punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Lielie honorāri

Svens Kuzmins

28/02/2019

 

Svens Kuzmins (1985) ir pazīstams kā NERTEN teātra režisors un aktieris, radioraidījuma Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru veidotājs. Viņa stāstu krājums Pilsētas šamaņi izpelnījies atzinību gan Latvijā, gan ārzemēs. Kuzmina stāsti tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu un spāņu valodā. Hohma ir autora pirmais romāns.

 

Un šie ir Hohmas luterāņu kapi. Šeit mēs ar Māri starpbrīžos nācām pa kluso dzert vīnu, bet te, ja kāds vēl nav pamanījis, guļ leģendārā Paulastante. Esmu pārliecināts, ka šo atdusas vietu viņa izvēlējās tikai tāpēc, ka tā atrodas pašā pilsētas centrā. Skaidrs taču, ka šito ārprātīgo pieminekli, kas pompozitātes ziņā sit pušu pat Hercbergu dzimtas kapliču, viņa nepasūtīja tāpat vien. Nešaubos, ka, ja būtu iespēja, viņa liktu sev uzcelt trīsstāvu mauzoleju Akāciju laukumā.

Mūsu dzīvē Paulastante uzradās pēkšņi, skaļi un ar piegādi. Bija klusa, lietaina rudens pievakare, vecāki aizkavējušies kādā jubilejā, Betānija — mana vecākā māsa — aizbraukusi studēt uz Rīgu, bet es viens pats sēdēju savā istabā un baudīju pubertāti. Pēkšņi uz ielas kāds sāka ļoti uzstājīgi spaidīt mašīnas signāltauri. Pa roku galam apģērbies, es noskrēju lejā. Pie dārza vārtiņiem, patvēries zem lietussarga, jau gaidīja vecais pasta priekšnieks Voinovičs — lai viņam, tāpat kā Paulastantei, vieglas smiltis.

— Jums sīkpaka, — viņš norūca un lika man parakstīt kaut kādu veidlapu. Lietus lāses bungoja pa pasta furgona jumtu. Mēs aizgājām līdz mašīnai, un Voinovičs piesardzīgi atvēra kravas nodalījumu. Tur starp kastēm, vēstulēm un avīžu ķīpām sēdēja sirma un apaļīga, lai neteiktu korpulenta, kundze. Mugurā viņai bija vecmodīga satīna kleita, kaklā vesels krāvums dažādu izmēru kreļļu un rotājumu, kas kombinācijā ar viņas sirmajām ilgviļņu lokām veidoja gandrīz perfektu ansambli. Trūka varbūt vienīgi adīklīša.

— Apsveicu, šī tagad ir jūsu problēma, — Voinovičs paslepšus nomurmināja, taču vecā kundze to sadzirdēja un kā lielgabala lode izšāvās no mašīnas. Laikam visu mūžu atcerēšos šo pirmo, operdziedātājas cienīgā soprānā izkliegto frāzi:

— Ak tu tizlais einuh, es tev uztaisīšu tādas problēmas, kādas tev pat delīrija murgos nav rādījušās!

Viņa atvēzējās un no visa spēka iezvēla pasta priekšniekam ar somiņu pa seju. Voinovičs satvēra degunu, taču valdījās, droši vien jau iepriekš sapratis, ka pretoties ir bezjēdzīgi un ka jau pēc minūtes viņa dzīvē, atšķirībā no manējās, valdīs miers un harmonija. Smagās lāses plīkšķināja pa asfaltu skaļāk un skaļāk. Viņš aizvēra lietussargu, iesēdās mašīnā un iebrauca lietū un miglā, bet es paliku divvientulībā ar Paulastanti.

 

Gandrīz katrā lielā ģimenē ir tādi cilvēki, kurus pieminēt skaitās slikts tonis. Es, protams, zināju, ka mammai ir ekscentriska un ļoti temperamentīga tante, vārdā Paula, bet, ja kāds par viņu arī runāja, tad tikai pamācošos nolūkos: esiet jauki cits pret citu, uzvedieties godīgi, neesiet kā Paulastante. Tagad šī mistiskā persona sēdēja uz mūsu viesistabas dīvāna, izslējusi samirkušās kājas uz žurnālgaldiņa, un man nebija ne jausmas, ko ar viņu iesākt.

— Pastāsti man, ko tik simpātisks jauns cilvēks dara viens pats mājās, kamēr vecāki ballējas apkārt? — viņa jautāja.

— Neko, — es atbildēju, un Paulastante gardi iesmējās.

— Ja tev ar to “neko” vajag palīdzēt, tu tikai saki.

Es šausmīgi apmulsu. Viss, ko līdz šim biju zinājis par pieaugušo cilvēku pasauli un tās etiķeti, pēkšņi bija apmeties kājām gaisā. Toties Paulastante jutās ērti.

— Vai tad šai mājā ko iedzert nemaz nav? — viņa jautāja.

Ko iedzert mājā bija, taču es zināju, ka būs nepatikšanas, ja aiztikšu trofejdzērienus no tēta kabineta. Bet Paulastante galvoja, ka nekas ļauns nenotiks, ja vien es uzticēšos viņai. Tā nu es ielavījos tēta privātajā svētvietā, ko savos 14 dzīves gados vēl ne reizi nebiju darījis, un atgriezos ar pudeli franču brendija un vienu no tām glāzēm, kuras netika izmantotas pat ģimenes svētkos.

— Kā? Es dzeršu viena? — Paulastante pietēloja vilšanos. Teicu, ka neesmu nekāds lielais alkohola cienītājs, ar to domādams, ka neko stiprāku par alu nebiju pat nogaršojis. Paulastante manu nemākulīgo blefu uzreiz atmaskoja un sacīja:

— Neuztraucies, mazais. Es tev parādīšu, kā tās lietas dara profesionāļi!

Gan pieaugušo, gan skolasbiedru kompānijā biju novērojis, ka cilvēki grādīgos dzer viebjoties un rīstoties un ar katru glāzi kļūst arvien gausāki un tizlāki. Dzert ar Paulastanti izrādījās tīrā bauda. Viņa reiba eleganti un stāstīja visādus nešpetnus atgadījumus no savas dzīves, lieliski atdarinot gan sieviešu, gan vīriešu balsis, un dārgais brendijs nemaz nekoda kaklā, kā biju iztēlojies. Taisni otrādi, tas patīkami sildīja un nomierināja. Paulastante bija ļoti atklāta un daudz runāja par sevi. Pudele vēl nebija pusē, bet man jau likās, ka par viņas dzīvi un uzskatiem zinu pilnīgi visu. Tikai tagad, atceroties šo vakaru, saprotu, cik meistarīgi viņa izlocījās no jebkādiem jautājumiem, kas skāra viņas vizītes patiesos iemeslus.

Pēc profesijas Paulastante bija “drāmas aktrise”. Neko plašāk viņa nepaskaidroja, un es, taisnību sakot, arī neiedomājos jautāt — mana izpratne par teātri tolaik robežojās ar festivālu “Hohma kāpj uz skatuves” vietējā kultūras namā. Arī to, kā un kāpēc nokļuvusi mūsu pilsētā, Paulastante neatklāja. Un, lai cik neticami tas izklausītos, es līdz šai dienai nezinu1, kāpēc Voinovičs viņu piegādāja pasta furgonā, turklāt vēl likdams parakstīt kaut kādus papīrus.

Viņas vienīgā bagāža bija tā pati mazā rokassomiņa, ar kuru viņa iešķēla Voinovičam pa degunu. Toties ar somiņas saturu Paulastante mani iepazīstināja, izgāzdama to uz žurnālgaldiņa. Viņa iestiprināja cigareti iemutī, līdzīgi kā to darīja mans vēstures skolotājs Horācijs, un aizsmēķēja.

— Vispār jau mājā pīpēt nav atļauts, — es iebildu, bet Paulastante atmeta ar roku.

— Es dzīvoju pēc principa viss ir atļauts!

Vēl viņas somiņā bija ar diegu apsieta melnbaltu fotogrāfiju čupa.

— Gribi redzēt kaut ko seksīgu? — viņa jautāja un, nesagaidījusi atbildi, atraisīja mezglu.

Fotogrāfijas bija no piecdesmitajiem gadiem, dekoratīvi izrobotām malām, un tajās figurēja jauna, dzīvespriecīga sieviete ar starojošām acīm un baltiem zobiem. Viņa pozēja dažādās lomās — Kleopatra, Marlēna Dītriha, Marija Antuanete, pionieru pulka vadītāja, telefoncentrāles operatore, draiskā kolhozniece, izpildkomitejas sekretāre utt., un ar katru nākamo bildi viņas kostīmi kļuva arvien atkailinošāki, līdz pazuda pavisam. Bija grūti iztēlē savienot šo slaido, kārdinošo pagātnes tēlu ar iereibušo vecenīti, kas tagad zvilnēja man blakus. Un tomēr viņas sejā bija saglabājies tas pats nerātnais skatiens un pavedinošais smaids, kas rotāja katru fotogrāfiju.

— Kura tev pašam vislabāk patīk? — Paulastante jautāja.

Es ļoti sakautrējos. Visvairāk mani nez kāpēc uzrunāja (vārds “patika” nebūtu gluži vietā) bilde, kurā viņa bija piespraudusi sev pie krūšu galiem veļas knaģus, taču es pieklājības pēc norādīju uz kādu inscenētu sadzīvisku ainu caurspīdīgā naktskreklā pie plīts.

Paulastante iesmējās un teica, lai paturu to par piemiņu. Fotogrāfijas otrā pusē viņa skaistā rokrakstā uzrakstīja:

Mīļajam Markam F. jaunās dzīves pirmajā dienā

Tā mēs to brendiju arī piebeidzām. Paulastante paziņoja, ka gribot “kārtīgi izkratīt miesu”, un painteresējās, kur tuvumā ir kāda diskotēka. Vienīgais deju klubs Hohmā tolaik bija bēdīgi slavenais “Oreols”. Protams, tas vairs ne tuvu nebija tik bīstams, kā deviņdesmito gadu sākumā un vidū, taču kārtīgam cilvēkam, par kādu biju pieradis sevi uzskatīt, tur joprojām nebija, ko darīt. Tomēr Paulastantei izdevās mani iedrošināt. Gods kam gods, vecajai skatuves dīvai piemita apbrīnojamas pārliecināšanas spējas, un, kad atklājās, ka viņai pašai līdzi nav ne santīma, es bez ierunām biju gatavs aizdot visus savus brīvlaikā iekrātos astoņdesmit latus2 līdz brīdim, kad, kā teica Paulastante, “ienāks lielie honorāri”.

Vēl meistarīgāk viņa apstrādāja “Oreola” sargu, kurš negribēja mūs laist iekšā un dzina jokus par omi, kas atvedusi mazdēlu uz naktsklubu un droši vien iesaiņojusi līdzi arī pašceptus pīrādziņus. Tikai pāris precīzu vārdu Paulastantes skaistajā balsī, un divmetrīgais čalis, pats to nenojauzdams, jau koķetēja pilnos apgriezienos. Paulastante iespieda viņam rokā dāsnu dzeramnaudu un uzdāvināja jaunības fotogrāfiju, kurā, kaila un apgleznota, tēloja leopardu mātīti. Aplaimotais sargs to ielika azotē, un mēs bijām iekšā.

Kā lai raksturo jauna cilvēka pirmo pieredzi naktsklubā? Tā ir baisa un mulsinoša. Visapkārt zibeņo gaismas, taču vienlaikus ir arī ļoti tumšs. Mūzika dārd tik skaļi, ka tu nedzirdi pats savas domas, kur nu vēl dzērušo līdzpilsoņu svepstus brīžos, kad viņi grūžas tev virsū un apšļaksta ar alu. Gaisā virmo slimīgi un vardarbīgi nodomi, un pēdas līp pie grīdas. Un tomēr šim trakumam ir arī kaut kāda jēga, kāds augstāks nolūks. Deju zālē kustas cilvēki, bet tās nav tādas kustības kā skolas diskotēkās. Tās ir svešas un nedabiskas. Seksuālas un groteskas. Visi šie godīgie mazpilsētas ļaudis, kurus esi pieradis redzēt skolā, baznīcā, veikalā, pastā, — viņi visi ir apsēsti, un spēks, kas viņus apsēdis, tagad lēni rāpjas augšup arī pa tavu mugurkaulu. Tu esi pašā zvēra midzenī, un no tā nav izejas. Tad nu tu paņem aliņu, nostājies malā un vēro, kā daļa no tevis — tā laimīgā un nevainīgā daļa, kas šādu vājprātu nav ne iztēlojusies, — pamazām izšķīst troksnī. Nekā jautra tajā visā nav.

Paulastante gan jutās lieliski. Kamēr es centos atgūt kaut nedaudz paškontroles, viņa jau atradās deju zāles vidū un, turēdama rokā šampānieša pudeli, šūpoja gurnus un kratīja ķermeņa daļas, kuras es labprāt nekad nebūtu redzējis kratāmies. Pūlis gavilēja. Viņa bija pamatīgi iekarsusi un uzkurināja arī pārējos. Un, kad uz deju grīdas vairs nebija iespējams gūt vairāk uzmanības, viņa pārcēlās pie dīdžeja pults un uzsauca:

— Kādu sūdu tu te spēlē? Uzliec mums normālu reivu!

Ko tas nelaimīgais puišelis tur vispār spēlēja? Westbamu? Ace of Base? Lai kas tas būtu, Paulastante pārņēma vadību un nomainīja to uz mežonīgu bungu un zvērīgu rēcienu salikumu, un pūlis bļāva līdzi brīžos, kad Paulastante iepauzēja mūziku un savā spēcīgajā soprānā iekaucās:

Smack my bitch up!

Viņa bija vecākā persona klubā un, pateicoties savam vecumam, izstaroja perversu, maģisku gudrību. Beidzot zvērs bija ārā no krātiņa. Bet varbūt tas bija izlauzies jau brīdī, kad Paulastante izkāpa no pasta mašīnas. Tā vai citādi, es vēroju viņu neprātīgajās gaismās un troksnī, un man likās, ka tajā vietā un laikā viņas balss piederēja katrai joprojām dzīvajai paaudzei. Tuvojās jauna tūkstošgade, un šī, manuprāt, bija Lielā Kulminācija, pēdējais atvadu sveiciens divdesmitajam gadsimtam mūsu klusajā, tumšajā pasaules nostūrī. Arī citi to sajuta. Tai naktī pēc gadiem ilga pārtraukuma pie kluba izcēlās vairāki kautiņi ar nažiem. Festiņā tika kārtoti veci rēķini. Mūsu apsargu pamatīgi ievainoja, un, lai gan es to visu jau vēroju kā caur miglu, atmiņā joprojām aizķērusies aina, kurā viņš guļ uz ātrās palīdzības nestuvēm, rokā sažņaudzis Paulastantes leoparda fotogrāfiju, un klusu izmoka vārdus:

— Labais! Totāli kā vecajos laikos.

 

Mani vecāki, protams, tik lielā sajūsmā nebija. Nākamajā rītā mani pamodināja mammas kliedzieni no apakšstāva. Man nebija ne jausmas, ko viņa tur ieraudzīja, un arī atmiņas par to, kas notika pēc kluba, bija izkūpējušas. Paulastante, kā es šausmās secināju, gulēja gultā man blakus. Mamma dipināja augšup pa kāpnēm, kliegdama viņas vārdu. Paskaidrojumi nebija nepieciešami, mamma visu jau zināja no pieredzes, kaut gan arī pa grīdu izkaisītās Paulastantes fotogrāfijas laikam šo to pierādīja. Es pacēlu segu, lai pārbaudītu, vai Paulastantei kaut kas ir mugurā. Mugurā viņai nebija nekā, toties viss viņas ķermenis bija apkrāsots ar šķību leoparda rakstu. Palagi bija bagātīgi notriepti ar guašām un kaut ko līdzīgu sarecējušām asinīm, un Paulastantes āda bija aplipusi ar saplēstas diskobumbas gabaliņiem.

Vecāki ielauzās istabā. Ja durvis būtu aizslēgtas, mamma tās droši vien būtu izspērusi ar kāju. Es pat nenojautu, ka viņa ir spējīga uz tādām dusmām, uz tik atjautīgiem un ornamentāliem apvainojumiem. Pēkšņi arī mana mīļā, jaukā mammīte dusmās un riebumā bija nokļuvusi zvēra nagos. Viss bija galīgā dirsā.

Taču Paulastantei, pēc visa spriežot, bija vienalga. Viņa nogaidīja, kamēr mamma izkliedza savu kliedzamo, un tad ar atbruņojošu smaidu sacīja:

— Es saprotu tavu izmisumu, bet vai mēs varētu, lūdzu, vispirms padzert kafiju?

Mamma izrāva Paulastanti no gultas un stumšus izstūma gaitenī. Tētis nenoturējās un klusu iespurdzās. Tad viņš veltīja man noslēpumainu skatienu un teica:

— Man nav ne mazākās jausmas, ko tu esi sastrādājis, bet laipni lūdzu klubiņā!

Pārrunas par tēmu “ko iesākt ar Paulastanti” risinājās līdz vēlam vakaram gan viņas klātbūtnē, gan bez. Mamma kategoriski uzstāja, ka tantei nekavējoties jāsavāc savas pretīgās bildītes un jāpamet mūsu māja uz visiem laikiem. Paulastante turēja garas runas par to, kā viņai nav, kur iet, un cik ļoti viņai vajag vietu, kur ar radinieces žēlastību apmesties — tikai uz dažām dienām, līdz “ienāks lielie honorāri”. Mamma iekarsa. Paulastante saglabāja mieru. Tētis, būdams rūdīts skeptiķis, nesteidzās nostāties nevienā pusē, līdz Paulastantei izdevās viņu pārliecināt, ka nekas slikts taču nenotiks, ja viņa vēl dažas dienas mierīgi padzīvos māsas istabā. Es to visu noklausījos caur durvīm kā gadsimta smagāko tribunālu. Paulastante izgāja no tiesas zāles ar augsti paceltu galvu, neievainotu pašcieņu3 un bezmaksas naktsmājām. Man pašam, kā par brīnumu, nekādas sankcijas netika piemērotas, ja neņem vērā šausminošas fiziskas un morālas paģiras, kā arī tos draņķa astoņdesmit latus, kurus, protams, tā arī nekad nedabūju atpakaļ.

Pārrunu laikā vairākkārt izskanēja ultimāts, ka, lai dzīvotu zem mūsu jumta un ēstu ar mums pie viena galda, Paulastantei “jāuzvedas godīgi”. Kādu laiku viņai tas arī izdevās. Pīpēt gāja ārā, pret mammu izturējās jauki, ar tēti gandrīz neflirtēja un izklaidēja mūs ar teātra anekdotēm. Tikai darba dienās, kad vecāku nebija mājās, viņa mēdza iznomāt kasetes ar vācu pornofilmām un viesistabā tās skatīties, ēdot desmaizes un ik pa laikam iekliedzoties:

— Ne-ti-cu!4

Bet pēc dažām dienām Paulastantes paškontroles spējas sāka tuvoties limitam. Viņas lielā vājība bija tāda, ka viņa nevarēja izturēt ne minūti bez uzmanības. Tiklīdz vecāki pie galda painteresējās, kā man gāja skolā, Paulastante nekavējoties jaucās iekšā un sāka runāt par sevi. Ja arī tas nelīdzēja, viņa varēja, piemēram, izsmelt no zupas šķīvja frikadeli un ar karoti aizkatapultēt to pret sienu. Mammu tas darīja gluži traku. Viņa bija pārliecināta, ka Paulastante par mums ņirgājas. Taču ar laiku es sāku ievērot, ka šie bērnišķīgie izlēcieni Paulastantei nemaz nesagādāja prieku. Viņa vienkārši citādi neprata. No uzmanības trūkuma viņai metās zosāda, raustījās plakstiņš, un Dievs vien zina, kādi trauksmes virpuļi viņu plosīja no iekšpuses.

“Lielie honorāri” kā nenāca, tā nenāca. Bet Paulastantei bija arī savas vajadzības. Kaut vai drēbes. Bēniņos, kur joprojām glabājās nelaiķa vecmāmuļas garderobe, viņa pat neieskatījās. Teica, ka “Parīzē un Londonā atzītai skatuves dīvai nepieklājas tērpties līķu drānās”. Visu, kas bija atlicis no maniem astoņdesmit latiem, viņa iztērēja pāris dienās, sapirkusies tirgū spīdīgas kleitas un mežģīņotu apakšveļu. Arī veselība, par spīti šķietami neizsmeļamajām enerģijas rezevēm, viņai tomēr nebija nekāda izcilā. Bija jāiet uz poliklīniku, jāpērk recepšu zāles. Kādu dienu Paulastante bez klauvēšanas ienāca manā istabā un teica:

— Tev taču gadījuma pēc nav iekrājušies vēl simts latiņi blakusvāģim?

Man vairs nebija ne santīma. Paulastante sapīka un devās pie tēta, un jau nākamajā dienā varēja atļauties aiziet pie friziera, uztaisīt manikīru, pedikīru un vaksāciju un pie vakariņām sadzerties šeriju.

Pagāja nedēļa. Pagāja otra. Un tad jau arī mēnesis bija apkārt. Paulastantei ar mums kļuva garlaicīgi. Dakteris Hofmans, tēta bijušais kolēģis, izrakstīja Paulastantei visādus medikamentus. No tiem vismīļākais viņai bija kodeīns. Sarijusies ripas, Paulastante zvilnēja viesistabas dīvānā, blenza griestos, klausījās vecas plates un svētlaimīgā pusbalsī dziedāja līdzi. Tie bija vienīgie brīži, kad viņa spēja iztikt bez drāmas. Visu atlikušo laiku viņa pavadīja, izgudrodama aizvien oriģinālākus veidus, kā krist mammai uz nerviem. Visbeidzot arī tas viņai apnika, un Paulastante devās iepazīt Hohmu un meklēt jaunus draugus. Tepat pāri ielai, lūk, tajā vecajā vasarnīcā ar aiznaglotajiem logiem kādreiz atradās senioru klubs “Atvasara”. Trešdienu vakaros tur notika viktorīnas. Paulastante tās regulāri apmeklēja. Ne uz vienu jautājumu viņa tā īsti neprata atbildēt, taču seniori uz viņu skatījās ar neslēptu apbrīnu, un Paulastantei ar to pietika. No viktorīnām viņa nereti pārradās iereibusi un kādu vakaru atveda līdzi arī viešņu.

Tā bija vecā šuvēja Dzintra. Mēs viņu daļēji pazinām, jo māsa savulaik Interešu centrā apmeklēja viņas vadīto rokdarbu pulciņu. Dzintra bija klusa, laipna un miermīlīga kundzīte, kas vienmēr smaržoja pēc medus un sirdszālēm. Principā patīkams cilvēks, tikai neviens nesaprata, ko Paulastante viņā atradusi. Paulastantei vajadzēja apbrīnu un pielūgsmi, taču, kad viņa runāja vai atveidoja kādu improvizētu lomu, Dzintra tikai sēdēja un vērās Paulastantē stiklainām acīm. Mums, protams, nebija iebildumu. Viņas bieži pavadīja laiku ārpus mājas, bet, kad Dzintra ciemojās pie mums, Paulastante uzvedās gandrīz ciešami. Vecās lēdijas bija kļuvušas par nešķiramām draudzenēm, un katru reizi, kad viņas saticīgi gāja ārā uz kārtējo koncertu vai viktorīnu, mamma teica:

– Es jums garantēju, tas nav tāpat vien! Tur noteikti ir kāds āķis.

Nu labi, skaidrs, ka Dzintra finansēja Paulastantes izšķērdīgo dzīvesveidu. Bet tas nebija nekas īpašs, un, pat ja būtu, kāda mums gar to daļa? Pieaugušas sievietes, lai tak dara, ko grib. Taču pēc laika arī mani sāka pārņemt nelāgas priekšnojautas. Kaut kāda dīvaina, tikai viņām zināma iemesla dēļ Dzintra reaģēja uz Paulastantes sabiedrību kā naktstauriņš uz gaismu, un Paulastante nekautrējās to izmantot savā labā.

Tikai rudens brīvlaikā es sapratu, kas par lietu. Katru darba dienas rītu ap vienpadsmitiem Dzintra nesa Paulastantei cigaretes un dzērienus, masēja viņai pēdas, bet Paulastante šo labdarību atlīdzināja ar tādām frāzēm kā:

— Velns, tu nu gan šodien smirdi trakāk nekā parasti! Vai tad tiešām nevarēji sakopties?

Bet Dzintra to visu pacieta, jo Paulastante bija viņu paņēmusi savā paspārnē kā mācekli. Pirms dažiem gadiem Dzintra bija kļuvusi par atraitni un, lai kliedētu skumjas un īsinātu laiku, iestājusies Tautas teātrī. Tas nebija nekas nopietns, vienkāršs amatieru pulciņš, kuru vadīja caurkritis provinciāls režisors un dramaturgs ar pseidonīmu Vilhelms Spalva. Dzintrai nebija ne mazākās nojausmas, kā uzvesties uz skatuves, taču Spalva nez kāpēc bija piešķīris viņai vienu no centrālajām lomām paša sarakstītā romantiskā traģikomēdijā “Tu pārnāci par vēlu, māt”. Paulastante apmācīja Dzintru aktierspēlē. Todien viņas strādāja pie pirmā cēliena. Ainas ideja bija šāda: uz skatuves stāv spoguļa rāmis. Vienā spoguļa pusē galvenā varone, sažuvusi un gurdena kundzīte cienījamos gados — Dzintra —, krāso lūpas, rausta uzacis un sarunājas pati ar sevi. Spoguļa otrā pusē daiļa divdesmitgadniece tēlo viņas jaunības dienu atspulgu, kopējot kustības un atkārtojot tekstus. Bet tad atspulgs sāk rīkoties pēc saviem ieskatiem, un starp vienas personas tagadnes un pagātnes versiju izceļas domstarpības.

Ko lai saka, Spalva bija briesmīgs dramaturgs pat pēc Hohmas standartiem. Taču Paulastante teātri uztvēra nopietni. Mēģinājuma nolūkos viņa tēloja draisko jaunības atspulgu, kamēr Dzintras uzdevums bija aizskrūvēt lūpukrāsas tūbiņu un pateikt kaut ko no sērijas: “Ak, kā es ilgojos pēc šīs mazās, naivās meitenes.” Viņa nekādi nespēja iegaumēt savus tekstus un lasīja tos no lapas, kamēr Paulastante pārtrauca teikuma vidū, bļaudama: “Ne-ti-cu!” vai “Atkal tev rokas kā pātagas!” — un demonstrēja, “kā tās lietas dara profesionāļi”. Šis rituāls vilkās līdz brīdim, kad Dzintra zaudēja pašpārliecību un teica:

— Vai, mīļo Pauliņ, jāmet tas viss pie malas. Es nekad nebūšu tik talantīga kā tu!

Tad Paulastante kļuva neparasti mīļa un teica:

— Tici man, ir progress! Meierholds savu teātri arī neuzcēla vienā dienā.

Tobrīd es Paulastanti jau pazinu pietiekami labi, lai saprastu, ka viņas rūpes diez vai bija nesavtīgas. Visticamāk, viņa klusībā centās Dzintru psiholoģiski salauzt, lai iefiltrētos Spalvas trupā. Tā kādu vakaru, kamēr Paulastante, sarijusies kodeīnu, zvilnēja uz dīvāna un klausījās Eduardu Rozenštrauhu, es apsēdos viņai blakus un piesardzīgi aizsāku sarunu par Dzintru. Savus nodomus Paulastante, protams, neatklāja, taču viena viņas frāze satrieca pat mani.

— Dzintra? — viņa teica, skatīdamās griestos. — Bezcerīgs gadījums. Pisties ar viņu ir interesanti, bet garīgā ziņā — pilnīga nulle.

 

Lūk, šī pompozā Staļina laiku ēka ar neproporcionāli lielajām kolonnām ir Hohmas kultūras nams. Paulastantes iecienītākā vieta visā pilsētā. Vilhelma Spalvas lugas pirmizrādei bija jānotiek pirms Ziemassvētkiem. Dzintras aktierspēles iemaņas Paulastantes apmācības rezultātā tikai pasliktinājās. Zvērs bija ierāvis viņu bezgalīgā baiļu un pazemojuma lokā: jo sliktāk Dzintra spēlēja savu lomu, jo riebīgāk Paulastante pret viņu izturējās, un jo riebīgāk Paulastante izturējās, jo sliktāk Dzintra spēlēja savu lomu. Par to, ka tas viss beigsies nožēlojami un neglīti, es biju pilnīgi pārliecināts, taču man ne prātā nebija ienācis, tieši cik nožēlojami tas būs.

Tā bija viena no tām reizēm, kad kāds asprātīgs labvēlis no taksofona piezvanīja uz skolu un paziņoja, ka ēdnīcas ventilācijas šahtā ievietots spridzeklis. Skolēnus evakuēja un palaida brīvsolī, un es pa piesnigušajām ielām bridu uz mājām. Netālu no Festiņa satiku Dzintru. Pasitusi padusē maisiņu ar cigaretēm un pudeli džina, viņa gāja uz kārtējo Paulastantes meistarklasi. Sasveicinājāmies un gājām kopā.

Jau pie vārtiem sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Aiz mājas durvīm bija dzirdamas apslāpētas elsas un spiedzieni. Nu labi, nospriedu, ka Paulastante kārtējo reizi aizgājusi uz videonomu un tagad bauda vienu no saviem kinoseansiem. Un tiešām, skats, kas pavērās aiz durvīm, laikam bija tapis, iedvesmojoties no kādas vācu videokasetes. Paulastante kaila gulēja uz ģimenes ēdamgalda. Viens pusmūža vīrietis ar nolaistām biksēm sēdēja viņai uz sejas. Tas bija neviens cits kā dakteris Hofmans. Otra vīrieša seju sākumā neredzējām, jo tā bija iespiesta starp Paulastantes stilbiem. Maisiņš izslīdēja Dzintrai no rokām, un džina pudele sašķīda pret betona lieveni. Raudādama viņa izskrēja no mājas. Dakteris Hofmans ieplestām acīm skatījās uz mums. Bet Paulastante, it kā nekas īpašs nebūtu noticis, sacīja:

— O, jūs tik agri? A mēs te jau trešo cēlienu mēģinām!

Un tikai tad gluži kā surikāts savu kārno seju no Paulastantes klēpja pabāza režisors un dramaturgs Vilhelms Spalva.

Vakariņās pie tā paša galda5 Paulastante svinīgi pašķindināja dakšu pret glāzi un teica:

— Man ir laba ziņa! Šodien nejauši noskaidroju, ka esmu dabūjusi galveno lomu Vilhelma Spalvas jaunākajā lugā!

Vecāki viņu apsveica. Pacēla tostu. Paulastante smaidot uzmeta skatienu arī man, un šajā skatienā bija skaidri rakstīts, ka tad, ja es kaut ar pušplēstu vārdu pieminēšu, kas noticis, mani piemeklēs vēl bēdīgāks liktenis nekā Dzintru.

 

Tuvojās pirmizrāde. Visu savu enerģiju Paulastante patērēja mēģinājumos, un šis laiks mūsu mājās pagāja svētlaimīgā mierā. Bet dienu pirms lielā notikuma no Rīgas atbrauca Betānija. Ieraudzījusi savā istabā Paulastantes ieviesto haosu, Beča tūlīt savāca visas viņas mantas, nonesa lejā un ieslēdza dārza šķūnī.

— Nu, nevajag jau trakot, — tētis iebilda, — Paulastante nospēlēs izrādi un dosies savu ceļu.

— Vai tiešām? — teica Beča. — Man gan šķiet, ka šis ir tas gadījums, kad nabaga radiniece ienāk pēc paciņas sāls un paliek uz visu mūžu.

Ar vēsu un atsvešinātu skatienu viņa bija nekļūdīgi izvērtējusi situāciju, pie kuras mēs jau bijām paguvuši pierast.

— Vecā ragana jums ir izskalojusi smadzenes, — māsa sacīja, un es pie sevis nodomāju, ka viņai ir pilnīga taisnība. Mēs tiešām bijām sākuši uztvert Paulastantes klātbūtni kā vienkāršu sadzīvisku neērtību, kuru vieglāk paciest, nekā likvidēt. Zvērs, tā teikt, gulēja uz paklāja un miegā luncināja asti.

Kad Paulastante pārradās no ģenerālmēģinājuma, izcēlās drausmīgs skandāls.

— Tā ir sabotāža, — Paulastante kliedza, — jūs viņu speciāli esat man uzsūtījuši, lai tiktu no manis vaļā! Es pieprasu nekavējoties atdot manas mantas!

Bet māsa bija nepielūdzama. Viņa studēja jurisprudenci, un vienkāršas psiholoģiskas manipulācijas uz viņu neiedarbojās. Paulastante to saprata un centās apelēt pie mammas, tēta un manas sirdsapziņas, un mēs, ja godīgi, bijām gatavi piekāpties kaut vai tādēļ, lai lielā notikuma priekšvakarā iztiktu bez agresijas un trauku plēšanas. Taču bija par vēlu. Betānija netaisījās padoties. Šoreiz no krātiņa bija izlauzies viņas zvērs, un tagad abi zvēri plosījās pa viesistabu, mērodamies spēkiem. Beča teica, ka Paulastantes īpašums ir arestēts, un, ja viņa gribot to dabūt atpakaļ, tad lai sniedzot prasību civiltiesā.

— Dievs ir mana civiltiesa! — Paulastante bļāva, teatrāli kulstīdama rokas pa gaisu. Viņa izmēģināja visus paņēmienus no sava arsenāla: agresiju, mīļumu, emocionālo šantāžu un pat runas par “sirds mazspēju”. Un tomēr Paulastante cieta sakāvi. Naktī pirms pirmizrādes viņa uzvilka mugurā Dzintras dāvināto jenotādas kažoku, izgāja no mājas un neatgriezās. Pat pēc mantām ne.
Nezinu, kur viņa toreiz pārnakšņoja, bet uz pirmizrādi mēs tomēr aizgājām. Skatītāju zāle bija pilna. Ieradās pat “Oreola” apsargs. Viņš pārvietojās ar kruķi padusē, un viņa sejā sārtoja plata, diagonāla rēta.

— Es atvainojos, šeit ir brīvs? — viņš jautāja, piemiegdams man ar aci, un apsēdās blakus.

Gaisma nodzisa. Atvērās priekškars.

Skatuves vidū karājās ļodzīgs preskartona rāmis. No labās puses uznāca Paulastante, no kreisās — viņas atspulgs līdzīgā, bet ne identiskā tērpā. Fonā čīgāja sērīga vijole. Viņas piegāja pie butaforiskā spoguļa, un es atcerējos, cik fanātiski Paulastante bija stāstījusi Dzintrai par pirmā iespaida nozīmību, cik pedantiski sekoja līdzi, lai katrs viņu solis būtu saskaņots. Tagad no šīs saskaņotības nebija ne vēsts. Paulastante pārvietojās stīvi un neritmiski, un, lai kā viņas jaunā skatuves partnere censtos atdarināt “Romā un Londonā atzītās dīvas” kustības, tas nebija iespējams, jo Paulastante pārvietojās dīvainā trajektorijā, sperdama pilnīgi liekus dažāda garuma soļus te pa labi, te pa kreisi. Viņas rokas karājās gar sāniem kā pātagas. Kad abas aktrises beidzot tika līdz spogulim, jaunākā jau bija pavisam apjukusi. Arī krāsošanās izskatījās nedabiski. Paulastante notriepa vaigu ar lūpukrāsu un pati to nepamanīja, un viņas atspulgam neatlika nekas cits, kā šo kļūdu atkārtot. Bija pienācis laiks izrādes pirmajam teikumam: “Ak, kā es ilgojos pēc šīs mazās, naivās meitenes.” Taču teikums nenāca un nenāca. Paulastante sēdēja pie spoguļa un kustināja lūpas kā zivs akvārijā, un viņas atspulgs darīja to pašu. Publika kļuva nemierīga. Pat apsargs laikam sajuta, ka īsti labi nav. Tad jaunā aktrise nolēma glābt situāciju. No aizmugurējām rindām tas droši vien nebija redzams, taču mēs dzirdējām, kā viņa klusu pačukst Paulastantei priekšā tekstu. Tā vietā, lai atkārtotu, Paulastante izbāza galvu caur spoguļa rāmi un uzšņāca:

— Klusē, stulbā dirsa, es pati zinu, kas man jāsaka!

Tas nu gan bija dzirdams visā zālē. Meitene pārbijās. Publika sāka ķiķināt. Mamma jautājoši paskatījās uz mani, bet es tikai paraustīju plecus. Tad Paulastante piecēlās kājās, nostājās uz proscēnija, pacēla rokas pret rampas ugunīm un, gluži kā tonakt “Oreolā” pie dīdžeja pults, pilnā balsī iekliedzās:

— Es ilgojos pēc meitenes!

Kādu brīdi zālē valdīja klusums, tikai vijole turpināja čīgāt. Un tad publika eksplodēja smieklos. Arī mēs ar māsu un vecākiem ķiķinājām, lai gan mazliet tomēr jutām Paulastantei līdzi. Tikai apsargs nesmējās. Viņš pieliecās man tuvāk un teica:

— Bet varbūt tā vajag?

— Nē, — es atbildēju, — lai nu kā, bet šitā tiešām nevajag.

Tad priekškars aizvērās, Spalva publiski atvainojās un teica, ka naudu varēšot dabūt atpakaļ pie kasēm, un izrāde uz visiem laikiem pazuda no repertuāra.

 

Pēc pāris gadiem Paulastante nomira. Mēs par to uzzinājām nevis no radiem, paziņām vai pat no Dzintras, bet gan no līdzjūtības vietējā avīzē, kuru tur bija ievietojusi viņa pati. Kādu vakaru mans tētis, kurš parasti “Hohmas Vēstnesi” nelasīja un teica, ka tas esot bīstams cilvēka garīgajai veselībai, pārnāca no darba ar avīzi rokā un nometa to uz virtuves galda.

— Nevarētu teikt, ka esmu izbrīnīts, — viņš komentēja. Pēdējā atvērumā pilnīgi visu sludinājumu sadaļu aizņēma milzīgs kailportrets melnā rāmī — tas, kurš ar knaģiem,6 — kā arī atvadu vārdi Paulastantes labākajās tradīcijās:

 

Paula Beatrise Grīna (1927—2003)
izsaka dziļu līdzjūtību
draugiem, mīļākajiem, faniem un citiem palicējiem
sakarā ar savu pāragro izkūpēšanu mūžības tvaikos.

Dzīve bez manis būs tukšāka un pelēkāka, bet es vienmēr pielūkošu, lai Jūs bez manis nepārvērstos par pilnīgiem mietpilsoņiem.
Citādi varēs uzskatīt, ka mans mūža darbs ir bijis veltīgs.

Un esiet mierīgi, es aizgāju bez sāpēm, gultā. Par laimi — ne savējā.

 

Paulastantes bērēs spēlēja Klezmera orķestris un franču brendiju deva par brīvu. Nezinu, kā viņai to visu izdevās tik precīzi noorganizēt. Varbūt lielie honorāri tomēr ienāca.

  1. Un saprotamu iemeslu dēļ nekad neuzzināšu.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Astoņdesmit latu bija pieklājīga nauda pēc jebkuriem standartiem, bet vienkāršam pamatskolniekam, kas visu vasaru nostrādājis preču stacijā par krāvēju, tas bija vesels kapitāls. Es krāju motociklam.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. To, ka Paulastantes pašcieņa bija neievainojama, es sapratu tikai vēlāk.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Reiz, kad es viņai par šo ieradumu tomēr aizrādīju, viņa teica: — Tas taču viss ir štrunts! Mēs vecajā Dailē ne to vien darījām.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Labi vismaz, ka Paulastantei pietika sirdsapziņas to nomazgāt ar ziepēm.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Knaģi gan bija izkadrēti, taču man ir aizdomas, ka tas bija redakcijas, nevis Paulastantes lēmums.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu