punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Manu priekšteču paražas kā mācība nākotnei

Dmitrijs Gavrišs

14/02/2019

 

Dmitrijs Gavrišs (Dmitrij Gawrisch, 1982) dzimis Kijevā, 11 gadu vecumā pārcēlies uz dzīvi Šveicē. Studējis biznesu un ekonomiku Bernes Universitātē. Pirmo lugu Neauglīgā zeme sarakstījis 2010. gadā, tā tika iestudēta Vācijā, Šveicē, Lielbritānijā, Polijā, Ukrainā un Krievijā, sarakstījis arī vairākas citas lugas. Saņēmis prestižo Open Mike balvu, ko piešķir vācu valodā rakstošiem autoriem, kas jaunāki par 35 gadiem. Dmitrijs regulāri publicējas vācu literārajā un kultūras žurnālā Reportagen. Daži no žurnālā iekļautajiem dokumentālās prozas paraugiem ir tulkoti krievu valodā un publicēti grāmatā Lietu negaidiet. Reportāžas. (Дождя не ждите. Репортажи, 2016). Tajos Gavrišs apraksta braucienus uz Krieviju un Ukrainu, tostarp Krimu, laikā, kad attīstījās Krievijas un Ukrainas neoficiālais konflikts. Šobrīd autors dzīvo Berlīnē un strādā pie autobiogrāfijas, kā arī romāna Dzērve sniegā (Der Kranich im Schnee).

Dmitrijs Gavrišs pats sevi raksturo kā autoru ar neviennozīmīgu identitāti: „Esmu Šveices pilsonis, kurš piedzima un uzauga Kijevā, bet šobrīd dzīvo Berlīnē. Es protu krievu, ukraiņu, angļu un mazliet arī franču valodu, bet rakstu tikai vāciski. Grāmatā Lietu negaidiet esmu nosaukts par „ukraiņu cilmes Šveices rakstnieku”, bet kā ir ar manu vācisko dzīvi? Vai cilvēkam ir vajadzīga pase vai dzimšanas apliecība, lai tiktu uzskatīts par tās valsts rakstnieku? Tā ka laikam vien es esmu vāciešu-šveiciešu-ukraiņu rakstnieks, kas raksta tikai vācu valodā. Vai arī vienkārši Dmitrijs Gavrišs, kas raksta to, ko es rakstu, neatkarīgi no tā, kur es biju dzimis vai dzīvoju.” 

Pagājušā gada 18. septembrī Dmitrijs viesojās Raiņa un Aspazijas mājā saistībā ar vienu no Pasaules literatūras vakariem, ko Raiņa un Aspazijas māja rīkoja sadarbībā ar Ventspils Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju. Projektu atbalstīja VKKF.

Elvīra Bloma un Kaspars Zalāns

 

 

Dažkārt es rakstu tādus teikumus kā – kaut es spētu raudāt.

Nezināms autors

 

Kad es biju bērns, tolaik, bērns, kam tobrīd bija septiņi, gandrīz astoņi gadi, man bija skolotāja, kura savus izbalējušos matus krāsoja sarkanus un ar vienu kāju kliboja. „Biedre skolotāja,” kādu dienu teica bērns, kas es toreiz biju, tajā vienīgajā valodā, kurā runāju. „Biedre skolotāja, kāpēc jūsu kreisā kāja ir īsāka nekā labā? Vai jūs esat kara veterāne?” Skolotājas stingrais skatiens sagrāba bērnu, no starpbrīža ievilka viņu atpakaļ klasē un ar sarkanu pildspalvu, tik sarkanu kā viņas mati, manā dienasgrāmatā ierakstīja, ka viņa, Biedre skolotāja, uzskatot manu uzvedību par neapmierinošu, bet manu ziņkāri, kas pārsniedzot jebkuras vispārpieņemtās normas, – par bezkaunīgu. Mana Biedre skolotāja uzsvērti mudināja bērna vecākus nekautrējoties izmantot visas iespējamās audzināšanas metodes un apvaldīt manu ziņkāri, citādi bērnam, kad viņš būs pieaudzis un vairs nevarēs cerēt uz apkārtējo iejūtību, klāšoties ļoti slikti, īpaši jau šajā valstī, kurā plīvoja liesmojoši karogi, sarkani kā skolotājas mati. Kā sodu man, bērnam, kas savu vainu vispār neapzinājās, lika uzrakstīt garu sacerējumu par tēmu Manu priekšteču paražas kā mācība nākotnei.

Kad bērns bija pārradies mājās un bija tuvu asarām, un neredzēja nekādu izeju, viņš izdzēra glāzi tikko no ledusskapja izņemta piena, uzasināja zīmuli, izstaipīja muguru, uzrakstīja savu vārdu uz neiesāktas burtnīcas vāka, sastinga kā aeroflote īsi pirms starta, ievilka elpu un sāka. Bērns sāka ne ar vienu citu kā Vadoni, kā tas bija pieņemts un sen jau viņam ieborēts, ka vienmēr jāsāk ar Vadoni, jo Vadonis bija sākums, jo Vadonis bija sākums un arīdzan beigas, beigas tumšajiem un sākums gaismas piepildītajiem laikiem, kurus pašrocīgi ieskandināja Lielais vadonis, Brīnišķīgais vadonis, vienmēr labsirdīgais, maigais, bērnus mīlošais un uzticamais Vadonis vectētiņš. Šīs valsts bērns apdziedāja Vadoņa vectētiņa gudrību un drosmi, viņš rakstīja un neko neapjauta, vismazāk jau savu nākotni mēmajā mēlē.1 Tuvākā nākotne, ko viņš redzēja, bija nākamā diena un skolotāja ar sarkanajiem matiem, un tā bērns pasteidzās un rakstīja, ka viņš, tāpat kā Vadonis, asiņainā klašu cīņā grib iznīdēt resnos buržuāzijas kāpurus, lai visas godīgi strādājošās tautas uz Zemes apspīdētu brīvība, vienlīdzība un vienotība. Bērns, pēkšņi sadrūmis un sašutis, uzrakstīja vienu atkāpi arī par nāvi, viņš labprāt būtu izrāvis nāvei tās auksto sirdi, ne tikai tāpēc, ka tā viņam atņēmusi vecmammu un viņa labākajam draugam tēvu, bet arī tāpēc, ka ar tās roku no mūsu samiernieciskās, no baltajiem parazītiem atbrīvotās un beidzot laimīgās tautas vidus tika izrauts Vadonis. Pašā dzīves plaukumā nāve paņēma valsts dibinātāju pie sevis, un tikai tāpēc vien, ka Mīļotā vadoņa agrākajā dzīvē bija noticis starpgadījums, kurā bija iesaistītas sievietes, dvēselē netīras un uzvedībā bez goda, un šis starpgadījums noveda līdz viņa prāta bojāejai, kā rezultātā radās rīmes, kas piepildīja divdesmit sējumus, un pamodināja spēju ticības mācībā atbildēt tikai par vienu atzīmi zemāk nekā Dievs pats personīgi, protams, kad viņš vēl nebija aizliegts.

Bērns, kurš līdz šim vēl nebija sodīts ar sacerējuma rakstīšanu un īsti nezināja, kā pareizi tikt galā ar šo uzdevumu, nākamo atkāpi veltīja Gruzīnam. Gruzīnam, kuram zem deguna kuploja vesels krūmājs, Dzelzs gruzīnam, kurš bērna valodu izdziedāja ārzemnieciskā manierē, kurā bērns, jau sen izaudzis un ticis pie neliela kupra un vēderiņa, nu dziedāja, nē, runāja, jo dziedāšana viņam vēl joprojām nepadevās, bērna mēle sarullējās, nevis izstiepās; kopš bērns bija pāraudzis bērnu un sarāvies, R bija pārtraucis mest kūleņus, bija kļuvis mēms, neizcakots, iztaisnots, bija kļuvis par L, par blāvu laternu lauku ceļa malā. Bērns zināja stāstīt par augstāko taisnību, ko Gruzīns uzspieda padomju ļaudīm. Lielais gruzīns atsijāja Lielo tautu kā miltus no rīsiem un tārpiem, lauksaimnieku kārtai viņš kolektīvi lika badoties līdz veselībai, aizturētajiem noliedzējiem viņš lika izdalīt pistoles ar vienu lodi katrā magazīnā, lai viņi paši savām rokām nožēlotu, ka ir nolieguši mūsu padomju valsti. Lielais, vēsturē lielākais GruzīnsĢenerālisimuss veda mūsu liesmojošos pulkus pretim Lielajam Fāterlandes pulkam, ko mums bija uzsūtījis Mēmais ar retajām ūsām. Vispirms Ģenerālisimuss pavēlēja mūsu karapulkiem atkāpties un ievilināja ienaidnieku mūsu, pret viņu naidīgi noskaņotajā, valstī, tad pilsētā, kurai līdz mūžīgai slavai vajadzēja nest viņa vārdu, lika griezties atpakaļ un ar dzelzs dūri virzīja mūs pretī mēmo tankiem, līdz viņi sabruka pie mūsu asiņaino miesu mūra, kas slējās debesu augstumā, un atkāpās, atkāpās, atkāpās, līdz Berlīnē visbeidzot ļāvās sakāvei. Lai lielas kaujas tiktu izcīnītas ar panākumiem, Ģenerālisimuss no savas mīļotās tautas pieprasīja beznosacījumu paklausību – stalti soļojot un muzicējot pa laukiem, kājinieki ar zābaka purngalu pastūma malā mīnas, lai atbrīvotu ceļu raķešmetējiem, kurus vēl šodien apdzied pie ugunskura – Baltos ziedos ābeles kad plauka… Ņemot vērā viņa slavu, tā varēja būt tikai kļūda vai apmelošanas sekas, ka Ģenerālisimuss, tik tikko nomiris, jau pilnā rīklē tika zākāts un saukts par tirānu un slepkavu, pēc kā viņa mūžībai preparēto ķermeni, kas atradās mauzolejā, pašā galvaspilsētas sirdī, atrāva no Vadoņa sāniem un ieslēpa mūrī, kur tas dus vēl šodien, ja vien viņš nav augšāmcēlies.

Bērns iestiprinājās ar vēl vienu glāzi auksta piena un rakstīja, vismaz šķiet, ka viņam būtu vajadzējis rakstīt, jo burtnīca un tās liecības vairs nav atrodamas, tās zudušas laikā vai ir spalvainu roku saplēstas, lai iekurtu uguni un uz tās ceptu pēc sabrukuma atgūto pārpilnību treknu, folijā ietītu vistas stilbiņu veidolā. Bērns rakstīja par Juru, vismaz šķiet, ka viņam būtu vajadzējis rakstīt par viņu, par piepildīto padomju sapni: no zemnieka dēla par iznīcinātāja pilotu, no iznīcinātāja pilota par kosmonautu, no kosmonauta par izveicīgāko Visuma ceļotāju, kurš, par ko bērns bija pilnīgi pārliecināts, pārlidojuma laikā izspraucās no sava skafandra un parādīja klases huligānam savu pliko dibenu, pēc kā viņš beidzot saprata, ka padomju cilvēkiem tomēr piemīt humora izjūta, bet ar viņiem labāk nejokot. Bērns jūt kontrrevolucionāra apvērsuma sekas, jo pirmais cilvēks kosmosā ikdienišķa lidojuma laikā taču ne no šā ne no tā neietrieksies zemē; vīrs, kurš kosmosa kuģī lidinājās apkārt planētai, tādu iznīcinātāju taču prot vadīt aizvērtām acīm. No Juras atvadās visa valsts, viņa daiļo pielūdzēju asaras teju aizskalo prom zārku, liesmojoši karogi pusmastā, bet tie plīvo joprojām un, ja vajag, arī bez vēja.

Tagad bērns pievēršas to laiku dzejniekiem, kas bija pirms Vadoņa, aizgājušo laiku dzejniekiem, ar kuru rindām bērns uzauga un kuras no galvas zina katrs kulturāls cilvēks, bērns liek vārdu pie vārda un tad visu atkal nosvītro, jo viņos nav itin nekādu paražu, kurās viņš varētu rast mācību nākotnei, kā to pieprasa šis sacerējums. Pirmais, visvarenākais no visiem, sprogainais valodas radītājs, kura mēlē bērns toreiz, protams, nerunāja, bet tagad kā pieaugušais runā ar akcentu, īsti neskaitījās, viņu nošāva duelī, jo viņš savu ietiepību turēja augstākā vērtē par vispārējo labumu, savu godu augstāk par dzīvību un sievu augstāk par rakstīšanu, otrais, sava laika impulsīvais varonis, neko no tā neiemācījās, nemērķēja rūpīgāk un noslīga putekļos līdzīgā bezjēdzībā kā viņa priekštecis, trešais, mirušo dvēseļu skaitītājs, bija gļēvulis, bēglis un svešinieks, mājoja burvīgajās tālēs, nevis tābrīža prasīgajā īstenībā, ceturtajam, kad viņš vēl lietišķi spriedelēja par karu un mieru, vēl bija cerība, bet tad viņš novērsās no patiesā un pievērsās debešķīgajam, un, kad viņš nodibināja sektu, nomiris jau bija kas vairāk par pēdējo cerību, piektais, šis no azartspēlēm atkarīgais idiots, bija psihiski slims, sestais, ārsts, tieši ārsts, kuram būtu vajadzējis zināt labāk par visiem, ļāva savām plaušām asiņot, līdz ķermenī vairs nebija atlikusi ne asins lāse un viņu bālu un iztukšotu aiznesa līdz kapam, un, visbeidzot, septītais, kurš līdzīgi Vadonim un Ģenerālisimusam tika pie savas pilsētas, ezera un galvaspilsētas parka, taču pat ar savu nevainojamo būtību nekad nesasniedza savus sešus priekštečus, kādēļ viņš nevarēja būt par piemēru tādam bērnam kā es, kurš mācījās skriet ātrāk, lēkt tālāk un rāpties augstāk nekā pārējie.

