punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Saglabājot distanci

Undine Radzevičūte

11/03/2019

 

Undine Radzevičūte (Undinė Radzevičiūtė, 1967) ir lietuviešu rakstniece ar latviešu un poļu saknēm, piecu romānu autore. Pēc mākslas vēstures studijām viņa desmit gadu strādāja mākslas reklāmas jomā un prozu sāka rakstīt tikai 35 gadu vecumā. Viņas stāstiem un romāniem raksturīgas vēstures un mūsdienu notikumu paralēles un lakonisks, fragmentārs stils. Nupat apgāds Jānis Roze laidis klajā viņas romānu Asinis zilas, debesis pelēkas, kurā Livonijas vēstures pēdas iesniedzas mūsdienās, savukārt romānu Zivis un pūķi, kas 2015. gadā ieguvis Eiropas Savienības Literatūras balvu, gatavojas izdot apgāds Mansards. Abus darbus no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Laura Brokāne

 

Pastāstiet, lūdzu, kā no mākslas reklāmas jomas pievērsāties rakstniecībai.

Es strādāju par radošo direktori starptautiskās reklāmas aģentūrās desmit gadu. Bieži radošie direktori ir arī tekstu rakstītāji. Līdz ar to desmit gadu mans darbs bija izteikt svarīgu ideju trijos vārdos. 35 gadu vecumā es sev pajautāju: „Kas es esmu?” „Rakstniece,” atbildēju. „Un ko tad tu raksti?” „Neko,” atbildēju. Sliktākais nebija tas, ka neko nerakstīju, bet gan tas, ka arī maz lasīju. Tā nu es izlasīju 100 dzena stāstu un uzrakstīju savu pirmo grāmatu  Strekaza, kas Lietuvā guva panākumus.

 

Kādas bija jūsu intereses mākslas vēsturē?

Mani interesēja reliģiskas procesijas, konkrēti strukturālistu analīze. Interesēja arī baznīcu karogi. Iespējams, kaut kas no tālaika zināšanām ir atrodams manās grāmatās.

 

Un kā jūs raksturotu savu interesi rakstniecībā?

Es katru dienu vienkārši atbildu uz pašas uzdotiem jautājumiem.

 

Jūsu darbos varoņu attiecības bieži aizved uz notikumiem tālā pagātnē. Kur rodat šīs paralēlās tēmas?

Visu manu romānu tēmas izriet no tā, kas man pašai ir svarīgi un interesanti. Es desmit gadu interesējos par ķīniešu kultūru. Ķīna bija mana slepenā mīla, un, protams, jūs nevēlaties atklāt savu slepeno mīlu citiem. Es nevarēju iedomāties, ka kādreiz uzrakstīšu grāmatu par Ķīnu. Bet kādu dienu pēc tējas ceremonijas mājās es atvēru Ķīnas vēstures grāmatu, kurā bija neliels, melnbalts portrets. Tajā bija attēlota jauna ķīniešu dāma ar eiropiešu ieročiem. Es sāku meklēt stāstu, kas stāv aiz šī portreta, un, kad to atradu, uzrakstīju grāmatu. Grāmatas nosaukums bija Zivis un pūķi. Drīz to izdos latviešu valodā brīnišķīgās tulkotājas Daces Meieres tulkojumā.
Savukārt mana grāmata Asinis ir zilas izauga no dziļa ģimenes konflikta. Mana tante sastrīdējās ar manu mammu. Tante bija dusmīga, ka es nemeklēju mūsu saknes un ka viņai nāksies nomirt bez baroneses titula. Ļoti jautrs stāsts.

 

Jūsu darbu forma ir minimālistiska, fragmentāra, mājienu pilna.

Jā, jums taisnība. Man ir svarīgi vārdos pateikt, cik maz vien iespējams. Tas nāk no trim ietekmēm: no reklāmas, no intereses par dzenu un tāpēc, ka neesmu lietuviete, līdz ar to man ir bail pieļaut gramatiskas kļūdas.

 

Šī lakoniskā pieeja norāda uz varoņu atsvešinātību. Tie nereti ir it kā distancējušies no pašu dzīves.

Tas nav nekas neparasts. Introvertiem autoriem patīk savos darbos aprakstīt introvertus varoņus.

 

Par jūsu pirmo stāstu krājumu kritiķi ir rakstījuši: „Agrāk vai vēlāk individuālie varoņi ir spiesti izlikties vienkāršāki, nekā tie ir, pielāgoties sabiedrības prasībām, kas noved pie viņu pašiznīcības.” Kā, jūsuprāt, ir iespējams saglabāt individualitāti?

Šajā gadījumā kritiķi manu tekstu ir interpretējuši nepareizi. Atbilde uz jūsu jautājumu ir ļoti vienkārša: „Saglabājot distanci.”

 

Citējot varoni romānā Zivis un pūķi: „Vai tā ir patoloģija: kad iekšā ir tik skumji, bet ārpusē viss tik smieklīgi?”

Tas ir paradokss, ko sapratu 23 gadu vecumā. Kad man bija 23, pēc smagas slimības nomira mans tētis. Pēc šīs traģēdijas es sevī atradu humora izjūtu.

Dalies ar šo rakstu