko sveicinājās ar saviem Maskavas paziņām. Mēs neapvainojāmies – maz ko viņam šajā sakarā varēja pavēlēt. Savs krekls.

‒ Smēķē, ‒ teica Šestakovs un pastiepa man avīzes gabalu, iebēra mahorku, aizdedzināja sērkociņu, īstu sērkociņu…

Es aizsmēķēju.

‒ Man ar tevi jāparunā, ‒ teica Šestakovs.

‒ Ar mani?

‒ Jā.

Mēs aizgājām aiz barakām un apsēdāmies uz vecas tranšejas malas. Manas kājas uzreiz kļuva smagas, bet Šestakovs jautri šūpoja savus jaunos kroņa zābakus, kas nedaudz smaržoja pēc zivju eļļas. Bikšu staras bija pacēlušās, atklājot rūtainas zeķes. Es pētīju Šestakova kājas ar patiesu sajūsmu un pat ar zināmu lepnumu – vismaz viens cilvēks no mūsu kameras nevalkā autus. Zeme zem mums trīcēja dobju sprādzienu dēļ – tur gatavoja pamatu nakts maiņai. Mazi akmentiņi grabēdami krita pie mūsu kājām, pelēki un nemanāmi kā putni.

‒ Paiesim tālāk, ‒ teica Šestakovs.

‒ Nebaidies, nenogalinās. Zeķes paliks veselas.

‒ Es ne par zeķēm, ‒ teica Šestakovs un ar rādītājpirkstu parādīja uz apvārsni. – Ko tu par to visu domā?

‒ Droši vien mirsim, ‒ es teicu. Man vismazāk gribējās domāt par to.

‒ Nu nē, es negribu mirt.

‒ Nu?

‒ Man ir karte, ‒ vārgi teica Šestakovs. ‒ Es paņemšu strādniekus, paņemšu tevi un iešu uz Melnajiem avotiem – tas ir piecpadsmit kilometru attālumā. Man būs caurlaide. Mēs aiziesim pie jūras. Esi ar mieru?

To visu viņš pateica kā vienaldzīgu skaitāmpantiņu.

‒ Bet pie jūras? Aizpeldēsim?

‒ Vienalga. Svarīgi ir sākt. Es nevaru tā dzīvot. „Labāk mirt stāvus, nekā dzīvot uz ceļiem,”1 – svinīgi teica Šestakovs. – Kurš to teica?

Patiešām. Pazīstama frāze. Bet nebija spēka atcerēties, kurš un kad ir teicis šos vārdus. Viss grāmatās lasītais bija aizmirsts. Grāmatu patiesībām es neticēju. Es uzlocīju bikses un parādīju sarkanās cingas čūlas.

‒ Mežā arī izārstēsi, ‒ teica Šestakovs, ‒ ar ogām, ar vitamīniem. Es izvedīšu, es zinu ceļu. Man ir karte…

Es aizvēru acis un domāju. Līdz jūrai no šejienes bija trīs ceļi – visi ne mazāk kā piecsimt kilometru garumā. Ne tikai es, bet arī Šestakovs neaizies. Viņš taču neņem mani līdzi kā ēdienu? Protams, ne. Bet kādēļ viņš melo? Viņš to zina ne sliktāk kā es; un pēkšņi man kļuva bail no Šestakova ‒ viņš bija vienīgais no mums, kurš bija iekārtojies darbā atbilstīgi specialitātei. Kas viņu tur iekārtoja un par kādu cenu? Par visu taču ir jāmaksā. Ar citu asinīm, ar citu dzīvību…

‒ Es esmu ar mieru, ‒ es teicu, atvērdams acis. ‒ Man tikai jāuzbarojas.

‒ Cik labi, labi. Noteikti uzbarosies. Es tev atnesīšu… konservus. Pie mums taču var…

Pasaulē ir daudz konservu – gaļas, zivju, augļu, dārzeņu… Bet visbrīnišķīgākie ir piena, iebiezinātais piens. Protams, tas nav jāšķaida ar verdošu ūdeni. Tas jāēd ar karoti vai jāziež uz maizes, vai jārij maziem malkiem no bundžas, jāēd lēnām, vērojot, kā šķidrā masa kļūst dzeltenīga, kā bundža aplīp ar cukura zvaigznītēm…

‒ Rīt, ‒ es teicu, aizelsdamies no laimes, ‒ piena…

‒ Labi, labi. Piena, ‒ un Šestakovs aizgāja.

Es atgriezos barakā, apgūlos un aizvēru acis. Domāt nebija viegli. Tas bija kaut kāds fizisks process – es pirmo reizi uzskatāmi sajutu, ka mūsu psihe ir materiāla. Domāt bija sāpīgi. Bet bija jādomā. Viņš sapulcēs mūs bēgšanai un nodos – tas ir pilnībā skaidrs. Viņš samaksās par savu darbu kantorī ar mūsu asinīm, manām asinīm. Mūs vai nu nogalinās turpat Melnajos avotos, vai atvedīs dzīvus un notiesās – pieliks klāt vēl gadus piecpadsmit. Viņš taču nevar nezināt, ka no šejienes nav iespējams aiziet. Bet piens, kondensētais piens…

Es aizmigu, un savā saraustītajā bada sapnī es redzēju to Šestakova bundžu ar kondensēto pienu – necilvēcīgu bundžu ar debeszilu etiķeti. Milzīgā bundža, zila kā naksnīgas debesis, bija pārsista tūkstoš vietās, un piens sūcās un tecēja platā straumē kā Piena Ceļš. Un es viegli aizsniedzu ar rokām debesis un ēdu biezo, saldo zvaigžņu pienu.

Neatceros, ko es tajā dienā darīju un kā strādāju. Es gaidīju, gaidīju, kamēr saule slieksies uz rietumiem, kamēr iezviegsies zirgi, kas labāk nekā cilvēki sajūt darbdienas beigas.

Iegaudojās aizsmakusi svilpe, un es devos uz baraku, kur dzīvoja Šestakovs. Viņš mani gaidīja uz lieveņa. Viņa vateņa kabatas bija izspīlējušās.

Mēs apsēdāmies barakā pie liela nomazgāta galda, un Šestakovs izvilka no kabatas divas iebiezinātā piena bundžas.

Es pārsitu bundžu ar cirvja stūri. Bieza, balta strūkla notecēja uz vāciņa, uz manas rokas.

‒ Jāizsit otrs caurums. Gaisam, ‒ teica Šestakovs.

‒ Nekas, ‒ es teicu, laizīdams netīros, saldos pirkstus.

‒ Iedodiet karoti, ‒ teica Šestakovs, pagriezdamies pret apkārt stāvošajiem strādniekiem. Pāri galdam pastiepās desmit mirdzošas aplaizītas karotes. Visi stāvēja un skatījās, kā es ēdu. Tas nebija smalkjūtības trūkums vai slēpta vēlēšanās pacienāties. Neviens no viņiem necerēja, ka es dalīšos ar šo pienu. Nekas tāds nebija redzēts – interese par citu ēdienu bija pilnībā nesavtīga. Un es zināju, ka nedrīkst neskatīties uz ēdienu, kas pazūd cita cilvēka mutē. Es apsēdos ērtāk un ēdu pienu bez maizes, reizēm uzdzerdams aukstu ūdeni. Es izēdu abas bundžas. Skatītāji pagāja malā – izrāde bija beigusies. Šestakovs līdzjūtīgi skatījās uz mani.

‒ Zini, ko ‒ es teicu, rūpīgi laizīdams karoti, ‒ es pārdomāju. Ejiet bez manis.

Šestakovs saprata un izgāja, neteikdams man ne vārda.

Protams, tā bija niecīga atriebība, vāja kā visas manas jūtas. Bet ko vēl es varēju izdarīt? Brīdināt citus ‒ es viņus nepazinu. Bet brīdināt vajadzēja ‒ Šestakovs bija paspējis pierunāt piecus. Viņi bēga pēc nedēļas, divus nogalināja netālu no Melnajiem avotiem, trīs tiesāja pēc mēneša. Paša Šestakova lieta tika izdalīta atsevišķi, drīz vien viņu kaut kur aizveda, pēc pusgada es viņu satiku citās raktuvēs. Papildu termiņu par bēgšanu viņš nesaņēma – priekšniecības spēle ar viņu bija godīga, bet varēja būt arī citādi.

Viņš strādāja ģeoloģiskajā ekspedīcijā, bija apaļš un vesels, un viņa rūtainās zeķes joprojām bija sveikas. Ar mani viņš nesveicinājās, bet velti ‒ divas bundžas kondensētā piena galu galā nemaz nav tik daudz…

 

No krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka. Tulkojums tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Krievijas cilvēktiesību organizācijas Memorial atbalstu.

  1. Šī frāze tiek piedēvēta vairākiem 19.–20. gadsimta politiskajiem aktīvistiem. Viens no tiem – Kubas nacionālās atbrīvošanas kustības līderis un dzejnieks Hosē Marti (José Julián Martí, 1853–1895).  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu