punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Viens astoņi M

Santa Hirša

09/04/2019

 

Par Aigas Dzalbes un Ilvas Skultes grāmatu Orbīta (izdevniecības Neputns sērija Studijas bibliotēka, 2018)

 

Pagājušā gada nogalē sērijā Studijas bibliotēka iznāca mākslas zinātnieces Aigas Dzalbes un komunikāciju pētnieces Ilvas Skultes veidotā grāmata par tekstgrupas Orbīta radošajām aktivitātēm zonā, kas vairāk vai mazāk piederīga vizuālajai mākslai. Latvijas laikmetīgās mākslas parādībām veltīti apcerējumi, kas sniegtos dziļāk par kultūras žurnālistikas, atmiņu stāstu un interviju līmeni, kļūst arvien retāki, tādēļ iepriecina ikviens mēģinājums pievērsties pamatīgākai analīzei un rast mums apkārt notiekošo kultūras procesu nozīmi, izmantojot ar teorētiskām zināšanām uzlādētas metodes. Aigas Dzalbes un Ilvas Skultes nelielais pētījums ir erudīts un asredzīgs ieguldījums šajā kopumā miglainajā Latvijas mākslas teorijas teritorijā, kurā centieni artikulēt jaunākās radošās tendences, piešķirt tām nosaukumus un neacīmredzamus raksturojumus nav diez ko populāra nodarbošanās.

Tekstgrupas Orbīta darbība veido nelielu, taču zīmīgu, „simptomātisku” daļu no pēdējā laika Latvijas laikmetīgās kultūras, un grupas mijiedarbībai ar izmaiņām globālajos komunikāciju veidos veltīta arī liela daļa no grāmatas. Grupas darbība netiek aplūkota izolēti no kultūras procesiem, un tā, kā zināms, ir laba kultūrpētnieciska teksta iezīme. Veiksmīga ir arī pētāmā objekta izvēle: šķiet, ka Orbīta ir tāds kultūras fenomens, kas patīk pilnīgi visiem, viņi rada interesantus darbus ārpus stingri novilktām mākslu robežām un allaž spēj ģenerēt kaut ko mazliet negaidītu un pārsteidzošu, vienlaikus nekļūstot pārlieku sarežģīti vai grūti saprotami. Kā izteikti starpdisciplināra parādība tā ietver pietiekami daudzus un profesionāli vienlīdz noslīpētus tēlainības līmeņus, lai uzrunātu ļoti dažādas mērķauditorijas. Nupat grupas izstāde No kā rodas dzeja? (bija skatāma galerijā Noass 2018. gada vasarā) nominēta arī Purvīša balvai, nodēvējot viņu instalācijas par poētiskām. Jāteic gan, ka priekšmetu tēlainībā un daudznozīmībā balstās teju visa instalāciju mākslas tradīcija. Orbītas gadījumā drīzāk runa varētu būt par tehnoloģiju poetizēšanu, nevis poētiskām instalācijām – saspēlē starp abiem lielumiem radusies liela daļa Orbītas darbu, taču šī terminu secības nianse būtiski izmaina formulējumā ietverto vērtējumu.

Kā zināms, Orbīta ir sākotnēji literatūrai piederīga radošā apvienība, kas lingvistisku informāciju – tekstus, dzeju, vārdus, burtus, skaņas – pārveido audiovizuālās komunikācijas formās un atvasinājumos. Konceptuālās mākslas vēstures kontekstā šādas stratēģijas, protams, nav nekas unikāls, taču, ņemot vērā, ka vietējā publika uztver Orbītu kā dzejnieku grupu, viņu veikums bieži vien tiek ievērots vairāk nekā līdzīgi mākslinieciskie risinājumi no „klasisko” jauno mediju mākslinieku puses. 2019. gadā brīnīties par starpdisciplinaritāti mākslā ir kaut kā nepiedienīgi, taču šķiet, ka, runājot par Orbītas darbiem, tas notiek joprojām. Lai kā Orbīta virzītos uz ierasto sistēmu izmainīšanu, paradoksālā kārtā kultūras apskatnieki viņus joprojām bieži ievieto skaidrās un noteiktās kategorijās, kurās dzeja ir rakstīts vārds un māksla tikai vizuāls impulss. Aiga Dzalbe un Ilva Skulte no tik vienkāršota skatījuma atsakās un arī pārspīlētos vispārinājumos neieslīgst. Šķiet, ka izdevums dokumentē pašu domāšanas procesu, iztiekot bez pārlieku konkrētiem secinājumiem vai kādiem pārlieku sasaistošiem teorētiskajiem „žņaugiem”, kas aplūkojamās parādības noplicinātu līdz formāliem pamatelementiem. Teksts ir dinamisks un virmojošs, sastingušu prātuļojumu tajā ir maz, taču vai šis domu impresionisms ir praktiski noderīgs kultūras pētniekiem kā faktoloģisku uzziņu avots?

Grāmatas struktūru veido 18 šķirkļi, kuru nosaukumi sākas ar burtu M un caur kuriem tiek atspoguļots kāds grupas darbībā būtisks nojēgums. Šāda pieeja teksta veidošanā noteikti ir apsveicama, pirmkārt, tādēļ, ka izvairās no klasiskā „biogrāfiskā un radošā dzīve” formāta, kas Orbītas kā grupas gadījumā īsti nebūtu realizējams. Otrkārt, šķirkļu princips atbilst grupas daudzšķautņainajai darbībai, ko veido ļoti dažādi tematiski un tehnoloģiski meklējumi. M kā milēniums, metro, moments, modalitāte, motivācija, medijs, mīļi, mijiedarbība, mēs, mūsējie, mākslinieki, mūzika, mode, masas, materiāls, masa, metode, motors, montāža. 18 M atbilst grupas dalībnieku savstarpējai tīklveida mijiedarbībai, kā arī Orbītas māksliniecisko projektu tēlainības paņēmieniem – izvēlētais M kļūst par zīmīgu nejaušību, kas nav nemaz tik nejauša. M tiek skaidrots kā romiešu cipars, kas apzīmē jauno tūkstošgadi, kura hronoloģiski sakrīt ar Orbītas darbības aizsākšanos 1999. gadā un simbolizē milēniuma nestās izmaiņas virtuālās informācijas laikmetā. Tiesa, nekur diemžēl netiek paskaidrota grupas dalībnieku vēsture un izdevuma koncentrēšanās uz Artura Puntes, Sergeja Timofejeva, Aleksandra Zapoļa/Semjona Haņina un Vladimira Svetlova darbību. Burta M kā vienojoši rosinošā elementa izvēle sasaucas arī ar Zapoļa 2011. gada izstādes M kā mācība nosaukumu, taču līdz galam netiek atklāts, cik patvaļīga vai likumsakarīga bijusi šķirkļu ģenerēšana. Autores to dēvē par vārdnīcas formu, taču precīzāks šķiet enciklopēdijas apzīmējums. Līdzīga pieeja atrodama Ivara Runkovska 2014. gada rakstā par Ģirtu Muižnieku, viņa darbību analizējot kā tajos dominējošo atslēgvārdu konceptu vārdnīcu, taču neierobežojot ar vienu burtu. Nenoliedzami, šādu atslēgvārdu definēšana ir ļoti parocīgs veids, kā sākt domāšanas, aptveršanas un apcerēšanas procesu.

Orbītas vārdnīcas beigās autores norāda, ka apcerējums ir orbītiešu un teksta autoru domu, novērojumu, atmiņu un atziņu montāža „krustu šķērsām”. Diemžēl šis „krustu šķērsām” ir pretrunā ar strukturāli skaidro un mērķtiecīgo sķirkļu taktiku, tādēļ enciklopēdiska izklāsta vietā rodams diezgan juceklīgs stāstījums. Atsacīšanās no vēstījuma linearitātes novedusi pie tā, ka grāmatas teksts pat viena šķirkļa ietvaros sastāv no šādiem domu aprāvumiem, citātiem, kas visbiežāk netiek izvērsti, tikai kā pingponga spēlē atlec no viena runātāja uz nākamo. Mērķtiecīgs dialogs starp šīm daudzajām balsīm neizveidojas, un montāža atgādina neapstrādātu domu uzmetumu, kam piemīt skices pašvērtība, tomēr padziļinātu priekšstatu domu pavedieni nesavērpj. Bieži vien Dzalbes un Skultes teksti funkcionē tikai kā papildinoši komentāri mākslinieku citātiem, marķējot tos ar dažādām estētikas definīcijām. Varētu pieņemt, ka fragmentārisms un izkliedētība ir bijusi konceptuāla iecere, taču šķirkļu daudzums attiecībā pret teksta kopējo apjomu ir pārāk liels un padara domas nepārskatāmas. Pašu orbītiešu darbības daudzveidību saskaldot vēl smalkākās elementārdaļiņās, grāmatas teksts ir grūti uztverams, savukārt viņu pašu mākslinieciskā darbība – nepārskatāma. Nosaukumi, kas sākas ar M burtu, kā uzvedinoši koncepti bieži vien šķiet mākslīgi piedomāti, lai atbilstu noteiktajam skaitam 18, kas ir Orbītas darbības „vecums” grāmatas rakstīšanas laikā. Puse no tiem izvēlēti diezgan precīzi, bet otra puse ir pārāk aptuvena un brīžiem atgādina korporatīvu sapulču domu kartes, „prāta vētras”, kurās liela loma atvēlēta pēkšņām asociācijām, cerot, ka tās nejauši uzvedinās uz kādu būtisku atklāsmi. Tādējādi teksta dinamika un atvērtā forma (tai būtu viegli izdot papildinātas versijas) ir gan izdevuma stiprā, gan vājā puse – pētnieču novērojumi nereti ir trāpīgi un saistoši, taču netiek izstāstīti līdz galam. Komentējot savas izstādes M kā mācība darbus, Aleksandrs Zapoļs norāda: „[..] Man bija svarīgi, lai varētu sajust drīzāk rokas trīcēšanu vai arī kaut ko, kas liecinātu, ka arī fotogrāfs ir iekšā tajā dzīvē, kuru viņš fotografē.” Izskatās, ka šim roku trīcēšanas principam apzināti vai neapzināti sekojušas arī grāmatas autores.

Dalies ar šo rakstu