punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Vectēvs un mežabrāļi

Andruss Kivirehks

03/04/2019

 

Mans vectēvs ļoti mīlēja dabu. Nē, nu viņš jau arī bija laucinieks, Maļenkova vārdā nosauktā kolhoza priekšsēdētājs. Atceros, kā viņš allažiņ rīta agrumā virtuvē dzēra kafiju, apvilcis zaļo žaketi ar karā nopelnīto ordeņu lentēm, tad mauca galvā naģeni un devās uz darbu. Kafija, ko vectēvs dzēra, zināms, nebija īsta, tūlīt pēc kara mūsu pusē tāds brīnums nekur nebija dabūjams. Ja atmiņa neviļ, vecmāmiņa kafiju vārīja no zirņiem un laikam lika vēl klāt arī auzas. Bet varu arī kļūdīties, pulka laika jau pagājis kopš tā visa, un tagad man pašam ir gandrīz astoņdesmit. Tomēr vectēva garo, kalseno stāvu es atceros skaidri. Un to, kā viņš pīpēja papirosu. Allažiņ iešanas laikā, pīppauzes vectēvs netaisīja nekad. Tiesa, viņa darbadiena jau lielākoties arī pagāja, soļojot pa laukiem un pļavām, un reizēm nācās iegriezties arī govju vai cūku kūtī. Tanīs laikos kolhoza priekšsēdētājs nevarēja sēdēt kaut kur kabinetā pie galda, visam bija jāskatās pakaļ pašam. Un nekādu mašīnu tik nabadzīgā kolhozā kā Maļenkova vārdā nosauktais priekšsēdētājam nebija kur ņemt. Labi, ja bija traktori un kombaini, ar ko apdarīt lauka darbus. Mans tēvs savukārt bija traktorists, viņš mīlēja tehniku. Vēlāk, kad vectēvs jau bija miris, tēvs pievilka mūsu pagalmu pilnu ar visādiem lūžņiem, vienā laidā remontēja, bet nomira, pirms vēl kāda mašīna bija sākusi strādāt. Droši vien tās tur stāv joprojām, sen neesmu bijis skatīties. Es taču tagad jau gadiem dzīvoju pilsētā. Nav nekādas vēlēšanās braukt uz laukiem, ko es tur darīšu? Jā, protams, dārgas atmiņas… Bet pagalms pilns ar sarūsējušiem automašīnu vrakiem. Un gan jau arī mājai iebrucis jumts. Lai tik brūk, kas man par daļu, es dzīvoju Mustamee. Dēliem jau tāpat ir sava dzīve, viņiem arī nav laika braukt uz Igaunijas otru galu, lai aizvāktu to bleķu čupu. Gan visam pāri reiz uzaugs sūnas.

Visādā ziņā mani ne mašīnas, ne citi mehāniskie transportlīdzekļi nekad nav interesējuši, pat tiesības nevīžoju sev uztaisīt, allažiņ braucu uz darbu ar trolejbusu. Mani taču tāpat kā vectēvu interesē daba. Turklāt ne suņa, ne kaķa mums nekad nav bijis. Tādi zvēri vectēvu nesaistīja. Viņš bija piedalījies karā un stāstīja, ka reizēm, kad nav bijis ko ēst, tad, ja pa kampienam gadījies kāds suns vai kaķis, viņi novilkuši tam ādu un vārījuši katlā, līdz gaļa mīksta. Garša bijusi diezgan pretīga, bet ko izsalcis cilvēks lai dara. Tāpēc vēlāk, ieraudzījis kādu suni vai kaķi, vectēvs šķobījās, prātā atausa sliktā garša. Par cūkām un govīm viņš, protams, gādāja, tāds bija kolhoza priekšsēdētāja pienākums, bet arī pret tām viņš galvenokārt izturējās kā pret kolhoza inventāru, apmēram tāpat kā pret traktoru. Traktoram vajadzēja būt darba kārtībā, govij vajadzēja dot pienu, un cūkai vajadzēja kārtīgi pieņemties svarā. Vectēva dabas mīlestība izpaudās pavisam citādi.

Viņš raka bunkurus mežabrāļiem.

Atceros, reizēm gāju viņam palīgā, tas bija aizraujoši! Vectēvs bunkurus būvēja ļoti rūpīgi, vispirms izraka zemē bedri, apšuva ar ēvelētiem dēļiem, uzstādīja mazu dzelzs krāsniņu, noklāja lāviņas ar egļu zariem, uz tiem vēl salika cisu maisus. Lai būtu silti un mājīgi! Palīdzēju, cik nu spēju, es taču tad vēl biju pavisam mazs zēns. Tādu bunkuru vectēvam mežā bija četri vai pieci. Ne pārāk tuvu mājām, jo vectēvs allažiņ teica, ka uz tādu bunkuru, kurā sadzirdama gaiļa dziesma no sētas, mežabrāļi nenāks. Bet arī ne galīgā biežņā, jo vectēvam reizēm patika slepus iet savus mežabrāļus apraudzīt. Dažkārt paņēma līdzi arī mani, atceros, kā mēs divatā klusi kā pelītes gulējām starp ciņiem un gaidījām, kad mežabrāļi nāks ārā no bunkura pamīzt. Agri vai vēlu viņiem bija jānāk, bunkurā viņi savas darīšanas nekārtoja nekad. Tas tik bija satraucoši, kad beidzot parādījās kāds bārdainis, uzmanīgi nopētīja apkārtni un tad zem egles steigšus apmierināja savu vajadzību. Reizēm vectēvs viņu šinī laikā arī nofotografēja, viņam bija no Vācijas pārvests trofeju fotoaparāts, ļoti dārga mantiņa. Vēlāk mēs šīs fotogrāfijas aplūkojām, un vectēvs vienmēr labpatikā smaidīja.

Vectēvs bija ļoti labs bunkuru meistars, viņa bunkuri nekad nepalika tukši. Vēlākais, mēnesi pēc jauna bunkura pabeigšanas no tā jau varēja dzirdēt balsis. Lielākoties vienā bunkurā dzīvoja četri pieci mežabrāļi, reizēm arī tikai divi vai trīs, taču rekords bija divdesmit četri. Tas jau bija diezgan pulka, un mežabrāļiem tur varēja būt briesmīgi šauri. Vectēvs bija norūpējies par viņiem, prātoja, ka tad jau laikam guļ cits uz cita un tā taču var savainoties. Pat nosmacēt cits citu, jo, kad jāmīcās tādā ņurskulī, kāds naktī var uzvelt cisku otram uz ģīmja, tas nabags vairs nevar paelpot, un dziesmiņa nodziedāta. Sākumā vectēvs pat runāja par izretināšanu, taču tad teica, ka roka tomēr neceļas. Nu kā tu vienu nošausi, bet citu atstāsi dzīvajos. Visi taču dārgi.

Tad viņš izdomāja tādu lietu, ka apmēram kilometra attālumā slepus izraka jaunu bunkuru, ēsmai aiznesa uz turieni medu un kaltētas zivis – sak, varbūt kāds pārcelsies uz jauno midzeni. Taču mežabrāļi turējās kopā un neviens uz jauno bunkuru neaizgāja. Pēdīgi notika tā, ka tanī jaunajā bunkurā uz dzīvi apmetās pavisam citi mežabrāļi – tāds piemērots četru vīru bariņš. Tiem tur bija ļoti labi un ērti, bet tie divdesmit četri tā arī palika kopā un vairākus mēnešus nīkuļoja šausmīgā šaurībā.

Beigās ar viņiem, protams, izgāja tā, kā ar mežabrāļiem vienmēr – KGB viņus saņēma ciet, daļu nošāva, daļu aizveda uz spaidu darbu nometni. Vectēvs pa vairākiem lāgiem gāja uz čeku runāt, sak, ko jūs ākstāties, es roku un ar lielām pūlēm būvēju skaistus bunkurus, mežabrāļi ievācas, tā un tā, viss ir kārtībā – bet tad ierodaties jūs un visu izvandāt. Kāpēc jūs tā darāt? Gluži kā tie sliktie puikas, kas ziemā saārda mazu bērnu veltos sniegavīrus. Vienkārši ārdīšanas pēc, jo tie sniegavīri taču viņiem nekādi nestāv ceļā! Un tāpat taču mežabrāļi nestāv ceļā čekai, čeka nemaz nerādās mežā, vismaz tai nevajadzētu rādīties, ciemā vietas atliku likām. Vai arī, ja patiešām ir liela gribēšana iet uz mežu un paelpot svaigu gaisu vai vasarā lasīt ogas, tad vajadzētu iet miermīlīgi. Mežā jāprot uzvesties, tur neklājas klaigāt, kur nu vēl postīt dzīvo dabu. Bet KGB tikai smējās par vectēva vārdiem.

Tā jau pasaulē gadās bieži, ka vieni ceļ, bet citi posta. Jau atkal atradis kādu no saviem bunkuriem iztukšotu, vectēvs bija ārkārtīgi nelaimīgs. Gluži kā bitenieks, kura stropus ačgārni sagriezis delverīgais kārumnieks lācis. Esmu redzējis pat asaras vectēva acīs, viņam stāvot pie bunkura krāsmatām. Protams, vectēvs bija kolhoza priekšsēdētājs un partijas biedrs, viņš zināja, ka KGB ir savi uzdevumi un normas, un tomēr tas, ka brūk virsū tieši viņa bunkuriem, aizdeva īgnumu. Ķerami mežabrāļi taču bija arī citur, ne jau visi dzīvoja bunkuros! Daudzi tāpat vien klimta pa mežu, tvarstījuši labāk tādus! Taču nē, vienkāršāk bija pienākt pie bunkura un raušņāties tur, itin kā ķertu zivis akvārijā. Vectēvs vienmēr lādējās, ka čekisti kļuvuši šausmīgi slinki, drīz liks sabūvēt bunkurus savā pagalmā kā vistu kūtis – tad tvarstīt varēs rītasvārkos un čībās. Starp citu, kādu laiku šādi plāni patiešām bija, bet tad Maskava tādu slinkuma lāpīšanu tomēr aizliedza.

Vectēva bunkuri, protams, tukšā nepalika, jau pavisam drīz, vēlākais, nākamajā pavasarī, klāt bija jauni mežabrāļi. Tolaik taču tādu bija pulka, ne tā kā mūsdienās. Tagad tu mežā vari izrakt vienalga cik skaistu bunkuru, izklāt grīdas kaut ar paklājiem un ievilkt elektrību, celt galdā putras podu, lai, tomēr neviens mežabrālis neuzradīsies. Es nezinu, varbūt vainīga klimata sasilšana, par ko raksta avīzēs? Vai varbūt ērces? Tagad taču visas ērces ir indīgas, kolīdz piesūcas, tā tu, cilvēks, dabū kādu briesmīgu slimību. Manā bērnībā nekā tāda nebija, pēc iešanas mežā ērces varēja lasīt nost no sevis kā mellenes, taču nekādu slimību cilvēks nedabūja. Varbūt tās indīgās ērces ir pie vainas, ka vairs nav mežabrāļu?

Lai nu kā, bet tanīs gados, par ko pašlaik runāju, mežabrāļu netrūka, un es labi atceros, kā vectēvs pavasaros, tīksmi smaidīdams, pārnāca mājās no darba, uzkāra naģeni uz vadža un teica: „Mājupceļā izmetu līkumu gar bunkuriem, vienā ir jauni iemītnieki!” Es tad bieži vien jau biju gultā, jo vectēva darbadienas reizēm ilga gandrīz līdz nakts melnumam, kolhoza priekšsēdētājam taču tolaik visur vajadzēja pielikt roku, tanīs gados tas nebija nekāds kundziņa amats. Tātad mani jau bija aizsūtījuši gulēt, bet vectēva ierašanās miegu aizdzina, un tad es no gultas saucu, lai pastāsta, kādi viņi ir un cik daudz, un vectēvs apsēdās uz gultas malas un stāstīja, ka jauno mežabrāļu kopā ir trīs un viens vīrietis ir ļoti resns, tāpēc knapi tiek iekšā un ārā pa bunkura durvīm, bet pārējie ir kārni un ar rudiem matiem. Vectēvam ļoti patika stāstīt par saviem mežabrāļiem, bet es atceros arī to, ka vecmāmiņa šo vaļasprieku nopēla, viņa vectēvam visu laiku borēja, ka daudz jaukāk būtu paņemt trušus. „Tie taču ir stulbi dzīvnieki!” vectēvs vienmēr teica, kad vecmāmiņa atkal mācās virsū ar saviem trušiem, tomēr mierā viņa nelikās. Bēniņos vecmāmiņai bija no veciem laikiem saglabāti brīvvalsts laika žurnāli, visādas Maretas un Namamātes, tos tad nu viņa allažiņ vectēvam rādīja un lasīja priekšā dažnedažādas truša gaļas pagatavošanas receptes, lai viņam rastos apetīte un viņš apmainītu savus mežabrāļus pret garaušiem. Taču vectēvs to nedarīja, truškopība viņu neinteresēja.

Un tas taču nudien būtu garlaicīgi, ne salīdzināt nevarētu ar to uzbudinājumu, kāds radās, vērojot mežabrāļus spēka briedumā. Garausains spalvu kamols būrī ar drāšu durvīm un bars līdz zobiem bruņotu vīru brīvā dabā – tās nav salīdzināmas lietas. Jo patiesībā taču mežabrāļi bija diezgan bīstami. Vēlāk gadījās lasīt par vienu Maskavas ģimeni, kas savā dzīvoklī turēja lauvu, un nodarbošanās ar mežabrāļiem bija kas līdzīgs. Maskavas lauva pēdīgi ņēma un saplosīja gan savu saimnieku, gan visu pārējo ģimeni, un arī vectēva mežabrāļi nodarīja pulka posta, piemēram, aizdedzināja vietējo veikalu un nošāva divus komjauniešus, kas mūsu pusē bija ieradušies uz pavasara sēju. Vēl jo vairāk, viņi nogalināja arī vectēva brāļadēlu, kurš bija atbraucis pie mums ciemos un, par spīti vectēva aizliegumam, devās palūrēt uz mežabrāļiem, starp citu, ar caurcaurēm labiem nodomiem, paņēmis līdzi maizes klaipu un kāpostgalvu. Taču mežabrāļi toreiz bija sliktā noskaņojumā un mūsu radinieku bez vārda runas nošāva, bet maizi un kāpostu pievāca. Tad nu gan vecmāmiņa bija stipri dusmīga un teica vectēvam: nu ko tu, Harald, spēlējies ar uguni! Pasauc taču no čekas biedru Kerbu, lai viņš ievieš kārtību, tie mežabrāļi jau slepkavo tavus radiniekus! Proti, biedrs Kerbs bija tāds cilvēks, kuru mēdza izmantot šādu uzdevumu veikšanai, viņš bija nekļūdīgs šāvējs un ļoti prasmīgi apgājās arī ar durkli. Viņš vispār bija vīrs ar zelta rokām, man viņš no koka mizas uzmeistaroja Kremli un iemācīja no sudrabpapīra locīt eņģeļus. Tomēr vectēvs biedru Kerbu neaicināja, viņš teica, ka Ilmars – tā sauca nelaiķi brāļadēlu – pats līdis tur, kur nevajadzēja. Ja kāds cilvēks ir tik nepiesardzīgs, ka uzkāpj uz odzes un tā viņam iedzeļ, – vai tāpēc vien vajadzētu izskaust no meža visas čūskas? Odze tikai aizstāvas, un mežabrāļi tieši tāpat, viņi Ilmaru agrāk nebija redzējuši un nezināja, ko no viņa var sagaidīt. Tā nu viss palika, kā bijis, protams, tikai līdz brīdim, kad čekai kārtējo reizi ienāca prātā sarīkot tvarstīšanu. Tad atkal bunkuri tika iztīrīti no visiem mežabrāļiem, un vectēvs vairākas dienas bija satriekts un skumjš. Un vecmāmiņa atkal mācās virsū ar saviem trušiem un teica: būtu tu klausījis manu padomu un paņēmis trušus, tad mums pieliekamais būtu pilns ar gaļu, bet tagad esam galīgi tukšā, visi tavi mežabrāļi ir Sibīrijā vai sazin kur. Vectēvs neatbildēja ne bū, ne bē, lika vien galvā savu naģeni un devās nodarboties ar kolhoza lietām. Vecmāmiņa reizēm pat apraudājās, ka vectēvs ir tik stūrgalvīgs un negrib atteikties no saviem mežabrāļiem, lai gan viņam gandrīz nekad neizdevās tos pārziemināt, čeka vienā laidā tika klāt ātrāk.

Piecdesmitie gadi, tie vispār bija grūti laiki, mans tēvs gandrīz divus gadus bija slimnīcā, jo, traktoru zāģēdams, bija smagi savainojies, kaut kāda asa atspere vai karburators (es patiešām nepārzinu tehniku, manuprāt, viss, kas attiecas uz motoriem, ir trakāks nekā ķīniešu valoda), vārdu sakot, kaut kāda asa lieta tanī motorā bija iegriezusi viņam dziļu brūci no labā krūtsgaliņa līdz kreisajam ceļgalam. Brūce vēl sastrutoja, un tēvs atradās starp dzīvību un nāvi, tomēr pēdīgi atlaba, bet gandrīz tūlīt, metinādams mašīnu, atkal cieta un rezultātā palika ar vienu aci akls. Slikta veselība bija arī mammai, jo viņa bija pilsētniece, viņas tēvs bija konservatorijas profesors, un ar dzīvi laukos mamma neaprada līdz mūža galam, tikai augām dienām gulšņāja un reizēm vēma. Visa saimniecība bija uz vecmāmiņas pleciem, vectēvs taču kārtoja kolhoza lietas un noņēmās ar mežabrāļiem. Truša gaļa mūsu ģimenei, neapšaubāmi, būtu noderējusi, taču, ko darīt, vectēvs bija cilvēks ar principiem.

Cauri viņa bunkuriem noteikti izgāja vairāk nekā simt mežabrāļu, bet visizteiksmīgākie eksemplāri laikam bija divus metrus gara sieviete un ar izpletni lejā nomests angļu spiegs – vismaz vectēvs viņu par tādu uzskatīja, jo, krūmos slēpdamies un bunkuru novērodams, ar savām ausīm bija dzirdējis, ka vīrietis sevi tā nosauc. Tagad atskatoties, protams, rodas jautājums, kādā valodā šis izpletņlēcējs to teica, jo, būtu viņš runājis angliski, vectēvs viņu nesaprastu – no svešām mēlēm vectēvs mācēja tikai krievu. Tanī pašā laikā – ja noslēpumainais vīrietis runāja igauniski, tad kas gan tas par angļu spiegu? Es ar savu saprašanu esmu izvirzījis hipotēzi, ka darīšana varēja būt ar Anglijā izskolotu vistīrāko igauni, kurš tika nomests ienaidnieka aizmugurē diversiju sagatavošanai. Tā tas varēja būt, bet varēja arī nebūt, jo kurš tad tās vecās lietas vairs tik labi zina.

Paša acīm es to angļu spiegu neredzēju, jo tolaik akurāt biju nolicies gultā ar cūciņām, taču vectēvs par viņu vakaros runāja ar tādu degsmi kā filatēlists, kuram izdevies sagādāt kādu sevišķi vērtīgu marku savam albumam. Vai putnu vērotājs, kurš Igauņzemes rudens pelēkajās debesīs negaidīti ieraudzījis rozā kakadū. Angļu spiegam, pēc vectēva teiktā, bija bikses ar ādas pakaļu un garš, taisns celiņš galvas vidū. Diemžēl, kā jau eksotiski maldu viesi allažiņ, arī angļu spiegs bunkurā diez ko ilgi nenoturējās, viņš krita apšaudē ar čekistiem tik tikko nedēļu pēc piezemēšanās ar izpletni, tāpēc, kad es atveseļojos no cūciņām un drīkstēju iet uz mežu, no neparastā mežabrāļa vairs nebija ne miņas. Vectēvs gan vēl aizgāja uz čeku aprunāties, vai nevarētu dabūt vismaz spiega pulksteni vai kaut kreklu – piemiņai –, taču tukšām rokām tika aizsūtīts atpakaļ uz mājām. Tomēr gaišas atmiņas par šo vīru vectēva sirdī palika līdz mūža galam, un ne reizi vien viņš angļu spiegu pieminēja ar labu vārdu.

Garo sievieti redzēju arī es, viņa patiešām bija milzīga. Pirmais iespaids bija tāds, ka pa mežu staigā alnis, atceros, ka sievietes galva sitās pret koku zariem – baukš, baukš! Krita čiekuri. Bija pat mazliet neomulīgi uz viņu skatīties, jo, cildena būdama, viņa tomēr izskatījās arī ļoti bīstama. Tiesa, tādi bija visi mežabrāļi, pielādēts revolveris viņiem vienmēr bija pie rokas. Taču šī divus metrus garā sieviete izskatījās sevišķi barga. Tomēr nenotika nekas slikts, sieviete kādu laiciņu stāvēja klajā laukā, tad pagriezās un iegāja atpakaļ brikšņos. Vairāk es viņu neredzēju, jo vectēvs taču nevarēja paņemt mani līdzi ik reizi, kad devās inspektēt savus bunkurus, un turklāt, kā viņš stāstīja, garā sieviete no bunkura iznāca reti, jo baidījās iekrist acīs čekai. Protams, tieši tā arī notika, vectēvs vēl bija sapņojis, ka varbūt sieviete kļūs grūta – bunkuros sievietes trāpījās reti, galvenokārt tur tomēr dzīvoja vīrieši, tāpēc bērni pie mežabrāļiem dzima ārkārtīgi maz. Tomēr nekas tāds nenotika, atkal iejaucās KGB, un garā sieviete tika aizvesta uz Sibīriju.

Man šķiet, ka mūža galā vectēvs nogura no šīs bezgalīgās stīvēšanās ar čeku, nogura no tā, ka viņam atkal un atkal jāsāk no nulles. Turklāt šķita, ka mežabrāļi iet mazumā, pēdējos gados bunkuros jau ievācās visai slimi un nožēlojami indivīdi, atceros invalīdu ar vienu kāju, kuru piedevām nomocīja kaut kāds kraupis, no tā viņš galu galā arī nomira, un tad vēl vienu večukiņu, kurš bija vienās krunkās kā saņurcīts papīra maisiņš. Vai nu pie vainas jau bija indīgās ērces, vai arī mežā izplatījās kāda cita kaite, taču no kādreizējiem brangajiem un staltajiem vīriem pāri bija palikušas tikai pabiras. Vectēvs pat sāka nest uz mežu pārtiku, jo bija skaidrs, ka nedz vīrs ar vienu kāju, nedz krunkainais večuks paši ar ēdmaņas sagādi galā netiks. Nekad agrāk vectēvs mežabrāļus nebija barojis, viņi aptīrīja apkārtējās saimniecības un aplaupīja pārtikas veikalus, un dzīvoja brangi un labi. Taču tagad vectēvs stiepa uz mežu konservus, nesa kanniņā pienu. Reiz es redzēju, kā viņš uz meža pusi stumj dārza ķerru, kas bija pilna ar auzu pārslām. Taču no tā visa nekāda labuma nebija, visai drīz pazuda arī šie aprūpējamie, un sava mūža pēdējā gadā vectēvs šķūnī audzēja lapsu – tomēr trušus vis ne, tik zemu viņš, par spīti visam, nevēlējās nolaisties.

Gadu pirms nāves vectēvam tika piešķirts Darba Sarkanā Karoga ordenis.

Pēc vectēva aiziešanas bunkuri palika tukši, vismaz mežabrāļu tur vairs nebija. Vienā uz dzīvi apmetās lācene, kas tur laida pasaulē divus dēlus. Citā bunkurā kolhoza jaunais priekšsēdētājs Tammekends esot turējis divas Sāremā vidusskolnieces, kuras ieradušās mūsu ciemā uz Jāņu svinēšanu, iztērējušas naudu par limonādi un kliņģerīšiem un vairs nav spējušas nopirkt autobusa biļeti. Tammekends esot visu vasaru nodzīvojis ar viņām kopā vectēva bunkurā – nuja, gan jau vectēva darinātās lažas un cisas vēl bija saglabājušās! –, taču rudenī kā jau īsts godavīrs iedevis katrai meitenei pa trīs rubļiem un personīgi pavadījis uz autobusu. Vai tas viss tieši tā arī bija, to es, protams, apzvērēt nevaru, šinī laikā jau biju pārcēlies uz internātu pilsētā un mācījos vidusskolā.

Kā jau teikts, mans tēvs par dabu neinteresējās, viņam galvā bija tikai tehnika, un to viņš pēc vectēva nāves netraucēti vilka čupās dzimto māju pagalmā. Mamma tā arī nepierada pie lauku dzīves un pārvācās atpakaļ uz pilsētu pie sava tēva, konservatorijas profesora, es viņu reizēm apciemoju, un mēs no kristāla biķeriem ar ēdamkaroti ēdām skābo krējumu, uz kura bija uzrīvēti redīsi. Savukārt vecmāmiņa paņēma trušus, un man joprojām ir saglabājusies no to ādas darināta cepure, kurā vecmāmiņa ar savu roku iešuvusi manu vārdu. Tā ir skaista piemiņlieta. Un, protams, tika izmēģinātas arī visas receptes no Maretas un Namamātes, savukārt manam vecākajam dēlam, knēveļa gados apciemojot vecvecmammu, vienmēr patika spēlēties ar trušu kauliem, kurus vecmāmiņa nez kāpēc vārīja un žāvēja, un vāca lielā koka kastē. Atceros, ka abi ar dēlu no šiem kauliem salikām vairākus truša skeletus, izmantodami tam PVA līmi.

Taču tas viss vairs nekādi neattiecas uz vectēvu, kurš ap to laiku jau pulka gadu dusēja vietējā kapsētā.

Es visu mūžu nostrādāju celtniecības jomā, esmu piedalījies gan Mustamee, gan Eismee jauncelsmē, un man jāatzīstas, ka bieži jo bieži, pastaigājoties kādas deviņu vai piecu stāvu paneļmājas dzīvoklī, kas vēl bija apdares fāzē, man pavisam neviļus iešāvās prātā: šis būtu jauks miteklis kādam mežabrālim! Protams, tā bija un palika tikai ērmīga iedoma, Mustamee un Eismee mikrorajonos neviens mežabrālis nekad neiemaldījās, šie dzīvokļi tika sadalīti strādniekiem un kalpotājiem. Arī es pats dabūju vienu trīsistabnieku ar visām ērtībām. Taču ilgas pēc bērnībā pieredzētā palika. Man, divu dēlu tēvam spēku briedumā, gan nebija laika līdztekus ikdienas darbam nodarboties ar hobijiem, taču tagad, pensijas gados, esmu ļāvies vectēva iedēstītajai interesei par dabu. Protams, nav ne mazākās jēgas rakt pilsētas vidē bunkurus, arī laukos no tā nekāda labuma nebūtu – vienkārši vairs nav mežabrāļu, kas tanīs ievāktos. Bet es būvēju solus. Sasitu no ēvelētiem dēļiem, nolakoju, pie atzveltnes piestiprinu mazu plāksnīti, uz kuras vectēva piemiņai uzrakstīts viņa vārds un dzīves gadi, un izvietoju apkārtējās zaļajās zonās. Pats par sevi saprotams, solam pastāvīgi iemītnieki nerodas, tam Igauņzemes klimats ir par skarbu, taču tādu, kas apsēžas uz brīdi, ir diezgan pulka. Reizēm dažs sols ar sēdētājiem pilns no viena gala līdz otram! Ir gadījies arī tā, ka siltās vasaras naktīs kāds uz mana sola aizmieg. To ir tik jauki vērot, tiesa, šādos gadījumos agri vai vēlu diemžēl iejaucas policija un aizvelk snaudēju no sola uz savu mašīnu, tieši tāpat kā vectēva dzīves laikā ar mežabrāļiem izrīkojās KGB. Bet tas nekas, jau no rīta uz maniem soliem parādās jauni sēdētāji. Es vienmēr eju tos apraudzīt, ēdamo nenesu, tāpat vien pa gabaliņu vēroju. Reizēm fotografēju. Bērni man uzdāvināja viedtālruni, ar to var arī fotografēt. Kādi tik eksemplāri nav redzēti. Paši neparastākie varbūt ir viena veca sieviete, kam siltā vasaras dienā mugurā bija no lapsādām sašūts kažoks un galvā zvērādas cepure, un viens vīrietis, kuru es vairākkārt esmu redzējis televizorā, bet kura vārdu pašlaik neatceros. Un vienreiz manā acu priekšā uz soliņa apsēsties tā kā grasījās arī viens ķīnietis, tomēr diemžēl pagāja garām.

Es jūtu, ka savā ziņā turpinu vectēva mūža darbu. Un tā ir laba sajūta. Vai manās pēdās ies arī dēli, par to es diemžēl šaubos. Viņus interesē mašīnas, un viens no puikām pirms kādiem gadiem nodarbojās pat ar ralliju, laikam vinnēja kaut kādus ātrumposmus, vai kā nu tos sacīkšu braucienus sauc – kā jau teikts, man tā motoru pasaule ir pilnīgi sveša.

 

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Pirmpublicējums žurnālā Looming, 2017. gada oktobris.

Dalies ar šo rakstu