punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Meklējot vēsturē kvīrisko

Dens Hīlijs

01/04/2019

 

Dens Hīlijs (Dan Healey), Oksfordas Universitātes profesors, kurš specializējas Krievijas modernajā vēsturē, ir lielākā autoritāte pētniekiem, kuru uzmanība pievērsta seksualitāšu vēsturei Krievijā no 19. gadsimta otrās puses līdz mūsdienām. Tātad arī bijušajā Krievijas impērijā un Padomju Savienībā, kuru sastāvā savulaik bija Latvija. 2001. gadā klajā nāca viņa grāmata par homoseksuālās iekāres vēsturi revolucionārajā Krievijā1, kurā izteiktās atziņas ir tieši virzījušas domu arī 20. gadsimta seksualitātes vēstures izpētē Latvijā. Kopš tā laika D. Hīlijs ir publicējis daudzus interesantus tekstus.2 Viņa interese par bijušo Padomju Savienības republiku savdabību ir aizraujoša. Pirmo reizi Rīgā profesors bija viesojies 1978. gadā, būdams students Kanādā. Toreiz viņš vadīja nelielu tūristu grupu, kas apskatīja Padomju Savienību, ieskaitot Baltijas republikas. Pēc 40 gadiem Baltijas praida nedēļā 2018. gadā D. Hīlijs piedalījās LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta organizētajā starptautiskajā konferencē Kvīru naratīvi Eiropas kultūrās: subjektivitāte, atmiņa, nācija 7.8. jūnijā Rīgā. Tās laikā notika šī intervija.

Ineta Lipša

 

Jēdziens „kvīra acs” jūsu jaunākajā grāmatā par homofobiju Krievijā no Staļina laika līdz Sočiem3 atkārtojas bieži. Kas padara aci par „kvīra aci”? Kādas pieejas un metodes tas paredz?

Šķiet, es par to iedomājos, faktiski nemaz nemēģinot saistīt ideju ar konceptu. Vispirms vienkārši par to iedomājos kā par „крылатые словa”, kā par brīnišķīgu frāzi. Šobrīd esmu aptvēris, ka vajadzētu šajā idejā ielikt plašāku saturu. Man „kvīra acs” nozīmē doties arhīvos ar atvērtām acīm un vērību pret to, kas nav un kas ir „kvīru”, uz to, kas arhīvu saturā nav heteronormatīvs. Ikviens šāds stāsts, piemēram, no tiem, kas atrodami noteiktā arhīvā, mums var pastāstīt kaut ko par kvīru dzīvi, par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu vai citu atšķirīgu seksuālu vai atšķirīgi dzimtiskotu eksistences veidu. Manuprāt, acīmredzamās pēdas, kam var izsekot, ir tās, kur homoseksuālai uzvedībai uzmanīgi seko līdzi valsts vai, teiksim, transseksuāļu dzīve tiek ietverta medicīniskos terminos, vai tamlīdzīgi stāsti. Un, kā jau teicu konferencē, diezgan bieži esmu dzirdējis, ka jaunos pētniekus, kuri vēlas pētīt kvīru vēsturi, vadītāji brīdina – domāju, labvēlīgi –, ka viņi neatradīs materiālus, šādu materiālu nav. Ja būsi pietiekami drosmīgs, lai jautātu arhīvos, nereti saņemsi tādu pašu atbildi. Man šķiet, ja dažās kādreizējās padomju republikās pajautāsi arhīvā, vai ir kādi materiāli, kas saistīti ar homoseksualitāti, tavām attiecībām ar šo arhīvu, iespējams, pienāks beigas. Bet, nē, runājot par „kvīra acīm”, es runāju par vēsturnieku, lasītāju, kurš dodas arhīvos ar smalku uztveres spēju, vērīgs pret kvīru iespējamībām materiālā, kuru pēta, turklāt materiāla meklēšanā attīsta arī ožu, pats savu instinktu. Kā vēsturnieks tu parasti esi iemācīts pētīt noteiktā kontekstā. Varbūt kādreiz nākas no tā aizvirzīties, lai pētītu citu laiku vai tēmu, tomēr vēsturniekam piemīt šīs apgūtās zināšanas par noteiktiem pagātnes periodiem un tēmām – piemēram, par birokrātiju vai juridisko vai medicīnas sistēmu. Un tad var sākt okšķerēt, kur tajās varētu slēpties arī kvīru stāsti. Šajos centienos jābūt ārkārtīgi vērīgam. Man nebija īpašas apmācības, bet kvīru materiāla meklējumi arhīvos manis teikto apliecina. Vadītāji man stāstīja, ka ir jāpārzina medicīnas konteksts, jāzina padomju jurisprudence un caur šiem abiem kontekstiem būs iespējams atrast kvīru materiālu, ja tāds eksistē. Es atradu diezgan daudz. Esmu novērojis, ka jaunākie pētnieki arī ir attīstījuši savu metožu klāstu, paši savas kvīra acis – „kvīra acis” ir metafora, kas apzīmē visu dažādo kvīru vēstures pētniecības metodoloģiju. Domāju, ka viņi ir attīstījuši savu instinktu par to, kur un kāds materiāls varētu būt arhīvos, un tad cenšas apkopot materiālu un atrast tajā jēgu.

 

Tas nozīmē tādu kā sajūtu par materiālu.

Tas nozīmē arī ticību, ka dokumenti ir atrodami, un neapjukt dažādo perspektīvu priekšā. Piemēram, šāds stāsts. Reiz Maskavā 1995. gadā pilsētas arhīvos meklēju informāciju par sodomijas lietām. Zināju, kurš likuma paragrāfs man jāmeklē, bet par trīsdesmitajiem gadiem arhīvos Maskavā bija maz materiālu. Taču bija lietas ar tiesas spriedumiem uz ārkārtīgi plāna papīra. Tās bija tiesas spriedumu dublikātu kopijas. Dažas vienā lapā, citas vienpadsmit divpadsmit lapās ar bagātīgiem aprakstiem. Varat iztēloties, kādi ir padomju tiesas spriedumi, „приговоры” krievu valodā. Un tad es pasūtīju šīs kopijas un, kad tās izsniedza sējumos, kas bija apmēram divdesmit centimetru biezi, uz plāniņa papīra, tad iedomājieties, cik daudzi tūkstoši lappušu tas bija. Vēlāk sarēķināju, ka, lai nonāktu no 1934. gada līdz 1941. gadam, man nācās pāršķirt vienpadsmit tūkstošus lappušu.

 

Oho.

Lai atrastu astoņas lietas. Taču šīs astoņas lietas bija zelta vērtas, tās sniedza daudz materiāla. Ir jābūt pārliecībai, ka kaut ko atradīsi. Ir jāattīsta instinkts, domājot, kur varētu atrast materiālus.

 

Savā priekšlasījumā Vai LGBT kustībām Eirāzijā un Austrumeiropā ir nepieciešama vēsture? jūs runājāt par to, ka homoseksualitātes vēsturei jāspēj pretoties heteronormatīvajam laikam. Ko jūs ar to domājāt?

Tas ir jēdziens, kuru palienēju no kvīru teorijas. Tas vairāk attiecas uz interpretācijām, ko vari piešķirt vēsturiskajam darbam. Tas attiecas uz dažādām iespējamām interpretācijām un faktiski ir kvīru uztveres būtiska daļa. Heteroseksuālā pasaulē noteikta laika interpretācija paredz, ka indivīds attīstās no bērnības līdz pusaudzībai un tad kļūst pieaudzis, un ap to laiku, kad bērns pieaug, viņš ir veiksmīgi izaudzis heteroseksuāls. Augot indivīds var eksperimentēt ar homoseksualitāti, bet sekmīgs brieduma process noteikti noved pie heteroseksualitātes. Kvīru teorētiķi uzsver, ka tas iespaido attīstības posmus un neļauj cilvēkam apstāties homoseksuālajā stadijā un dzīvot cieņpilnu un piepildītu homoseksuālu dzīvi, jo tā tiek uzskatīta par iesprūšanu attīstībā. Tas nāk no freidiskās psihoanalīzes. Valērija Roī (Valerie Rohy) savā esejā ar īso nosaukumu A Historical4 izklāsta, kā heteronormatīvais laiks uztiepj šāda veida attīstību, šādu hronoloģiju mūsu dzīvei. Bet kvīru laiks to noraida, sakot – mēs neesam iesprūduši attīstībā, mēs faktiski esam tur, kur vēlamies būt. Un mūsu attīstība ir kaut kas, par ko mums būtu jāpadomā. Kā veiksmīgs pieaudzis kvīrs kļūst par šādu personu? Kādām attīstības stadijām viņš iziet cauri? Kā viņš skatās uz kvīru laiku? Tiktāl par indivīdu un viņa iekšējo attīstību, bet šos jautājumus var attiecināt arī uz plašāku sabiedrību. Roī apgalvo, ka heteronormatīvais laiks uzspiež noteiktu secību sabiedrību attīstības veidam – dažām atpakaļejošu, citām attīstītāku. Pastāv naratīvs, kas vēsta, ka Centrāleiropa un Austrumeiropa pēc 1989. gada bija atpalikusi un tagad tai ir jāpanāk pārējās valstis. Un „panākšana” ietver šo pārejas stadiju. Tātad šī secība tiek uzspiesta tādām valstīm kā Latvija, kas pievienojās Eiropas Savienībai. Šai secībai ir noteiktas robežzīmes, kas iezīmē attīstības stadijas un tamlīdzīgi. Un tagad jūs esat nobriedusi, pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts, jums ir piešķirta piederība. Tomēr, ja paraugāmies uz Latviju un, teiksim, Baltkrieviju vai Ukrainu, vai Moldovu, tad redzam sabiedrības, kuras it kā ir ieslodzītas noteiktā pagaidu pagātnē. Heteronormatīvais laiks ietver ideju, ka uz modernitāti ved viena attīstības trajektorija, kuru mēs atpazīstam un pieņemam. Tā ietver demokrātiju, kapitālismu un tā tālāk. Bet kvīru laiks uz to aicina palūkoties citādi, izvirzot jautājumu – kāpēc tiek uzskatīts, ka Latvija ir „atpalikusi” salīdzinājumā ar Vāciju vai Angliju? Tā uzskatīt ir problemātiski un atsevišķos gadījumos nav pieņemami. Tāpat jautājumā par LGBT tiesībām un attīstību – kāpēc lai Lielbritānija vai Francija, vai Vācija noteiktu dienaskārtību Latvijai attiecībā uz to, kā vajadzētu attīstīt LGBT grupu tiesības? Šajā gadījumā saskaņā ar kvīru laika pieeju būtu jājautā: vai, lai Latvija attīstītos, tai būtu jāievēro secība, ko iedibinājušas senākas sabiedrības, vai tomēr tā var atrast savus ceļus, radīt pati savus modeļus?

 

Interesanta ideja, Latvijai der ļoti labi. Mans nākamais jautājums ir nedaudz ar to saistīts. Kā heteronormatīvā laika un kvīru laika ideja var tikt izmantota pagātnes pētniecībā kopumā, nesašaurinot līdz konkrētai kvīru pagātnei?

Šeit es domātu, piemēram, par heteroseksualitātes vēsturi. Modernajā periodā heteroseksualitāte neattīstās bez to pavadošās homoseksualitātes ēnas. Tai vienmēr nepieciešama šī ēna, šis jēdziens, lai varētu attīstīties. Manuprāt, vairums heteroseksuālu cilvēku neapšauba savu heteroseksualitāti, savu piederību „heteroseksualitātes klubiņam”, un tas ir dabiski, jo itin visa sabiedrība apgalvo, ka tas ir dabiski. Bet, ja paraugāmies, kā laika gaitā attīstījušies medicīnas, sociālie un juridiskie heteroseksualitātes koncepti, – katra sabiedrība veido tos atšķirīgi, un lāgiem ir ļoti interesanti šīs atšķirības salīdzināt. Domāju, ka šeit var meklēt heteronormatīvā laika naratīvu, heteroseksuāla subjekta attīstības naratīvu, pētīt, kā tas vēsturē ir veidojies. Piemēram, atsevišķos referātos konferencē mēs dzirdējām par sodomijas gadījumiem Padomju Latvijā četrdesmitajos, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Un varētu jautāt, kādā plašākā kontekstā tie notika, kāds tolaik bija likumu ietvars, kas regulēja ģimenes attiecības, kāda bija padomju režīma uztieptā sieviešu emancipācija, kādas mājas tika būvētas, kā tas viss tika pamatots un tā tālāk. Man ir doktorants, Nikolajs Jerofejevs, kurš pēta padomju laika mājsaimniecības veidošanu. Ir ļoti interesanti novērot, kā Ņikita Hruščovs piecdesmitajos un sešdesmitajos gados atbrīvojas no vecā un ienes starptautisko modernismu. Industriāla māju būvniecība nozīmē, ka arhitektiem un inženieriem bija jāizpēta ģimenes, kam viņi ceļ mājas, un viņiem nācās radīt ģimenes socioloģiju; tas ir ļoti interesanti. Nikolajs ir uzrakstījis veselu nodaļu par neprecētu cilvēku izmitināšanu un par idejām, kā sociālistiskajā sistēmā taisnīgi iedalīt mājvietu neprecētam cilvēkam, lai iedrošinātu precēties un radīt bērnus. Kas bija šie dīvaiņi, kas neprecēti lidinājās apkārt, kas bija neprecētie? Vai nu ļoti jauni cilvēki, kas vēl nebija apprecējušies, vai arī atraitņi, vai cilvēki, kas kāda iemesla dēļ vienkārši nebija atraduši īsto. Tika nolemts, ka tādiem pietiek ar deviņiem kvadrātmetriem, taču nevar uzbūvēt deviņus kvadrātmetrus lielu dzīvokli – tas ir par mazu, kaut gan viņi mēģināja. Te var redzēt mentalitāti, kas domā tikai heteronormatīvos jēdzienos un netiek galā ar dažādību ģimeņu veidos un cilvēku skaitu tajās. Ja uzlūko šo problēmu ar „kvīra aci”, ja sāc domāt par to vairs ne no heteronormatīvā laika (vai, precīzāk, domāšanas) perspektīvas, proti, ja nedomā heteronormatīvi, kā mēs to teiktu savā profesijā, tad zināmo materiālu var izlasīt no jauna ar kvīrisku skatījumu. Tas nozīmē, piemēram, jautāt: kā mājokļu plānotāji iztēlojās dažādās ģimenes, kuras plānoja nodrošināt ar dzīvokļiem? Kā LGBT cilvēki ieguva savus mājokļus šajā izmitināšanas sistēmā? Vai kā pieaugušie viņi atdarināja heteronormatīvas ģimenes, lesbietei apprecot geju un piesakoties mājvietai? Varbūt viņiem ir pat bērns, lai apsteigtu rindu? Vai arī sadraudzējās ar otru pieaugušo (jo, piemēram, divas sievietes varēja kopīgi pieteikties dzīvoklim, ja apgalvoja, ka ir attālas radinieces)? Ļoti daudzas no neregulārajām ģimenēm, kuras arhitekti un plānotāji iztēlojās, bieži vien bija divas sievietes – vecmāmiņa un mamma – un bērns. Tātad jau ir pieejams šāds modelis. Vajag izvēlēties konvencionālus vēstures stāstus un palūkoties uz tiem kvīriski: ar jautājumiem izaicināt acīmredzamo heteroseksuālo normativitāti, kas tiek uzspiesta pasaulei, kurā dzīvojam.

 

Latvijā šis jautājums, manuprāt, joprojām ir svarīgs… Jūs esat pētījis tādus jēdzienus kā „tradicionālas seksuālas attiecības” un „netradicionālas seksuālas attiecības” Krievijas kontekstā, kur šos jēdzienus kopš 2013. gada izmanto normatīvajos aktos.5 Jūsu idejas īsā versija – 20. gadsimta sākumā Krievijā seksualitātes modernizācija balstījās mītā par nācijai piemītošo dabisko nevainību. Šo mītu popularizēja krievu inteliģence. Tad Staļina ideologi pārveidoja nacionālās nevainības tropu par „dabiskās” heteroseksualitātes šķiru teoriju. Mīts par dabisko heteroseksualitāti tika izveidots staļinismā. Nu tas ir pamats tagadējai apsēstībai ar „tradīciju”. Lūdzu, pastāstiet, kā izveidojās mīts par dabisko heteroseksualitāti! Kādos kontekstos tas tapa, un kas to izveidoja?

Ļoti labs jautājums. Par to vēl joprojām kādam ir iespēja uzrakstīt grāmatu. Savā grāmatā esmu rosinājis uz plašāku pētniecību, kas šo jautājumu izgaismotu. Kurš izgudroja staļinisko heteroseksualitāti…

 

„Dabisko”.

Tā ir radīta dažādu spēku un plašā mediju lokā strādājošu intelektuāļu pūliņu rezultātā. Vispirms jārunā par medicīnas ekspertiem, kuri ieviesa moderno medicīnisko grūtniecības un dzemdību pārraudzību. Jādomā par biopolitiku, par ideālo vīrieša ķermeni, kurš, iespējams, visintensīvāk tika producēts Sarkanajā armijā. Arī kultūrā dabiskās seksualitātes ideja ir radīta un paplašināta. Mēs to redzam virknē padomju filmu. Kāds varētu pētīt, kā „dabiskā” seksualitāte tiek reprezentēta padomju filmās. Viena no tādām filmām ir Kubaņas kazaki. Tā vēsta par mīlestību starp diviem kolhoza priekšsēdētājiem – sievieti un vīrieti. Nupat ir beidzies karš, un kolhozi Padomju Savienībā intensīvi ražo produkciju, lai valsts atgūtos pēc kara. Protams, 1947. gadā, kad filma tika uzņemta, valdīja šausmīgs bads, kas prasīja 1,5 miljonu cilvēku dzīvības. Tas ir sociālistiskais reālisms, bet interesanta, manuprāt, ir stāsta romantiskā daļa. Abu kolhoza priekšsēdētāju seksualitāte, protams, netiek acīmredzami atainota. Par viņu sakaru tiek stāstīts augstā staļinisma jēdzienos – ja vīrietis izturas dīvaini (ne tā, kā ir pieņemts), sieviete viņu brīdina. Viņa saprot, ka pret vīrieti ir jābūt maigai, vērojams, kā pēc 1945. gada, pēc Lielā Tēvijas kara, tiek rekonstruēta maskulinitāte. Kādā epizodē abi piedalās zirgu skriešanās sacensībās, abi sacenšas. Viņa ļauj vīrietim uzvarēt. Viņa dara to, lai izrādītu maigumu, lai radītu viņam brīdi, kurā atzīties mīlestībā un tādējādi atgūt savu vīrišķību. Tā ir ļoti svarīga filmas daļa. Finālā redzam, kā kolhoza strādnieki ar kombainiem novāc labību. Tā ir apoteoze – viņu mīlestība tiek pielīdzināta zemes augļu novākšanai, auglībai un augšanai. Te seksualitāte netiek attēlota tā, kā vēlāk tiks rādīta padomju kino. Es atsaucos uz 1980. gada filmu Maskava asarām netic, kur rādīta tiešāka diskusija par mīlestību, attiecībām un seksualitāti. Filmā Kubaņas kazaki ir jānojauš, ka heteroseksualitāte ir dabiska, normāla, ka tā atjaunos iedzīvotāju skaitu – līdzīgi kā kolhozā ik gadu izaug jauna labība. Šīs lietas tiek rādītas kā paralēlas. Manuprāt, vajadzētu pētīt, kā heteroseksualitāte tiek attēlota kultūrā, kā tā ir normalizēta, padarīta par daļu no „dabiskās” lietu kārtības, jo norisinās paralēli un salīdzinājumā ar dabu.

 

Tas nozīmē, ka lielākoties mums ir darīšana ar kultūras reprezentācijām, piemēram, kino, bet nav dokumentu, kuros šī ideja ir formulēta.

Ir jābūt vairāku veidu dokumentiem – gan medicīniskiem, kas īpaši skar reprodukcijas jautājumus, gan tādiem, kas pievēršas kultūrai, kas rāda, kā romantika ir tikusi reprezentēta, faktiski kā cilvēki uz to ir iedrošināti. 1944. gadā Staļins izdod dekrētu par ģimenes politiku, ko lielākoties bija rakstījis Hruščovs. Vecpuišiem un vecmeitām tas uzliek nodokļus, līdz ar to tev ir vai nu jāprecas, vai jāmaksā sods; tāpat nodokļi tiek uzlikti, ja tev nav bērnu, un tiek izstrādāta arī pabalstu sistēma – nevis alimenti, bet bērnu pabalsts, lai palīdzētu vientuļām mātēm. Un tā starp 1944. un 1945. gadu Padomju Savienībā piedzimst gandrīz desmit miljoni bērnu bez tēviem. Dekrēts iedrošina vīriešus iesaistīties seksuālās attiecībās un tad vienkārši pamest sievietes, zinot, ka par bērnu rūpēsies valsts. Man šķiet, vīri, kas sēdēja Kremlī, labi saprata, ko viņi dara, – ka viņi atjaunos Padomju Savienības populāciju, izmantojot vīriešu promiskuitāti un atbildības trūkumu un kompensējot tās sekas ar šādu fiskālo politiku. Tā aina ir ne visai pievilcīga.

 

Itin nemaz.

Ir vēl kas. Krievijas valdnieki tradicionāli ir uzskatījuši, ka zemnieku populācija atjaunosies pati par sevi, bez jebkādiem stimuliem. Un lejupslīdei, kas sākās trīsdesmitajos gados, par iemeslu bija šausmīgie ekonomiskie un dzīves apstākļi. Populācijas pieaugums vairs nebija tik paredzams, uz to nevarēja paļauties. Un tad seko katastrofa, Lielais Tēvijas karš, kurā tiek zaudēti 25–27 miljoni Padomju Savienības pilsoņu. Tas pamudina uz domu, ka pēckara periodā dabai ir jāpalīdz, lai populācija atjaunotos. Pētot populācijas politiku un kultūras produktus, var izsekot šim mītam par dabisko, pašproducējošo Krievijas ķermeni.

 

Kā ir ar apsēstību ar tradīciju mūsdienās?

Tā ir jauna parādība, un te ir daudz darba. Redziet, Staļina laikā tradīcijai nepiemita īpaša pievilcība. Runājot par sociālistiskas laulības vērtībām, tradīcijas jēdziena nebija vārdnīcā. Uzskatu, ka apsēstība ar tradīciju ir postpadomju inovācija, kas izaugusi no nostalģijas pēc iedomātās drošības vecajā Padomju Savienībā. Vēlīnajā padomju periodā seksualitāte publiskajā telpā nebija redzama. Ļoti reti varēja redzēt kultūras produktus vai ziņas, vai televīzijas pārraides, kurām būtu izteikts ar seksualitāti saistīts saturs. Un tas ir viens no veidiem, kā „dabiskā” heteroseksualitāte sevi reproducēja, – tu par to nerunā, jo par to nav jārunā; visi zina, kas tas ir, un tā vienkārši notiek. Tātad ideja par tradīciju ir nostalģisks skatiens atpakaļ laikā, kad publiski par seksu nerunāja. Un kad sekss netika izmantots, lai pārdotu jebko. Atcerieties deviņdesmito gadu beigas, kad seksu izmantoja, lai visu pārdotu. Uz katra automašīnas pārsega pa sievietei, tu dodies uz kazino, bet tur pilns ar kailām sievietēm, ej uz veikalu, lai nopirktu vistas gaļu, un arī uz tās, iespējams, ir uzlīme, uz kuras attēlota sieviete. Līdz noteiktai pakāpei postpadomju sabiedrība to pieņēma, jo šāda pieeja ļāva produktiem izskatīties moderniem un nepadomiskiem. Taču cilvēki no tā nogura. Šis tradicionālo seksuālo attiecību diskurss raugās atpakaļ vēlīnajā padomju periodā. Tajā, kurā valdīja stabilitāte un relatīva pārpilnība, proti, Beržņeva laikā, kas noteiktām paaudzēm palicis labā atmiņā. Es nerunāju par vecākiem cilvēkiem, taču 20. gadsimta 90. gados un 2000. gadu sākumā kā četrdesmitgadnieks vai piecdesmitgadnieks tu varēji to atcerēties un ļoti labi apzināties. Tātad tradicionālās seksuālās attiecības tiek atrastas vēlīnajā padomju periodā, kad bija vairāk diskrētuma, mazāk publisku diskusiju par seksualitāti un nekas no kvīriskā, protams, nebija redzams.

 

Runājot par Latvijas gadījumu, manuprāt, ir interesanti, ka publiskā diskursā lielākoties tiek minēts „netradicionāls”, bet ne „tradicionāls”. Ko tas varētu nozīmēt?

Tas izklausās bīstami, jo nevar būt netradicionālais bez tradicionālā. Pārceļot šādu valodu, teiksim, krieviski, tas ir bīstams koncepts, jo paredz, ka pastāv kādas tradicionālas latviešu seksuālās attiecības. Tās pastāv līdzās netradicionālām. Tad notiek tāds kā kultūras karš par to, kurām tradīcijām ir nozīme, un to, vai valstij vajadzētu tās atbalstīt. Kā noprotu, Latvijas Satversmē laulība ir definēta tikai starp vīrieti un sievieti, tātad jums jau ir izveidots likuma ietvars acīmredzami tradicionālām seksuālām attiecībām. Krievu „tradicionālā” un „netradicionālā” lietojums izveidojās līdz ar Konstitucionālās tiesas spriedumu 2010. gadā.6 Spriedums tika formulēts „tradicionālās” versus „netradicionālās” seksualitātes jēdzienos. Tā tas radās. Pirms tam šie jēdzieni tika lietoti žurnālistikā un Krievijas medijos, taču vēl nebija iekļauti jurisprudencē. Tas notika, pirms Krievijas Valsts domē tika pieņemts „geju propagandas” aizlieguma likums.

 

Ieskatu mītā par „dabisko heteroseksualitāti” nesen devis Rustams Aleksanders. Viņš ir analizējis Latvijas PSR Augstākās tiesas 1977. gada priekšlikumu ieviest stingrākus sodus par seksuāliem noziegumiem un secinājis: „Uzsvērums uz orālā un anālā seksa „perversitāti”, kas izteikts, šīs prakses raksturojot kā „pretīgas”, „ciniskas” un vienkārši kā „seksuālas perversijas”, tāpat kā mēģinājumi nošķirt „dabisku” vardarbīgu seksu no „perversa” vardarbīga seksa, demonstrē līmeni, līdz kādam dažas padomju autoritātes ir nonākušas, sekojot savai klīrīgajai attieksmei un pašu priekšstatiem par „normālu seksualitāti”.”7 Paša jēdziena „normāla seksualitāte” lietojums ir visai negaidīts, ja runājam par septiņdesmitajiem gadiem.8 Vai tā varēja būt vietējā iniciatīva?

Zinot padomju tiesu sistēmas darbību, diez vai tā varēja notikt. Tas būtu bijis kas neparasts – nolemt tiesā runāt šādi bez iepriekšējas vienošanās. Šķiet, lieta viņiem piesūtīta…

 

Tie ir tikai Latvijas PRS Augstākās tiesas rosinājumi, viņi par to domā un diskutē.

Viņi piedāvā jurista skatījumu. Man šķiet, te jārunā par vairākām lietām. Iespējams, viņiem lūgts viedoklis par iespējamiem grozījumiem kriminālkodeksā. Atcerēsimies, ka zināmā mērā septiņdesmitie gadi ir konservatīvs laiks. Laiks, kurā tika ierobežoti vēlīno piecdesmito un sešdesmito gadu eksperimenti seksuālajā izglītībā un diskusijās par seksualitāti. Septiņdesmitajos gados veidojās konservatīvāka seksopatoloģija. Manuprāt, viņi mēģina saprast politisko noskaņojumu un uzslāņo savus personīgos aizspriedumus, un tas atspoguļojas riebuma valodā. Šī riebuma valoda rodas arī no sava veida slēptās šķiras vērtību kopuma. Domāju, itin bieži juridiskajā sistēmā var redzēt, ka inteliģence vai izglītotā šķira reaģē uz zemāko šķiru pasūtījumu, jo īpaši to, kas attiecas uz noziegumiem, kriminālnoziedzniekiem, cietumiem un labošanas darbu kolonijām. Viņi nenormatīvo seksu saista ar viendzimuma seksuālajām attiecībām, kas notiek, piemēram, vīriešu soda izciešanas iestādēs. Domāju, ka viņi par tām zina. Savā ziņā pētniekam drīzāk tas ir jāspēj iztēloties, jo tā būtu īpaša veiksme – atrast pierādījumus par šādu diskusiju dokumentos. Es teiktu, ka daļēji diskusiju ir radījuši aizspriedumi pret tādu seksuālu aktivitāti, jo viņi to uzskata par kriminālu, tāpēc ka saista to ar kriminālajām aprindām, ar to, kas notiek soda izciešanas vietās un institūcijās, kurās uzturas viena dzimuma personas.

 

Kaut kādā mērā tas atspoguļo vispārīgo attieksmi pret seksu, kas nav heteroseksuāls.

Jā, tā arī ir taisnība. Un mēs neko daudz par to nezinām. Mums par šiem jautājumiem nav Levadas viedokļu aptauju par sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem. Faktiski mēs nevaram norādīt uz kādu skaidru liecību un teikt: šis ir ļoti homofobisks laiks padomju vēsturē, bet šis – mazāk. Taču tas, ko varētu izdarīt radošs vēsturnieks (bet tas prasītu daudz laika), – izpētīt tolaik pastāvējušos homofobijas veidus. Savā pētījumā esmu aprakstījis, kā Gulags un tik daudzu miljonu ieslodzīto atbrīvošana no Gulaga, iespējams, veicināja homofobiju plašākā sabiedrībā, jo tik daudzi atbrīvotie bija liecinieki vardarbīgām, piespiedu viendzimuma attiecībām. Iespējams, te jārunā arī par attiecībām, kas nebija vardarbīgas, piemēram, lesbiešu pāros, bet kas tik un tā viņus bija šokējušas. Pēc padomju kriminālkodeksa 58. panta kā politiskie noziedznieki notiesātie nevainīgie cilvēki pēc atgriešanās vēstīja par Gulagā pieredzēto. Un viņiem bija spēcīga morālā autoritāte. Domāju, ka viņu iespaidi par noziedzniekiem kopā ar faktu, ka milicija Gulagā aizsargāja kriminālās aprindas, diezgan spēcīgi balstīja homofobiju Padomju Savienībā. Un sekmēja šādu attieksmi arī Latvijā septiņdesmitajos gados.

 

Es teiktu, ka mēs varam izmantot šo gadījumu kā piemēru, ieskatu tajā, kā tika konstruēta un rekonstruēta „dabiskā” heteroseksualitāte.

Jā, paaudzi pēc paaudzes.

 

Nākamais jautājums ir par robežu. Kur vajadzētu atrasties robežai starp pētnieku un aktīvistu? Es atsaukšos uz ideju, kas man ļoti patīk. Es domāju ideju, kuru nostiprināja Feruza Aripova, – ka, izmantojot un piemērojot sev sociālo telpu pilsētas centrā, homoseksuāli cilvēki it kā piedrāza padomju likumu.9 Ko jūs domājat par tādu interpretāciju – nodarboties ar viendzimuma seksu pilsētā, tādējādi penetrējot padomju likumu?

Tā ir iedvesmojoša valoda, un, protams, tā padara stāstus ļoti dzīvīgus un mums atgādina, ka visu sociālo grupu cilvēki piesavinājās vietas pilsētas sociālajā ģeogrāfijā saviem nolūkiem. To darīja ne tikai kvīri. To var attiecināt uz lielu daļu cilvēku padomju sabiedrībā. Daļa kaut kādā veidā pretojās normai vai novirzījās no tās, kas ir saprotams sabiedrībā, kurā ir tik daudz noteikumu. Reglamentācija par ļoti sīkām lietām, par tādām, ko uzskatītu par normālām kapitālisma sabiedrībā, piemēram, pašūt kaimiņienei kleitu un saņemt par to divdesmit rubļu. Pats esmu lietojis formulējumu „seksuālie un dzimtes disidenti”, lai runātu tieši par šādu uzvedību un par tās politisko un personīgo nozīmi cilvēkiem, kuri tajā iesaistījās. Reizēm mani kritizē par vārda „disidents” lietojumu, tāpēc ka Padomju Savienības disidentus iztēlojas strikti politiski. Kā tādus, kas nodevās samizdatam, apsprieda nopietnus politikas jautājumus, runāja par cilvēktiesībām, – un tādā ziņā sekss publiskajā tualetē cilvēku nepadarīja par disidentu. Es tam nepiekristu, jau sen nepiekrītu. Uzskatu, ka, ja reiz esi atskārtis, ka tevī ir kvīra alkas un tu tām ļaujies, tu jau pārkāp plašākas dzimtes un seksuālās robežas un to apzinies, jo citādi kāpēc gan to noklusē. Gadījumos, par kuriem runā Feruza, šie vīrieši necenšas, lai viņus atklāj vai pieķer, viņi slēpj to, ko dara privātajā telpā. Vai telpā, kuru viņi ir konstruējuši kā privātu, pat ja tie ir publiski parki vai tamlīdzīgi. Viņi nevēlējās tikt pieķerti. Un viņi to slēpj, jo tā ir deviance, tas ir disidentisms, un, ja viņi tā rīkojas, tad, iespējams, kā Aleksejs Jurčaks to formulē, viņi dzīvo „вне”, ārpus sistēmas.10

Taču to var nevēlēties klasificēt kā disidentismu. Jurčaks neapgalvo, ka ikviens, kurš dzīvo „вне”, ir disidents. Faktiski viņš domā, ka tie ir divi šizofrēnijas poli – vai nu būt režīmam uzticīgam, vai būt disidentam –, ka būtiskāk ir palūkoties uz tiem cilvēkiem, kuri dzīvo „вне”, kuri nav ne viens, ne otrs. Un varbūt homoseksuāļi izteiktāk dzīvo „вне” nekā klasiskie disidenti. Es tos uzskatu par interpretācijas jautājumiem – jo tuvāk nonākam padomju perioda beigām, septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem, jo apzināti disidentāks kļūst padomju kvīrs. Tālab, ka viņi savstarpēji runā un attīsta pašapzināšanos. Tas attiecas uz homoseksuāliem vīriešiem un, iespējams, arī uz lielu skaitu lesbiešu, kas dzīvo pilsētās. Viņi zina, ka Rietumos notiek geju atbrīvošanās kustība, viņiem ir savi „pļeškas”11 „filozofi”, kuri attīstījuši paši savas teorijas par homoseksualitāti, tās nozīmi un stāstus par ievērojamākajiem homoseksuāļiem vēsturē. Un viņi sēd uz parka soliņa, filozofē, nolūkojoties garāmgājējos. Manuprāt, viņi ir ļoti interesantas personības. Viņi parāda, ka pastāv kāda kopienas apziņa. „Kopiena” nav īstais vārds, bet ka ir kopīga uztvere vai zināšanas, mantojums, kaut kas, kas ir nododams tālāk.

 

Atgriezīsimies pie jautājuma, ar kuru es sāku, – kur vajadzētu atrasties robežai starp pētnieku un aktīvistu?

Tas atkarīgs no tā, kurš maksā algu, vai ne? Nevēlos izklausīties pārāk cinisks. Es pats sāku kā aktīvists un līdz akadēmiskai karjerai savā dzīvē nonācu vēlāk. Doktora disertāciju aizstāvēju četrdesmit viena gada vecumā. Savos pētījumos esmu ienesis dažas aktīvista vērtības. Nestaigāju ar tām kā lozungiem, taču uzskatu, ka mani pētījumi ir palīdzējuši iedvesmot uz aktīvismu jaunās paaudzes. Man tas ir ļoti svarīgi. Uzskatu, ka dažādos dzīves brīžos var darīt dažādas lietas un būt dažādās lomās, piemēram, iesaistīties politikā. Pēdējos piecus gadus esmu pavadījis Oksfordas Universitātē, kas sniedz daudz priekšrocību un prestiža. Es izmantoju šīs priekšrocības un prestižu, lai veicinātu kvīru vēstures izpēti, jo īpaši šī reģiona kvīru vēsturi, cik vien tas iespējams. Vēlos sekmēt karjeru pētniekiem, kas nodarbojas ar šo jautājumu, un vēlos redzēt, ka jaunā paaudze uzplaukst un rada jaunas zināšanas par šo tēmu. Manuprāt, Oksfordā ir iespēja to darīt, un to uzskatu par vērtīgāko, ko varu paveikt līdz pensijai.

 

Par ko būs jūsu nākamā grāmata?

Nupat esmu pabeidzis pētījumu Homofobija Krievijā no staļinisma līdz Sočiem, grāmata iznāca 2018. gada sākumā. Diezgan negaidīts pētījums, tas bija kā neplānots bērns. Strādāju pie pētniecības projekta par medicīnu Gulaga nometnēs, kuru sāku 2008. gadā. Un tad Krievijā ap 2012.–2013. gadu sākās juridiskā diskusija par „geju propagandas” aizliegumu. Man lūdza, lai pētu šo jautājumu un prezentēju pētījumu rezultātus, un galu galā pirmajā gadā, ko pavadīju Oksfordā, es uzrakstīju piecus dažādus pētījumus konferencēm, kuri kļuva par grāmatas daļām. Īsumā grāmata par homofobiju „norāva” mani no Gulaga medicīnas projekta. Es grasījos izmantot Gulaga centrālo medicīnas iestāžu arhīvus, kas atrodas Maskavā un kur ir ļoti plašs materiāls. Bet kopš tā laika daži pētnieki jau publicējuši darbus par Gulaga medicīnu. Man pat ir doktorants, kurš strādā ar dažiem no šiem materiāliem, un tad es nospriedu, ka jāatrod atšķirīga perspektīva. Pirms pārtraucu darbu pie Gulaga pētījuma, es apceļoju pāris turienes pilsētas un savācu plašu vietējo avotu materiālu. Tāpēc mans nākamais pētījums būs par ārstiem Gulagā, tas vēstīs par medicīnu Gulagā caur tur strādājošo ārstu biogrāfijām un stāstiem. Mēs zinām par ieslodzītajiem, kuri strādāja medicīnas sistēmā, piemēram, Jevgēniju Ginzburgu, kura sarakstīja atmiņas, vai Varlamu Šalamovu, Kolimas stāstu autoru, – abi strādāja Magadanā par feldšeriem. Man ir daudz stāstu par ārstiem no ieslodzīto vidus, bet arī par tiem, kuri nebija ieslodzītie, par tiem, kuri parakstīja līgumu un strādāja NKVD. Un Gulagā veidoja savu karjeru. Tie ir ļoti interesanti stāsti, un par to būs nākamais pētījums. Pētīšu šo ārstu dzīvi un to, kā viņi Gulagā praktizēja medicīnu. Katra nodaļa visdrīzāk būs veltīta vienai medicīnas nozarei: psihiatrijai, vispārējai medicīnai, sirds slimībām, tuberkulozei – katrai būs savs ārsts un sava nodaļa.

 

Ļoti plaša perspektīva.

Tas ir tas, ko vēlos darīt. Rakstīt par Gulagu ir ļoti sarežģīti, jo tas ir milzīgs, turklāt ilga divdesmit piecus gadus. Ir jāaptver milzīgs pētniecības lauks.

 

Par jaunāko grāmatu. Dažiem slaveniem kultūras darboņiem tika piespriests cietumsods par viendzimuma seksuālo aktu izdarīšanu. Jūs esat stāstījis par populāro padomju dziedātāju Vadimu Kozinu (notiesāts 1959. gadā), Ļeņingradas dzejnieku Genādiju Trifonovu (1976), arheologu Ļevu S. Kleinu, kinorežisoru Sergeju Paradžanovu (1940, 1974, 1980). Ko šīs prāvas nozīmēja? Padomju Latvijā tā nenotika, te netika organizētas prāvas citiem par biedinājumu. Kāds iemesls tam varētu būt?

Manuprāt, sarežģītākais šajos stāstos ir fakts, ka mums vēl joprojām nav pilnu stāstu no FSB Centrālā arhīva. Un tāpēc ir jautājums par to, kurš pielika pirkstu, kurš iniciēja prāvas. Šķiet, to darīja drošības iestādes, ciktāl var izpētīt, bet tas nav skaidrs visos gadījumos, un dažreiz prāvām bija tikai vietēja, republikāniska nozīme. Paradžanovs bija interesants gadījums, jo viņš ir gan ukrainis, gan armēnis, turklāt tiek saistīts arī ar Gruziju. Šajā kontekstā izskatās, ka republikas komunistiskā partija un KGB virsnieki iebilda pret viņa diezgan ekstravaganto seksualitāti, kura bija vairāk biseksuāla nekā tieši homoseksuāla. Nevienā no gadījumiem nav skaidrs, kāpēc lieta ierosināta. Piemēram, nav pat pietiekamas informācijas par Vadima Kozina aresta iemeslu. Vairāki vēsturnieki un biogrāfi ir izvirzījuši atšķirīgas teorijas par to, kāpēc viņš tika arestēts tieši tajā brīdī, 1944. gada nogalē. Iespējams, kādas nelojalitātes izpausmes dēļ. No starpkaru perioda zināms, ka ar viņu bija grūti sastrādāties, viņš bija sarežģīta personība – varēja piekrist nodziedāt koncertu, izpildīt pusi dziesmu, tad doties pie rīkotāja un paziņot: es uz skatuves neatgriezīšos, ja neiedosi man 15 tūkstošus rubļu. Ar tādu uzvedību… Viņš pieteica karu mikrofonam. Viņam nepatika doma, ka viņa dziesmas plaši pārraida, kamēr viņš dzied uz skatuves. Nezinu, kādi viņam bija iebildumi, bet varbūt viņš uzskatīja, ka zaudē kontroli pār savu mākslu, ja to pārraida vai pārrauga raidorganizācija. Tie bija papildu sarežģījumi. Viņš varbūt bija nokaitinājis tik daudzus kultūras birokrātus, ka galu galā ziņojumi saslēdzās ķēdē un…

 

Tik vienkārši.

Tieši tik vienkārši.

 

Jo pirmā doma, kas iešaujas prātā, ja runājam par autoritātēm, – ka bija nepieciešama paraugprāva, lai tā kalpotu kā mācība pārējiem.

To varbūt varētu teikt par septiņdesmitajos gados veiktajiem Paradžanova, Trifonova un Ļeva Kleina arestiem. Šīs prāvas bija publiskākas un acīmredzami domātas, lai iebiedētu un disciplinētu inteliģenci. Par staļinisma periodu runāt ir grūtāk, jo mēs nezinām, kādi bija apsvērumi. Runājot vispārīgi, trīsdesmitajos gados un četrdesmito gadu sākumā, šķiet, padomju vara nevēlējās parādīt publikai homoseksuālu cilvēku prāvas. Nebija paraugprāvu.

 

Kāpēc?

Nezinu, varam tikai minēt. Domāju, viens no iemesliem bija neafišēta vienošanās, ka runāt par šiem jautājumiem publiski ir apkaunojošāk nekā tos slēpt un noklusināt. Nacistiskajā Vācijā bija skandāls ar Ernstu Rēmu,12 un par to tika runāts publiski. Bija publiskās, redzamās homoseksualitātes politika un nacistu agresīvās homofobijas politika, kas cīnījās pret šo redzamību. Šāds politisks „инсценировка” veids Padomju Savienībā netika izmēģināts. Bija daži mājieni, kas vedināja rīkoties pēc tam, kad Staļins piekrita atkal kriminalizēt sodomiju 1934. gadā. Ir slavenais Maksima Gorkija raksts,13 kurā viņš runā par homoseksualitāti kā par fašisma režīmam, nevis veselīgam sociālismam raksturīgu. Tas ir mēģinājums pielāgot ideoloģisko naratīvu, lai atkal kriminalizētu sodomiju. Un mēs zinām, ka NKVD atvilktnē turēja citus „инсценировки” un „версии”, veselu naratīvu klāstu, ko varēja izvilkt. Ir piemērs par Marinu van der Lubi, cilvēku, kurš nodedzināja Reihstāgu, kurš bija komunists, bet, domājams, pārbēga pie fašistiem. Viņš bija homoseksuāls, viņu apbūra Ernsts Rēms un, paklausot Rēma komandai, viņš veicis šo noziegumu. Bija tāds stāsts, ko viņi izplatīja, attīstīja, ko mēs zinām no dažām 1933. un 1934. gada krimināllietām. Ir skaidrs, ka kaut kur vadošie prāti nolēma: nē, mēs neveidosim paraugprāvas, tās ir pārāk karstas, lai ar tām tiktu galā. Tas nozīmētu atzīt, ka šīs lietas Padomju Savienībā notiek, un publiska tiesāšana tikai iedrošinātu uz tādu uzvedību.

 

Un, visbeidzot, vispārējs jautājums – kā jums šķiet, kādu vēsturi mums vajag?

To, kāda vēsture mums nepieciešama, vienmēr nosaka tas, kas mēs esam pašlaik. Vēsturnieki nepēta pagātni, kas ir kaut kur „ārā”, kaut kādā veidā viņi formulē jautājumus, kas balstās pasaulē, kurā mēs dzīvojam. Pat ja jautājumi ir par viduslaikiem vai Seno Grieķiju, vai jebko citu. Viens no mūsu lielajiem rūpestiem, kas mūs šobrīd uztrauc, ir populisms, mēs raizējamies, ka varētu atgriezties galēji labējs autoritārisms, uztraucamies par multipolāru pasauli, kur noteiktas valstis nav kontrolējamas, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis vai Krievijas Federācija, ja runājam atklāti. Mūs uztrauc Brexit un Eiropas vienotība. Tātad jautājumi par Eiropas vienotību, par autoritārisma formām un to, kā tās izpaužas, par to, kādu mantojumu tās izmanto vai ko izrauj no pagātnes, – šie būtu jautājumi, kurus vēsturniekiem ir svarīgi uzdot.

 

Un ja runājam par seksualitātes vēsturi?

Tad, manuprāt, vēl joprojām ir svarīgi aizpildīt nezināšanas robus par neseno pagātni, par 20. gadsimtu, izskaidrot „tradicionālo” seksuālo attiecību mākslīgumu. Labākais veids, kā to darīt, ir pētīt seksuālās attiecības pagātnē, aizpildīt tukšos laukus un uzdot jautājumus par to, kā laika gaitā mainījušās seksuālās attiecības, kas nosaka to, kā tās norisinās, kā tiek izspēlētas, kādi ekonomiskie, reliģiskie, morālie un politiskie spēki veido šos jautājumus. Un tad mēs varam pielikt punktu stāstam par „tradicionālām” seksuālām attiecībām.

 

Cerēsim, ka mums izdosies.

Cerēsim.

  1. Healey D. Homosexual Desire in Revolutionary Russia: The Regulation of Sexual and Gender Dissent. Chicago and London: University of Chicago Press, 2001.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sk. https://www.history.ox.ac.uk/people/professor-dan-healey#tab-271151  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Healey D. Russian Homophobia from Stalin to Sochi. London: Bloomsbury Academic, 2017.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Rohy V. Anachronism and Its Others. Sexuality, Race, Temporality. Albany: Suny Press, 2009.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Runa ir par Krievijas Valsts domes 2013. gadā pieņemto likumu par aizliegumu „propagandēt netradicionālās seksuālās attiecības nepilngadīgajiem”. Sk.: Хили Д. Что такое „традиционные сексуальные отношения”? На перепутье: методология, теория и практика ЛГБТ и квир-исследований. Ред.-сост. А. А. Кондаков. Санкт-Петербург: Центр независимых социологических исследований, 2014, c. 55–67.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Rjazaņas guberņā jau 2006. gadā tika pieņemts rīkojums, kas aizliedza „propagandēt homoseksuālismu nepilngadīgo vidū”. Daži pilsoņi 2009. gadā par tā pārkāpšanu (plakāti Homoseksualitāte ir normāla publiskajā telpā) tika notiesāti. Viņi tiesas spriedumu pārsūdzēja Krievijas Federācijas Konstitucionālajā tiesā, kas 2010. gadā pasludināja spriedumu, ka minētais Rjazaņas guberņas rīkojums nepārkāpj pilsoņu konstitucionālās tiesības.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Alexander R. Soviet legal and criminological debates on the decriminalization of homosexuality (1965–75). Slavic Review, 77(1), 2018, pp. 30–52. Pieejams: https://doi.org/10.1017/slr.2018.9.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Minētajos LPSR Augstākās tiesas 1977. gada grozījumu priekšlikumos nav lietots jēdziens „normālā seksualitāte”. R. Aleksandera rakstā arhīva dokumentu citāti un viņa paša kā autora lietotie jēdzieni likti vienādās pēdiņās, radot maldinošu iespaidu, ka tie visi ir citējumi. Intervijas laikā to vēl nebiju noskaidrojusi.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. F. Aripova 2018. gada 7.–8. jūnijā starptautiskajā konferencē Kvīru naratīvi Eiropas kultūrās: subjektivitāte, atmiņa, nācija nolasīja referātu Homoseksuāļu nepakļaušanās kriminalizēšanas un patoloģizēšanas priekšā: izsekojot neizstāstītos stāstus arhīvos.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Yurchak A. Everything Was Forever, Until It Was No More: The Last Soviet Generation. Princeton, NJ: Princeton University Press, 2005.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. „Плешка” – populāras homoseksuāļu uzturēšanās vietas apzīmējums Krievijas lielajās pilsētās.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Vācijas Nacionālsociālistiskās strādnieku partijas triecienvienības vadītājs, atklāts homoseksuālis, noslepkavots 1934. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Горький М. Пролетарский гуманизм. Правда, 23.05.1934.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu