punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

MĪLESTĪBA

Inga Gaile

15/03/2019

 

Kad viņš ir mazs, virs viņa ielas atrodas milzu plakāts Dievs, sargi Sīriju. Plakātā ir redzama Bašāra Asada fotogrāfija. Viņš no plakāta vēro lejā redzamo ielu. Ģimenē daudz par to nerunā, bet reiz kādā lielāku svētku reizē mātes brālis viņam pasaka, ka sienām Sīrijā ir ausis.

Mīļākā vieta pilsētā viņam ir futbola laukums, kuru apēno vīģes un gobas.  Futbolu viņš spēlē reti, bet viņam patīk tur būt un lasīt. Tur viņu liek mierā. Vēlāk, jau esot Ņujorkā, kad lielākā daļa cilvēku ir pagalam, viņš iedomājas, ka māte un tēvs taču varēja atnākt arī uz futbola laukumu, kur viņš lasīja, un uzdot viņam darbus. Tomēr to viņi nedarīja. Viņš varēja tur dienām sēdēt un lasīt.

Skolā viņiem māca lietot ieročus un ir jāmaršē, saucot: savas asinis, savas dvēseles, Bašār, mēs tev ziedojam. Viņam patīk ritms un tā vieta, kuru iekustina grupas bērnu karstā saulē izkliegts upurēšanās solījums.

Viņam publicē pirmo grāmatu. Viņš ir dzejnieks. Viņa pilsētas draugi, tie, kas spēlēja futbolu gobu un vīģu ielokā, mudina rakstīt dedzīgāk, aicināt uz cīņu, runāt pretī režīmam. Viņš ieraujas dziļāk sava garā auguma ēnā.

Viņa brālis tiek apcietināts, kad pilsētiņā tiek meklēti dumpinieki. Māte kliedz. Brālis ir viņas mīļākais bērns. Brālis ir stiprs, liela auguma. Labsirdīgs un atklāts. Kad viņš atgriežas no apcietinājuma, pilsētiņa ir sarīkojusi brālim sagaidīšanu ar dziesmām un dejām. Tomēr ir diezgan skaidri redzams, kas noticis.

Spīdzināšanas laikā brālis ir atzinies armijas apsmiešanā, ļaunuma spēku organizēšanā, ieroču piegādāšanā un terorisma sponsorēšanā. Tā kā spīdzināšanas laikā šajos noziegumos ir atzinušies gandrīz visi apcietinātie, tad daži tiek atbrīvoti, jo cietumos ir par maz vietas.

Viņš nezina, ko teikt savam brālim. Viņš iedod viņam Paula Cēlana dzejoļu grāmatu. Brālis apprecas. Kāzas ir lielas un izmisušas. Visa pilsētiņa piedzeras. Neviens nav laimīgs. Jaunā sieva vaino viņa brāli. Tas savu vainu nenoliedz.

Pēc kāzām viņš aizbrauc uz Damasku. Pēc tam ar rakstnieku organizācijas palīdzību uz Ņujorku. Ņujorka viņu grib. Viņš ir sīriešu dzejnieks. Viņš uzstājas lasījumos. Iepazīstas ar Amerikas dzejniekiem un dzejniecēm. Ar dažām pārguļ. Ar daudzām pārguļ. Ar Samantu visbiežāk. Ar Samantu, kas pieskaras viņa ķermenim ar savu dvēseli. Savu ķermeni un dvēseli Samanta viņam ziedo… Viņš lasa New Yorkerī, kā viņa pilsētelē ir notikusi dumpinieku vadoņa Hafa meklēšana.

„Kareivji parādījās pēkšņi,” viņš lasa, „sagrāba skroderi un skrodera brālēnu. Skrodera māte skrēja dēlam pakaļ. Lūdzu, es jūs lūdzu, māte raudāja, mans dēls ir vienkāršs cilvēks, strādnieks. Kareivis draudēja māti nogalināt. Māte apķēra dēlu ap kājām, bet kareivji grūda viņu prom, sakot: jūsu dēls ir deģenerāts. Skroderi un brālēnu aizveda uz netālu benzīntanku un nogalināja. Izpildīja nāvessodu. Atlikušo dienu visi slēpās pa mājām, kamēr uz benzīna uzpildes staciju tika aizvesti un nogalināti arī citi pilsētnieki. Nākamajā dienā kareivji siroja tirgū un pielaida uguni vairākiem veikaliem, meklējot Hafu. Izārdot kādu māju, kareivji atrada Saadu, kuram bija svaigs lodes ievainojums gurnā. Kareivji sāka Saadu brutāli dauzīt, sitot pa seju, galvu un svaigo brūci. Kāpēc jūs to darāt? Mēs visi esam sīrieši. Mēs neesam izraēļi. Ieradās virsnieks. Saada brālis zvērēja, ka nezina, kur ir Hafs. Virsnieks pavēlēja nodedzināt māju. Nodedziniet to, virsnieks kliedza. Saada māsa kliedza: nodedziniet kaut visas mājas, bet atstājiet manu brāli mierā. Tad kareivji sāka dauzīt Saada māsas jaunāko dēlu, devītklasnieku Udeju. Viņš no bailēm bija zaudējis runas spējas. Saads un Udejs tika izvilkti laukā. Pilsētā nebija elektrības. Valdīja absolūta tumsa. Saadam tika pavēlēts kliegt Bašārs ir dižens. Saads izkliedza Allahu akbar – Dievs ir dižens – un tika nogalināts. Udejs stostoties atkārtoja Dievs ir dižens un tika nogalināts. Māsa izsteidzās uz tumšās ielas. Sieviešu gaudas. Miruši ķermeņi visur. Udejam bija vaļā acis, it kā viņš vēl būtu dzīvs. Pirms pamest pilsētu, kareivji nofilmēja Hafa līķi. „Ak, maukas brāli, sutenera dēls, esi beidzot laimīgs?” kareivis teica kamerā. „Izdrāz savas mātes pežu,” viņš lasa.

Viņš to lasa žurnālā. Viņš to lasa, skatoties uz pirmo sniegu Ņujorkā. Viņš to lasa.

Pēc pāris mēnešiem viņš un Samanta sarakstās. Apprecas, tai nevīžīgajā veidā, kas daļai sieviešu šķiet romantisks. Par lieciniekiem pieaicinot divus bezpajumtniekus, ar kuriem pēc tam ēd un dzer hipsterīgā vietā, no kuras viņus palūdz aiziet, jo bezpajumtnieki smird. Samantai ir balta kleita. Viņa ir ļoti skaista sieviete. To viņš apzinās.

Samanta viņu tulko. Viņu izdod Amerikā. Viņš brauc uz dzejas festivāliem visā pasaulē.

Viņš vienmēr kaut ko atved un vienmēr atgriežas.

No kāda festivāla viņš atved venērisko slimību. Viņš nemelo. Atzīstas, ka ir ar kādu gulējis. Samanta uzskata, ka tas liecina par viņa godīgumu.

Uz nākamo festivālu abi brauc kopā. Jo Samanta arī ir dzejniece galu galā. Festivāls notiek nabadzīgā valstī, kur ir karsts. Viņš nojauš, ka abu braukšana kopā kaut ko mainīs, tomēr tagad nespēj par to domāt.

Vai mēs neesam tikušies Kolumbijā, viņš jautā, pārtraucot blondīnes un sievas sarunu.

Nē, līdz šim es neesmu bijusi ārpus Eiropas, viņa saka. Blondīne ir laipna, izpalīdzīga, gatava atbildēt uz visiem jautājumiem – īsti laba meitene. Viņš pieliecas pie viņas tumšu alu atgādinošā bārā, kur visa grupa dzer pēc uzstāšanās. Viņš ir garš. Viņš skatās uz blondīni gluži kā ar lupu. Viņš piebīda krēslu līdzās viņai.

Arī Jēzus piedzima alā, kur bija aitas un govis, un mēs vienmēr domājam, ka esam gudrie vai vismaz gani un kāds no mums ik pa brīdim domā, ka ir Dieva dēls, nu vismaz es tā domāju, bet patiesībā varbūt mēs esam siles šķēpele, uz kuras zirneklīts uztinis savu sidraba dzijtiņu, kurā noķert muļķīgo mušiņu.

Viņš iebīda krēslu, pieliecas, uzrunā blondīni dažādos dīvainos vārdos, pietuvojas, smīdina, atnes ēdienu, lamā ēdienu, stāsta, kā viņš gatavo, un mērķtiecīgi tuvojas tam brīdim, kad uz dažām sekundēm varēs aizmirst, ka viņa māte ir zaudējusi savu mīļāko dēlu inkvizīcijai un viņš neko nav darījis.

Karstums ir neizturams. Visi ir nosvīduši, nēsā pielipušu apģērbu, runā dīvainus vārdus, raud, klausoties otra vārdos, pretī viesnīcai ir mājas drupas, no rītiem melni putni sēž rindā uz elektrības vadiem. Prostitūtas stāv uz ielām gan dienā, gan naktī. Bezpajumtnieki. Mango augļa saldums. Viss ir lipīgs un nenovēršams. Sieva Samanta kļūst arvien nelaimīgāka. Sāk skaļi un nejēdzīgi koķetēt ar festivāla zvaigzni, kurš ir tik izslāpis slavas un uzmanības, ka ļaujas. Festivāla galvenā zvaigzne nāk no valsts, kurā ir tūkstošiem izcilu rakstnieku un zvaigzne vienmēr būs viens no daudzajiem. Šī ir zvaigznes iespēja mirdzēt. Izgāztuves princis.  Zvaigznes vārds ir lieliem burtiem uzdrukāts uz plakāta.

Samantas vīrs tikmēr pieliecas pie blondīnes un saka: papagaiļu meitene, klausies, es nekad neesmu saņēmis nevienu balvu. Nekad. Sieva Samanta ir nelaimīga, ka ir braukusi līdzi. Viņa saprot, ka, visticamāk, pieredzēs to, kas liks viņai šķirties no šī vīrieša, kuru viņa tik izmisīgi mīl.

Festivālā visi redz notiekošo. Blondīne nerunā spāniski, tāpēc tikai jūt, ka citas sievietes viņu nosoda. Kopā sēž uz soliņa, garos, melnos brunčos ievīstījušas akmeņus un novēršas, kad viņa iet garām. Tā kā viņa uz to nereaģē, tiek izlemts, ka blondīne nav vainīga, un ar akmeņiem nomētāta tiek sieva. Visa kopiena nospriež, ka Samanta ir traka.

Viņu, Samantas vīru, sīriešu dzejnieku, mocekļa brāli, mātes trauslāko dēlu, visi liek mierā. Viņš ir talantīgs, daudz cietis un jūtīgs. Viņš nav ne tuvu tik kaitinošs kā festivāla zvaigzne. Viņš ir daudz cietis cilvēks.

Pēdējā vakarā plastmasas krēslu un draņķīga alkohola, tvana un no tālienes nākošu kliedzienu ielenkumā visi dejo, runā par atvērtām attiecībām, pieskaras cits citam, nejauši un ar acīm, gurniem, griežas, izliecas, atliec, sakļaujas… Kad ballīte beidzas, visi dodas ar taksometriem uz caurspīdīgo viesnīcu. Visi atvadās un solās rakstīt, izdot, popularizēt, tulkot un atkal satikties.

Viņš paņem uz rokām savu nelaimīgo sievu un nes viņu uz saules pielietu jūras krastu, kur zirneklītis salāpīs, aizvilks sievas brūces ar sudraba miglu.

Pēc tam viņi sāks klaigāt viens uz otru, varbūt viņa arī kādreiz iedunkās garo augumu. Viņi vienmēr paliks vīrs un sieva. Citas izejas nav.

Blondīne izkāpj no lidmašīnas. Viņa iet pa lidostas paklāju. Viņa apsēžas krēslā. Viņa nopērk negaršīgu ēdienu un vīna glāzi. Viņa mēģina domāt par ko citu. Viņa mēģina izņemt ledus āķi no savas sirds. Tas nekūst, kaut joprojām ir neciešami karsts.

„Vai tu gribi ar mani nopisties?” viņš bija jautājis. Viņš vienkārši nemācēja uzvesties. Viņš vienkārši nemāk uzvesties. Cilvēki, kas nosaka, kā jāuzvedas, nogalina Udeju, jo tas saka Dievs ir dižens. Cilvēki, kas māk uzvesties.

Neko mēs neviens nezinām, kādā veidā un paskatā Dievs pie mums atnāk. Nekad. Viņa atgriežas mājās, savā ciematā. Iebraucot tajā, viņa redz, kā trīs strādnieki oranžos tērpos, lamājot cits citu mātes vārdiem un jautri smejoties pēc katra no tiem, netālu no viņas mājas piestiprina glancētu, milzīgu plakātu: Dievs, sargi Latviju.

 

Stāstā izmantots Ananda Gopala raksta Sīrījas pēdējais brīvības bastions (Syria’s Last Bastion of Freedom, New Yorker, 2018. gada 10. decembris) daļējs pārstāsts.

Dalies ar šo rakstu