punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Plēves un zvīņas

Ieva Viese-Vigula

29/03/2019

 

tara

kā nu tara kā nu
skalojas skalojas
pilna galva pudeļu un plēvju
šļakstos plakšķ

kokons ķeskains kokons
ap domu apkārt sastumjas
peldēt neiebuksēt
zemāk par spoguļaino virsmu
neies krastā

cauri vilnim laužas no dzīlēm ēna
atlauž rēcienā gliemežnīcu ausis
simtkārt slīcinātā taras vadone
no jauna augšup dzimst

plēves plīvurā
veļaspulvera putas tašķot
bezcerīgi skumjām zivju acīm

 

plēve I

tu nāci celofāna iesaiņojumā
nemirki ūdenī un paliki tīra no putekļiem
pirksti neatstāja tevī nospiedumus
tu gurķojies kā siltumnīcas bērns
gar tevi tecēja dubļi un nopilēja krīts līdz sāki stīgot
tinies mezglos un pīnēs un plēves spiedās miesā arvien ciešāk
joslu pa joslai tu augi uz iekšpusi
tevi redzēja sasaiņotu kā magoņu bulciņu
aiz spīdošas paciņas tavs apaļums
saldums un melnās sēklas
gredzenu gredzenos
loku lokos
sapelēja

 

Sausna

Pēc H. K. Andersena motīviem

kaklā smagums ap vietu kur atradās žaunas
tu ievelc gaisu – tad tā jūt šeit
jūras tuvums jaunajām maņām uzjunda
nelabuma vilni
vējš – bez straumes maiguma
tukšs gaiss – svars bez atbalsta
tev kājas kājas trīc
tu atstutē pret priedi trauslo muguras asaku
velk zemāk zeme
žņaudz
ap kaklu kā aļģēm aizaudzis –
varētu kliegt – balss vairs nav
ar nagu nikni knibini no augšstilba zvīņu
asins sulo pār kāju lejup – ož pēc zivīm – kreveļu sveķi
tu vienmēr asiņosi vienmēr nelabums spiedīs kaklu
tu dzirdēji – sāpēs – un ļāvi izraut mēli bez atbildes
kājas ieguļ smiltīs kā slāpstošas zivis
kas saules sodītas sitas krasta baltumā
lipīgu lāsumu raksts pār kājām
notraus norij sāli
tev vienmēr slāps
tev sāpēs
tu dejo

 

virtuvē uz grīdas

vēstule ko tu man raksti sprakšķ kā gruzdošs zars
kā basi soļi apsarmojušā zālē izčūkst
iemainījuši prātu pret spārniem
veram dzīves līnijas izdomātu vēdekļu lokos
kā laimeszivs spuras vai trīsošas taureņacs zvīņas
kas pie neuzmanīgas kustības piekvēps
spuldzes spiedīgajam apaļumam
domas debess noslāpst zilos dūmos
mazi izdurti caurumiņi apziņas plēvē
komētas nošņākst izlietnē
gaidīsim rītu

 

balkons

pa kluso sastiepusies upuru pilnu sprandu
vecene uz balkona sver un mēra velkot smēķi
vējš blandās un savanda pagalmu nopland palagi
maigi saglaužas un uzpūtīgi ceļas margām pāri
striķī balti balti piekniebti plīvo kaimiņu gultas palagi
sakniebušies cieši kopā knaģu kokainajās rokās
vecene ar knipi aiztriec ogli durvis noklaudz
paliek viena
gruzdoša doma kā ēna stērbelē
iesūkusies dziļāk par vēja un mauriņa smaržu
vecenes klātbūtne naktī rīvēsies
ķermeņu starpā

 

zvīņas

viļņu šļakatas pret krastu
izrāpies caur dūņām paspēlēt evolūciju
viļņu šļakatas pret krastu
pelēka masa aiz gliemežnīcu ausīm
viļņu šļakatas pret krastu
izstiepies pret nakti jūras zvaigzne
tur tev pakaļ viļņo debess nafta
melnām pilēm aiz zvaigznēm slīdot
viļņu šļakatas no krasta
kaija ar salmiņu nāsī
šļakatas laiza krastu ar putainu slienu
viļņi pārveļas ķermenim smiltī
krabis skrubinās ielauztā skafandrā
maziem solīšiem aiztipina
krasts atmet šļakatas
varbūt varēja pagūt tālāk
varēja izrāpties ārā –
viļņu šļakatas
un krasts

jūrā atpakaļ
jūrā atpakaļ
jūrā atpakaļ

ŠĻAKAP VIZ ZIV PAKAĻŠ

Dalies ar šo rakstu