punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Portrets ar notrieptiem gadsimtiem

Maikls Vasons

30/03/2019

 

Maikls Vasons (Michael Wasson) ir amerikāņu dzejnieks no nezpersu (Niimíipuu) cilts. Vasona dzeja publicēta izdevumos Best American Poetry, Winter Tangerine, The Rumpus, Poetry Magazine u. c. 2017. gadā izdevis debijas krājumu Šis amerikāņu spoks (This American Ghost). Šobrīd dzīvo uz mazas saliņas Japānā.

Vasona dzejā bieži pavīd robeža starp fizisko un garīgo pasauli, šīs robežas pārvarēšana kā rituāla iecere vai neizbēgamība. Tā katra saikne – starp zemi un vēsturi, starp cilvēku un cilvēku – kļūst par saskares punktu, par rituālu.

Šī ir piektā publikācija laikmetīgās amerikāņu dzejas sērijā Nav, kur ierasties.

Atdzejotājs

 

Grēksūdze 

& piedod man, ka nevaru apturēt
                                                              tēraudā lieto

               balsenes zilbi. & aizmirsti

                                                  lodi. Ļauj man
sajust, kā saraujas
                                           tava mēle. Parādi,

            kā tava mute kustas zem
                                                manas sīkstās, stūrainās miesas.

Piedod man.
                                         Jo es jau esmu aiz

taviem zobiem. Tie izskatās tādi paši kā manējie. Nopulēti
                                                              jēli. & kā tu par to jūties?

Par to, ka viens vienīgs gaismas zibsnis
                                                 aizdegs mūsu gauso ķermeņu
                          tumšākās vietas?

Esmu gandrīz gatavs                                        slēgt šo

rīkli. Ir elpošana
                      & ir arī elpošana.

                                                 Kā appūsta nakts,
kas noskaidrojas      saullēktam,

            kuru tev nevajadzētu aizmirst. Es domāju pieskaries man.

Pasteidzies. Aizbāz man muti, lai saplosītu
                                     mani, lūdzu. Mēs esam tik saderīgi kā

tēvs. Kā dēls.
            Es tev dziedāšu to, ko tev dziedāja paša māte,
                                                                           kad viņa pirmo

reizi tevi
                                                    turēja: mazulīti. Atkal.

Manās gaišajās rokās. Asinīm

pirkstgalos.                                       Cilvēkiem, kurus

man ir tik ļoti žēl iznīcināt šeit,
                                    istabā. Skaistajam

briesmonim mūsu rokās. Lai dziedātu
                                                              héetewise: es tevi mīlu

tāpēc, ka beidzot sabruki,                              atvēries manā priekšā.

 

Portrets ar notrieptiem gadsimtiem

Iesāku dienu kā jebkuru citu
dienu: desmitgade glūn pretī

sadragātā džipa atpakaļskata
spogulī: tu

stāvi tik garš, ka esi palicis
bez galvas: līdz pagriežos,

kukurūzas lauks izplūst atlanta
saplēstajos stūros: izvelc savas rokas,

kas gulējušas zem manis, lai svētītu
šo dieva dāvāto valsti: raibos kaulus,

kas dzied zvaigžņotas nācijas
himnu: šo zemi,

kurai dots gana daudz laika, lai
uzskaitītu savas iespējas: nežēlības

kā krēslas asmens atspiedušās pret
manu rīkli, man veidojas zilums: stāvot

es piekopju svēto: & liecos ceļos
kā ķermenis, kad tas tika veidots

spoku nebeidzamo iekšu
virzienā: manas muguras lejasdaļa

krusti: viņi saka, pieci
mācekļi baku rētainām sejām

ne kā tava pašradītā, šautā brūce,
bet kā viena ieeja: ticības

pilns tukšums: celieties man, kā to
darītu tikai tu, kad dievs tev

bez izejas atstājis šīs
ieejas brūces: sarkstošo lauku,

kas turpinās & turpinās: atpazīstamu
kā sirdspukstu: orbītu

gadsimta garumā ap vitrāžu stikla
krātiņu: salauzts tu

mani savāc savā izģindušās
miesas tēlā: cauru nakti

likdams kopā spoguli
pēc spoguļa, līdz neviens vairs neaizmirst: simt

gadu šī ainava turpina riņķot
aiz mums & mums priekšā – pat ja

zeme zem mūsu ceļgaliem, zem katrām
amerikāņu debesīm, nu jau gadsimtiem

ir vērsusies uz rietumiem.

 

Pēc vairākiem gadiem, na’plax̣ pagalmā lūdz, lai es viņam dodu citu vārdu

Šī kalna
pakājē tu
atkal esi
vientuļais zēns: tavas
rīkles dzīlēm
pierūsējis vārds:
briedis
atmetis to,
kas dega:
kaulu celtni
ar samta uzgaļiem,
kas žuburota no
paša maigās galvas: tu
to uzej sasilušu pie
celma, mitrajā
priežu mizā
ieskrambātas
kakla brūču
aprises tā, kā
izskatījās
mūsu vārdi,
pirms Amerika
tos pārņēma
savā mēlē: &
tavas ūkas
mirdzošā
dubultspirāle
pārkvēp pelnos:
mazdēls tevi
šonakt sagaidīs:
tu raudāsi –
lūgdamies: vārds
vārdā izskanēs kā
ubags, kam izvilkti
zobi.

 

Izriests otrādi

                   kée píi’nekeyneks: ieņemsim (norīsim) viens otru.

Mūs                     kā mūziku

apspīdēs rīts: dodos
                                klajumā & lūk šeit tas viss
notika –

                                             kādu citu puiku
turēja,                                   vilka aiz daikta
& viņa māte

                                           tikai tonakt sāka
gulēt no vēja
                                           darinātā klusumā,
atstādama

                    zvanu,           ko viņa tā arī

nekad neapsvēra. Pagalmā,
                                                   nakts vaļējā rīklē,
apklust circenis,
                                     atbrīvojies no
iztukšotā
                                             zvaigžņu svara.
Vai mēnessgaismas.

            na’qalác saka, ka vienmēr esam bijuši
                                                      sagrauti.

Vēl viņš saka

bet tā tik un tā                             ir svētība,

ka esam visbaisākā briesmoņa postaža.

Padomā: kā tas ķermenis sadega
                                      no iekšpuses

tā saplēstie locekļi
                           spīdīgie kauli un zilumi sāka
būvēt
                     šīs ēnas.

 

Uz horizonta

& es teicu,
lai top tumsa,
lai tā rītausmā līst
no tavas mutes. Lai top
pēcgarša rīkles
dziļumos. Lai katrs sisenis
lec no lēnās gaismas,
kas vilkta pār zemi.
Lai katrs eņģelis, kuru nesauc
par Miķeli, vaicā, vai tad tu nezini,
ka klakšķis tavā mutē
ir plaisa, kurā tev
vienmēr būs jādzīvo? Lai dārzs
atceras vārdu uguns, jo tev būs
kopt šīs vietas brūces. Lai cits dievs
aizmirst, ka tu jelkad piedzimi.
Lai gaisma sākas &
aptumst, atceroties
miesu, kas tev stāstīja:
galvaskauss reiz skūpstīja siltuma
pilnās asinis, kas
pirms daudziem gadiem turējušas kopā ķermeni.
Mēs šo klusumu aizmirstam
katru reizi, kad maigi sitas sirds,
līdz beidzot apstājamies. Vārds,
ko vairs neizrunājam. Galva,
kuru sapinusi dzīves
vadīšana šeit pat. Šonakt ļauj man sacīt:
cilvēka veidolam lemts būt
skaistumam, ko turpināšu
postīt.

 

No angļu valodas atdzejojis Edvards Kuks

Dalies ar šo rakstu