punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Māja

Jānis Joņevs

11/04/2019

 

Māja atradās uz robežas, netveramā teritorijā starp pilsētu un ne-pilsētu. Baltā zīme bija kaut kur tuvumā, taču no šejienes neredzama, adrese tika pierakstīta dažādi, un mājas apdzīvotāji tā arī nekad nevarēja atbildēt, kur tieši viņi atrodas, un vienmēr skaidrojās ar taksometru vadītājiem un ķīniešu ēdiena piegādātājiem.

Taču mājai bija trīs stāvi un savs stils, daudz istabu un logu. Kā arī  kāpnes un gaiteņi, un kambari, un trīs durvis katrā kambarī. Bet apkārt meža gaiss un klusums. Moderns piegājiens konservatīvā vidē, starp rurālo un urbāno, radošumu veicinoši, tā vadība pierunāja šeit ievākties aģentūru. Ceļš tālāks, bet apstākļi to atsver, teica vadība. Pusdienas lielākoties pasūtījām uz vietas, ēdiens dažkārt bija par velti, alkohols biežāk.

Apkārtne mums palika sveša. Neiepazināmies ne ar vienu vietējo. Nebija arī īsti saprotams, ar ko iepazīties. Dažreiz pa gabalu bija redzami reti cilvēki. Blakus māja, pēc skata dārga vasarnīca, netika pastāvīgi apdzīvota.

Inesei šķita, ka vietējiem mēs nepatīkam. Sveši, neiederīgi, nezinām vietējās norises un likumus, bet cenšamies pasludināt sevi par šejieniešiem, pie tam ar pretenzijām uz kaut ko. Tai pat laikā vietējos redzēja maz, un varbūt arī viņi maz redzēja mūs.

Bet ne jau draudzēties mēs šeit bijām nākuši. Nē, strādāt.

No rītiem visi nāca iekšā elektrības izgaismotos kabinetos ar kafijas krūzi rokās, un vieni teica:

– Labrīt!

Bet otri centās atbildēt kaut kā asprātīgi, kaut vai:

– Rīts labs, kāds tas devējs!

Te vienmēr bija ieslēgta elektrība. Viens no iemesliem – mākslinieki vienmēr logam priekšā aizvelk aizkarus, nolaiž žalūziju, kaut vai aizkrauj ar kartoniem, dabisko apgaismojumu viņi necieš. Otrs – tādās mājās vienmēr ir drusku krēslains, pat jāpabrīnās dažkārt, kā māja to panāk. Bet tagad bija rudens un ne par ko nebija jābrīnās, jo arī ārā nekad nebija īsti gaišs.

Viņi visi bija speciālisti, tika galā ar pienākumiem un varēja mēģināt noticēt savai unikalitātei. Tomēr nevarēja nepamanīt, cik līdzīgas savā starpā ir šīs dienas. Dažreiz sagrāba bailes, ka viņi, vēl taču gandrīz jauni, šeit kopīgi novecos un mirs. Tāpēc reiz, kad viņi atkal sprieda, cik interesanta šī māja, Mareks teica, pats cenzdamies sev noticēt:

– Ilgi es šeit nepalikšu.

Bet Inese teica vēl godīgāk:

– Es gribu tikt no šejienes projām.

Mareks māja ar galvu – jā, es taču par to pašu. Visi grib tikt projām. Tas ir, visi radošie. Par projektu vadītājām nekas nav zināms. Ne tas, ko viņas domā, ne ko vēlas – nekas.

Inese atkal saprata viņu bez vārdiem un iebilda:

– Nē, strādāt man patīk. Bet šī māja – arī tā man patīk, tomēr es gribētu tikt no tās projām.

Ineses darba galds bija blakus Mareka galdam. Viņi redzēja viens otra seju, bet ekrānus neredzēja, pilnīgi pietiekama vientulība. Profesionālas attiecības, viņi sarunājās tikai par darbu un visu, kas piederas sarunām par darbu, – par kolēģiem, par fontiem, par mākslu, par sapņiem. Brīvi un atklāti, kā jau tas iespējams starp cilvēkiem, kuriem vienam no otra neko nevajag, kuriem nav nekādu plānu, kas ir divas līdzvērtīgas un neitrālas, blakus noliktas būtnes.

Protams, Mareks zināja no galvas visus viņas apģērbus, akls jau viņš nebija, un darbā neatradās interesantākas nodarbes. Sevišķi viņam patika, kad Inese uzvilka ādas svārkus. Bet patika tāpat kā viņas profesionālā erudīcija, spēja skaidri formulēt uzdevumu un tas, ka viņa vienmēr ielēja tējkannā ūdeni tā, lai pietiktu abiem.

Tagad viņi dzēra jau otro kafiju. Mareks centās nedzert vairāk par divām, jo dažkārt saskārās ar bezmiegu. Viņš arī bija ievērojis, ka Inese nedzer vairāk par divām. Tā nu viņi tikko bija pagatavojuši savu otro kafiju, stāvēja blakus un skatījās katrs savā melnajā šķidrumā, gaidot, kad tas atdzisīs.

Kaut kur smējās projektu vadītāja. Viņi jau bija pieraduši, ka mājas akustika mānīja, zināja, ka smējēja varbūt pat ir citā stāvā, bet smiekli skanēja pavisam blakus. Nav nekā briesmīgāka par projektu vadītāju smiekliem. Tā ir profesionāla sirsnība, skaņa, kam jāpiepilda telpa un jānosaka atmosfēra. Tik labs garastāvoklis, tik precīzi nostādīta humora izjūta, ka tajā ieskanas ārprāts.

Lai pārmāktu tālos smieklus, Mareks teica:

– Vai tu zināji, ka kafija atdziest ātrāk, ja tai pielej aukstu pienu?

Inese nešķita iespaidota:

– Ja? Izklausās pārāk vienkārši.

Mareks padomāja, mēģināja atcerēties.

– Es sajaucu! Kafija atdziest lēnāk, jā, lēnāk, ja tai pielej aukstu pienu!

Bet kāpēc, to viņš nevarēja atcerēties.

Iezvanījās telefons. Tas bija ļoti parasts notikums, tā notika katru dienu, bet nez kāpēc Mareks ļoti satrūkās. Neizskaidrojami pat sajuta mirklīgu aukstumu ap sirdi. Tā gadās. Bet roka izšļakstīja kafiju, melnas lāses pāršļācās pār krūzes malu un brīvā kritienā trāpīja Ineses smilšu krāsas biksēm. Uz tām palika garas zīmes kā tumsas pirkstu pieskārieni.

– Piedod! Lūdzu, piedod!

Viņš bija tik nikns uz sevi. Nekad nekas tāds nebija noticis. Bet viņa neizkrita no perfektās kolēģes lomas.

– Neuztraucies! Nekas.

– Kā es tā…  Piedod… Kā tagad…

– Nekas. Man ir līdzi ādas svārki, es pārvilkšu.

Mareks mazliet noskuma, ka viņa dalās šādā informācijā. Kā ar draudzeni vai māsu.

Taču šajā pavērsienā, protams, bija arī kas labs.

Tagad iezvanījās telefons uz Ineses galda. Viņa pacēla. Skaļrunis ļāva sarunu dzirdēt arī Marekam. Tā bija Anita, viņas balsī kā vienmēr apvienojās priekšnieciskais un cilvēciskais, taču šoreiz sniegtā informācija bija neparasta:

– Ir problēmas…

Dažas sekundes klusuma, laikam Anita aizdomājās, kā to paskaidrot, ko vispār skaidrot un vai vajag.

– Izdzēsiet no datoriem visu, ko darījāt pēdējā mēnesī! Jā, jā. Tagad!

Tas izklausījās absurdi. Bet viņi arī agrāk šeit bija darījuši daudz šķietami absurdu lietu. Gan jau aiz tā visa slēpās kāda jēga.

Viņi sēdās pie saviem datoriem un ķērās klāt. Savādi, Mareks nodomāja, necik nebija žēl tā visa, kas šeit sadarīts. Drīzāk bija citas problēmas. Pie šī datora viņš pusslepeni bija darījis gana daudz citu darbu, tagad bija grūtības sameklēt dzēšamos failus. Kad izdevās atrast, viņš mēģināja tos sagrupēt, taisīja jaunus folderus, uzreiz aizmirsa, kurā met kurus failus, vēra vaļā, skatījās, nesaprata. Šķita, ka dators neļaujas viņa gribai, taustiņi it kā strēga, folderi neturējās vietā, un tad Mareks vairs neredzēja neko.

Telpā un ekrānā pazuda gaisma, pavisam. Viņš pagrieza galvu, bija tikai tumsa, nekādas gaišas durvju līnijas, nekā. Gaisma bija pazudusi visā ēkā, par to jau liecināja arī balsis no dažādām pusēm.

– Eu, nu bet?

– Kas tad nu?

Izsaucieni bez jēgas, ko vainagoja:

– Gaisma pazuda!

Mareks negribēja Inesei teikt neko tādu. „Vairs nekādi faili nav jāfolderē,” viņš atviegloti nodomāja. „Vairs nekas nav jādara.”

No nekurienes atlidoja Anitas balss:

– Viss mierīgi! Es zvanu avārijas dienestam.

Viņiem bija savs dienests. Puiši, kas mācēja visu – labot elektrību, muzicēt un grilēt. Viņi pārvietojās krāsainā busiņā. Drīz atbrauks, un viss atkal būs kā vienmēr. Atkal faili un kafija. Starp citu, varbūt pamēģināt tumsā atrast savu krūzi? Tā vēl bija pilna un karsta.

Bet Inese teica:

– Es taču gribēju pārvilkt svārkus. Kā lai tagad tiek uz tualeti?

Mareks teica:

– Tagad to var darīt tepat.

Jo tumsa bija tiešām necaurredzama. Viņš aizvēra plakstus, nekādas atšķirības. Viņa teica:

– Patiešām!

Viņš patiešām dzirdēja švīkstoņu. Vai viņa stāvēja te, blakus, vienās biksītēs? Kādas tās bija? Ja viņš izstieptu roku, vai viņš viņai pieskartos?

Kaut kur citā telpā plīsa stikli, kāds lempis apgāza kaut ko lielu. Mareks nespēja iedomāties, kas gan tāds varēja gāzties. Visas maņas pēkšņi bija aizņemtas ar tumsu. Taču tad atskanēja ass, sauss blīkšķis, kuram uzreiz sekoja kliedziens, tik ātri, ka atstāstot tas nav rekonstruējams. Atkal blīkšķis un kliedziens. Atkal blīkšķis – laikam jau sitiens. Un kliedziens.

Vai tā bija Anita, kas kliedza? Viņš nekad nebija dzirdējis viņas balsi tādu. Atkal kaut kas krita. Iekliedzās vēl citas meitenes. Tad ierunājās saimniecības Juris, viņa vārdus nevarēja saprast, bet balss bija satraukta, tad tā pazuda, un atkal kaut kas gāzās un šķindēja. Un bija vēl kāda skaņa, kas nebija atpazīstama, tā atkārtojās.

Inese čukstēja:

– Tev ir telefons?

Viņš atjēdzās, jā, ir. Iedomājās, cik viņa ir gudra, viņa nejautāja, kas notiek, it kā viņš to varētu zināt. Mareks izņēma no kabatas telefonu, ieslēdza lukturi, pārlaida pār telpu spilgtu kūli. Viņa bija veiksmīgi pārģērbusi svārkus. Ko tagad? Vai iet skatīties, kas notiek?

Tepat blakus atskanēja tā neizskaidrojamā skaņa. Tad stiprs sitiens pa durvīm. Šīs viņi turēja ciet, staigāja pa otrām. Kāds stipri parāva durvis, tad vēlreiz. Mareks nejautāja: „Kas tur ir?” Bet iedomājās, ka otrā pusē kāds ir pamanījis telefona gaismu un zina, ka viņi šeit ir.

Durvju raustīšana beidzās, aiz tām vairs nebija ne skaņas. Mareks izslēdza lukturi. Inese teica:

– Ne jau tā es domāju… Es domāju piezvanīt.

Tagad skanēja aiz otras sienas. Kāds taustījās, meklēja. Lūk, jau aizskāra otras durvis.  Kas bija vaļā.

Mareks pastiepa roku, uzreiz atrada pirmo durvju aizšaujamo. Atbīdīja, atvēra durvis.

– Nāc šurp!

Viņš čukstēja tā, lai to dzirdētu tikai tuvākajā tumsā. Inese viņam uzgrūdās, viņš atpazina viņas smaržu, satvēra meiteni un abi izslīdēja pa durvīm. Vēl dzirdēja, kā viņu kabinetā kāds ienāk un uztriecas galdam. Kaut kas krita – kafijas krūze.

Pēc savas izlēmīgās rīcības Mareks pats uzdeva šo jautājumu:

– Kas notiek?

Viņa neatbildēja. Viņu kabinetā kāds, šķiet, nogrūda zemē datoru. Ne jau nejauši, nē, skaņā bija naids un apzinātība. Zemāk, uz kāpnēm, vēdlodziņš deva mazliet gaismas, viņi devās uz turieni.

Kaut kur augšā atkal kāds iekliedzās, kāds no mūsējiem. Viņi nepazina, kurš tieši, bet no mūsējiem.

– Ejam ārā!

Viņa teica, un viņi mēģināja.

Pirmā stāva vestibilā Mareks intuitīvi sameklēja gaismas slēdzi. Tas, protams, neko nedeva. Viņš uzmanīgi spēra soli uz priekšu, un kāja atdūrās pret kaut ko mīkstu un smagu. Viņš gāja tam apkārt un veda Inesi sev līdzi, satvēris aiz rokas. Vestibila galā bija logs, viņš atvēra slēģus. Telpā ieplūda mazliet gaismas, bet viņš nepagriezās, lai redzētu, kas guļ uz grīdas.

Ar plīstošu skaņu atsprāga telpas durvis. Mareks un Inese intuitīvā sinhronitātē, kāda agrāk nepazīta instinkta vadīti, neko nesarunājuši, metās zemē un paslēpās zem galda.

Telpā kāds ienāca, pat vairāki. „Tie vismaz ir cilvēki,” nodomāja Mareks. Viņš redzēja ļoti maz, taču tie izskatījās pēc cilvēku stāviem, ēnām, kas pārvietojās pa telpu. Varbūt mums nemaz nav jāslēpjas zem galda? Kas tā par nejēdzību? Mēs nemaz nezinām, kas notiek mājā. Taču viņi palika zem galda.

Viņi abi bija pavisam, pavisam tuvu viens otram. Tie tur staigāja otrā telpas galā, bet Mareks un Inese tupēja šeit. Bija bail. Lai aizņemtu vēl mazāk vietas, viņi saspiedās pavisam cieši kopā, un neviens nevarēja saprast, kura sirds sitas. Mareks apskāva Inesi, un viņa ieslīdēja viņa rokās, mati smaržoja tieši sejā. Roka pārslīdēja pār ādas svārkiem, beidzot viņš tiem pieskārās, slīdēja tālāk, un tā vairs nebija svārku āda, tā bija pašas Ineses āda, maiga un silta. Šis pieskāriens vairs nebija tikai kopīga glābšanās, cik absurdi, cik nejēdzīgs mirklis, cik neplānota rīcība, taču tieši tas padarīja glāstu izjustu. „Vai mēs jūkam prātā?” viņš banāli nodomāja. Atcerējās lasījis, ka, Berlīnei krītot, nacisti pirms drošās nāves ļāvās mīlas orģijām, vai šeit bija kas līdzīgs? Nē, viņi bija tālu prom no klabošās un plīstošās realitātes, tikai viņi abi arvien tuvāk, pavisam klusu.

Bet tad kāds pienāca pavisam tuvu pie galda. Pagrūda to, galds atlēca no sienas. Mareks un Inese atlaida viens otru tāpat nesarunājuši kā visu šodien, un katrs ierāvās savā kaktā. Tad tas kāds taustījās tieši tur, kur bija Inese. Kas notiks, ja viņus atradīs? Ko viņi darīs? Ko darīs viņa? Kas būtu jādara Marekam? Galvā nebija nevienas domas, sirds šķita apstājusies, tagad miers. Svešais skaļi taustījās, tik tuvu, vai tiešām nav jau pieskāries Inesei?

Tomēr viņš pameta vietu, kur slēpās meitene, un nāca šurp. Divi soļi, un viņš bija blakus Marekam. Mareks piespiedās pie sienas. Svešais noliecās, zem galda ieslīdēja kaut kas ciets, stienis vai kas tāds, un ar grabošu, smagu skaņu slīdēja pār grīdu. Pavisam tuvu Marekam. Tomēr aizsniegt nevarēja. Tad šis kāds noliecās, un zem galda iesniedzās laikam jau roka.

Tā tuvojās Mareka plecam. Situācija vairs nebija izturama, vairs nebija iespējama. Mareks metās ārā no pagaldes, atgrūda svešinieku – tas izrādījās viegli – un skrēja pie loga. Atgrūda logu un lēca ārā. Dobes mīkstas. Rokas pieskārās vēsai zemei. Kāds piezemējās viņam tieši blakus – Inese.

– Skrienam! – viņa teica, un viņi skrēja. Kaut kas skanēja aiz muguras, tā nesaprotamā skaņa vai kas cits, bet bija skaidrs, ka ir jātiek tālāk no mājas.

Ārā bija daudz gaišāks nekā nama tumsībā. Iziet no tumsas gaismā vienmēr mazliet izsit no līdzsvara. Ar viņiem tas bija noticis, tomēr arī apgaismojuma efekts nostrādāja. Šis bija tas mulsinošais diennakts laiks, ko nepazīst Rietumeiropā. Krēsla, grūtāka par tumsu, jo krēslā viss māna, nekas nav saprotams, cik tālu, kur, kas? Vēl jo izteiktāka tā šķiet piepilsētā, kur krēslai vienmēr it kā pievienojas kāda dūmaka. Un šeit bija kluss, māja palika aiz muguras kā trokšņu akvārijs, ārā bija klusums kā cita, iepriekšējo noliedzoša realitāte.

Tomēr viņi atcerējās un skrēja tālāk projām. Mareks iedomājās, ka asi jāmaina virziens, lai vajātāji apjuktu. Vai vienkārši gribēja būt vīrietis un uzņemties iniciatīvu (bet vai viņš nupat nebija zaudējis savu iespēju?). Saķēra Inesi aiz rokas, rāva pa kreisi. Viņi skrēja caur krūmiem, tad pār pļavu. Bija grūti skriet, sadevušamies rokās, un viņi tās atlaida.

Kad viņi atskatījās, māju vairs nevarēja redzēt. Tiešām bija aizskrējuši tālu. Apsēdās turpat zemē, zāle bija reizē izkaltusi un novītusi, simt gadu mirusi. Viņi elpoja smagi.

– Vajag piezvanīt policijai, teica Inese.

„Cik tu gudra,” nodomāja Mareks, „kāpēc pati nezvani?”

– Man telefons palika virtuvē lādēties, viņa teica.

Mareks izņēma telefonu un uzspieda 112. Ko teikt? Kas notika mājā?

– Palīdzības dienests, runājiet!

– Mums uzbruka vairāki cilvēki… viņi ir bīstami.

– Adrese?

Viņš pagriezās pret Inesi:

– Kāda mums adrese?

Viņa izvilka maku un sameklēja vizītkarti:

– Siena ceļš divi a.

– Siena ceļs  divi a!

– Siena ceļš divi ha, skaidrs.

– Nē, Siena ceļš divi ā, kā anakonda.

– Labi, divi ā.

– Siena ceļš.

– Jā. Tas ir Rīgā?

Viņš pagriezās pret Inesi.

– Laikam.

– Kur tieši?

– Pie Rīgas. Kur brauc ārā, tur. Aiz Juglas uzreiz. Pati robeža, varbūt vēl pilsētā.

– Meklēsim.

– Lūdzu, brauciet!

– Kur jūs paši esat?

– Mēs nezinām. Netālu.

– Policija brauc. 

Viņš nolika telefonu zemē blakus. Tagad vairs neko nevarēja darīt. Atlika tikai sēdēt zemē un neko nedarīt.

Priekšā bija salnas nokosta pļava, asfalts, koku puduris. Viņš skatījās un skaidri zināja, ka nekad nav bijis šajā vietā. Tā ik dienas ir bijusi tepat blakus, bet viņš šeit nekad nav bijis. Un nekad arī nebūtu nokļuvis, ja ne šodienas neizskaidrojamie notikumi.

Taču tagad viņš ir šeit. Viņi abi. Beidzot viņi no visa ir tikuši projām. Beidzot viņi vairs nezina, kur jāiet tālāk. Divi izbēgušie kādā nezināmā, paredzējumiem un kartei nepakļautā vietā. Visuma apstāšanās punkts, tīrā eksistence.

Tā nevarēja turpināties ilgi. Inese iejautājās:

– Vai tev ir kāda nojausma, kas notika? Kas viņi bija?

Mareks tikai noraidoši grozīja galvu. Nekādas nojausmas. Parādu piedzinēji ar vecajām metodēm? Narkomāni? Bēgļi?

Viņš skatījās uz ainavu, tad atkal uz Inesi. Viņa nelikās īpaši nobijusies. Tāpat skatījās uz priekšu, tāpat paskatījās uz viņu. „Kas par sievieti!” caur domām izskrēja vecais joks, lūk, es esmu spējīgs uz jokiem un skaistuma izpratni jebkurā situācijā. Gaisā joprojām karājās krēsla. Kā auksts piens kafijā palēnina atdzišanu, tā tagad bija apstājies pelēkais laiks.

Par spīti situācijai, viņam gribējās Inesei pateikt. Vai varbūt tieši situācijas dēļ. Tikai viņš vēl nevarēja noformulēt, ko īsti gribas pateikt. Nē, gandrīz jau varēja. „Piedod, ka es – bet tu jau biji turpat – varbūt man vajadzēja…” nē viņš vēl nevarēja to pateikt. Un vēl taču bija tas, viņu abu pagalde. Vai pēcākie notikumi to anulēja? Vai tas bija kas tāds, kas pastāv tikai pagaldē?

Kamēr viņš domāja, realitāte atgriezās. Inese atkal jautāja:

– Tev liekas, ka viņi bija vairāki?

Kā vispār varēja rasties tāds jautājums, viņu bija daudz.

– Tu redzēji?

Ko gan es varēju redzēt. Neviens neko neredzēja.

– Tur lejā, man liekas, ienāca tikai viens.

Marekam tā nelikās:

– Nē! Tur bija vairāki.

Inese grozīja galvu. Viņa turpināja jautāt:

– Tevi atrada?

Kā tad bija?

– Gandrīz.

– Tad ne? 

Ko viņa grib? Viņa grib pateikt, ka Mareks nobijās. Ka tas nemaz nebija tik bīstami. Viņa nezināja, ka uz grīdas gulēja kaut kas smags un mīksts.

Vai kāds vispār saprata, kas tur notiek? Vai Mareks pats tagad saprot, ko viņam jautā?

Vai viņš ir vainīgs, ka svešie neatrada Inesi? Kā viņa var zināt, ka viņš neietu palīgā? Viņš nepameta Inesi mājā. Viņi aizbēga kopā.

Vai arī viņa vienkārši lēca viņam pakaļ.

Mareks piecēlās kājās:

– Ejam atpakaļ!

Tas viņam pašam šķita visabsurdākais iespējamais ierosinājums. Taču Inese teica:

– Jā, ejam. Policijai jau sen tur jābūt.

Un viņi gāja. Vispār jau pareizi. Jāuzzina taču, kas noticis. Turklāt tur bija palicis mētelis un soma.

Taču viņi bija skrējuši tik efektīvi un līkumojuši tik neparedzami, ka vairs nebija saprotams, kur īsti jāiet. Viņi stāvēja pie šosejas un skatījās, kā tā līkumo uz viaduktu, uz apļveida krustojumu, uz nekurieni.

Uz ceļa parādījās mikriņš.

– Tas mums der. No mana loga darbā var pieturu redzēt.

Mikriņā, protams, izrādījās, ka viņiem nav naudas, maks taču palicis tur. Vadītājs lamājās, viņš jau bija iekļāvies plūsmā, tagad jāmeklē, kur apstāties, arī kāda balss publikā piebalsoja:

– Tad nav jākāpj mikriņā, ja nav naudas!

It kā viņi nezinātu, ko mēs nupat esam pārcietuši. Bet viņi tiešām nezina. Vai tas ir taisnīgi, ka pēc tā visa par mums ņirgājas nepazīstami proletārieši? Mareks jau gribēja viņiem pateikt, ne stāstīt, bet pateikt, kas viņi paši ir, gan sievietei, gan vadītājam, taču tad viņš kabatā atrada monētas. Tieši sanāca braucienam. Šoferis kļuva vēl niknāks, viņš jau bija atradis ārā mešanas vietu, pametis savu joslu. Balss salonā kliedza:

– Viņi ņirgājas!

Mareks un Inese apsēdās, kaut braukšana pavisam īsa. Viņi skatījās pa logu, lai ātrāk ieraudzītu māju un saprastu, kas tur notiek.

– Jūs esat no tās mājas?

Jautāja kāda sieviete. Tā vismaz nebija tā, kas šķendējās no salona dziļumiem. Mareks ievēroja augsto apkakli, svārkus, figūru. Vismaz normāls cilvēks.

– Kādas tās?

– Tās mājas uz pilsētas robežas?

Inese pamāja ar galvu. Jā, esam. Viņa uzmanīgi skatījās svešās sievietes koptajā sejā. Kāpēc viņa jautā? Vai viņa kaut ko zina?

Sieviete paskatījās apkārt un pateica tikai:

– Uzmanieties.

Viņi gribēja jautāt, kāpēc, kāpēc, kas. Bet Inese iedūra ar pirkstu logā un teica Marekam:

– Skaties!

Jau bija redzams zemes ceļš uz māju. No šī ceļa uz šosejas izbrauca cits, krāsains busiņš. Un uz tā sāniem bija rakstīts Pozitīvais palīdzības dienests. Tad apstājās arī viņu mikroautobuss. Inese un Mareks izkāpa un noskatījās pakaļ aizbraucošajam dienesta busam.

Vai viņi bija vienkārši salabojuši elektrību un tagad devās atpakaļ? Vai varbūt nebija tikuši iekšā mājā? Dzīvespriecīgi izkrāsotais busiņš nekad nebija raisījis tik daudz jautājumu. Viņi saskatījās, tad palūkojās uz ceļu, no kura tikko bija izgriezies dienesta busiņš. Tur stāvēja māja, pavisam tuvu. No ārpuses nekas nebija redzams.

– Varbūt pievani vēlreiz policijai? Vai viņi tur ir bijuši?

Patiešām. Mareks atkal ņēma telefonu un zvanīja. Protams, atbildēja pavisam cita operatore, kurai vajadzēja skaidrot, ka viņi jau ir zvanījuši, kurai vajadzēja atkal skaidrot adresi. Viņa lūdzu uzgaidīt. Tad pārprasīja adresi, un, saņēmusi atbildi, jautāja:

– Tiešām?

Mareks gribēja no viņas ko pavisam citu, viņš jautāja, vai policija jau ir tur.

– Pagaidiet… mēs jums tūliņ pārzvanīsim.

Inese stāvēja viņam pavisam tuvu un visu dzirdēja. Viņš jau kuro reizi šodien ieskatījās viņas acīs, tik atklāti un dziļi, kā nekad nebija iedrošinājies. Taču arī nozīme tam šodien bija pavisam cita. Viņai vienmēr atradās padoms:

– Piezvani kādam no mūsējiem, kas tur palika.

Atkal viņas padoms bija vienīgais pareizais. Bet kam? Viņš neiedrošinājās zvanīt Anitai. Meklēs vienkārši telefonā kādu kolēģi. Tajā brīdī telefons izslēdzās. Izlādējies droši vien.

Viņš tiešām nezināja, ko tagad darīt.

Un tieši tagad taču viņam beidzot būtu vajadzējis kaut ko ierosināt. Viņš atcerējās, ka bija taču gribējis būt drosmīgs.

– Ejam uz māju!

Ja tik drosmīgs, vajadzēja iet vienam. Tā viņš arī gribēja teikt, taču pateica:

– Tur varēs arī telefonu uzlādēt. Protams, ja pozitīvais busiņš ir salabojis elektrību.

Lūk, viņš spēj jokot. Inese stāvēja un domāja, neklausīja vis viņam uz vārda. Taču tūlīt atrada sev racionālu pamatojumu, kāpēc atgriezties:

– Paskatīsimies pa gabalu. Jāuzzina, kas tur notiek.

Un viņi gāja pa zemes ceļu uz mājas pusi.

Viņi tā bija centušies tikt no turienes projām. Lēkuši un skrējuši. Bet tagad viņi gāja atpakaļ, skaidri zinādami, ka tā nevajag darīt.

Pavisam drīz viņi izdzirdēja mūziku. Vai slepkavas rīko balli? Vai pozitīvais palīdzības dienests ir draugos arī ar viņiem? Tomēr Inese un Mareks gāja tuvāk. Vai mājas logos bija gaisma? Nē, tur atspīdēja pēdējie saules stari. Tā likās. Bet mūzika bija, džeziņš. Viņi piegāja vēl tuvāk. Normālas, saviesīgas cilvēku balsis, savaldīgi smiekli. Viņiem stinga kājas no šīm normālības skaņām, taču viņi vēl spēja iet uz priekšu.

Kaimiņu mājas terasē bija cilvēki, nekad agrāk neredzēts skats. Šajā vienmēr tukšajā ārpuspilsētas rezidencē pēkšņi bija savākusies liela kompānija. Gaismas, grils, jā, mūzika un cilvēki. Viņi sarunājās, dažiem rokās glāze, kāds meičuks pat grozījās ritmā. Kā ārprātīgajā šodienā nolaidies citplanētiešu kuģis, tik normāli viņi izskatījās. Inese un Mareks ienāca starp viņiem. Daži paskatījās, un Inese jautāja:

– Vai jūs nezināt, kas notiek blakus mājā?

Pirms viņa paguva paskaidrot savu jautājumu, kāda mazliet nostāk stāvoša sieviete laikam pārklausījās, varbūt tā bija nama saimniece, viņa noteiktā balsī teica:

– Nē, neviens no tās mājas nav aicināts!

Un saruna beidzās. Inese jautāja, vai kāds ir redzējis piebraucam policiju. Īsti nē, viņi īsti neredzot ceļu. Neviens negribēja ar viņiem runāt. Tomēr uzradās kāda līdzjūtīga meitene, kas pajautāja, vai tik blakus mājā arī neesot ballīte, vai tur pirms kāda laika nepiebrauca busiņš ar mūziķiem. Inese sāka ar viņu runāt, bet Mareks uzmanīgi skatījās uz māju. Tā neko neteica. Tad viņš ievēroja, ka uz mājas pusi pēkšņi jož trīs bērni, kas bija darbojušies mazliet nostāk no pieaugušo svētkiem. Viņš sastindzis stāvēja svešajos svētkos un skatījās, kā bērni skrien tur, no kurienes viņš pats ir bēdzis. Viņš redzēja, kā tie uzskrien pa koka kāpnēm, aptstājas un cenšas ieskatīties mājā. Durvis bija pavērtas.

– Tur nevajag iet!

To viņš izgrūda, tā īsti nevērsdamies ne pie viena. Bet visi bija novērsušies, attālinājušies, blakus neviena nebija, pat ne Ineses. Mareks nolēca no terases un gāja pie bērniem. Viņš sauca:

– Neejiet tur!

Taču bērni viņu nedzirdēja. Lūk, viņi jau bija pie pašām durvīm, lūk, viens jau spēra soli iekšā. Ko viņi tur ieraudzīja? Kas bija viņus ieinteresējis? Lūk, jau otrs bērns ieiet pa durvīm. Mareks jau bija pavisam blakus mājai, kā tas iespējams, viņš taču bija apsolījis tai vairs netuvoties. Kāds briesmīgs spēks lika viņam atgriezties mājā. Pie lieveņa zemē gulēja darba cimds. To bija apsēdušas mušas. Cimds bija nosmērēts ar kaut ko barojošu.

Mareks metās uz lieveņa un saķēra trešo bērnu aiz rokas.

– Neej tur!

Bērns paskatījās uz viņu ar riebumu. Svešienieks aiztiek un pie tam traucē piedzīvojumu.

Tad mājā kaut kas atkal noklaudzēja, atkal tā savādā skaņa un atkal kliedzieni, taču šoreiz kliedza bērni. „Es ceru, ka tas ir tikai no bailēm,” paspēja nodomāt Mareks. Trešais bērns izrāvās no viņa rokas un aizskrēja pareizajā virzienā, projām. Durvis atsitās vaļā, Mareks instinktīvi lēca projām, tālāk. No mājas dziļumiem izskrēja divi jauni cilvēki un pašāvās Marekam garām, tie skrēja prom uz zemes ceļu. Viņš nekad nebija redzējis cilvēkus tā skrienam. „Mēs tā neskrējām,” viņš saprata, „viņi ir redzējuši kaut ko vairāk.” Pēkšņi blakus atkal bija Inese.

– Tie ir viņi!

Kas, Mareks neko nesaprata, bet tā jau bija pierasta sajūta.

– Džeki no busiņa!

Tie, kas mežonīgi skrēja projām. Mareks pamanīja, ka viņi abi ar Inesi skrien tiem līdzi. Vai nu atkal bēg no mājas, vai cenšas panākt skrējējus, lai pajautātu, kas īsti notiek, – Mareka prāts joprojām meklēja skaidrojumu kaut vai paša rīcībai. Inese elsoja blakus. Cik viņi šodien bija kļuvuši tuvu, nekādos citos apstākļos tas nebūtu iespējams. Kā viņa varēja tā paskriet savos svārkos.

Visi izskrēja uz zemes ceļa. Krēsla joprojām šķita sastingusi, joprojām tas pats starpstāvokļa apgaismojums, droši vien pēdējās minūtes. Viņiem neizdosies tos divus panākt.

Tad pretī, ceļa galā, parādījās citu cilvēku grupa. Tie izskatījās pēc vietējiem, bija tērpti tādās kā mājas, kā lauka drēbēs. Rokās tiem bija lāpstas kāti, mieti, viņi skrēja šurp. „Beidzot! Beidzot cilvēki saprot, ka šeit nav labi! Viņi skrien mums palīgā.”

Džeki no busiņa laikam neko nepamanīja, viņi turpināja savu ārprāta skrējienu un pašāvās vietējiem garām. Mareks nez kāpēc piebremzēja. Inese skrēja tālāk. Vietējais saķēra viņu, apturēja. Uzreiz piesteidzās otrs, atvēzējās ar koku un sita Inesei.  

 

Dalies ar šo rakstu