punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Papīrs mani satrauc

Eižens Bergs

14/03/2019

 

2017. gada 1. martā interneta žurnāla Punctum redakcija, kas bija publicējusi Mihaila Kuzmina atdzejojumus, saņēma e-pasta vēstuli no Krievijas. Rakstīja Kuzmina biogrāfijas un daiļrades pētniece Marina Kameņecka saistībā ar kādu Kuzmina vēstuli, adresētu Eiženam Bergam Rīgā 1920. gadā. Viņa interesējās par to, kas ir noslēpumainais latvietis, kuru, iespējams, savās dienasgrāmatās kā „švītīgo ākstu”, „ārišķīgo daudzrakstītāju” un „pakaļdarinātāju” pieminējis arī Kuzmina mīļotais, lietuviešu izcelsmes dzejnieks Jurijs Jurkuns. Vēstule ziņkāres dzīto „pētniecības grupu” aizveda uz kādu īres namu Rīgā, kurā ar Berga dzimtu nesaistīta īrniece bija paglabājusi, viņas vārdiem runājot, „antīko mantojumu”. Mūsu acīm pavērās neticams materiāls – liecības par pārsteidzoši daudzpusīgu dzejnieku no Rīgas, kurš gan saistījies ar akmeistu literāro grupējumu 20. gadsimta sākuma Krievijā, gan aktīvi interesējies par rietumu avangarda kustībām, īpaši dadaismu.

Zināms, ka Eižens dzimis zemnieku ģimenē Preiļos, viņa māte pāragri mirusi no diloņa un rūpes par puisēnu uzņēmās tirgotāja Hanna Brugmane Rīgā. Atrastajos dažādu laikposmu dzejoļos nojaušams, ka agrā jaunībā Eižens aizrāvies ar kreisām idejām. Pēc skolas absolvēšanas devies uz Krieviju, kur iepazinies ar dižo krievu klasiķi Mihailu Kuzminu, vēlāk no 1917. līdz 1921. gadam uzturējies Berlīnē, kur pārņēmis dadaistu idejas. Nav zināms, vai Eižens studējis kādā augstskolā, bet viņš aizrāvies arī ar vizuālo mākslu un mācējis vairākas valodas – kā liecina viņa atdzejotais Ovīdija teksts, arī latīņu. Pēdējā pieejamā vēstule, ko Eižens tantei Hannai sūtījis no Vācijas, datēta ar 1921. gada 13. janvāri. Tajā viņš pauž gatavību ceļot uz Eiropas dienvidiem. Eižena tālākās gaitas un nāves apstākļi nav noskaidroti.

Sakari, kas saistījuši Eiženu Bergu ar Krievijas un Eiropas literatūras un mākslas (nenoliedzama ir supremātisma estētikas ietekme viņa vizuālajos dzejoļos) aprindām, paver jaunu ainu Latvijas literatūras vēstures kontekstā – gadsimta sākumā mūsu literatūrā ir bijis avangards, ko novērtējuši arī slaveni cittautu dzejnieki un mākslinieki. Eižena Berga stāstā neizzinātā gan joprojām ir vairāk nekā drošticamā, viņa pēdas Latvijas literatūras vēsturē vēl nav iemītas, tāpēc pagaidām interesentu rīcībā nododam nepilnīgi apzinātu atklājumu, taču apņemamies nākotnē atrisināt arī citas Eižena Berga biogrāfijas mīklas. Ārišķīgs pakaļdarinātājs vai Latvijas literatūras jaunieguvums – par to aicinām spriest izstādes skatītājus.

Izstādes Eižena Berga dzeja un darbi (kim? laikmetīgās mākslas centrā līdz 7. aprīlim) pētniecības grupa: Vika Eksta, Artis Ostups, Einārs Pelšs, Kārlis Vērdiņš, Aivars Madris, Raimonds Ķirķis, Laura Brokāne

 

Rīga, 19051906

 

Rīti

Ik rīts aust arvien gurdenāks –
Kad laime proletam reiz nāks?
Kas spēs to ārup mokām celt,
Uz pusēm jaunu dienu šķelt?

 

Rainim

Kad mītiņā tu teici runu,
Kad kažokā tu stāvēji,
Tad dzirdēju es ielās dunu
Un bijās mūsu kāvēji.

Iekš tavu domu augstās drosmes
Mēs iededzām kā sausus zārdus
Ikvienā sevī spara rosmes,
Tev sakot asiņotus vārdus.

Dedz karogi pār mūsu galvām
Ar sārtu, baltkvēļotu liesmu,
Un pārkausēja tie mūs alvā,
Kad dziedājām to seno dziesmu –

1905

 

Sanktpēterburga, 19061917

 

***

Гора – der Berg (нем.)

С Парнаса спустился Женя Берг –
Хорошо, что к нам, не в Америку.
Без него бы весь мир померк –
На берегу Невы Берга берегу…

 

***

Ir balzama pudele,
Dzeju krājums.
Nav baudas jaudas, naudas.

Ir apspiesto un nievāto
Roku darbs,
Dzīves pabērņu vājums.

Ir ritekļi,  lokomotīves, vagoni,
Pār sliedēm gājums…
Vai semafors vaļā vai slēgts?

 

Elpa ezerā

Sitos kā zivs zem ledus,
Tauta ņirgājas tik –
Talanta mūžs nav no medus,
Cik grūti magazīnā tikt…

Viens spoguļojos ezera miestā,
Visapkārt kur zemūdens areāls,
Vai kleita patiešām man piestāv?
Vai ledus spogulis reāls?

 

***

Sparīga zemes gruntnieka dēls,
Uz nepaguršanu
Kā sniegbaltīte-dēle
Dzīvi izbaudīju līdz dibenam

Dekadansa ballītē kā dibinātu pārpratumu –
Mīlas kumāsu steigā kodu.

Visu laiku, jopcik, braucu ar muti jocīg.

Vidējā basa balsī ar vēl lielāku kvēli –
Vai dievs žēlīgs,
Joham bobi! –
Dziedāj līdzi: bobeobi!

Kaut nebiju tik pazīstams kā Jānis,
Visi kādu dienu rausies kājās un aplaudēs.

Metīšos apkampienos.

 

***

Virs zelta bezdibena zem pirātu melnā karoga
Caur freskām tumšajām, aizmirstības glābšanas laivā,
Mans draugs, mūžīgais klejotāj,
Tu iet caur dzīvi ar savādu smaidu uz lūpām māki.

Aprēķināt saules attālumu us 140.500.000 kilometreem
Un atrast starp Marsu un Jupiteru mazo planetoidu Erosu
No tīra zelta māki,
Celdams pjedestālu nerātnam, bet elēģiski smaidošam Erosam…

Arī mūsu mīlas gravā
Bieži vien Eross ievelk pārīšus…
Cukura salda varētu tapt dvēsele manim,
Bet mazpilsētā tas ir savādāki…

 

Berlīne, 19181920

 

Osis un Ozols

Saule meta blāvus gaismas spoguļus,
Kad dižmaņu puisis Aivars Osis,
Nācis tuvos sakaros ar mākslu,
Mūzu svaidīts, seksuālistisks,
Mirēm smaržojošiem pirkstiem
(smaršu vilnis tinās ap kājām),
Piedzēries ar pajūgu –
Ar treniņpunkta vaislas ērzeli Zelli –
Uzbrauca uz šosejas
Vārīgi ievainodams 49 g. v. Annu Ozols.

Bija bez 20 minūtēm priekš 15.
Kā pārmācību namā
Katrā dālijā sēdēja saule.

 

Ar citu kāju gāji tu

Ar citu kāju gāji tu – tik nestāsti. Es redzēju – tik neliedzies
Bij viņa blondīne. Bet apvalks melns. Pēc ķīnas modes šūts.
Un kājā tai es kurpi manīju. Un šķita nes tā rokā lefkojas.
Bij saules riets. Jūs gājāt skumīgi. Kā es. Kā es! Un miklā zālē šalca kreimenes.

Es bailes nejutu – es sapratu: ir viņa mirklim vien, es – mūžībai
Un pasmaidīju es, tik kreimenes vēl gaiši raudāja. Es jutu – rod
Man spēkus dvēsele, es devos prom. Es ļāvos līksmībai –
kā bērns tik tai.
Ar citu kāju gāji, jā. Bet viņai vien ar to tu liki skumt un asarot.

 

***

Labsajūtu saskaņā un līksmībā, apiešanās tīksmībā,
Mīlas visuvarošā spēkā ar saviļņojuma sajūtu,
Miglainās abstrakcijās un īpatņa brīvību apliecinoši
Pukst dzīva sirds, kas cieš un skaidrojas daiļumā un varonībā.

Mūžsenās ļaužu nepilnībās, gaismas kalpu tumsonībā,
Kārtības orgānos, dvēseļu magnetismā,
Melanholiskā refleksijā tuvojas dabas atbalss maigā
MILZĪGĀ VARAVĪKSNĀ saskaņā ar kosmosu.

Rudens smaržā, idillē, kur sadzīvo zivis, vēži un gārņi,
Rozā fazānos, tramvajā, parkā, tirgū, kapsētā
apblāvo manu zemkalnu, lai trauksmē varu lemt:
Addio bella. Čūsku vārdi. Uz mājām! Vemt!

1921

 

***

Parunahsim par pahra
Vecuma starpihbu

Dzimumu kopdzihves mahcichba uzskata,
ka pahra vecuma starpihba
Nedrīkst buht leelahka kha peeci gadi:
Var buht etiski-seksuali sareschģijumi…

Dhamas un kungi, eepazihšanahs vakarah
Uzluhkojret uz gadu starpihbu
1-2                 3-4-5 (var nebuht)
6-7-8: (var buht) 9 vaj vairahk (jo vairahk)

 

Draudzība – abizduard

                                          M. K.

„В пизду друзей, в пизду подруг –
я сам себе пиздатый друг”

Es tevi nemeklēju
Nekur!
Dzirdi: tev mani (man tevi)* sirdī
Nav jāpatur!!!!!!!!!!!!!!!!!

*sajūta ka mēs no atšķirīgām planētām

 

Palindromi

+
Atkal lakta
Putn tup

+
Berg, greb

 

Vudū
(palindroms-akrostihs)

Vīr brīv
Uzsāka valodas: sadolav akāszu
Dadadadadadadadad
Ūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūū

 

***

logszobs čūskavēlākvalislogsāķisvērsisgalvaāķis mutevērsisgalva mērķisacs čūskavēlākvalislogsgalvavērsisplaukstazobsmērķisrokamērķis

kamielisrokaplauksta rokabikstāmaiskamielisroka āķisrokalogsčūskavēlākvalis logszobsūdensāķis durvisierocisrokaāķiszobs –

logszobs vērsisplaukstaāķisvērsisgalvarokarokavērsis
āķisierocis mērķislogsgalvavērsiszobslogszobs
mājalogsmērķis durvislogsmājalogszobsrokazobs
ūdensāķisierocisrokamājavērsiszobs ierocisrokaāķiszobs

 

..Ēt nozīmē ..āt

Emancipētai pricesei Hohai

Bija Pikabia, pustraks Makss, pusburts Kurts
Un alles, kas iedvesmoja Ballu,
Spīdēja grose Gross gaismai padebešos,
Lija dižās strūklakās Dišāns.

Zaļais, spītīgais milzens Hilzenbeks
Kā okeāns staigāja gar faterwaterlīniju,
Ziedoņa arpomāts – līdz trīcei ārā,
Zilais putniņš atkal švītero Tzarā!

 

***

Papīrs mani satrauc,
rakstāmspalva deg
manās rokās,
mans krēsls dīdās
kā neiejāts kumeļš.

Dzejolim nevajag ne iedvesmu,
ne cēlu nodomu,
ne atļauju.

Dzejolis sagrābj mani knābī
un aiznes uz debesīm.

Berlīne, 1921

 

Tiergarten

Marmora Ganimeds nokāpj no dzegas
Un apsēžas dārzā uz sola.
Viņa bālos locekļus
apspīd sendienu saule.
Mūžības sviedri
tek pār viņa kailajiem lieliem.
Knābja un nagu atstātas rētas
uz viņa krūtīm un pleciem
pūžņo jau tūkstošiem gadu.
Tikai iekāre viņa acīs,
kad sastopas mūsu skati,
vien mirkli ilgst. 

Berlīne, 1921

 

Berlīnes liepas

Berlīnes liepas
Sagūsta mani
Līmē man lapas uz acīm
Griež mani uz riņķi
Un bēgdamas sauc:
F r i e d r i c h   J a n n o w i t z
K a i s e r   W i l h e l m  
A l e x a n d e r   P l a t z  
P r e n z l a u e r   B e r g
Noķer mūs, Berg!

Berlīne, 1921

 

Dalies ar šo rakstu