punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Ķīniešu literatūras teātrī

Vilis Kasims

26/03/2019

 

Par Mo Jeņa grāmatu Meistar, jo tālāk, jo trakāk! (no ķīniešu valodas tulkojis Raimonds Jaks; Dienas Grāmata, 2019).

 

Mo Jeņa stāstu krājuma iznākšana apgādā Dienas Grāmata ir divkāršs notikums latviešu literatūrā: tā vienlaikus ir mūsu pirmā iepazīšanās ar nesenu Nobela prēmijas laureātu un arī viens no ļoti retajiem tulkojumiem no ķīniešu valodas. Līdzīgi to, šķiet, uztver arī izdevējs: grāmata tika reklamēta žurnālos, un tai bija atradusies vieta Jāņa Rozes grāmatnīcas lielajā skatlogā. Par laimi, ieintriģētajiem lasītājiem diezin vai nāksies vilties. Meistar, jo tālāk, jo trakāk! ir patiešām ļoti labs stāstu krājums, kas lasītājiem piedāvā interesantu alternatīvu vienā no nedaudzajiem žanriem, kurā mūsu grāmatnīcās dominē vietējie autori.

Lai gan krājumā ir iekļauti tikai četri darbi, tajā ir pārstāvēta plaša amplitūda – no satīriskā titulstāsta līdz maģiskajam reālismam darbā Lidojums un politiskajai alegorijai Teļā. Kopīgs tiem ir brīžiem grotesks slapstick humors un asa sociālā kritika, kas galvenokārt pievēršas sabiedrības un tās paradumu nosodījumam, taču neaizmirst arī par augstākstāvošo funkcionāru atbildību, kā vēsturisko, tā pašreizējo. Šos stāstus vieno arī spilgtie, spēcīgām līnijām iezīmētie tēli, kas darbojas gandrīz kā uz skatuves – mazliet teatrāli un uzspēlēti, vienmēr vienu aci turēdami pievērstu lasītājam, lai intereses atslābuma gadījumā izmestu kādu divdomīgu joku vai sarīkotu dramatisku ainu.

Eiropiešu literārajā tradīcijā izaugušajiem lasītājiem tas parāda tādu kā alternatīvu stāstniecības attīstības ceļu, kurā mutiskā tradīcija izrādījusies dzīvotspējīga vēl arī 20. gadsimtā, ietekmējot autorus ne tikai kā vēsturiska vērtība, bet arī kā pilnībā pieņemams un pat dominējošs stāstu veidošanas paņēmiens. Par to savā Nobela lekcijā ir teicis arī pats Mo Jeņs, atcerēdamies stāstnieku viesošanos savā ciematā un savus pirmos soļus literatūrā: „Nepagāja ilgs laiks, līdz citu cilvēku stāstu atstāstīšana mani vairs neapmierināja, tāpēc es sāku izpušķot stāstījumu. Zinot, ka tas patiks manai mātei, ieviesu stāstījumā jaunas daļas, reizi pa reizei pat izmainot nobeigumu. [..] Mana pieeja bija tirgus stāstnieka pieeja, kas man bija ļoti pazīstama; tas bija veids, kā stāstīja mans vectēvs un vecāmāte, un citi vecie ciematnieki.”1

Šī pieeja spilgti redzama arī krājumā Meistar, jo tālāk, jo trakāk! lasāmajos darbos. Ne tikai šai tradīcijai raksturīgajā melodramatismā un cilvēcisko vērtību cildināšanā, kas ir neatņemama Mo Jeņa darbu sastāvdaļa, bet arī struktūras ziņā. Piemēram, vienam no Mo Jeņa agrīnākajiem, bet formāli sarežģītākajiem (vismaz no šajā krājumā iekļautajiem) stāstiem Caurspīdīgais redīss ir visnotaļ lirisks, vizuāli krāšņs ievads, kam seko šādi pliķim līdzīgi teikumi: „Ļaudis – jauni un veci – nāca ārā no mājām un pulcējās zem zvana, padevīgi kā koka lelles, vērdamies brigadierī. Brigadieris norija ēdamo un noslaucīja piedurknē bārdas ieskauto muti. Ļaudis blenza uz brigadiera muti, kā tā atveras. Līdzko atvērusies, mute saka lādēt: „Ka tavu māti aiz kājas! Tie kolhoza kuces bērni prasa šodien divus mūrniekus un rītdien divus galdniekus.””2

Arī stāsta turpinājumā valda šāds poētiska reālisma sajaukums ar ļoti mūsdienīgiem, sarkastiski iezīmētiem tēliem – līdz brīdim, kad stāsts veic pēkšņu lēcienu krietni fantastiskākā teritorijā ar nosaukumā minētā caurspīdīgā redīsa parādīšanos smēdē. Lai arī tas it kā notiek galvenā tēla pussapnī, uzreiz ir skaidrs, ka šī aina ir daudz tuvāka maģiskajam reālismam raksturīgajām iekšējās realitātes daudznozīmīgajām izpausmēm materiālajā pasaulē nekā 19. gadsimta literatūrai tipiskākajiem sapņu tēliem. Un tad lasītājam nākas sapurināt galvu un pieņemt, ka Rietumos pierastās interpretāciju struktūras šeit ir izmantojamas daudz mazākā mērā nekā pierastajā lasāmvielā. Tieši šis mutvārdu kultūras, Ķīnas bagātās klasiskās literatūras tradīcijas un Rietumu literāro paņēmienu sajaukums, manuprāt, ir viena no lielākajām Mo Jeņa stāstu krājuma vērtībām – tas sašķiebj lasītāja literāro kompasu, vienlaikus saglabājot stāstījuma baudu.

Mo Jeņs intervijās, lekcijās un rakstos ir vairākkārt uzsvēris savu saikni ar laukiem, piemēram, Nobela lekcijas ievadā pašdefinējoties kā „zemnieku zēns” un beigās izsakot pateicību „tai auglīgajai zemei, kas mani piedzemdēja un uzaudzināja”. Rakstnieka dzimtajam Gaomi ziemeļaustrumu pagastam ir nozīmīga loma arī viņa stāstos un romānos, taču tie nav romantizēti, nostalģijas un sentimenta piesātināti lauki (varbūt izņemot viņa pirmo romānu Sarkanais sorgo). Šajos laukos netrūkst melnzemes piesātinātās vitalitātes un tādu marginālu tēlu, kas brīvi spēj eksistēt laikam tikai mazapdzīvotās vietās.

Tas ne obligāti nozīmē, ka darbu galvenie personāži ir tikai un vienīgi zemnieki un klaidoņi, – arī krājuma Meistar, jo tālāk, jo trakāk! stāstos darbojas rūpnīcu strādnieki, brigadieri, kalēji… Taču apdzīvotas vietas šeit ir pietiekami nelielas, lai varētu kalpot par mikrokosmu visai Ķīnas (un ne tikai) sabiedrībai. Kā rakstā Lauku ķīniskums, Mo Jeņa darbi un pasaules literatūra norāda Čenžou He,3 jau labu laiku Pekinā dzīvojošā Mo Jeņa daudzkārtējā literārā atgriešanās Gaomi ziemeļaustrumu pagastā vienlaikus ir arī mēģinājums pārradīt Ķīnas mitoloģizēto naratīvu par valsts vēsturi un tagadni. Ārēji neatkāpjoties pārāk tālu no oficiālā priekšstata par lauku dzīvi, Mo Jeņs caur savu stāstu tēliem un ainām apspēlē šo pieņemto naratīvu ar ironiju, dusmām un mīlestību, tā radot tik spilgtu realitāti, kāda ir iespējama tikai literatūrā.

Lai gan visi krājumā Meistar, jo tālāk, jo trakāk! iekļautie stāsti ir interesanti un spēcīgi, tie ir tikai četri salīdzinoši īsi darbi – tātad vienīgi ievads Mo Jeņa daiļradē. Ievadā angliski izdotajam stāstu krājumam Shifu, You’ll Do Anything for a Laugh4 autors pats gan saka, ka lielāko lepnumu jūt tieši par saviem sasniegumiem īsstāstu rakstniecībā,5 tomēr es ļoti ceru, ka nepaies ilgs laiks, līdz latviski būs iespējams iepazīties arī ar Mo Jeņa romāniem. Tieši tajos pilnā mērā var izpausties gan autoram raksturīgais stāstījuma ritms, gan vēriena plašums.

Simt lappušu garais stāsts Teļš ļauj nojaust, kas ir sagaidāms autora plašākajos darbos, taču arī pēc tā izlasīšanas viena no spēcīgākajām sajūtām ir līdz galam neapmierinātais izsalkums. Mo Jeņs apbrīnojami dabiski pārslēdzas no dramatiskām ainām uz poētiskiem fragmentiem un humoristiskiem tēlojumiem – un pat apvieno tos –, bet arī simt lappušu ir par maz, lai šī prasme varētu izpausties pilnībā. Tomēr kāre pēc turpinājuma nebūt nav tā sliktākā sajūta, ko atstāt lasītājam.

Vēl spēcīgāku to padara fakts, ka Raimonda Jaka debija “pilnmetrāžas” tulkošanā no ķīniešu valodas ir izdevusies veiksmīga. Lai arī vietām teikumu struktūra un saiknes starp teikumiem liek tos pārlasīt divreiz, tas tikai ļoti retos gadījumos „izrauj” lasītāju no teksta. Daudz biežāk rodas sajūta par vieglu svešuma klātbūtni, kas šajā gadījumā, manuprāt, ir pat vēlama. Lai kā man patiktu latviskojumi, kas izklausās pēc latviski radītiem tekstiem, tulkojumi no ķīniešu valodas prasa daudz lielāku oriģināla interpretācijas darbu, tāpēc pilnībā latvisks teksts izklausītos mazliet nepareizi un pat aizdomīgi. Tāpēc tiešām ceru, ka krājums Meistar, jo tālāk, jo trakāk! tiks lasīts un apspriests, beigu beigās kļūstot par pirmo soli latviešu lasītāju ceļā pie Mo Jeņa un citiem ķīniešu literatūras darbiem.

  1. Yan Mo. Nobel lecture. Pieejams: https://www.nobelprize.org/prizes/literature/2012/yan/lecture/  (atpakaļ uz rakstu)
  2. 181. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Chengzhou He. Rural Chineseness, Mo Yan’s work, and world literature. In: Duran A. & Yuhan Huang (eds.). Mo Yan in Context: Nobel Laureate and Global Storyteller. West Lafayette, Indiana: Purdue University Press, 2014, pp. 77–90. Pieejams: http://www.jstor.org/stable/j.ctt6wq1tk.10  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Neliela atkāpe: tajā galvenokārt apkopoti īsākie stāsti, neatstājot vietu abiem emocionāli spēcīgākajiem latviešu valodā iznākušā krājuma darbiem Teļš un Caurspīdīgais redīss, taču iekļaujot brīnišķīgo stāstu Dzelzs bērns, kuru es būtu ļoti priecājies pārlasīt latviski, un Lu Sjuņa slavenā stāsta Zāles parafrāzi, kurā Mo Jeņs skaidrāk nekā citos darbos norāda uz sev noskatīto vietu Ķīnas literatūrā.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Yan Mo. Shifu, You’ll Do Anything for a Laugh. Translated by Howard Goldblatt. Arcade, 2001.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu