punctum

Literatūra un kultūra

Redzēt cauri ģīmetnei cilvēku

Kārlis Vērpe

11/02/2019

 

Iepazīstot kādu personu attālināti, teiksim, saistošas grāmatas autoru internetā, vienmēr apskatos personas ģīmetni. Nu jau tas ir pavisam dabisks „klikšķis”, kam veltu sekundes, tomēr īsajā brīdī gūstu informāciju, kuru citādi nāktos savākt no tīmeklī izkaisītiem tekstiem. Ieradums „iemest aci” autora personā šķietami palīdz stiprināt teksta autoritāti un pamatojumu, kādēļ tas būtu jāizvēlas citu līdzīgai tēmai veltītu darbu vidū. Ieskats personā caur ģīmetni jau skan aizdomīgi, it kā attēlam piemistu maģisks spēks, bet ir skaidrs, ka portretus neaplūkoju vien tādēļ, lai aplūkotu cilvēku izskatu, bet gan veidotu priekšstatu par viņu raksturu. Attēls atšķirībā no teksta šādam priekšstatam acumirklī dod iedīgli, kas nav izsakāms vārdos. Ar īsu brīdi ir pieticis, lai plestos un iesakņotos iespaids par cilvēka stingrību vai maigumu, straujumu vai lēnīgumu, bezbēdīgu atvērtību vai augstprātību, uzmanīgumu (tāds cilvēks vienmēr ieklausās), godkārību, pedantismu, nemākslotu vai mākslotu laipnību un daudzām citām raksturiezīmēm. Lieki piebilst, ka pirmais iespaids mēdz būt mānīgs, un ir skaidrs, ka šāds tilts starp savu izvēli un grāmatas vai cita darba vērtību ir vairāk nekā nosacīts, tomēr apšaubīt iespēju ar ģīmetnes palīdzību izzināt cilvēku būtu līdzīgi kā izziņas uzdevumu laupīt valodai. Cik lielā mērā un kādā ziņā portrets var iepazīstināt ar cilvēku, ir grūts jautājums. Tam ir veltīta turpmākā apcere, kuras iedvesmas avots ir apjomīgā izstāde Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme, kas Latvijas Nacionālā muzeja izstāžu zālēs ir apskatāma vēl līdz 24. februārim.

Tad, lūk, ģīmetnes mākslā un ne tikai arī pašbildes ir saistošas vairākos kontekstos. Jau minētā citu izziņa un pašizziņa ar ģīmetnes palīdzību ir izvēršama plašāk – jautājumos par redzes lomu izziņā, īpaši, ja attēla vērošana netiek papildināta ar valodas interpretācijas atbalstu – vienkārši klusēju un skatos. Pat tad, kad ar attēliem „sazināmies”, mēs cits citam visupirms rādām, nevis stāstām. Piemēram, ja fotografējamies ar ģimeni par godu kādam īpašam notikumam un bildi publicējam sociālajā tīklā, šādi mēs citiem situāciju atrādām, ne tik daudz apstāstām notiekošo vai savas izjūtas (kā pavadtekstos). Attēli mums šķietami piedāvā aplūkošanai pašas lietas, tādēļ izziņa ar bilžu palīdzību vedina jautāt, cik lielā mērā lietas vai cilvēkus attēli var atklāt vai gluži atšķirīgi – tos apslēpj tēlos.

Cits plāns, kādā portretēšanu skatīt, ir vēsturisks. Tiek uzsvērts, ka ģīmetne ir Rietumu kultūras parādība, tātad tā saistās arī ar savdabīgu izpratni par cilvēku, tā subjektivitāti un lomu sabiedrībā. Mākslas vēsturniece Šērera Vesta raksta, ka ģīmetnes ir tikušas darinātas arī citās kultūrās, piemēram, Ķīnā portreta tradīciju var atvedināt līdz Hanu dinastijai 200 gadā pirms Kristus.1 Tomēr ģīmetne kā izplatīta un plaši piekopta attēlošanas prakse ir bijusi raksturīga Rietumiem, īpaši sākot ar renesansi. Portreta izplatība un nozīmība norāda uz sabiedrībām, kurās indivīds tiek priviliģēts iepretim kolektīvam, un mūsdienu izpratne par subjekta rakstura unikalitāti ir sākusi veidoties 17. gadsimtā, bet līdz ar personības kultu 19. gadsimta romantismā ir nostiprinājies priekšstats, ka ģīmetne ļauj ielūkoties indivīda psiholoģiskajā stāvoklī vai raksturā. Vesta piemin filozofus Žilu Delēzu un Fēliksu Gvatari, kuri pagājušā gadsimta otrajā pusē izstrādāja individuālas subjektivitātes kritiku. Subjekts esot šķitums un kultūras veidojums, bet portrets tikai apstiprina rietumnieku apsēstību ar cilvēka seju kā šķietamās rakstura unikalitātes izteicēju. Lai kā arī būtu ar Delēza un Gvatarī verdikta radikālismu, cits Rietumu subjekta izpratnes izteicējs ir cilvēktiesības kā indivīda vērtības apstiprinājums. Dažādās portretēšanas un pašportretēšanas izpausmes būtu jāskata, neliekot uzsvaru uz spoguļošanās narcistisko akcentu. Ir vērts ar bažām uzlūkot pieprasījumu pēc vizuāli arvien iespaidīgākām, jutekliski piesātinātākām, dinamiskākām, tiešākām un dažādus tabu apspēlējošām „vien izklaides pēc” pašbildēm un portretiem, kas visdrīzāk liecina par nespēju just līdzi un iedziļināties. Vienlaikus gan nav jāatmet izpratne par indivīdu, kuram ir tiesības uz labklājību tās pamatnozīmē – mājas, privātums, uzturs, darbs, veselība, brīvība pārvietoties, runāt, domāt un baudīt kopīgos sabiedrības labumus, indivīdu, kura apliecināšanā portretam jau vēsturiski ir bijusi nozīmīga loma.2

Labs piemērs nupat apspriestajam ir indivīda loma Miervalža Poļa mākslā, kas īpaši uzskatāmi tiek tematizēta pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados egocentra koncepcijā un performancēs. Kā parāda mākslas zinātniece Eimija Brizgela, indivīda pašapziņa un izziņa Polim ir bijusi centrāla tēma jau kopš studiju laika Latvijas Mākslas akadēmijā.3 Viņa virtuālie ceļojumi gan uz fiktīvo kolosu salu, gan lielo Rietumu ģēniju – Leonardo da Vinči, Mikelandželo Merīzi da Karavadžo, Žaka Luija Davida u. c. – gleznu sižetos apspēlē vēlmi piederēt pie pasaules mākslas vēstures vai pat pieprasīt sev pienācīgo vietu, to, ko Padomju Savienība ir liegusi. Egocentra un Bronzas cilvēka akcijas var radīt pompa un iedomības iespaidu: kurš gan pats sev dzīves laikā slej pieminekli un rīko memoriālas izstādes? Tomēr egocentra koncepcijā ir runa tieši par to, kas ir normāls un kas – hipertrofēts egocentrisms, un kāda ir bijusi tā loma vēsturē: vienā no Poļa darbiem Bronzas cilvēks ar rokas žestu stādina zirgā sēdošo Napoleonu Žaka Luija Davida gleznā Bonaparts šķērso Sv. Bernāra pāreju. Saistoši, ka arī egocentra performances, kuras var tulkot kā narcistisku paštīksmi, piemēram, Egovizora salons Kino dienās 1986. gadā, autors skaidro kā pašizziņas iespēju apmeklētājiem. Delfu Apolona templī iegravētā maksima „Izzini sevi!” ir viens no Poļa mākslas vadmotīviem, tāpēc Kino dienu instalācijā televizora ekrāna vietā iemontētais spogulis ir skaidrojams nevis narcisma, bet pašizziņas atslēgā. Protams, būtiski ir ņemt vērā kontekstu, pāreju no Padomju Savienības uz kapitālistisku, neatkarīgu valsti, tādēļ Poļa personības refleksijās sava nozīme ir gan personības kultam vadītāju tēlos, gan personības apspiešanai padomju laikos un ilgotajām pašapliecināšanās iespējām, tostarp piederībai Rietumu vēsturei atjaunotās Latvijas sākumā. Brizgela gan neļauj ieslīgt skumīgā zaudējumu apcerē un, kontrastējot Poļa devumu ar līdzīgu identitātes apspēli tālaika pasaules mākslā, piemēram, Sindijas Šērmenas un Jasumasas Morimuras darbos, izceļ viņa unikalitāti.4

Tēlveide portretā var gan idealizēt portretējamo, gan iemiesot netipiskā priekšstatā, turklāt tā var būt vispārinoša vai individualizējoša. Mākslas teorētiķi sniedz atšķirīgas portreta definīcijas, gan uzsverot, ka ģīmetne ir konkrēta indivīda attēlojums, gan skatot plašāk un portretiem piepulcinot cilvēku vispār attēlojumu, kā tas ir darīts izstādē Portrets Latvijā. Borisa Bērziņa darbi labi palīdz izprast vispārinātu ģīmetni. Piemēram, attēlotā meitene ar bumbieri vai saldējumu raksturo cilvēku ar konkrētu dzīves izpausmi, nevis sevišķu īpašību. Šāds baudījuma brīdis patiesi ir itin trāpīgs cilvēcības izteicējs. Bērziņš intervijā Laimai Slavai stāsta par to, kā aizsākusies viņa interese mākslā – Rīgas Grebenščikova vecticībnieku lūgšanu namā, uz kuru viņu vedusi vecmamma.5 Agrīnie iespaidi parādās daudzu Bērziņa portretu ikonu stilistikā un zelta izmantojumā, glezniecību pietuvinot vispārinājuma robežai – garīgā sfērai.

Idealizācija un vispārinājums nav vienīgie apsvērumi, kas neļauj pieņemt uzskatu, ka ģīmetnes ir attēloto dvēseles spoguļi. Jāatzīst, ka portreta spēju atklāt personu var noteikt tikai personas zinātājs, kuram ir pieejams salīdzinājums. Salīdzinājums, līdzība, attēla vai tēla atbilstība attēlotajam ir viena no senākajām un centrālākajām attēlu domāšanas tēmām un mīklām gan teorijā, gan mākslā. Līdzība ir viena no Miervalža Poļa pamattēmām, kurai viņš pievēršas gan dažādu lietu perfekti gleznotajās kopijās, gan jaunradītajos, vien darbos esošajos objektos. Atbilstības ideja ir problemātiska gan mūsdienu digitālajā laikmetā, kad oriģinālu no viltojuma atšķirt ir arvien grūtāk, gan distances dēļ – portretētos mēs lielākoties pazīstam tieši no attēliem un aprakstiem. Cik daudzi ir redzējuši Donaldu Trampu klātienē, kur nu vēl runājuši un iepazinuši? Tātad portretus izziņas procesā bieži vien salīdzinām drīzāk ar citiem portretiem, nevis zināšanām par konkrētajiem cilvēkiem. Respektīvi, līdzībai vai atbilstībai ir nozīme ne vien portreta un portretējamā attiecību ziņā, bet gan portretēšanas un pieredzes paradumu ietvaros.

Spilgts piemērs šajā gadījumā ir Džordža Orvela fotoportrets. Kaut arī Orvelu esmu pieredzējis galvenokārt tikai tekstos, tomēr dažos internetā atrodamajos attēlos varu atpazīt šo krietno, sirsnīgo, erudīto, principiālo un ārkārtīgi asredzīgo rakstnieku. Līdzīgi priekšstatu par cilvēkiem veidoju klātienē – nevis salīdzinoši, bet sintezējoši, tajā starp daudzām raksturiezīmēm tiek izmeklētas raksturīgākās un pārējais atstāts ietvaram vai atmests pavisam.

Tomēr daudzus cilvēkus mēs iepazīstam tikai ar viena vai pāris portretu palīdzību un arī tad (bieži vien pamatoti) atļaujamies spriest par to, kura ģīmetne ir izdevusies. Spilgts piemērs ir Intas Rukas fotogrāfijas. Darbu augsto kvalitāti veido gan Rukas amatnieciskā virtuozitāte, gan sadarbība ar portretētajiem; ne velti viena no Rukas fotoalbumu nosaukumiem ir Cilvēki, kurus zinu, jo viņa fotografē pazīstamos, iepazītos, draugus.6 Tādēļ viņas fotogrāfijās portretētie jūtas ērti vai „piemēroti sev”, cik nu fotografēšanās procesā tā var justies. Rukas ģīmetnes gribas raksturot kā dabiskas, nesamākslotas vai neiestudētas, kaut tajās netrūkst iestudējuma mākslinieciskas iznesības.

Varētu teikt, ka ģīmetnes izziņas potenciāla robežas iezīmē āriene, savukārt teksts jau spēj iepazīstināt pamatīgāk, jo ļauj sadzirdēt teicēja balsi. Ruka izmanto tekstus, tā ievelkot vadlīnijas savu darbu skatījumā, tomēr stāstītāja ir viņa pati. Ir skaidrs, ka vizuālā informācija nav izšķiroša cilvēku izzināšanā, tajā pašā laikā tā ir ārkārtīgi nozīmīga: labs portrets ne vien sniedz apstiprinājumu dzirdētajam, bet ļauj vienkopus saskatīt akcentus, kurus teksta lasījumā varam vien nojaust.

  1. West S. Portraiture. New York: Oxford University Press, 2004.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Latvijas Laikmetīgā mākslas centra sarūpētā Gija Debora darba Izrādes sabiedrība publikācija latviešu valodā 2017. gadā nav nejaušība, un grāmata noteikti ir jālasa saistībā ar tās nekaunīgo Kirila Kobrina pēcvārdu. Saskaņā ar Kobrinu šobrīd varam būt liecinieki Debora, kā arī Delēza, Gvatari un citu 1968. gada revolucionāru iztēlotā, bet pavisam citādi īstenotā subjekta nāvei, kas izpaužas, piemēram, populisma iedvesmotos masu grautiņos. Sk. Debors G. Izrādes sabiedrība. Rīga: LLMC, 2017.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Brizgela E. Miervaldis Polis. Rīga: Neputns, 2015.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Turpat, 214. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Slava L. Boriss Bērziņš. Rīga: Neputns, 2003, 234. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Ruka I. People I Know. Stockholm: Bokförlaget Max Ström, 2012.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu