punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Atteikties no privātīpašnieciskuma

Andris Kuprišs

25/02/2019

 

Andra Kupriša prozas krājums Berlīne ir viena no savdabīgākajām un interesantākajām pēdējo gadu debijām Latvijas literatūrā. Tajā ir stāsti, kas balansē uz robežas starp realitāti un naksnīgi neskaidru pieredzējumu, kā arī acumirklīgi uzplaiksnījumi, gandrīz epifānijas. Un ir arī pati Berlīne – garstāsts, kas šķietami brīvi ceļo laikā, telpā un stāstījuma veidos. Sarunā ar autoru mēģināju atšķetināt šo tekstu ceļu līdz grāmatai.

Vilis Kasims

 

Tava grāmata Berlīne tiek saukta par stāstu krājumu, bet lasot ir sajūta, ka tajā ir ļoti dažādu veidu darbi, kas bieži robežojas ar autobiogrāfiskām esejām…

To bieži sauc par stāstu krājumu, un ērtības dēļ es tam pievienojos. Krājums vai grāmata tapa vairāku gadu gaitā, un vismaz pirmā daļa, kas sastāv no īsākiem gabaliem, tapa pakāpeniski – tā ir tāda kā kompilācija no gabaliņiem, kurus esmu sarakstījis sešu gadu laikā. Viss sākās ar to, ka Aleksandrs Zapoļs teica, ka gribētu publicēt to, ko es esmu rakstījis. Viņš bija mani lasījis un zināja, kā es rakstu. Tad es tā nesteidzoties sāku apzināt, kas man ir sarakstīts, ko esmu publicējis, kas ir bijis nepublicēts. Savācu un sāku domāt, kas tas vispār ir. Tad iedevu Sašam, un mēs sākām pārrunāt, kā tas varētu izskatīties. Krājums būtībā bija gatavs jau pirms kāda gada. Tad jau bija skaidrs, ka tur ir pietiekoši daudz interesanta, publicējama materiāla.

Kad tuvojās rudens un es domāju par finišu, pārlasot man radās sajūta, ka tur ir kāda vienota tēma, kas kaut kur ved. Fragmentos parādās kaut kādi graudi, kas ved vienā virzienā.

Garstāsts Berlīne manī bija jau kopš kāda 2012. gada. Ik pa laikam mēģināju to uzrakstīt, kaut kā tam pieķerties. Diezgan ilgi mēģināju, bet nekā nesanāca, visu laiku apstājos, nevarēju saprast… Bija kaut kāda bremze, kāda barjera, kam nevarēju pārkāpt. Mēģināju no viena gala, no otra, bet nevarēju. Un, kad jau šķita, ka stāsti ir apkopoti un tos varētu publicēt, es sapratu, ka Berlīne – gan pilsēta, gan tēls, gan kāda iedomu vieta – ir tas, uz kurieni es visu laiku tā kā eju, un nolēmu vēlreiz pieķerties tam garstāstam. Galu galā man sanāca. Tas tapa pagājušā gada rudenī.

Tad sarunā ar Sašu mēs sapratām, ka daži publikācijai domātie gabali ir jāņem ārā, jo tie iet citā virzienā. Mēs nolēmām sekot kādai kodolīgākai idejai. Tā, lūk, nonācām līdz šai grāmatai.

 

Teici, ka tie mazie gabaliņi ir tapuši vairāku gadu laikā. Kas bija to galvenie radīšanas impulsi?

Ir grūti tā pateikt, man par to patīk runāt tādos… Ka ir tādi tēli, ainas, balsis, personāži, notikumi, kas it kā parādās iztēlē – diezgan skaidri parādās –, un man ir jāatrod veids, kā viņus… teiksim tā, man jāuzklausa, ko tas tēls saka vai ko viņš grib. Dažreiz tas ir atnācis tā ļoti koncentrēti, ļoti negaidīti.

Daudzi īsie gabaliņi radās jau pirms četriem gadiem. Tā bija ziema, un es kaut kā neplānoti biju pasācis agri celties un no rītiem kaut ko rakstīt. Vairākas nedēļas es katru rītu cēlos, man kaut kas bija, un es to uzrakstīju. Tas bieži bija tā vienā piegājienā.

 

Tātad, pirms piesēdies rakstīt, tev nebija nekādu iepriekš sagatavotu skiču vai tēlu?

Nē, nebija, tiem mazajiem gabaliņiem nebija. Vienkārši uztaisīju kafiju, izgāju uzpīpēt, tad apsēdos pie galda un sāku rakstīt. Varbūt tajā pirmajā dienā sajutu, ka kāda barjera… nezinu, vienkārši kaut kas bija atvēries un es jutu, ka vienkārši sēdēšu un rakstīšu. Droši vien jāpiemin arī tas, ka es sāku rakstīt krieviski. Nezinu, cik tas bija apzināti vai neapzināti, bet tas man ļāva… tas iedeva to nepieciešamo distanci pašam no sevis. Kad rakstīju krieviski, man nebija plāna to kaut kad publicēt. Man nebija plāna uzrakstīt kaut ko vērtīgu vai vajadzīgu.

 

Ja rakstītu latviski, tev būtu sajūta, ka raksti publikācijai?

Acīmredzot bija kāda barjera, no kuras gribēju tikt vaļā. Tā kā krievu valoda man ir tuva – jau no bērnības tajā runāju –, tad es kaut kā nolēmu… Nezinu, vai es biju tas, kurš nolēma, bet kaut kā tie stāstiņi atnāca, un es sāku tos pierakstīt. Tā viņi sāka krāties. Tikai vēlāk sapratu, ka man vajadzētu tos pārrakstīt latviski.

Tas noteikti atbrīvo, pāriešana uz citu valodu. Tas iedod nepieciešamo atsvešinātību pašam no sevis. Tu vairs neuztver sevi tik nopietni un tāpēc rakstītajam pieej daudz brīvāk.

 

Viena no man interesantākajām iezīmēm tavos stāstos bija tā depersonalizācija, kuru tur jutu, sevišķi Berlīnē. Arī saistībā ar valodu – tas, kā tu apraksti lietas, rada sajūtu, it kā to stāstītu kāds cits, bet tu tikai pierakstītu. Kādas vispār ir tavas attiecības ar stāsta „es”?

Es domāju, ka man kaut kāda iemesla dēļ izdevās neuztvert pārāk nopietni to vienu nedalāmo, abstrakto „es”, kurš ir es un kurš raksta, bet paskatīties uz to drusciņ tā no malas, ar ironiju. Tas man tiešām daudz, daudz deva… Ilgu laiku mocījos ar to, ka it kā gaidīju, ka tas „es”, ko es uzskatīju par īsto „es”, ka tas „es” pateiks kaut ko svarīgu, gudru un vajadzīgu… Nu, ka rakstnieki ir tie, kas kaut ko sapratuši, un viņiem tā gudrība ir jānodod tālāk tautas masām. Bet es to acīmredzot kaut kā pārdzīvoju, izslimoju. Manuprāt, tas vispār ir raksturīgi jaunībai.

 

Un tagad tev ir sajūta, ka esi atradis kādu savu vietu, izteiksmes veidu?

Varbūt tas izteiksmes veids ir atradis mani – varbūt tā būtu pareizāk. Nezinu, vai to atradu es. Bet, manuprāt, tas ir diezgan svarīgi. Daudzi rakstnieki, kurus esmu lasījis, kas izmantoja pirmo personu, kuru rakstīto varētu klasificēt kā autobiogrāfisku, – viņi, iespējams, daudz cieta no tā, ka nevarēja atrast to distanci. Ka rakstīja no pirmās personas un varbūt… Man ir tādas aizdomas, ka daudzi pēc tam cieta no tā, ka diezgan personīgi uztvēra uzrakstīto.  Cieta kā cilvēki. Tas varēja sagādāt daudz tādu radošo mocību.

Tā bija arī man – tas sākums bija tāds, ka bija grūti paskatīties uz sevi no malas… Kaut kad skatījos interviju ar Ilmāru Blumbergu, un, ja pareizi atceros, viņš pateica diezgan svarīgu lietu: daudzi mākslinieki cieš no tā, ka viņiem šķiet – ja viņi kaut ko pateiks savā mākslā, tad visi domās, ka tie ir viņi, kas to saka. Iespējams, daudzi mākslinieki cieš no tā, ka viņi patiešām arī grib, lai viņi ir tie, kas to pasaka, jo viņi tam patiešām tic, bet varbūt tas ne vienmēr ir tā. Viņi grib uzņemties autorību par kaut ko, kas varbūt pilnībā nepieder viņiem.

 

Tad par saviem stāstiem tu autorību esi atdevis pašiem stāstiem?

Es cenšos. Kaut kur jau to teicu, bet esmu gatavs atkārtot – man sanāk rakstīt tad, ja es aprakstu to, ko redzu iztēlē.

 

Tā kā vizuāli?

Jā, tai skaitā. Par to… es saprotu, ka man tas diezgan labi strādā. Es it kā vēroju to ainu, un man ir tikai jāvēro un jābūt uzmanīgam un precīzam. Skaidrs, ka tas nav mans atklājums, esmu dzirdējis, piemēram, kā Harolds Pinters runāja par to, kā viņš rakstīja savas lugas, dodot tēliem vaļu, lai viņi paši tad tiek galā.

Garākiem stāstiem ir… tiem vienmēr ir kāds sākums. Un tad, ja man pietiek pacietības, tad tas sākums kaut kur aizved. Ne vienmēr zinu, kur tas būs.

 

Tātad tev galvā drīzāk ir sākums, nevis kopēja struktūra, beigu aina vai vidus?

Nu, droši vien. Nedomāju, ka vienmēr ir tikai sākums. Berlīnes beigas es zināju pirms pašām beigām. Ne no paša sākuma, bet, beigām tuvojoties, es jau zināju, uz kurieni tas vedīs.

 

Lasot man iekrita acīs arī tas, kā tu apraksti ikdienišķas ainas, lietas, priekšmetus no tāda kā neparasta, sveša skatpunkta – tas bija tā apzināti darīts, vai tāds vienkārši ir tavs skatījums?

Laikam nē, nebija apzināti. Teiksim tā. Kamēr es mēģināju rakstīt, sākumā liekot kādu domu, ideju, konceptu vai rāmi, kur stāstam vajadzētu iet vai par ko tam vajadzētu kļūt, man nesanāca. Viss atdūrās kaut kādās banalitātēs, viss likās samākslots, kokains, plakans. Un es, protams, par to ļoti pārdzīvoju, jo gribējās rakstīt, gribējās dabūt to ārā, bet šis piegājiens vismaz man acīmredzot nestrādāja. Nostrādāja tas, ka es atteicos no šīs vēlēšanās uzspiest savu ideju par to, kādam stāstam jābūt. Tas neiet krastā.

 

Cik daudz tev sanāk rediģēt uzrakstītos stāstus?

Ja stāsts man šķiet gatavs, es mēģinu to nolasīt balsī un dzirdēt tā ritmu, to, kā tas skan. Tas, manuprāt, ir diezgan labs paņēmiens. Tie vārdi, kas neskan vai ir sveši, tie kaut kā lec ārā un tad no tiem var atbrīvoties. Bet citreiz man tā kā liekas, ka stāsts it kā ir gatavs, bet tur kaut kas nav. Tad stāstam ir drusku jāpasēž. Varbūt es pat pilnībā par to aizmirstu. Tad kāda iemesla dēļ es to atrodu un pēkšņi redzu, ka, ā, šis ir lieks vai te vajag pierakstīt kaut ko klāt, jo tur ir robs. Tad es cenšos to izdarīt.

 

Par Berlīni teici, ka doma par to tev bija jau pirms vairākiem gadiem. Tev ir arī citas ieceres par stāstiem, kurus gribētu uzrakstīt, kādiem lielākiem gabaliem?

Jā, ir. Dažreiz man šķiet, ka visi tie stāsti, gabali, raksti, nezinu, kā tos nosaukt – darbi –, ka viņi visi jau sen ir gatavi, tikai es vēl neesmu izaudzis pietiekoši liels. (Smejas.) Tas, protams, skan drusku jokaini, bet tur ir kaut kas patiess.

Bet, jā, man ir viens darbs vai stāsts, ar kuru dzīvoju kopš… nu, vismaz desmit gadu. Arī to esmu mēģinājis rakstīt, diezgan daudz esmu mocījies, un kaut kur tas ir aizgājis, bet acīmredzot ne pietiekoši tālu, lai taptu. Bet tagad man ir sajūta, ka drīzumā varētu pietikt spēka tam pieķerties. Un ir vairāki citi, ar kuriem es dzīvoju jau gadiem. Sākumā es ar to mocījos, jo man likās, ka ir grūti staipīt tos līdzi, bet tad es uzzināju, ka tas ir normāli, ka daži autori kaut ko sev līdzi nēsā pat trīsdesmit gadu.

 

Tad tev šķiet, ka tagad esi sasniedzis kādu briedumu vai līmeni, kad vari īstenot tās ieceres, kas līdz šim nav sanākušas?

Es nesen par to domāju un nonācu pie tāda secinājuma, ka, iespējams, es nevis ar gadiem sāku labāk rakstīt vai esmu kaut ko sapratis, vai kļuvis nosacīti gudrāks vai profesionālāks, bet ar laiku man ir samazinājušās bailes. Jo mazāk bail, jo vairāk var uzrakstīt. Tad, kad man vairs nebūs bail uzrakstīt tās idejas, kas man seko jau desmit gadu, tad es tās uzrakstīšu.

 

Tās ir bailes pieķerties kaut kam lielākam, bailes atklāties vai bailes neizrādīties pietiekami labam attiecīgajam stāstam?

Nezinu, man tā grūti pateikt… Nu jā, bail pieskarties kaut kam, kas tur ir. Varbūt tā ir kāda neapzināta barjera – ja es par agru pieķeršos tam stāstam, tas nodarīs man pāri, teiksim tā.

 

Nesen izskatīju Svena Birkerta eseju grāmatas tulkojuma rediģējumu. Viņš raksta, ka rakstnieki bieži vien savus stāstus uzraksta pārāk agri, pirms ir tiem gatavi. Kad beidzot kļūsti gatavs kādam stāstam, tu saproti, ka esi jau to uzrakstījis 20 gadu vecumā un nevari uzrakstīt to vēlreiz. Tev tad drīzāk ir otrādi?

Es šaubos, vai varu uzrakstīt kaut ko par agru, pie kā pēc tam nevarētu atgriezties. Manuprāt, tajā kaut kas nav īsti… Tas ir kā attaisnojums. Tas, protams, nav tik vienkārši, ka es sēžu un gaidu un mierīgi pīpēju. Es mēģinu, spiežu ārā, man gribas, es kādam apsolu…

Minēšu piemēru. Grāmatā ir stāsts, kas ir viens no pirmajiem, kuru rakstot es zināju, ka tas ir stāsts. Es to uzrakstīju vairākos piegājienos. Man liekas, es to aizsūtīju kādam izdevumam un saņēmu atbildi, ka stāsts ir garlaicīgs un tajā trūkst iekšējas spriedzes.

Tā tas stāsts kaut kur palika. Toreiz vēl nedomāju ne par grāmatu, ne ko citu. Ir pagājuši kādi, nezinu, septiņi gadi. Gatavojot šo grāmatu, es izvilku to stāstu ar domu, ka varētu tam pieķerties ar kādu lielāku pieredzi, lielāku brīvības sajūtu un, ja ne pārrakstīt, tad vismaz nopulēt. Tad sāku lasīt un sapratu, ka ne. Jā, ir kādas detaļas, kuras varētu mainīt, bet es sapratu, ka tur iekšā ir viss, kam tur jābūt.

Un tagad ir cilvēki, kas man to nosaukuši kā vienu no tiem stāstiem, kas viņiem paticis visvairāk. Tā ka tas ir ļoti neparedzami.

 

Kurš tas ir?

Lai paliek noslēpumā, lai paliek lasītāju ziņā.

 

Tev pašam grāmatā ir kādi mīļākie stāsti?

Nē, tā gluži nav. Pārlasot ik pa laikam varbūt šķiet, ka šobrīd jūtīgāks ir tas vai cits nervs – kaut kā tā. Bet man ir interesanti redzēt, ka dažādiem cilvēkiem patīk dažādi stāsti. Ir pat diezgan pārsteidzoši, ka man pazīstamiem cilvēkiem patīk kāds stāsts, kurus es nebūtu asociējis ar to cilvēku, bet, izrādās, tieši tas viņu uzrunājis visvairāk.

 

Runājot par autobiogrāfisko prozu, viens no jautājumiem bieži ir par iekšējo drosmi vai iekšējo cenzoru – cik atklāti ir iespējams savu pieredzi pierakstīt un kā to pierakstīt tā, lai tam būtu literāra vērtība. Tev arī, kā saprotu, ir šis tas autobiogrāfisks – kā tev sanāk tikt ar to galā?

Mēs jau pirms brīža runājām par to distanci… Arī Makss Frišs ir teicis par to pašu – pat tajos brīžos, kad rakstu es, man jāatceras, ka tas neesmu gluži es. Tas man dod šo drosmi pateikt kaut ko tādu, ko „es” tajā brīdī negribētu pateikt. Tā ir atteikšanās no privātīpašnieciskuma uz rakstīto. Manuprāt, tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Redzi, es nezinu, vai grāmata ir laba. Nezinu, vai cilvēkiem tā patiks vai nepatiks. Nevaru paredzēt, kādas sajūtas tā izraisīs – varbūt neizraisīs neko. Varbūt tā ir garlaicīga, varbūt drīz vien to aizmirsīs un neviens to nelasīs… Bet man bija svarīga pabeigtība, tā sajūta, ka grāmata ir noapaļota. Tagad man ir sajūta, ka grāmata ir pabeigta. Un tad es varu laist to vaļā un mani vairs neuztrauc, ko cilvēki ar to darīs.

 

Respektīvi, šo stāstu sakarā tu esi atteicies no privātīpašnieciskuma.

Jā, šo stāstu sakarā esmu. Citādi es nevarētu tos publicēt, ja es pie viņiem turētos un gribētu, lai cilvēki viņus lasa tādā vai šitādā veidā. Tad man vajadzētu likt kaut kādu priekšvārdu un teorētisko pamatojumu, un sazin vēl ko, un intervijās teikt, ka šis stāsts ir par to, bet šo, lūdzu, lasiet šādi. Tas būtu diezgan muļķīgi, maigi izsakoties.

 

Un tagad, pēc grāmatas iznākšanas, ir sajūta par kāda posma noslēgšanos?

Jā, ir sajūta, ka ir palicis par vienu grāmatu mazāk, kas man jāstaipa līdzi. (Smaida.)

Dalies ar šo rakstu