punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Par pakārto Ļeņinu, veco žīdu viedumu un citām sakarīgām hohmām

Guntis Berelis

15/04/2019

 

Par Svena Kuzmina romānu Hohma (Dienas Grāmata, 2019)

 

Režisors, aktieris un dažbrīd arī mākslinieks Svens Kuzmins prozā debitēja ar stāstu krājumu Pilsētas šamaņi (2016). Nu – it kā romāns Hohma (kāpēc „it kā” – par to mazliet tālāk). Hohma ir izdomāta piejūras pilsētiņa, kurā viss kā Kuzmina prozā un šis tas arī kā Latvijā. Diez vai ir jēga Hohmai meklēt prototipu, tāpat diez vai ir jēga to uztvert kā vispārinājumu, kā reizumis mēdz darīt ar mazām, izdomātām pilsētiņām. Tā ir tikai un vienīgi autora teritorija.

 

Diena, kad uz galvas neuzgāzās Ļeņins

Savulaik kādā provinces pilsētiņā gadījās redzēt, kā no pjedestāla nocēla un pakāra Ļeņinu. Piemineklis atbilstoši provinces mērogiem bija mazs, neizteiksmīgs un, liekas, kaut kādas anonīmas bronzas lietuves sērijveida darinājums, katrā ziņā tā autora vārdu klātesošie nezināja. Lai to pakārtu, pat nevajadzēja kārtīgu celtni – pietika ar aizdomīga paskata vinču, kas ar trosēm bija piestellēta zila Беларусь traktora ekskavatora kausam. Laikam tieši šīs nedrošās konstrukcijas dēļ man radās ideja stāsta sižetam: ļauži pakar Ļeņinu, bet troses pārtrūkst un Ļeņins uzgāžas kārējiem uz galvas, kas inspirē tālākos sižeta mežģījumus. Lai tuvplānā apjēgtu nopietni uztverama Ļeņina izmērus un līdz ar to arī pieminekļa kritiena iespējamās sekas, pat aizstaigāju uz Cēsu muzeja dārzu, kur nesen nogāztais Kārļa Jansona veidotais proletariāta vadonis (šo notikumu biju palaidis garām) uz laiku bija noguldīts garšļaukus zālē, un saskandināju alus pudeli ar drusku nozaļojušo un dobji dunošo bronzu. Stāsts pēcāk izčākstēja, jo deviņdesmito gadu sākumā sižets, kurā Ļeņins īsti boļševistiskā manierē atriebjas saviem pāridarītājiem, likās uzbāzīgi simbolisks un pārāk plakātisks, turklāt atsauca atmiņā līdzīgi veidotu epizodi Andreja Upīša romānā Laikmetu griežos (tajā senču svētakmens sadragā kāju, šķiet, vagaram, kurš to vāc prom no lauka).

Kāds sakars Svena Kuzmina Hohmai ar pakārto Ļeņinu? Sajutos priecīgi pārsteigts, izlasot romānā stipri līdzīgu epizodi: kad Hohmā nocēla Ļeņinu, tā galva notrūka un uzkrita skatītājiem (Tēvoča Bena saldskābā mērce). Tiesa, sekas bija tik pieticīgas un Hohmas (arī Hohmas) kontekstā nenozīmīgas – viena salauzta kāja –, ka to aprakstam atvēlētas vien dažas rindiņas, taču arī no plakātiskuma nebija ne miņas. Nudien nezinu, vai šī sīkā sakritība kaut ko vēsta, ja nu vienīgi liecina par to, ka domas un sižeti brīvi plivinās gaisos un gaida autorus, kuriem pa spēkam tos realizēt.

 

Sena žīdu gudrība

Pirms Hohmas biju pilnībā pārliecināts, ka „hohma” ir no krievu valodas transkribējies žargonvārdiņš хохма, kas varētu apzīmēt dziļdomīgu zirgošanos. Atšķirībā no prastas ākstības hohmai gan nav tieša sakara ar mākslas būšanām, tomēr dažos gadījumos kaut kādā mērā saistīta ar dzīves mākslu tā varētu būt. Piemēram, uztaisīt hohmu – apvest kādu ap stūri tā, lai apvestajam pašam no tā prieks. Taču maza etimoloģiska ekskursija pavēstīja, ka lieta ir drusku sarežģītāka. Jo, izrādās, „hohma” (angļu transkripcijā chokhmah) ir ivrita vārds, kas aptuvenā tulkojumā nozīmē gudrību, viedību. Pastāv pieņēmums, ka krievu valodā vārds ieceļojis no jidiša hohmē (ar uzsvaru uz otrās zilbes) ar ebreju anekdošu starpniecību. Ar to vēl nepietiek – chokhmah kabalā ir viena no sefirotām, bet sefirotu koka (t. i., pasaules koka vai, ja patīk, mieta Hohmas centrā) ēna uzšķiļ vai visu pasauli aptverošu un noteikti arī ļoti eksistenciālu interpretāciju varavīksni. Diez vai no šīm alūzijām vērts izdarīt pārmēru tālejošus secinājumus, tomēr varam pieņemt, ka Kuzmina šķietami vieglprātīgā zirgošanās visdrīzāk sasaucas ar vecu, viedu žīdu, kurš sapratis, ka bez ironijas un pašironijas šaisaulē neizdzīvot, tāpēc, bārdā smīnēdams, citu pēc citas sper laukā pagalam vulgāras anekdotes par savu nāciju. Jo „viss bija slikti un kļuva vēl sliktāk” ir romānā vairākkārt uzsvērta frāze, bet sliktuma un vēl sliktākuma slimība tiek ārstēta ar daktera Levi brīnumlīdzekli (Labais dakteris Levi), turklāt ne tikai vienā stāstā.

 

Žanra problēma

Vai Hohma ir stāstu krājums vai romāns? Meklēt atbildi uz šo jautājumu nebūt nenozīmē skaldīt matus akadēmiskās literatūrzinātnes sliktāko tradīciju garā, jo šāda nodarbe nenovēršami novestu pie secinājuma, ka stāsts ir tāds ļoti īss romāns, bet romāns – ļoti garš stāsts, nemaz nerunājot par to, ka kvēlākos kašķus inspirētu pakārtotie jautājumi par to, kas ir garstāsts un novele. Lai problēma kļūtu skaidrāka, jautājumu varētu formulēt mazliet citādi: vai mūslaikos vispār ir jēga runāt par prozas žanriem, ja šādas runas mūždien aizvedina līdz tai pašai matu skaldīšanai? Atgādināšu, ka Jana Egle savus pagājušgad iznākušos Svešos… traktē tikai un vienīgi kā stāstu krājumu, lai arī grāmata kompozicionāli ir līdzīga Kuzmina Hohmai. Tak tomēr, manuprāt, pastāv tādi absolūti intuitīvi un nedefinējami jēdzieni kā romānista domāšana, romānista vēriens, romāna telpa un tamlīdzīgi. Savulaik Regīna Ezera, iecerējusi stāstu ciklu par Mūrgali, beigu beigās sarakstīja savu meistardarbu Zemdegas, kas, neapšaubāmi, ir romāns, nevis stāstu krājums. Ezeras Zemdegas te nav piesauktas nejauši un garāmejot, jo paralēles ar Hohmu ir acīmredzamas, lai arī nedomāju, ka Kuzmins būtu iespaidojies no Ezeras. Gan Mūrgale, gan Hohma ir provinces pilsētiņas, kurā mēdz notikt ne tikai banālas, bet arī trakas un pavisam šaušalīgas lietas. Gan Mūrgale, gan Hohma tēlotas ne tikai kā konkrēti, lai arī izdomāti, ģeogrāfiski punkti, bet arī kā mikrokosmi ar savu simboliku; abos darbos liela loma ir ironijai un groteskai. Un gan Zemdegu, gan Hohmas tekstus var lasīt kā atsevišķus stāstus, tomēr tādu kā papildu jēdzienisko dimensiju tie iegūst tikai vienkopus.

Jau Pilsētas šamaņos bija ietilpināti trīs šādi savā starpā vienoti stāsti – Drebeklis, Piena un banānu maģija un Lietus deja. Lai arī triptihs kopumā likās samērā neveiksmīgs (abi beidzamie stāsti atgādina neobligātus Drebekļa komentārus), tomēr tas vedināja domāt, ka tradicionālais princips „viens teksts – viens atsevišķs stāsts” autoram ir par šauru. Hohmā kā vienojošais elements darbojas, pirmkārt, protams, pati pilsētiņa – visi personāži ir saistīti ar Hohmu, arī tad, ja viņi pārvākušies uz Īriju, kas ir labākā vieta, kur nodibināt Hohmas Tautas republiku (Hohmas kodekss). Otrkārt, Marks Formans, caurviju personāžs, kurš parādās lielākajā daļā stāstu un lāgiem kļūst par vēstītāju. Treškārt, daži citi caurviju personāži un vairākkārtīgas atsauces uz vieniem un tiem pašiem notikumiem. Jo stāsti tomēr ir absolūti atšķirīgi, vismaz tikpat atšķirīgi, kādi bija Pilsētas šamaņu stāsti. Ir, piemēram, sirsnīgi ironiskas un nostalģiskas bērnības atmiņas Tēvoča Bena saldskābajā mērcē. Ir reti absurds absurds Mērītājos, kas ar savu absurdo poētiku – bet ne sižetu – sasaucas ar Pilsētas šamaņu stāstu Zbigņevs un dēli. Ir sociālā groteska Hohmas kodeksā un Īsā ievadā laifsvapingā. Ir gluži traģiskais, tomēr ar uzjautrinoši groteskām epizodēm ietonētais Sabiedriskā labuma fonds. Ir lielisks papildinājums Pilsētas šamaņu īpatņu un „smalko kaišu” kolekcijai – Paulastante Lielajos honorāros. 21. gadsimta kultūras stūrakmeņi ir tik ļoti atšķirīgs no pārējiem tekstiem, ka nudien rodas iespaids, ka autors stāstu mākslīgi piepinis klāt Hohmai, jo nav gribējis laist zudībā citādi itin veiksmīgu ideju.

Tak tomēr jautājums saglabājas – kāda suņa pēc šo tik atšķirīgo stāstu kopumu krustīt par romānu? Vēl jo vairāk tāpēc, ka dažviet caurviju personāžu klātbūtne vai atsauces uz citu stāstu notikumiem liekas gluži vai aiz matiem pievilktas, lai radītu iespaidu par vienotību (konkrēts piemērs – stāsts Trīs kāzas un vienas bēres, kurā Marka Formana klātbūtne nepavisam nav nepieciešama, tomēr viņš pamanās pazibināties arī tur). No vienas puses, visu šo būšanu varētu atvedināt uz „lielo tekstu” fragmentāciju, kas prozai raksturīga nu jau vismaz gadsimtu (ja patīk, te var piešūt klāt arī postmodernismu, ja ne – šoreiz mierīgi iztikt bez šī jēdziena). „Lielo tekstu” jēdziens sevi pagalam devalvējis, jo pilna pasaule ar apjomā milzīgiem tekstiem, kuri patiesi tikai garumā pārstiepti stāsti vien ir, tāpēc „lielā proza” vienkārši meklē citus ceļus, un viens no tiem ir fragmentācija. No otras puses – jau piesauktais romāna telpas jēdziens. Un te nu bez jebkādas analītiskās optikas acīm redzams, ka Hohmā šī telpa ir, bet pati Hohma, tāpat arī Marks Formans vai, piemēram, dakteris Horācijs, kurš grāmatā pieminēts uzstājīgi bieži, bet aplaimots tikai ar dibenplāna lomu stāstā Mērītāji, – tie ir nevis literatūras klasiķu iecienītie pilsētas un tās iemītnieku portretējumi, bet gan tikai zīmes, kas organizē ap sevi citas zīmes, sākot no citādi grūti pamanāmā tēvoča Bena (Hohmas mitoloģijā viņš gan ieņem vietu uz pjedestāla blakus Ļeņinam) līdz ārkārtīgi kolorītajai Paulastantei. Savukārt organizētu zīmju kopums ar savu centru un perifēriju – tas jau ir kārtīgs mikrokosms.

 

Groteskā banalitāte un banālā groteskums

Province ir banalitātes kvintesence, bet banālais iznīcina un nogalē. Ne velti Džons Apdaiks reiz izteica apmēram šādu domu: viņš visu mūžu aprakstījis dzīvi ASV mazpilsētiņās, lai parādītu šīs esamības banalitātes šausmas (lai bilde kļūtu pilnīgāka, vēl var piesaukt arī Hannas Ārentes ļaunuma banalitātes koncepciju, – tas nekas, ka Ārente par ļaunumu domāja nevis provinciālā, bet pavisam citā aspektā). Arī Hohma ir province, un arī Hohma ir līdz izmisumam un šausmām banāla, vēl piebilstot, ka arī Marks Formans mēdz būt banāls līdz galīgam stulbumam. Taču Hohma nepavisam nav banāla. Šeit nav nekādas pretrunas, pat ne semantiskas. Banālas lietas spēj iznīcināt un nogalēt, kā tas lieliski redzams stāstā Sabiedriskā labuma fonds: abi Formana vecāki, deviņdesmito gadu vētrā izvēlējušies provinciālo miera ostu, stāstos Sabiedriskā labuma fonds un Viss lēnām pārklājas ar dubļiem viens pēc otra nonāk depresijā, sajūk prātā un iet bojā. Tiesa gan, Formana tēvs ar savu nāvi vēl paspēj ja ne gluži iepriecināt, tad izklaidēt – protams, nevis Formanu, bet lasītāju. Turklāt viņus nogalē nevis provinces, bet laikmeta specifika. Taču banalitātei ir vēl kāds aspekts – banālais vienlaikus ir arī ķēmīgs līdz groteskumam, vien nepieciešama īpaša redze, lai šo grotesku saskatītu un akcentētu. Savukārt groteska cieši saistīta ar ironiju, bet ironizēt var tikai no diviem skatpunktiem – no banālā par oriģinālo un no oriģinālā par banālo –, jo ironija savā būtībā ir elementāra salīdzināšanas operācija, kurā katrs izvēlas sev tuvāko un ērtāko skatpunktu. Kurš skatpunkts tuvāks Kuzminam – tas, domājams, skaidrs. Tas pats, kurš vecajiem, viedajiem žīdiem.

 

Komentāru māksla

Hohmai ir arī komentāri. Pirmkārt, ir zemsvītras piezīmes, kuras rakstījis Marks Formans un kurās papildinātas un komentētas pavisam nebūtiskas Hohmas dzīves detaļas. Pēc Nabokova Bālās liesmas, ko veido tāda paša nosaukuma poēma un apjomā nesalīdzināmi lielāki tās komentāri, zemsvītras piezīmes prozā kļuvušas par gluži pašsaprotamu padarīšanu un īpašu izbrīnu nespēj izraisīt (gadījās lasīt kāda zviedru rakstnieka romānu, kas sastāv tikai no zemsvītras piezīmēm), tomēr sava loma Hohmā tām ir. Ja ne citādi, jau zemsvītras piezīmju specifika nosaka, ka tajās autoram nav jānodarbojas ar izvērstu un caurcaurēm pamatotu aprakstīšanu, bet jāpavēsta tikai fakti, kas papildina tekstā atrodamos faktus un tādējādi ļauj tiem uzticēties, vienlaikus padarot dzīvāku arī vēstījuma autoru, t. i., Marku Formanu, jo, paskat, viņš ne tikai stāsta, bet vēl pēcāk komentē savulaik sarakstīto. Otrkārt, ir provinces avīzītes stilistikā rakstīti un arī samaketēti teksti no Hohmas Vēstneša. Zināmā mērā tās varētu uztvert kā parodijas vai nu par pastulbu žurnālistiku, sevišķi Vēstneša galvenās redaktores Signes Razumas rakstītos (viņai iedalīta arī nopietnāka loma stāstā Viss lēnām pārklājas ar dubļiem), vai par vēl stulbākajiem, taču mūslaikos bezcerīgi populārajiem „psihologa padomiem”, ko reprezentē Mg. Psych. Maruta Trubiņa. Šie teksti ne tikai papildina „pamattekstu”, bet vietumis bezmaz grasās pārtapt par atsevišķiem Hohmas stāstiem. Teksta mežģīnes kļūst par nepieciešamu teksta sastāvdaļu.

Bet vispār – viss bija labi un kļuva vēl labāk. Ja runā nevis par Hohmu, bet par Hohmu.

Dalies ar šo rakstu