punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

tad tu būsi ļoti apjucis

Lauris Veips

05/04/2019

 

 

***

kāpņutelpas dīvānā
mums ir lielas acis.

sestdiena,
svēta
un saaukstējusies.

pie strūklakas eksaltēta,
ar savas uzvaras spēku
vēlēdamās pievērst pasauli
šai ticībai,
tu uzlūko apelsīna miziņu.

 

***

pakaramo mēles mūžīgi paliek izkārtas. nakts blakus sirgstošajiem, viņa – pārnākusī. gluži kā veltas ciešanas, ļaudis nemīl tukšumu. to viņa zina, bijusi vairākkārt iesprostota ar bēbi – šo vīkšķi, kuram taču vajadzētu aizdzīt ļaunās nojautas –, atrauta no pasaules, riekšava demerola zem spilvena. viņa pakar mēteli un noliek neizdzerto kolu pie spoguļa. tad skatās uz kolu. tā ir melna. „vai mēs nesākam līdzināties viņiem? vai tas nebūs prodroms lielajam stingumam?” bezmiegs viņu tirdī. drīz tā stunda nāks, kad viņa uzsliesies gultā sēdus, paraujot mūs līdzi, pielipušus katru savai krūtij kā ķekarus.

 

***

„kad mani beidzot mīlēs?” viņš jautāja, jo bija lasījis grāmatas par skaistu mīlestību. trīs stāvi tuvojās saimnieku mājas vīna pagrabam, izgaismojot ceļu ar lukturīti. mīlestība ir trūkums, viņš atkārtoja grieķus un domāja par zemenēm. galda galā kāds mūzikas pavadījumā lika mutē vīnogas. nočīkstēja pagraba durvis, starp mākoņiem atvērās mēness kā akas vāks.

 

***

es gribētu iepļaukāt savu tēvu ar biezu dokumentu mapi, kurā nepārprotamā valodā apliecināts, ka man viss izdodas.

 

jura cikls

 

*

šinī pilsētā bez vārda
rada bērnus,
apprec klasesbiedru,
aiziet strādāt
uz madonas ūdeni.

un tur –
lej ūdeni.

 

*

katrs cilvēks ir unikāls,
un tas viņus padara vienādus.

to man teica juris 3. klasē,
pavadījis nakti katlu mājas siltummezglā.

viņš aizbēga no mājām
un nakti sabija pazemes sutoņā,
kur bija pakaisītas smiltis.
un tas nav pats trakākais,
viņš teica. apsoli, ka neteiksi nevienam,
viņš turpināja.
ja runā ar tukšumu,
tukšums var atbildēt.
un tad tu būsi ļoti apjucis.

 

*

skolotājai pazuda 20 lati,
un jurim parādījās
ekskluzīva 2001. gada briesmoņu karu figūriņa Optimus Prime
ar zilām krūšbruņām un sarkaniem raķešu spārniem.

apveltīta ar iztēles trūkumu,
skolotāja tomēr redzēja sapni:
tukša klase, vaļā logi.

es vispār nesapņoju,
teica viņas vīrs.
viņai tas šķita
apbrīnojami.

 

*

atnāca policisti,
viens no tiem skolotājas vīrs,
un paņēma juri sev līdz.

tualetē
jura galvu ar slapju gaiļa cekulu
stingras rokas turēja zem ūdens krāna.

 

*

ja tu esi roka, tad kreisā.
ja zīmulis, tad lūzis.
ja košļene, tad matos.
nāc laukā spēlēties, juri,
še svece, juri! turi, juri!

Dalies ar šo rakstu