Bērns labprāt būtu veltījis vienu vai divas atkāpes arī tobrīd aktuālajam Galvenajam biedram, bet par tādu, ar kura spriedumu vēsture vēl nebija nākusi klajā, nebija daudz, ko rakstīt, augstākais varēja atstāstīt pāris jokus, par kuriem pie ugunskura, viņuprāt, nedzirdami, smējās vecāki, bet joki par Padomi, īpaši jau par augstāko, bija strikti noliegti, tāpēc bērns tekstā atstāja brīvu vietu, tādu kā šī te,

 

 

 

 

 

 

 

 

 

kura jāizpilda, tiklīdz patiesība būs nodrukāta un nosūtīta. Bet vēsture tiesā lēni, ja to jau dzīves laikā mazliet nepaskubina, ko gan toreizējais Galvenais biedrs nesaprata vai šķita nesaprotam, tāpēc, kamēr viņa pilnais stāsts vēl nebija uzrakstīts (pa šo laiku jau bija, bet tas jau atkal ir cits stāsts), par viņu nebija sakāms nekas cits kā tikai tas, ka viņš nāca klajā ar tādiem vārdiem kā atklātība un pārbūve un pielika savu artavu tajā mēlē, kurā bērns toreiz rakstīja, kā arī nēsāja uz galvas dzimumzīmi, kuras forma atgādināja ģitāru vai vēl ko nepiedienīgāku.

Kad bērns bija ieslēdzis pelēko galda lampu, jo pa šo laiku pilsētu jau bija ieskāvis vakars, kad visām amatpersonām pēc nopelniem bija izteiktas pateicības un kad obligāto ievadu varēja pasludināt par pabeigtu, tad drīkstēja pievērsties saviem īstajiem priekštečiem – nevis priekštecēm, jo bērns piešķirto uzdevumu uztver ļoti burtiski un vienlaicīgi izvairās no liekas izšķērdības, līdzīgi kā ar sviestu, kura krājumi veikalos atkal sarukuši. Šī vārsmojuma, ko sauc par sacerējumu, vismaz kad atbilstošo apzīmējumu no otras valodas iztulko šajā, personiskā daļa sākās ar vecvectēvu, kaut arī es viņu nebiju pazinis un viņa pagātne mūsu valstī jebkurā brīdī varēja apsteigt manu nākotni – mūsu bezdieva valstī, kura tik un tā ticēja iedzimtajam grēkam, līdz uzspridzināja tās ideoloģisko čaulu, gluži tāpat kā toreiz kādā rāmā aprīļa naktī uzspridzināja Ceturtā bloka betona ietvaru. Savai sarkanmatainajai skolotājai es stāstu par savu vecvectēvu, par kavalieri, ja ņem vērā vārda franču izcelsmi, tad var teikt, ka es stāstu par jātnieku.2 Jā, manam vecvectēvam piederēja zirgs, brūns rumaks ar melnām krēpēm, vecvectēvs nēsāja līdz mirdzumam nospodrinātus ādas zābakus ar zelta piešiem, viņam nebija matu, viņš tos bija noskuvis, jo baidījās no utīm uz galvas, bet ne ūsās, tās gan viņš nebija noskuvis un dzīves laikā nēsāja līdzīgi kā Ģenerālisimuss – kā sakuplojušu krūmu zem deguna. Viņš, kaut arī izbijis Cara armijas virsnieks, uzticīgi kalpoja Ģenerālisimusam, iztiekot bez apzinīgu kaimiņu sūdzībām un izsūtīšanas uz stepi vai ziemeļaustrumiem, lai no galvas padzītu tur radušos maldus. Mans vecvectēvs mīlēja tā, kā neprot mūsdienu vīrieši, tā, kā prata tikai tālaika vīrieši ar viņa stāju, gluži kā mīlēja sprogainais tautas dzejnieks astoņas desmitgades pirms tam – līdz pat nāvei. Vecvectēvs duelējās ar savu sāncensi, un viņam nācās bēgt, kamēr sieviete, kura savu likteni labprātāk uzticēja lodēm un šaujampulverim nekā pati pieņēma kādu lēmumu, aprūpēja to otro, sašauto, līdz dabūja viņu atpakaļ uz kājām, un drīz pēc tam viņi salaulājās. Apžēlots mans vecvectēvs tika vien tad, kad pieteicās nogalināt, jo bija izcēlies Pasaules karš, kuru tā nodēvēja tikai vairākus gadus vēlāk, tikai un vienīgi Pasaules karš, bez jebkādas hronoloģijas, jo otro, vēl iespaidīgāko karu, likumsakarīgi sauca par Tēvijas karu, jo tas apdraudēja vēl jauno padomju Tēviju, un par Lielo karu to dēvēja lielo zaudējumu dēļ, ko tas izraisīja visām pusēm, bet jo īpaši mums. Vecvectēvu apžēloja, lai viņš varētu jāt un uzvarēt karā pret austriešiem, uz mēmo tankiem viņš izlauza zobus un zaudēja savu brūno rumaku ar melnajām krēpēm, bet tas sekoja jau vēlāk. Bērns uzauga ar šo leģendu par vecvectēvu, ar leģendu, kas palika uz vietas, kamēr vecvectēvs aizbrauca uz tālu, tālu pilsētu, lai apprecētu toreizējo sievieti tieši gadu pēc tam, kad viņas vīrs, kādreizējais sāncensis, jau sen novecojis, dusēja zem zemes – pat padomju inteliģence, no kuras trieciena spēka baidījās visā pasaulē, nespēja apklusināt viņa pirmsrevolucionārās kaislības. Ar katru dienu, kuru vecvectēvs pavadīja prombūtnē, leģenda pieņēmās spēkā, tā eļļā un melnbaltā pārlēca uz tapetēm, vecvectēvs bija prom ilgi, tā piepildīja stundas un stundas, gāja no mutes mutē, un, kad viņš neatgriezās nemaz un kādā tālā kapsētā viņam ierīkoja pieminekli, tā pat atrada ceļu uz nakts pasaciņām, tāpēc, lai pilnā apjomā izklāstītu šo leģendu par vecvectēvu, manam bērnības es būtu vajadzējis daudz vairāk lapu, nekā atvēlēja mana burtnīca. Tāpēc bērns, kurš rakstīja un rakstīja, kamēr visi pārējie jau sen gulēja, izraudzījās vienu epizodi no vecvectēva dzīves, ko aprakstīt sīkāk un kas varētu aizstāt leģendas pilno versiju – uz stāstu par balli. Par izlaiduma balli meiteņu ģimnāzijā, uz kuru kavalieri jāja pēc kaujas laukā pavadītas dienas; nosmērējušies, ozdami pēc nāves un zirgu sviedriem, viņi bļaustījās un mana vecvectēva vadībā iebrāzās deju zālē, ar taustāmiem gribas apliecinājumiem izstūma ārā vecišķos uzraugus, ar vienu kavalieri aizsprostoja durvis un jau uz deju grīdas krita pār jaunajām absolventēm un piekopa vakarējās pasaules paražas, līdz uzausa saule un viņi pagura, bet pēc tam aplaimotie kavalieri uz atpūtinātiem zirgiem jāja atpakaļ kaujā un daži savā postā.

Tālāk bērns rakstīja par savu vectēvu un savu vectēvu. Par savu vectēvu no laukiem un par vectēvu no pilsētas, par to, kuru Ģenerālisimuss aizsūta līdz pat Berlīnei ar ložmetējiem, bet bez zābakiem, un par to, kurš vēl ir par jaunu Berlīnei un pēc vēlāko galveno biedru pavēles ceļas augstu debesīs un nirst dziļi zem ūdens, par inteliģento, par skolotāju un inženieri, par dzejnieku un gleznotāju, par akordeonistu un vijolnieku, par garo distanču gulētāju un īso distanču skrējēju, par zvejnieku un par mednieku, par autovadītāju un laivas vadītāju, par joku stāstītāju un smējēju, par suņu cilvēku un par kaķu slīcinātāju, par divu bērnu tēvu un par viena tēva dēlu, par cigarešu smēķētāju, par kandžas dzinēju un kandžas dzērāju, par sieviešu pielūdzēju un par sieviešu kausli, par šo vectēvu vārsmo bērns un vienlaicīgi arī par to vectēvu, par šo un atkal to, vectēvu mikstūra izlīst uz papīra, to, tāpat kā pienu, grūti sadalīt atsevišķās sastāvdaļās. Beidzot bērns cer pamodināt sarkanmatainajā Biedrē skolotājā bijību, parādot to, ka viņš cēlies no vectēviem ar tradīcijām, abi ir Partijas biedri, abi sertificēti varoņi, viens Darba varonis, otrs Kara varonis, Darba varonis ir tik liels varonis, ka nemaz nedrīkst stāstīt par savu darbu, jo tas ir slepens, toties otrs, Kara varonis, stāsta uzreiz par diviem, par šo kauju un to kauju, par mūsu pārkāpumiem un viņu atkāpšanos, par lodēm, kas no viņa ložmetēja traucās cauri mēmajiem kā izkapts cauri niedrēm, viņš stāsta par sievietēm, kuras pa ceļam uz Berlīni mīlēja, bet neapprecēja, jo viņas bija Padomju tautas ienaidnieces un iznēsāja zaldātus pretinieku pusei, un, visbeidzot, viņš stāsta par liesmojošo karogu, kuru viņš ogļu melnajā Reihstāgā uzvilka mastā kā mūsu uzvaras un viņu beznosacījumu padošanās zīmi. Par šo veikumu Darba varonis paceļ glāzi, iedzer un pats sāk stāstīt, jo viņš taču arī ir padomju cilvēks un līdz ar to nav garlaicīgs. Viņš stāsta par zemūdenēm, kas ir tik lielas, ka tām vēderā ietilpst vairāki ceturtie bloki, viņš stāsta par to, kā mūsu zemūdenes medī viņu zemūdenes un šī iemesla dēļ mūsu zemūdenes ārkārtīgi paļaujas uz modernākajām noklausīšanās ierīcēm, kuras viņš, Darba varonis, rasē un būvē, un izmēģina jūrā, vispirms uz mūsu zemūdenēm, bet tad vēlāk, nopietnās situācijās, uz viņējām, „Pīp!” ziņo ierīces, ir pamanīta pretinieku zemūdene, „Pīp!” ir zināms tās kurss un kustības ātrums, „Pīp!” un ir nomērķēts, „Cak!” un torpēda ir ūdenī, „Puf!” un zivis apgrauž kapitālistu kaulus. Abi varoņvectēvi kratās smieklos, saskandina, viņu plikie pauri spīd. Vectēvi turpina saskandināt un teikt tostus, vispirms viens, tad otrs, allaž uz maiņām, vienā brīdī viņi dod vārdu arī manam tēvam, bet tūlīt pat arī ņem to atpakaļ, jo viņam vārdi neiet no rokas ne tuvu tik labi kā abiem vectēviem un viņš arī nav piedzīvojis nekādus varoņu piedzīvojumus, ko prastu pastāstīt ar jestriem jokiem, ne viņš, mans tēvs, ir ar kailām rokām Tālajos Austrumos ķēris lašus, ne viņš ir ziemeļaustrumos lāčus šāvis – pa vienam katrai nedēļas dienai. Viņš, mans tēvs, nav arī likvidējis ceturto bloku, kad tam vairs nebija jumta, viņš nav strādājis piecpadsmit minūtes dienā un nav atpūties divdesmit trīs stundas un četrdesmit piecas minūtes ar treknām maltītēm un šokolādi, mans tēvs nevar paspīdēt ar jokiem par rabīniem un ārstiem, kas iesaka katru dienu iedzert pa glāzītei, lai sagremotu radiāciju. Tad vectēvi atkal smejas, apskaujas, saskandina un saskandina tā, kā to spēj tikai pārlaimīgie padomju cilvēki mūsu paradīzē Zemes virsū, līdz viņi kopīgi noslīgst zem galda un visu nakti tā krāc duetā, ka glāzes skan, lai jau nākamajā rītā atkal stāstītu savus piedzīvojumus – ar jauniem papildinājumiem un pārsteidzošiem pavērsieniem.

Var jau būt, ka mans tēvs nav dzimis stāstnieks, tā bērns rakstīja rokrakstā, kuru steiga vēl nebija izkropļojusi, savai skolotājai ar sarkanajiem matiem un saīsināto kāju, kad putni jau bija iedziedājuši saules lēktu, var jau būt, ka viņš nav guvis nopelnus Tēvijas labā, rindām pļaujot mēmos okupantus vai aktīvi pretojoties buržuāzijas elementu nokļūšanai brīvajā pasaulē, bet viņš vismaz bija partijas biedrs un apskaužams futbolists, kaut arī bez komandas. Tā vietā, lai spēlētu Dinamo vai Spartakā, mans tēvs studēja mēles vai drīzāk mēmo mēli, kurā es šobrīd rakstu. Mēmo valodu viņš studēja ļoti rūpīgi, katru vārdu slīpēja tik ilgi, līdz bija atbrīvojies no pašām pēdējām akcenta pēdām. Viņš gandrīz padarīja sevi lietderīgu, atklājot savas spējas pirmajai nodaļai, bet īsi pirms iefiltrēšanās parasta redzes pārbaude uzrādīja neparastas pazīmes, tāpēc neziņu vajadzēja kliedēt otrajai pārbaudei, tad trešajai, līdz beidzot pats personīgi ieradās Profesors, izskatīja rezultātus un šūpoja galvu, ne jau pievērsies manam tēvam, bet gan spogulim, kas aizņēma visu izmeklējumu kabineta sienu. Tad profesors manam tēvam paziņoja, ka viņam esot sagriezusies sirds un viņam vajagot sevi saudzēt, ja viņš gribot vēl pāris gadiņus nodzīvot. Bet manam tēvam, kaut arī viņš bija padomju cilvēks pēc pārliecības, piemita spītība cīnīties pretim visam, kas viņam ko pavēlēja, un viņš lika savai sirdij pukstēt, par spīti tās kļūdām, tieši nesaudzējot sevi un piesakoties dienestam, kaut arī viņu izbrāķēja, jo viņš tika iecelts doktora godā, kaut arī viņš būtu varējis savas mēles veiklības nodot ieinteresētām studentēm arī bez šī goda, jo viņš radīja vispirms meitu, manu māsu, un tad mani, jo viņš divu gadu garumā veltīja savu brīvo laiku, lai iestiklotu balkonu un par pusotru kvadrātmetru paplašinātu apsildāmo dzīvojamo platību, tādējādi kļūstot par piemēru neskaitāmiem kaimiņiem, kuri pēc tam arīdzan iestikloja savus balkonus, – jo viņš uzlika jaunas parketa grīdas un uzcēla divvietīgu suņa būdu, jo viņš neļāva sevi atstāt astē un dzerot turēja līdzi abiem vectēviem, īsumā – darīja visu, ko gaida no īsta un pilnvērtīga vīrieša, tā ka neviens viņam nevarēja pārmest nepietiekamu kalpošanu Tēvzemei.

Mans tēvs kā bērns un vēlāk kā jaunietis, un vēl vēlāk kā students vienmēr bija teicamnieks, un, tā kā mums kādu dienu bija jāiet viņa pēdās, viņš par teicamniekiem izaudzināja arī manu māsu un mani. Manai māsai palaimējās, viņu nenācās ilgi audzināt kā teicamnieci, jo teicamnieces gēnu viņa bija mantojusi no tēva, kamēr man, ģenētiski vājāk apbruņotajam, nācās pakļauties sarežģītai teicamnieka audzināšanas programmai, un teicamniekam nepieciešamās zināšanas un kvalitātes man ar siksnas palīdzību tika iedauzītas pakaļā, lai no turienes pa asinsriti uzreiz aizceļotu uz smadzenēm. Savu vienīgo dēlu mans tēvs vēlējās izaudzināt par īstu vīrieti, tādu kā sevi pašu, un, lai norūdītu slimīgo bērnu, katru rītu aplēja viņu ar spaini ledusauksta ūdens, viņš aizkliedza prom asaras, ja dēlam ienāca prātā būt bēdīgam, jo padomju cilvēkiem galu galā nav nekāda iemesla būt skumjiem. Kamēr vectēvi bija jestrā prātā un dzēra viens par otra veselību, mēs ar tēvu trenējāmies boksā, es triecu savu dūri viņam sejā, cik stipri vien spēju, pēc kā viņš trieca savu dūri manā sejā, taču spēcīgāk, nekā tas būtu bijis nepieciešams didaktiskiem mērķiem. No sava tēva es iemācījos, es steidzos rakstīt, pirms viņš piecēlās un aizveda mani uz ikrīta rūdīšanas procedūru vannasistabā, no viņa es iemācījos, ka īstiem ģēnijiem, kuri svešu mēli vēlas noslīpēt līdz pilnībai, līdz dzimtās mēles līmenim, vajag arī svinēt un dzert, kaut arī viņi kādā brīdī sačokurojušies guļ uz grīdas dēļiem un no viņiem puto nesagremotās vakariņu atliekas, ka tas pieder pie padomju dzīves, ka tas jādara, lai imperiālistiskā pasaules daļa mūs apskaustu un iemūrētu, lai atturētu viņu nabaga iedzīvotājus no vēlmes iemainīt savu apzogošo un paverdzinošo sistēmu pret mūsu svētlaimības mašinēriju. Paziņoju sarkanmatainajai to, ka es jau pats esmu sācis gatavoties pieauguša padomju cilvēka eksistencei, sava labākā drauga astotajā dzimšanas dienā dzerot vīnu, kamēr viņam, tikai pāris mēnešus vecākam nekā es, ielēja īstu dzērienu, un viņš to iztrieca vienā malkā kā lielais.

No šī visa izriet, ka man vēl ir daudz, ko mācīties no saviem priekštečiem, – nonācis līdz sava soda secinājumu daļai, sprieda bērns, kurš tagad tomēr jau žāvājās un no lapas uz lapu rakstīja arvien mazākā un mazākā rokrakstā, lai viņam vārdi beigtos pirms lapām, nevis otrādi. Un viņš izveidoja kopsavilkumu, lai skolotāja noteikti nepalaistu garām un neaizmirstu to, ko es viņai gribēju dot līdzi, kādu citējamu domugraudu, varbūt šādu vai tādu stingrāku morāli. Pēc Vadoņa parauga es gribu palīdzēt revolūcijai sasniegt galīgo uzvaru. Es vēlos ieiet vēsturē ar lieliem darbiem un izciliem sasniegumiem tāpat kā pirmais Kosmonauts un Ģenerālisimuss, nevis ar neķītru dzimumzīmi uz plikā paura kā šībrīža Galvenais biedrs. Es gribu iemācīties jāt un dejot valsi kā mans vecvectēvs, lai aplidotu smalkas dāmas, atšķirībā no mana vecvectēva, tīri platoniski, saprotams, vaiga sviedros kā mūsu kopīgā mērķa draugs un sabiedrotais. Es gribu iemācīties dzejot vārsmas kā mans vectēvs un radīt gleznas kā mans vectēvs, un ar vārdiem un gleznām aizkustināt, pārsteigt un, protams, mācīt. No sava vectēva un sava vectēva es gribu iemācīties spēlēt vijoli un akordeonu, caur mūziku nonākt viduspunktā – kā nekā abi šie vārdi sākas ar M, vismaz manā jaunajā mēlē,3) kura gan joprojām paturējusi vecās skanējumu. Bijušais bērns grib iemācīties futbolu, kārtīgi spēlēt futbolu, lai vismaz uzbrukumā un vārtos bez pūlēm paspīdētu kā teicamnieks. Un, visbeidzot, viņš grib attīstīt mēmās mēles veiklību, lai visupirms ar tēvu būtu līdzvērtīgi sarunbiedri, bet pēc tam viņu pārsistu un kādu dienu kļūtu par apgaismotāju, iefiltrējoties pretinieka zemē. Tad viņš, kā es to iztēlojos, laiku pa laikam uz mājām sūtītu mēmas pastkartes, lai tikai tēvs tās varētu lasīt un iztulkot pārējiem.

Šī bērna vēlēšanās piepildījās – viņš iemācījās pārvaldīt mēmo valodu. Bet tad viņš vairs nebija bērns un arī dzīvoja kur citur, tieši tajos reiz nicinātajos rietumos, par kuriem patiesība nebija atklājusi visu patiesību – patiesībā viss bija daudz sliktāk. Un tas nebija tēvs, kas viņam to iemācīja, bet gan divas skolotājas, viena bija gara un blonda, otra maza un tumša, abas toreiz bija jaunas un abām šodien jau aiz muguras ir menopauze, un viņas krāso matus, kas to lai zina, varbūt pat sarkanā krāsā. Izaugušais bērns kļuva mēms, katra jaunā vārda cena bija viens vecais vārds. Dzimtā mēle atrofējās tik ļoti, ka viņš kādu dienu sāka pat mēmi dzejot, kā toreiz rosināja skolotāja ar vienu garu un vienu īsu kāju. Tev vajadzētu kļūt par dzejnieku, viņa toreiz teica un pēc mana sacerējuma izlasīšanas atkal saņēma mani aiz auss, tikai dzejniekiem pietiekot bezkaunības savas fantāzijas atspoguļot caur meliem. „Tie nav meli, tā ir tikai un vienīgi patiesība!” protestēja bērns, piecirta ar kāju un pat mēģināja raudāt, kaut arī viņš vēlējās kļūt par īstu vīru. Bet tas neko nelīdzēja, mātei nācās doties uz pārrunām pie direktora, vectēvs saņēma brīdinājumu, jo viņš bērnam bija atklājis valsts noslēpumus, ko tā vien gaidīja mūsu ienaidnieki, tēvs meta burtnīcu pret sienu un ārdījās: „Tātad šādi tu mūs mīli un godā?” – uz ko es bļāvu pretī: „Jā, es taču gribu būt tāds kā jūs!” Tikai vectēvs varēja pasmieties, viņš mani iesēdināja klēpī, un mēs jājām cauri stepei un prērijai, glābti no kritikas, jo viņa varoņdarbus tobrīd vēl neviens neuzdrošinājās apšaubīt. Un, tā kā ar savu pirmo sodu nebiju pienācīgi ticis galā, skolotāja man piesprieda otru, šoreiz drošības pēc matemātikā, man vajadzēja saskaitīt visus skaitļus no 1 līdz 100. Beigās es kļūdījos par 13,283002.

No vācu valodas tulkojusi Signe Viška

  1. No krievu val., vārdu spēle ar немой язык („mēmā valoda”) un немецкий язык („vācu valoda”).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Cavalier (franču val.) – jātnieks.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Musik un Mittelpunkt (vācu val.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu