punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kartāga tīklā jeb Stāsti par zudušu impēriju

Kārlis Vērpe

13/03/2019

 

Internets ir kļuvis ne vien par ikdienas atrašanās vietu, līdzīgu mājām un darbavietai, bet telpu, vidi, sfēru (kā tverami nosaukt netveramo?), kurā par velti uzzināt to vai ko citu; vismaz šāds uzskats ikdienas gaitas tīklā vada. Izteikums „māte gūgle” ir parādījies sarunvalodā un izskan tad, kad jānoskaidro kāda lieta. Meklētājs apsteidz atminēšanās pauzi, turklāt paver bezgalīgus plašumus zinātkārei. Atliek vien ierakstīt atslēgvārdu, un ceļojums sākas. Pat bibliotēka, izsena zināšanu krātuve, nesniedz tādu zinību krājumu, kāds vilina datora ekrānā. Revolūcija ir notikusi nemanot – vēl atceros laiku pirms datora un datorklasēm skolā, kad Word, Exel un citu tolaik ne visai saprotamu programmu apguve mijās ar apstulbinoši iespaidīgu šaušanas un piramīdu būvēšanas spēļu „sišanu” stundām ilgi. Tīkls dzīvē ievijās pamazām un klusi, to izmainot pamatīgi, gluži kā viedtālrunis ir kas cits nekā „parastais” telefons ar taustiņiem. Tīkls atšķirībā no grāmatas saistās ar neierobežotību, grāmata ievāko noteiktu stāstu par noteiktu tēmu noteikta cilvēka skatījumā, turklāt grāmata beidzas, bieži vien ātrāk, nekā gribētos, savukārt tīkls tev piedāvā neizsmeļamu zvaigznāju, kurā ieskatīties un atklāt nezināmo.

Prakse gan iedvesmu mēdz mazliet slāpēt, jo vairumā portālu izrādās, ka informācija ir trūcīgāka, nekā gaidīts. Pārvietošanās brīvība un piedāvājuma bezgalība veicina nereti uzpūtīgu prasīgumu iepretim piedāvājumam, piemēram, iepazīstot kādu vietni ar kvalitatīvām augstas izšķirtspējas gleznu reprodukcijām, citas – ar firmu ūdenszīmēm apzīmogotām mazām bildēm – neliekas vairs tik pievilcīgas, pat ja tādā veidā attēlu publicētāji parūpējas par autortiesībām. Līdzīgi tīklā notiek attiecībā pret stāstiem. Vikipēdija ir viena no mūslaiku „revolūcijas” liecībām – milzīga enciklopēdija ar plašiem izklāstiem un pārpublicētiem materiāliem pilnīgi par velti. Rodas pārbagātības iespaids. Vikipēdija var ievadīt kādā tēmā un būt viens no izpētes avotiem (piemēram, Wikisource pārpublicētās grāmatas), taču nav pilnvērtīga. Solis ārpus enciklopēdijas tīklāja brīvībā var maldināt, jo vērtības slēpjas kļūdainas, paviršas vai pat pilnīgi aplamas informācijas gūzmā. Varbūt tīkls ne tik daudz paver bezgalīgas izziņas iespējas un atceļ bibliotēkas piesaisti konkrētai vietai, iekļaujot vairāk lasītāju, bet gan līdzinās senlaiku pilsētas tirgum, kur ģeldīgas runas mijas ar neticamiem, svešzemju precēm līdzatvestiem stāstiem par noslēpumainām, uz neaizsniedzamas salas mītošām būtnēm. Brīvi pieejami stāsti ir arī brīvi pārstāstāmi, turklāt tīklā meli vai fantazētāju aiz piedurknes nepieķersi.

Par Kartāgu biju dzirdējis vismaz kopš studiju gadiem, to iztēlojos kā senu, varenu un brīnumainu pilsētu, līdzīgu acteku Tenočtitlānai. Zināju maz, Kartāgas teiksmainumu veidoja drauga stāsti par tās neuzvaramību karos ar romiešiem, neredzēti varenajiem mūriem un pārvaldīto jūru plašumu.1 Pilsēta un tās valdnieku gadsimtiem veidotā impērija tā arī palika rūpīgāk neizpētīts apziņas tēls, kuru atcerējos nesen, tādēļ likās interesanti pārbaudīt, cik daudz par Kartāgu var uzzināt no tīkla resursiem. Izvirzīju trīs nosacījumus: iepazīt tikai (1) brīvi pieejamu, (2) uzticamu informāciju un (3) tik daudz, lai šis raksts veidotos gana sulīgs un iztēli rosinošs. Ja šāds uzdevums tiktu izpildīts, būtu skaidrs, ka nemanāmais pavērsiens informācijas pieejamībā skolas gados patiesi ir bijis revolucionārs.

Antīkās Kartāgas tēls izrādījās spēcīgāks, nekā domāts; tas uzreiz pārsteidz ar savu veidolu mākslinieku darinātajās vīzijās. Tādi attēli gan nav pavisam uzticami, drīzāk tie ir mākslinieku iespaidi. Tomēr, gan apskatot senās pilsētas shematiskos zīmējumus, gan mūsdienu Google Earth skatu no putna lidojuma, gara acu priekšā slejas mūri. No sauszemes uzbrukumiem zemesragu, kur pilsēta bija izbūvēta, sargāja ne reizi impērijas pastāvēšanas laikā ienaidnieku nepārspēta trīskārša, kilometriem gara siena, vietām sasniegdama 13 metru augstumu; no jūras puses Kartāgu visupirms sargāja pamatīga kara flote, tādēļ nocietinājumi bija vieglāki. Google Earth fotokartē mūsdienu Kartāgas pilsētainavā vēl arvien var redzēt divus tādus kā mākslīgus ezerus, vienu apaļu ar salu centrā un otru iegareni ovālu. Šeit reiz bija izbūvētas savstarpēji savienotas kara un tirgošanās ostas. Pirmā bija veidota kā apaļa celtne, iespējams, līdzīga Romas Kolizejam – nevis ar skatītāju ložām, bet kuģiem paredzētām „garāžām”. Celtne ieskāva jau minēto apaļo ezeru, un tā vidū slējās ģenerāļa ēka, tādēļ floti un ostu varēja labi pārraudzīt. Ostā satilpa aptuveni 200 kara kuģu, tie katrā „garāžā” pa vienam vai diviem bija izvietojami sausumā (tālaika kuģi tika būvēti no vieglajiem kokiem – priedes, egles un cipreses –, tādēļ absorbēja ūdeni un tie regulāri bija jāžāvē, arī ilgāku ceļojumu laikā). Kopā ar rosīgo tirdzniecības ostu šis ēku komplekss veidoja Kartāgas skatu no jūras, vismaz mūsdienu iztēlei gana iespaidīgu. Ostu komplekss attēlos vienmēr tiek uzsvērts kā Kartāgas raksturīgākā, tās varenību akcentējošā iezīme, neskatoties uz to, ka visdrīzāk tas tika uzbūvēts starp 220. un 210. gadu pirms mūsu ēras, otrā pūniešu kara ar romiešiem laikā, jau tuvojoties Kartāgas norietam. Karā uzvarēja romieši, kas izvirzīja Kartāgai nosacījumu atteikties no kara flotes.

Tīklā par Kartāgu bez maksas var uzzināt pietiekami daudz, lai secinātu, ka informācijas revolūcija patiešām ir notikusi, turklāt pavisam nesen. Kartāga ir tikpat klasiska kā Senā Grieķija vai Roma, vismaz tādai tai vajadzētu būt, ja vien vēsture veidotos citādi. Kartāgas karavadoņa Hanibala iebrukums Itālijā ir viens no spilgtākajiem Rietumu vēstures notikumiem, izcilas kaujas prasmes paraugs un potenciāls vēstures pavērsiens. Hanibals iesāk otro pūniešu karu, neievērojot vienošanos par ietekmes zonām kolonizētajā Spānijā un 219. gadā uzbrūkot romiešu pakļautībā esošajai Saguntumai (mūsdienu Sagunto). Gadu vēlāk Romas impērija Kartāgai piesaka karu. Piecpadsmit dienās Hanibals šķērso Alpus ar savu armiju, kurā ietilpst arī kara ziloņi. Vairāku gadu garumā izcīnot taktiski priekšzīmīgu kauju pēc kaujas, Hanibals tiek līdz Romai, bet konkurējošās impērijas galvaspilsētas iekārtošanai armija ir pārāk novājināta. Ja vien Kartāgas aristokrāti izlemtu Hanibalu atbalstīt, uz karavadoņa tobrīd iekaroto Neapoli nosūtot papildspēkus, turpmākā vēsture veidotos citādi, arī tīklā. Tad, sēžot pie datora, par baltu velti, iespējams, varētu ne vien vispārīgos vilcienos izzināt Kartāgas politikas un karu vēsturi, bet rūpīgāk iepazīt šīs savdabīgās kultūras sadzīvi un ikdienu, to pašu politiku vai kara šausmas no iekšpuses, kas mūsdienīgā skatījumā būtu daudz vērtīgāk par tipisku „viņa stāstu” (history).

Romieši līdz ar pilsētu neiznīcināja visu Kartāgas kultūru. Piemēram, kāda atvaļināta ģenerāļa Mago sarakstītie darbi par lauksaimniecību tika uzskatīti par jomas pamatliteratūru; sējumus tulkoja grieķu un latīņu valodā un plaši lasīja klasiskajā kultūrā. Līdz mūsdienām Mago darbi gan ir izdzīvojuši tikai atstāstos, līdzīgi Kartāgas vēsturei kopumā, kuru lielākoties ir sarakstījuši uzvarētāji romieši, kā nojaušams – ne pārāk glaimojošā skatījumā.

Romiešu „filtrs” ceļā uz antīko Kartāgu vedina piesardzīgi vērtēt visnotaļ respektablus tīklā atrodamus tekstus. Piemēram, Kartāgas kultūras ekonomiskajās interesēs balstītos pamatus savulaik drīzāk negatīvi vērtējis amerikāņu žurnālists Bendžamins Velss rakstā Uzņēmējdarbība un politika Kartāgā.2 Viņaprāt, kartāgiešu koncentrēšanās uz savas dominējošās pozīcijas Vidusjūras ūdeņos sargāšanu un koloniju kā resursu ieguvi, nevis kultūras paplašināšanas teritoriju noturēšanu bija viņu pastāvēšanas ķīla un ātrās izputēšanas cēlonis. Iespējams, tā arī bija, tomēr šāds skatījums ietver vērtējuma pieskaņu, kura visdrīzāk ir veidojusies tādēļ, ka Velss balstījās romiešu tekstos. Velss 1877. gadā absolvēja Hārvarda Universitāti un kādu laiku bija moderno valodu profesors Dienvidu Universitātē, kuras avīzē viņa teksts par Kartāgu tika publicēts.3 Tas ir viens no sešiem brīvi pieejamajiem materiāliem, kuru atlasīju JSTOR vietnē. Visi minētie avoti ir respektabli un garantē publikāciju atbilstību akadēmiskiem un zinātniskiem standartiem (citu kritēriju pētījumos balstītu stāstu uzticamībai nav).

JSTOR ir pieejams arī cits teksts – Pedro Barselo Kartāgas uztvere klasiskajā grieķu historiogrāfijā.4 Barselo ir antīko kultūru vēsturnieks, promovējies 1980. gadā Alberta Ludviga Universitātē Freiburgā. Rakstā pētnieks uzsver, cik lielā mērā romiešu autori Kartāgu demonizēja, un viņu veikumu pielīdzina propagandai. Piemēram, komēdiju autors Tits Maksijs Plauts saraksta lugu Mazais kartāgietis, kurā tiek kariķēts Hanno – nozīmīgs Kartāgas aristokrāts un ceļotājs. Hanno veica tam laikam ievērojamu ekspedīciju viņpus Hērakla vārtiem jeb Gibraltāram un gar Āfrikas piekrasti aizkuģoja līdz pat Gvinejas līcim. Ceļojuma pierakstu fragmenti ir viena no retajām Kartāgas kultūras liecībām, kas līdz mūsdienām saglabājusies. Stipri pozitīvāks jūru impērijas tēls ir bijis sengrieķu kultūras areālā. Aristotelis Kartāgu vērtēja kā teju ideālas pārvaldības piemēru un pieskaitīja pie grieķu polisām. Tāds skatījums ir zīmīgs, jo grieķi uzskatīja, ka tikai viņi spēj veidot polisas, savukārt citas tautas jeb barbari dzīvo pēc cilšu likumiem.

Neatsverams avots manos mēģinājumos iztēloties impēriju ir iespaidīgā Antīkās vēstures enciklopēdija, kuras autoru kolektīva gatavotās esejas, būdamas savstarpēji saistītas, ir lasāmas gandrīz kā seriāls. Sākat ar šķirkli par Kartāgu vai Hanibalu un attopaties esejā par Fīdija darināto Atēnas skulptūru (11,5 metru augstu, veidotu zeltā un ziloņkaulā, Termopilu pāreju, kurā reiz 300 spartieši un citu polisu karavīri trīs dienas turēja persiešu masīvo iebrukumu Grieķijā) vai trirēmu – antīkā kuģa veidu. Trirēmas savā ziņā bija trausli kuģi, piemēroti mierīgiem, ne vētrainiem ūdeņiem. Tajā pašā laikā trirēmas bija viegli manevrējamas, tās varēja apgriezt par 360 grādiem mazāk nekā divu kuģu garuma braucienā.5 Šādi fakti ļauj soli pa solim „atjaunot” zudušo impēriju, iztēloties Vidusjūras baseinā rosāmies tirgoņus un uzliesmojam bargas kaujas, savukārt Hanno ceļojums jau bija došanās viņpus pasaules malai, ne velti Gibraltāra šaurumu dēvēja ievērojamā sengrieķu varoņa vārdā.

Atklājumu pacilāts, tuvodamies sava nelielā ekskursa noslēgumam, apdomāju, cik pamatota ir bijusi apņemšanās izmantot vien brīvi pieejamos stāstus par Kartāgu. Antīkās vēstures enciklopēdijas saturs ir par velti un, abonējot īpašu pieeju, tieku vaļā no reklāmām un iegūstu papildu labumus, tomēr ir skaidrs, ka enciklopēdijas veidotāju sastrādāto jau pie labākās gribas savas dzīves laikā neizsmeltu. Zinot, cik daudz laika ir jāiegulda un cik finansiāli prasīga ir uzticamu stāstu sagatavošana, tas patiešām šķiet Hērakla cienīgs varoņdarbs. Visdrīzāk apziņu par brīvi pieejamu, kvalitatīvu informāciju ar laiku nomainīs tikpat pašsaprotams uzskats, ka tā maksā – kaut nedaudz. Turklāt sākotnējo interneta utopisko solījumu vēl arvien uzturēs bibliotēkas, līdzīgas Gaismas pilij, kurā brīvi pieejamas vairākas JSTOR līdzīgas datubāzes. Kartāga kā ievērības cienīga lielvara pastāvēja apmēram no 9. gadsimta līdz 146. gadam pirms mūsu ēras, kad trešajā pūniešu karā romieši pilsētu nopostīja līdz pamatiem. Kā zinām, diženo Romu piemeklēja līdzīgs liktenis pēc nedaudz ilgāka laika. Ja ne impēriju celšana, tad pragmatisks piesitiens uz ilgtspēju vērstai domāšanai pavisam noteikti ir kaut kas, ko no senās kultūras mācīties.

  1. Antīkās vēstures enciklopēdijā ir pieejams Kartāgas impērijas kartes pārskats pa gadiem. Sk. https://www.ancient.eu/map/  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Wells B. W. Business and politics in Ancient Carthage. The Sewanee Review, 28(4) (Oct., 1920), pp. 499–519.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Wells, Benjamin Willis. The Encyclopedia Americana. Pieejams: https://en.wikisource.org/wiki/The_Encyclopedia_Americana_(1920)/Wells,_Benjamin_Willis  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Barcelo P. The perception of Carthage in Classical Greek historiography. Acta Classica, 37, 1994, pp. 1–14.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Cartwright M. Trireme. Pieejams: https://www.ancient.eu/trireme/  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu