punctum

Literatūra un kultūra

Svarīgs paziņojums

Andris Kuprišs

31/01/2019

 

Andra Kupriša prozai piemīt kāda smalka nepareizība, kas ikdienišķajās, šķietami autobiogrāfiskajās situācijās ienes neskaidru spriedzi un absurda noskaņu. Arī valodas lietojums viņa tekstos pakļauts šai nobīdei, izsakot, piemēram, atsvešinātību vai netipisku laika uztveri. Viņa debijas krājums Berlīne apliecina, ka melanholisks un ironisks vērojums ir aktuāls arī Latvijas jaunākajā literatūrā.

Grāmatu Berlīne izdevis apgāds Orbīta. Krājuma atvēršana paredzēta 13. februārī Čē bārā Dzirnavu ielā 82.

Laura Brokāne

 

Pilsētām, kuras apmeklēju miegā, piemīt kaut kas centrāleiropeisks. Lai kurā no tām pamostos, tām visām ir kaut kas kopīgs. Detaļas var atšķirties, bet kopējā ainava paliek nemainīga. Tās visas būvētas no viena iztēles materiāla, no vieniem un tiem pašiem tēliem. Tās ir izcakotas, jūgendstilīgas, jaunmākslinieciskas, vecišķi modernistiskas. Tās nav melnbaltas, taču nav arī spilgti krāsainas. Gaismā dominē sekundārie toņi. Gaišākās vietas ir siltākas, turpretī ēnojumā izceļas vēsums.

Šīs pilsētas ir blīvi apdzīvotas, taču cilvēki drūzmējas skatiena perifērijā, kamēr frontālā plakne vienmēr paliek vientulīga. Ar skaņu ainavu ir līdzīgi – visapkārt šņāc, fonē, ducina, vibrē, bet nekādi nevar noteikt precīzu skaņas avota atrašanās vietu – kolīdz pagriez galvu, pavērs skatienu, pievērs uzmanību, tā viss apklust, lai pēc brīža atsāktos citā vietā, citā uztveres nostūrī.

Šajās pilsētās, kas patiesībā ir viena pilsēta, notiek nepārtraukta gadsimtu mija, tikai nav skaidrs, tieši kuri gadsimti mijas, bet mijas tie bez mitas, visu laiku maļ un šķīdina, un drumstalo.

Pirmajā brīdī, kad esmu tikko pamodies, šķiet, ka pilsēta neizceļas ar neko īpašu. Tā atgādina parastu Centrāleiropas metropoli ar bulvāriem, bruģētām ietvēm, liepu alejām, zirgu pajūgiem un motorizētām karietēm. Skatlogos izstādīti konditorejas izstrādājumi – eklēri, kārtainas kūkas ar vārīta krēma pildījumu, mandeļu šokolādes bumbiņas –, smalkvilnas mēteļi un samta uzsvārči, grāmatas ādas vākos un vēstuļpapīra loksnes. Taču, aizturot elpu un sakoncentrējot maņas, var ievērot, ka detaļas ir izteiktākas un faktūra – graudaināka. Šeit eklēri ir daudz treknāki, mēteļu audums – raupjāks, bet piezīmju burtnīcu lappuses – zīdainākas.

Es daudz domāju, ko tas nozīmē. Par ko liecina tas, ka regulāri, aizmiegot konkrētā Rīgas gultā, es pamostos anonīmā un tomēr viegli atpazīstamā Centrāleiropas pilsētā? Atbilde nenāca uzreiz, bet, kad nāca, tā skanēja skaidri un nepārprotami: es esmu Kafkas tiešais mantinieks. Ne mazāk un ne vairāk. Manos radurakstos ir Roberts Valzers. Fernando Pesoa ir mans otrās pakāpes brālēns. Tas skan iespaidīgi, jo tas ir iespaidīgi. Esmu ne tikai krietni talantīgāks par daudziem citiem maniem vienaudžiem, bet arī krietnāks. Esmu karstasinīgs un temperamentīgs. Esmu ar karstu sirdi un vēsu prātu. Esmu ļoti ekstraverts cilvēks, tikai man nepatīk to izrādīt.

Kā es to zinu? Kas mani aizveda pie šāda secinājuma? Atbilde ir vienkārša: tas, ka visu laiku šaubos par to, kas manu pārliecību dara nelokāmu. Mani raksturo valodas precizitāte. Katrs mans vārds trāpa vietā, par kuras pastāvēšanu citi pat nenojauš, nemaz nerunājot par spēju tai tuvoties. Katrs mans vārds ir poētiskās patiesības pārpilns. Taču katram vārdam ticēt nedrīkst. Lai varētu ticēt katram vārdam, man būtu jāspēj atbildēt par katru no tiem, bet es to negribu vai nevaru. Vārdiem ir svars. Kā runā tautā, vārdi nenāk viegli, tie ķeras, tie jāvelk ar varu, aiz dusmām un izmisuma, bet, kad iestājas bezspēks, tie parādās paši, taču nekad nevar paredzēt, kad šis bezspēks iestāsies, kādā ātrumā man jākustas, cik augstu jālido. Es vēlreiz saku, ka vārdiem ir svars, bet svaru, kā apgalvo elites, izraisa mijiedarbība, ar kuru viens objekts saistās ar citu objektu, un viss ir atkarīgs no tā, kāda objekta iedarbības laukā vārdus pasaka. Vārdiem ir viens svars Rīgā, bet pavisam cits Berlīnē, no rītiem tie ir smagāki nekā vakaros, pastaigas laikā to raksturpazīmes atšķiras no to uzvedības slēgtās telpās. Vārdi ir viss, kas man ir, un man ir viss.

Dalies ar šo rakstu