punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kas cilvēkam nav jāzina un nav jāredz

Zanda Gūtmane

06/03/2019

 

Par Varlama Šalamova grāmatu Kolimas stāsti (no krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka; Latvijas Mediji, 2019)

 

Laikā, kad varam iepazīties ar „čekas maisu” grūti izprotamo saturu un atbilstoši savas pieredzes un saprašanas robežām esam gatavi „paust viedokli” par to vai citu personu sadarbošanos vai nesadarbošanos ar padomju varu, ir noderīgi palasīt ko tādu, kas apdullinoši tieši iemet totalitārisma sistēmas bezdibenī un vismaz uz brīdi liek aizmirst vēlmi izteikt savu spriedumu par režīmu piedzīvojušo cilvēku izvēlēm. 21. gadsimta otrās desmitgades beigās Latviju beidzot ir sasnieguši krievu dzejnieka un rakstnieka Varlama Šalamova (Варлам Шаламов, 1907–1982) Kolimas sāsti (Колымские рассказы) Lāses Vilkas tulkojumā – darbs, kurš Gulaga tēmas kontekstā mēdz būt viens no pirmajiem piesauktajiem piemēriem, tomēr, vairāk iedziļinoties, mūsu kultūrtelpā lielākoties atklājas kā tikai nosaukuma līmenī zināms sacerējums.

 

Kolimas stāsti un Gulaga literatūras klasika latviešu valodā

Ja neņemam vērā Varlama Šalamova Kolimas stāstu piesaukumu apmēram viena vai divu teikumu robežās atsevišķu literatūrzinātnieku vai vēsturnieku pētījumos, varam apgalvot, ka šie stāsti, tāpat kā citi Gulaga literatūras klasikas darbi, līdz šim mūsu valodiskajai kultūrai ir gājuši secen. Padomju laikā, kad visa lasošā Latvijas sabiedrība krievu literatūru iepazina oriģinālvalodā un interesenti atrada iespēju lasīt pat ideoloģiski bīstamus sacerējumus, kāda nozīmīga literāra darba tulkojuma trūkums nebija asi izjūtams. Savukārt Atmodas un neatkarības atguves laikā latviskā kultūrvide galvenokārt koncentrējās uz nacionālā pāridarījuma atklāsmi, tāpēc vairāki impērijas centrā radušies teksti, kuri lielā mērā uzskatāmi par visas sistēmas sabrukuma netiešiem vaininiekiem, paradoksālā kārtā tika atstāti novārtā. 21. gadsimtā, kad ir nomainījušās paaudzes, kā arī likumsakarīgi samazinājusies krievu valodas pieejamība un interese par krievu literatūru, nozīmīgu tulkojumu neesamība bieži vien mūs nošķir no pārējās Eiropas. Tādu secinājumu varam izdarīt divu nozīmīgāko Gulaga tēmas atklājēju un savā ziņā arī idejiski un estētiski bieži vien salīdzinātu un pretstatītu autoru – Aleksandra Solžeņicina (Александр Солженицын, 1918–2008) un Varlama Šalamova – darbu sakarā, nemaz jau nerunājot par Borisa Djakova (Борис Дьяков, 1902–1992) vai Jevgēņijas Ginsburgas (Евгения Гинзбург, 1904–1977) prozu. Līdz šim latviski nav tulkots pat darbs, kurš savulaik satricināja ne tikai Padomju Savienību, bet visu pasauli un tika tulkots teju visās Eiropas valstu valodās, – Aleksandra Solžeņicina Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē (Один день Ивана Денисовича, 1962). Šī paša rakstnieka visslavenākā darba Gulaga arhipelāgs: 1918–1956. Literāras izpētes mēģinājums (Архипелаг ГУЛАГ, 1918…1956: Опыт художественного исследования, 1973) pirmās daļas gan drīz vien pēc izdošanas Parīzē ir tulkotas latviski un publicētas trimdas apgādā Grāmatu Draugs (tulkotājs Franks Gordons), bet pretstatā Igaunijai un Lietuvai Latvijā pēc neatkarības atguves šis ievērojamais darbs nav aktualizēts.

Vēl mazāk latviešiem bijis iespējams iepazīt it kā „visiem zināmā” Varlama Šalamova tekstus. Šajā rakstā aplūkotais, 2019. gadā latviski izdotais krājums Kolimas stāsti ir rakstnieka mūža darba – t. s. Kolimas cikla pirmais veikums, bez kura ir izdoti vēl vairāki citi šī cikla stāstu krājumi (Kreisais krasts, Lāpstas mākslinieks, Lapegles augšāmcelšanās u. c.). Mulsinoši izskatās tas, ka Latvijā 1994. gadā izdevniecībā Atauga jau it kā ir izdoti Varlama Šalamova Kolimas stāsti latviešu Sibīrijas tēmas meistara Valentīna Jakobsona (1922–2005) tulkojumā. Šī reti pieejamā grāmata tomēr nav tikko izdotā krājuma pirmizdevums Latvijā. Tajā lasāmi tikai pieci stāsti no citiem Kolimas cikla krājumiem, bet neviens no tiem nav ņemts no pirmā krājuma ar tādu pašu nosaukumu.

Tā kā pirmais pilnīgais krājuma Kolimas stāsti tulkojums izdots sērijā Gulaga literatūras klasika, varam cerēt, ka nākotnē arī latviešu valodā būs iespējams iepazīt vēl citus nozīmīgus šīs tematikas sacerējumus.

 

Varlams Šalamovs un Aleksandrs Solžeņicins: kopīgais un atšķirīgais

Latviskajā Kolimas stāstu izdevumā saglabāts katra stāsta datējums, kas ļauj pārliecināties, ka labošanas darba nometņu pieredzes literāro pārradīšanu Varlams Šalamovs sācis 1954.–1962. gadā. Pārējos cikla darbus viņš turpinājis rakstīt vēl apmēram desmit gadus pēc tam. Pieredzes bijis pietiekami – kopumā lēģeros aizvadīti septiņpadsmit gadi.

Pirmo arestu Varlams Šalamovs kā „sociāli bīstams elements”, Ļeņina ideju aizstāvis un Staļina pretinieks piedzīvoja jau 1929. gadā. Višerskas lēģerī viņš strādāja Staļina režīma slavenākā latvieša – Eduarda Bērziņa (1894–1938) – vadībā. Tieši Varlams Šalamovs ir viens no pirmajiem, kurš vēlāk savos darbos pieminējis šo īpašo cilvēku. Bijušais latviešu strēlnieks, kurš Staļina impērijā strauji veidoja karjeru, kļūstot par Kolimas Daļstroja priekšnieku, vienu no nozīmīgākajiem Gulaga sistēmas organizētājiem un Magadanas pilsētas veidotājiem, piesaukts Kolimas stāstos iekļautajā stāstā Juristu sazvērestība, bet vēl izvērstāk – stāstā Zaļais prokurors krājumā Lāpstas mākslinieks.1

Otro reizi Varlams Šalamovs apsūdzēts par trockismu, arestēts 1937. gadā, sodu izcietis smago darbu nometnē Sevostlagā. Bez atbrīvošanas no nometnes 1943. gadā viņš atkal sodīts, bet pēc termiņa beigām 1951. gadā rakstnieks vēl divus gadus nav varējis pamest Kolimu un turpinājis strādāt Daļstrojā. Tikai 1953. gadā viņš atgriezies pie ģimenes un atjaunojis kontaktus ar literātiem.

Varlama Šalamova radošā darbība bija aizsākusies jau pēc pirmā soda izciešanas. Dzeju viņš turpināja rakstīt, arī dzīvojot un strādājot labošanas darbu nometnē, tomēr pats nozīmīgākais viņa radošā mūža devums – Kolimas cikla stāsti – aizsākti tikai pēc atgriešanās.2 Lai arī tas bija laiks pēc Staļina nāves, kad valstī bija sācies Ņikitas Hruščova ierosinātais „politiskais atkusnis”, rakstniekam bija pavisam skaidrs, ka viņam kā bijušajam ilggadējam ieslodzītajam nevar būt cerību uz nometnes stāstu publicēšanu. Paralēli literārajās aprindās tomēr notika pavisam kas cits: 1962. gadā, tieši tajā laikā, kad Varlams Šalamovs pabeidza savu pirmo cikla krājumu Kolimas stāsti, žurnālā Новый мир ar Aleksandra Tvardovska (Александр Твардовский, 1910–1971) un paša Ņikitas Hruščova sajūsminātu atļauju tika publicēts Aleksandra Solžeņicina garstāsts Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē – kā Hruščova rosinātās Staļina noziegumu atmaskošanas ierocis un politiskās varas noturēšanas līdzeklis.

Tieši šīs paralēles krievu literatūras pētniecībā ierosināja joprojām aktuālo Solžeņicina un Varlamova idejisko un estētisko nostādņu izpēti, salīdzināšanu un pretnostatīšanu gan populārzinātniskā, gan arī visnotaļ akadēmiskā līmenī. Vairāki pētnieki izveidojuši nosacītu antitēzi „Šalamovs pret Solžeņicinu”, mēģinot pierādīt, ka ir notikusi liela netaisnība, jo īstais Gulaga patiesības atklājējs, viņuprāt, ir Varlams Šalamovs, kurš smagā darba nometnē aizvadījis četreiz vairāk laika nekā Aleksandrs Solžeņicins un kurš savu mērķu īstenošanai nav izmantojis varas peripetijas, savu patiesību stāstot klusi, patiesi, detaļās precīzi, bez ārišķības un patosa, nenostājoties pravieša pozā. Abu rakstnieku devuma izvērtējums un salīdzinājums, nenoliedzami, ir jēgpilns un nozīmīgs, taču bezjēdzīga izskatās cīkstēšanās par galvenā, precīzākā un dziļākā lēģeru pieredzes atklājēja lomu, ņemot vērā, ka plašākā vispārinājumā skaidri redzam Aleksandra Solžeņicina un Varlama Šalamova pasaules skatījuma atšķirības un ilgāka vai neilgāka traumējošas pieredzes laika ietekmi atsevišķu lēmumu pieņemšanā.

Kopīgais un atšķirīgais patiesi iezīmējas vairākos abu autoru radošās darbības saskarsmes punktos. Pirmkārt, pēc pirmās, visu sabiedrību pārsteidzošās publikācijas Aleksandra Solžeņicina stāsts 1963. gadā tika izdots atsevišķā grāmatā, kurpretī Varlams Šalamovs turpināja darbu pie Kolimas cikla stāstiem, bet neko no tiem nepublicēja (tiesa gan – šajā laikā tika izdoti daži viņa dzejoļu krājumi). Te jau redzama viena rakstnieka uzdrošināšanās un veiksme, bet otra – atturība un piesardzība.

Otrkārt, jau drīz vien pēc veiksmes, 60. gadu vidū, varas nežēlastībā krita arī Aleksandrs Solžeņicins, kura pakalpojumi un palīdzība Ņikitam Hruščovam vairs nebija vajadzīgi, un arī šim rakstniekam Padomju Savienībā publicēšanās vairs nebija iespējama. Abu rakstnieku darbi to atklātās tematikas dēļ sāka ceļot samizdatā un tādējādi bez autoru piekrišanas nonāca Rietumos. Viņu reakcija uz to bija atšķirīga. Rietumos nonāca vairāki Aleksandra Solžeņicina darbi (piemēram, Vēžinieku korpuss (Раковый корпус, 1963–1967)), kas vēlāk tamizdatā un samizdatā atceļoja atpakaļ uz Padomju Savienību. Lai arī tas rakstniekam radīja problēmas, viņa attieksme nebija atklāti negatīva. 1966. gadā Ņujorkas krievu emigrācijas žurnālā Новый журнал parādījās arī četru Varlama Šalamova stāstu publikācija,3 vēl pēc gada Vācijā, Ķelnes izdevniecībā, tika publicēti divdesmit seši viņa stāsti vācu valodā ar apzināti kļūdaino Šalanova vārdu (vēlāk tie tulkoti franču un citās valodās). 60.–70. gados emigrācijā stāstu publicēšana turpinājās. 1978. gadā, kad Londonā tika izdots apjomīgs Kolimas stāstu izdevums krievu valodā, kurā iekļauti arī citi cikla darbi, ārpus Padomju Savienības rakstnieka daiļrade bija jau pavisam labi pazīstama.4 Laikā pēc 1966. gada, kad Varlams Šalamovs skaidri saprata, ka Padomju Savienībā publicēties nebūs iespējams, bet publicēšanās ārzemēs viņam nebija pieņemama, rakstnieks ieslīga sava veida „literārajā autismā” – visus darbus rakstīja tikai un vienīgi atvilktnei. 1972. gada 23. februārī, kad Varlams Šalamovs uzzināja par savu darbu apjomīgajām publikācijām Rietumos, viņš uzrakstīja atklāto vēstuli PSRS galvenajam literārajam izdevumam (Письмо в „Литературную газету”), kurā pilnībā norobežojās no Rietumos izdotajiem tekstiem, noliedza jebkāda veida sadarbību ar emigrācijas kopienām un apgalvoja, ka ir godīgs padomju rakstnieks un pilsonis. Starp šīm un vēl citām padomju valsti slavinošām frāzēm nometņu izmocītais rakstnieks izdarīja pavisam absurdu secinājumu, kas ir absolūtā pretrunā visai viņa radošajai darbībai, – ka Kolimas tematikas aktualitāti ir atcēlusi pati dzīve.5 Interesanti, ka vairāki mūsdienu krievu pētnieki, tostarp viens no nozīmīgākajiem Varlama Šalamova dzīves un daiļrades pārzinātājiem, vēsturnieks, kulturologs, publicists, dokumentālo filmu autors Valērijs Jesipovs (Валерий Есипов, 1950), pat 21. gadsimtā nespēj šo Varlama Šalamova traģisko reveransu varas priekšā uztvert adekvāti, ideoloģiski deformētas domāšanas rezultātā apzīmējot to kā rakstnieka „organisko patriotismu”6 un lojalitāti Padomju Savienībai un pretstatot to Aleksandra Solžeņicina iztapībai Rietumu priekšā un savas zemes nodevībai. Tomēr brīvajā pasaulē šo Varlama Šalamova soli nevar traktēt citādi kā salauzta gara izpausmi. Pats rakstnieks savos stāstos variējis kādu skarbu secinājumu: nometnē ieslodzīts „[i]nteliģents ir iebiedēts uz visiem laikiem. Viņa gars ir salauzts. Šīs bailes un salauzto garu viņš arī ienes brīvajā dzīvē”.7 Diemžēl tieši salauztu un iebaidītu garu sistēma vienmēr ir bijusi gatava atalgot – lai gan pēc savu darbību noliedzošās vēstules daudzi līdzšinējie domubiedri radikāli mainīja attieksmi pret rakstnieku, tieši 1972. gadā Varlamu Šalamovu beidzot uzņēma PSRS Rakstnieku savienībā.

Trešais pieturas punkts Aleksandra Solžeņicina un Varlama Šalamova attieksmēs saistāms ar Gulaga arhipelāgu vai, precīzāk, ar ideju par to, kā Gulaga tematika aktualizējama. Kā liecina dažādi materiāli, Aleksandrs Solžeņicins, kurš pēc Ivana Deņisoviča publicēšanas no represētajiem saņēma neskaitāmas vēstules un bija jau vairākkārtīgi apliecinājis cieņu Varlamam Šalamovam, aicinājis Gulaga arhipelāga veidošanā iesaistīties arī viņu, taču saņēmis striktu atteikumu. Varlams Šalamovs novērsies no Aleksandra Solžeņicina mēģinājumiem uzrunāt Rietumu pasauli, kā arī no viņa ieceres lēģeru dzīves atklāsmei izmantot ne tikai savu personisko, bet arī daudzu citu liecības. Gulaga arhipelāga izdošana 1973. gadā Parīzē pilnībā izmainīja Aleksandra Solžeņicina likteni, no vienas puses, uz ilgiem gadiem viņu izolējot no dzimtenes – Padomju Savienības, bet, no otras puses, padarot viņu par visas Rietumu pasaules kulta rakstnieku, pravieti, kas pārrāva mēmumu par nometņu dzīvi un ļāva remdināt totalitārisma sistēmas apklusinātās patiesības alkas. Savukārt Varlams Šalamovs dzīves laikā savu nometnes darbu publicēšanu dzimtenē tā arī nepiedzīvoja – Padomju Savienībā Kolimas cikla stāstus pirmoreiz periodikā sāka publicēt tikai 1988. gadā. Tomēr īstenojās cita viņa iecere, kas ierakstīta dienasgrāmatā, – viņš vēlējās krievu literatūrā iet savu ceļu un nebūt neviena ēnā,8 un tas viņam pilnībā izdevies, atrodot savu īpašo pieeju, kuru viņš nosaucis par „jauno prozu”.

 

Varlama Šalamova „jaunā proza” – 20. gadsimta „piezīmes no Mirušo nama”

Nāves pieredzi vislabāk var pastāstīt mirušais vai gandrīz mirušais – apmēram tā varētu raksturot Varlama Šalamova idejisko un estētisko pozīciju, paturot prātā darbu, kas nereti izmantots Kolimas stāstu salīdzinājumam, – krievu klasiķa Fjodora Dostojevska (Федор Достоевский, 1821–1881) Piezīmes no Mirušo nama (Записки из Мертвого дома, 1893), kurā rakstnieks pārradījis savu pieredzi Omskas katorgā. Varlams Šalamovs Dostojevska aizsākto turpinājis savdabīgi un modernistiski subjektīvi – lai arī cik liela būtu laika distance pēc pārdzīvotā, viņš savos darbos nekad nav izgājis ārpus nometnes, nav paskatījies uz to no malas, nav iekļāvis morālu vērtējumu. Nometnes dzīvi viņš ir nevis aprakstījis vai sniedzis par to liecību, bet gan licis lasītājam dzīvot tajā, piespiedis iejusties salauztā indivīda ādā, neko nesolot un nemierinot ar cerību uz izejas vai pārmaiņu iespēju.

„Katra nometnes dzīves minūte ir sabojāta minūte. Tur ir daudz kā tāda, kas cilvēkam nav jāzina un nav jāredz, bet, ja ir redzējis, tad labāk viņam mirt”9 – tik skarba ir Varlama Šalamova Kolimas stāstos iekļautā pamatvēsts, kas ļauj šo tekstu metaforiski dēvēt par nenomirušo, bet gandrīz mirušo vēstījumu. Varlama Šalamova vēstītājs – tas, kuru nometnes dzīves šausmas notrulinājušas vispārākajā pakāpē, – ir zaudējis jušanas spēju. Vienīgais, kas viņu vada, ir cilvēciskie instinkti un reakcijas uz badu, salu un sāpēm. Nāve šajā pasaulē vairs nav un nevar būt notikums – kamēr cilvēks ir dzīvs, vienīgais notikums var būt saistīts ar to, vai viņš dabūs vai nedabūs papildu pārtikas devu. Gandrīz mirušais ir zaudējis arī laika uztveri – viņa darbība nekādā ziņā nav atkarīga no viņa paša, smagās pieredzes rutīna sapludina dienas, mēnešus un gadus. Pilnībā subjektīvais vēstījums (parasti „es” formā) notiek tikai „šeit un tagad” – notikumu norises laiks var mainīties, tomēr tas atklāts tagadnes formā. Saplūdušais, viendabīgais laiks ietekmē telpas uztveri, kuras izmaiņām palīdz pati Sibīrijas daba, – neraugoties uz gadalaiku maiņām, viss ietinies bezveidīgā pelēkumā bez pārejām, variējoties tikai pelēkā toņiem. Tikpat saplūstošas ir personas, tām doti vārdi un uzvārdi, tās veido kādus notikumus, taču ir zaudējušas individualitāti un apveidus. Grāmatas šajā pasaulē ir „svešas, naidīgas, liekas”,10 tām nav vērts pat pieskarties. Tas, kas tajās rodams, nekādi nevar attiekties uz to pasauli, kurā ieslodzītais eksistē: „Mēs sapratām – tas bija vissvarīgākais –, ka mūsu zināšanas par cilvēku nedod nekādu labumu mūsu dzīvē.”11 Gandrīz mirušo pasaulē nedarbojas nekādi humānisma principi un, lai arī katram ir kaut kas „pats pēdējais”, ko zaudēt, nepastāv sapņi, cerības un ideāli, līdzās cilvēkiem nedzīvo ne suņi, ne kaķi (jo tie sen jau ir apēsti), literatūra un kultūra devalvēta līdz „romānistu” stāstījumu līmenim, kuri līdz rīta gaismai gatavi pārstāstīt reiz lasīto kriminālnoziedzniekiem par vienu maizes gabalu.

Atšķirībā no Aleksandra Solžeņicina, Varlama Šalamova Gulaga pasaule nekādi nav uztverama kā cilvēces šķīstītava, tās ciešanu attēlojumā nav ne mazākā patosa, ticības vai mācības. Mierinošais humānistiskais priekšstats par sakāpināti traģiskas pieredzes nozīmi ir pilnībā dekonstruēts – Varlama Šalamova pasaulē cilvēku sargā tikai izdzīvošanas instinkts. Lai šo mirušo pasauli nepadarītu pilnībā abstraktu un līdzīgu Franca Kafkas (Franz Kafka, 1883–1924) paraboliskajiem vēstījumiem vai arī melīgi reālistisku (jo objektivizētu, kritisku), autoram patiešām bija nepieciešams meklēt citu pieeju rakstniecībai. Lai sasniegtu iecerēto un pārradītu lēģera pārdzīvojumu, lai lasītāju iemestu šajā mirušo pasaulē, Varlamam Šalamovam bija jāmeklē „jaunas prozas” ceļi un jārada nevis „dokumentāla proza, bet gan proza, kas izstrādāta kā dokuments”.12 Lai to īstenotu, viņš konsekventi nojauca dokumentalitātes un fikcijas robežas; radīja priekšstatu, ka pirmās personas vēstītājs ir viņš pats, tomēr bezpersonisks un vispārināms „es”, kurš eksistē reālā, detalizēti aprakstītā laiktelpā, kas tās fragmentācijā tomēr nekādā mērā nelīdzinās cilvēciskas dzīves laiktelpai. Vissmagāko eksistenciālo pārdzīvojumu Varlams Šalamovs pārcēla ikdienībā, iekļaujot tā fiksējumā gandrīz nemanāmu melnas pašironijas devu; fizioloģiskā detaļā viņš pavēra citas dimensijas iespēju bez jebkāda patosa un tiešām norādēm. No konkrētajām, reālistiskajām un minimālistiski izmantotajām reālijām tekstā iekodēja neuzmācīgu asociāciju un metaforu plūsmas iespēju, kas pārceļ Kolimas stāstu vēstījumu pāri tam, par ko ir vēstīts. Varlama Šalamova pieredzē cilvēks dzīvo tāpat „kā akmens, koks, putns, suns”,13 bet viņš ir stiprāks, jo viņa fizisko sīkstumu stiprina apziņa. Bez ilūzijām, tik vienkārši un nesaudzīgi pret lasītāju. Literatūra šajā tekstā ir dzīve, bez liekām nozīmēm un izskaistinājuma. Laikā, kad jau ir parādījušās traumatiskās nometņu pieredzes interpretācijas populārās kultūras dramatizētajā, vērtības polarizējošajā un cerību rosinošajā intonācijā, laikā, kad daudziem ir skaidrs, kādu pozīciju indivīdam vajadzētu vai nevajadzētu ieņemt attiecībā pret varu, šādi skarbi vēstījumi no mirušo namiem ir patiesi noderīgi.

  1. Шаламов В. Собрание сочинений в четырех томах. Т. 1. Москва: Художественная литература, Вагриус, 1998, c. 531–571.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Vairāk par Varlama Šalamova biogrāfiju sk.: https://shalamov.ru/biography/  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Свиридова А. Каноны и апокрифы Варлама Шаламова. Новый журнал, 2010, № 261. Pieejams: http://magazines.russ.ru/nj/2010/261/cv22.html  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Никольсон М. Открытие, которого он не знал. Pieejams: https://shalamov.ru/research/73/  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Sk.: Шаламов В. Письмо в „Литературную газету”. Pieejams: https://shalamov.ru/library/24/73.html  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Есипов В. Шаламов и Солженицын: один на один в историческом пространстве. Pieejams: https://shalamov.ru/research/102/  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Šalamovs V. Kolimas stāsti. Tulk. L. Vilka. Rīga: Latvijas Mediji, 2019, 176. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Sk.: Есипов В. Шаламов и Солженицын: один на один в историческом пространстве. Pieejams: https://shalamov.ru/research/102/  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Šalamovs V. Kolimas stāsti, 174. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Turpat, 146. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Turpat, 46. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Шаламов В. О прозе. Собрание сочинений в четырех томахТ. 4. Москва: Художественная литература, 1998, с. 370.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Šalamovs V. Kolimas stāsti, 97. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu