punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

aizklausīties

Māris Salējs

22/03/2019

 

***

mūžība ir pilna ar gaistošiem savienojumiem

piemēram cilvēkiem

nez kā Dievam mūžība smaržo

 

***
visas norādes uz mani pazudušas
atdauzītā roka skulptūrai
mušu pletni sažņaugusi

un uz papīrīša uzšņāpta
kņud skudru taku karte

sporādiski smaržo jasmīns

piesieta pie mieta
dejo viena govs

 

***
viss sniegs tevi nekad nav pārklājis
palags par īsu un caurumainu
ārā rēgojas pilnīgi negaidītas kājas
bet kreiso no labās var atšķirt

tas labi ka pasaulē vēl kaut ko var atšķirt
sniegu kājas grāmatas vidū lappusi
un noskūpstīt krūšu galiņu kuru var sajaukt ar sniegpulksteni

ir labi ka dažas lietas nav atšķiramas
es arī esmu zem sniega bet mirkli virs zemes
bet mūsu mājas ir lielas kā Dieva ēna

drīz mēs celsimies kājās
metīsim nost īso palagu un iesim

Viņa paēnā iekurt pavardu

 

***
brūces salocījušās un aizlidojušas

pats skaistākais gadalaiks. gaiss tīrs
un tajā var mērcēt nazi

agrāk mēs bijām mazi un nesapratām ka var lūgties:
mūsu dienišķo gaisu dodi mums šodien

biezais gaiss pil no apaļā gala

 

***
man pirkstu galos sairst tava pirmdiena
ne noziegums ne sods bet elpa aizplūstoša
ar kuru nevar pilnu izdziedāt
līdz galam dienas nokaitēto kori

cik viegli tauriņoti putekļi
cik viegli atteikties no runāšanas mēlēs
un svelmes mēmumā pār sakaltušo zāli
brist atpakaļ pērnās smaržas ligzdu

 

***
nesasniedzamais nogulst acu priekšā. liepa ir lieta priede ir lieta. pašas par sevi. ierāvušās nerunīgajos siluetos. aizgājusī saule sakustas zem krēslas ādas. nekādu radīšanas moku. oktobrim bija izdevusies augusta diena. nesasniedzamais bija noticis. tik dziļi nav manī ienākts nevienu gadu.

bet nu ir jāpasper vēl viens solis. prom

 

***
tas ir tāds brīdis kurā par tevi es nevarēšu pateikt neko sliktu

ar katru sīkumu ar katru pēdējo brīdi kas izirst no paraupjā dienas adījuma no katra
vismazākā radījuma piemēram
rudens sulā slīkušas augļu mušas
man nez kāpēc šķiet ka tūdaļ iestāsies tāds klusums

kurā var tevi paglaudīt

 

***
aizklausīties

pasaule pavirzās nost lai mēs varam dzirdēt

pasaule atmet matus un salūtu pavedienus nost no savas aiztumsušās sejas

pēc spožajām eksplozijām atmiņu svinībām uz sliekšņa nostājies klusums

nākotnes biezais un neuzminamais vārds

skaistums kuru mēs radījām no dubļiem un asinīm beidzot ir izsapņots līdz tīram baltumam

tik bail iet lai nepiebradātu

 

***
tas ir vieglums kuru jūs negribat
tas ir vieglums kuru drīkst negribēt

neviens neapvainosies

jo kuram gan gribas novilkt dzīves
balto un papīra plānuma kreklu
un noiet zemē

kuram gan tīk palaist vaļā silto roku
un atlaist zemē

kuram gan gribas
izdzīt no acīm sniegputeni

pirms arvien lielākas pārslas
aizmiglo skatienu

tu stāvi ar vienu tukšu dzejoli
visas pasaules viegluma malā

un nav spēka nolādēt vieglumu

 

***
labi labi proti labāk nevar būt
skraida sāpi apdzērušies odi saules sāļās brūces pamalē

lalulā
le lu lē

mute katru zilbi atveldzē

un kā elku pielūdz atvāzušos dienu

dzeltenais nekad vairs nebeigsies

iespējams nekad

 

***
vienkārši
plakstiņu iekšpuses rudums liek noticēt ka mēs vēl skābeni sāļas bombongas ēdīsim un staigāsim ielas atmiņu porcelānu
ar ledus plānuma uzmanību

simtgadīga
ēna mums seko līdz māja no kuras tā stiepjas sagrūst. tas ir pietiekams iemesls lai pabeigtu mūziku

Dalies ar šo rakstu