punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Unduska Spānijas reminiscences

Ieva Kalnača

17/04/2019

 

Par Jāna Unduska grāmatu Ceļojums, vārdā Spānija (no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Neputns, 2019)

 

Grāmata Ceļojums, vārdā Spānija patiešām ir tapusi, vadoties pēc autora paša gūtās pieredzes un emocijām, kādā karstā vasarā apmeklējot Ibērijas pussalu. Precīzāk – kas patiesībā daļēji izskaidro arī izdevumā skarto tematiku –, šis notikums risinājies 1999. gadā, tātad jau pirms 20 gadiem, lai gan droši vien Jāns Undusks, jautāts par atmiņām par to, atzītu, ka tas nemaz nešķiet tik tāls. Svarīgs ir grāmatas nosaukums, pirmajā vietā liekot vārdu „ceļojums”, tātad „ceļš, notikums, piedzīvojums, pārdzīvojums”, taču neturpinot to, kā pierasts, – „ceļojums uz…”, bet gan dodot tam vārdu, kas jau savā būtībā izskaidro visu tālāko domas ritējumu.

Šis nav brauciens uz, brauciens pa vai caur kādu vietu, reģionu, valsti, bet gan Jāna Unduska ļoti personīgs, garīgs un intīms ceļojums – gan iekšējs, gan ārējs –, kas norisinājies Spānijā un nepārprotami arī pēc tam, kad radušās idejas un piedzīvotās izjūtas fiksētas rakstiski. Pārdomām dots Spānijas vārds, iespējams, arī tāpēc, lai tās mazliet nostabilizētu, piezemētu un piesaistītu kam konkrētam. Pats autors nosaukumu arī skaidrojis, rakstot: „[..] es nekad neteikšu ceļojums uz Spāniju, jo Spānijas ceļojums izklausās kā vieta, kur aizmaldīties no ikdienas” (10. lpp.). Tam ir pilnībā jāpiekrīt, jo ar ikdienu lasītājs šai izdevumā patiešām sastapsies ļoti pastarpināti, drīzāk gandrīz viss Unduska aprakstītais būtu uzlūkojams kā neikdienišķs, garīgu pārdomu un fizisku sajūtu uzlādēts.

To, ka šajā gadījumā runa nebūs par klasisku, pat ne daļēji, ceļojuma aprakstu, liecina asprātīgais un trāpīgais apakšvirsraksts Neizdevušās piezīmes, kurā izmantotajam divdabim savukārt nav nekādas saistības ar grāmatas kvalitāti un vērtību. Tas liecina vien par to, ka mērķis un līdz ar to arī rezultāts ir bijis cits – nevis vest lasītāju pa Spānijas ceļiem un pilsētām, bet raisīt pārdomas, viedokļus un, ļoti iespējams, vēlmi pašam iepazīties ar šīs zemes unikālo personību. Savām acīm redzēt Spāniju, tās daudzpusīgo kultūru, dabu un tradīcijas vēlējušies daudzi ceļotāji, lielākā skaitā jau kopš 15. gadsimta beigām, kad visa Spānijas teritorija bija atkarota no arābu valdījumiem un apvienota, bet īpaši no 19. gadsimta sākuma. Iemesli, lai dotos braucienā, bieži vien arī visai bīstamā un neparedzamā, bijuši visdažādākie, tāpēc arī plašais Spānijas ceļojumu aprakstu klāsts ir nenoliedzami daudzpusīgs.

Minot vien dažus piemērus, varētu sākt ar poļu augstmani Nikolaju fon Poplavu (Nicolaus von Popplau, arī Poppel), kurš bijis avantūriskas dabas, ar dedzīgu pētnieka temperamentu, kas viņu 1484. gadā aizvedis arī uz Spāniju. Tikpat labi būtu minams Hieronīms Mincers (Hieronymus Münzer), vācu fiziķis no Nirnbergas, kurš 1494.–1495. gadā apceļoja Spāniju, pēc tam publicējot piezīmes, kurās vislielāko nozīmi pievērsis lielajam Spānijā strādājošo no ziemeļiem nākušo mākslinieku skaitam. Citādas emocijas nācies piedzīvot skotu ceļotājam un rakstniekam Viljamam Laitgovam (William Lithgow), kurš 1620. gadā, Malagā gaidot kuģi uz Aleksandriju, kādu nakti, pastaigājoties pa pilsētas ielām, ticis aizturēts, apcietināts un pat Inkvizīcijas spīdzināts, jo uzskatīts par spiegu. Ar konkrētu mērķi uz Spāniju devies Aleksandrs de Laborde (Alexandre de Laborde), franču grāfs, politiķis un rakstnieks, – viņa vēlme, sadarbojoties ar Francijas valdību un Spānijas karaļnamu, bijusi izveidot precīzu Spānijas ievērojamo vietu sarakstu, kas ticis publicēts 19. gadsimta sākumā.

Slavenais franču rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs Teofils Gotjē (Théophile Gautier) devies uz Spāniju žurnālista uzdevumā, taču viņa 1840. gadā izdoto ceļojuma aprakstu caurauž mākslinieciskas un literāras intereses. Viens no neparastākajiem ir angļu rakstnieka un filologa Džordža Borova (George Borrow) stāsts, kurā jūtamas zināmas paralēles arī ar Jāna Unduska pieredzi. Viņa ceļojumu apraksti, arī Spānijai veltītais, šķistu drīzāk kā piedzīvojumu romāni, ja vien nebūtu patiesība. Borovs saņēma uzdevumu doties uz Spāniju, lai tur izplatītu Bībeli, respektīvi, visdedzīgāko katoļu zemē sludinātu protestantisma idejas. Ceļojuma laikā viņš gan pārtulko Lūkas evaņģēliju kalo valodā, ko lieto Spānijas romi, gan atver savu grāmatnīcu Madridē, gan par visu šo vietējiem nesaprotamo darbību tiek apcietināts un nonāk Seviļas cietumā, kas gan viņam nav traucējis jau pēc pāris gadiem, 1843. gadā, izdot grāmatu Bībele Spānijā. Pavisam cits aicinājums saucis krievu rakstnieku un tulku Vasīliju Botkinu (Василий Петрович Боткин), kurš pēc spāņu valodas apgūšanas un Dona Kihota izlasīšanas 1845. gadā nolēmis ceļot uz Spāniju, sekojot šī slavenā Servantesa bruņinieka pēdās. Lai nepaliktu tikai senākā vēsturē, jāpiemin arī angļu rakstnieks Džeralds Brenans (Gerald Brenan), kurš septiņus gadus nodzīvojis mazā Dienvidspānijas kalnu ciematā (tur viņu, starp citu, apciemojusi arī laba draudzene Virdžīnija Vulfa (Virginia Woolf)). Dž. Brenans arī vēlāk ilgus gadus pavadījis Spānijā (kur arī miris 1987. gadā) un publicējis dažādus literārus darbus ne tikai par paša piedzīvoto, bet arī, piemēram, par Undusku interesējošā Sv. Jāņa no Krusta biogrāfiju. Nedrīkstam aizmirst arī par tāda kaluma literātiem kā Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway), kurš pat reiz sacījis, ka nevienu citu valsti pēc savējās nemīl tik ļoti kā Spāniju.

Pie Spānijas mīlēšanas kā pieturas punkta jāatstāj nelielais tik plašajā piedzīvojumu meklētāju vēsturē un jāatgriežas pie Jāna Unduska ceļojuma. Ikkatrs iepriekš minētais ceļotājs savā veidā centies izprast un atklāt šo daudzšķautņaino zemi, turklāt ietērpt to vārdos un nodot gan laikabiedriem, gan nākamajām paaudzēm. To darījis arī Undusks, jau sākotnēji sastopoties ar uzdevuma grūtumu un pats rakstot: „Kā portretēt Spāniju? Pa kreisi Baskzemes anarhisti, pa labi Katalonijas sirreālisti, lejā Andalūzijas pavedinātāji, bet centrā, Kastīlijā, uz saviem ideāliem tiecas visi svētie – Avilas Terēze, Jānis no Krusta, dons Kihots.” Esam atpakaļ arī pie fakta, ka Ceļojumam, vārdā Spānija patiesībā nav nekādas saistības ar tūrismu vai tūrista skatpunktu, tik vien tas, ka tās autors ir no vienas zemes devies uz otru. Un šis ceļš, šī nonākšana Kastīlijas karstajā vasaras saulē, tautu un kultūru satikšanās, bet arī sadursmju valstī šobrīd lasītājam ļauj būt daļai no Jāna Unduska Spānijas, tik individuālas, pretrunīgas, brīžiem dievinātas, citreiz varbūt pat nicinātas, taču – izbaudītas.

Grāmatas tulkotāja Maima Grīnberga viņa rakstības stilu nosaukusi par „juteklisko terorismu”. Šis apzīmējums iet roku rokā gan ar Spānijas ceļojuma pieturpunktiem, gan Unduska sacīto kādā intervijā, kur viņš atzinis: „Valodas spēku es sajutu dažādās runas situācijās, kad pats vēl nelasīju. Piemēram, brīžos, kad kāds lasīja priekšā suģestējošā, aizraujošā, maigā, bet stiprā balsī.”1 Gluži līdzīga sajūta rodas, lasot Unduska Spānijai veltīto tekstu, ko caurstrāvo binārās opozīcijas: debesis – zeme, dzīvība – nāve, garīgs – fizisks, karstums – aukstums, mīlestība – naids, gudrība – muļķība, vara – pakļaušanās, uzticība – nodevība u. c. Nenoliedzami, tas ir intelektuāli piesātināts teksts, ko palīdz uztvert zināšanas par Spānijas vēsturi, politisko situāciju, par grāmatā minētajiem garīgajiem domātājiem, filozofiem, rakstniekiem, iedomu tēliem.

Viena no Unduska metodes pazīmēm ir vēlme, lai kopējo tekstu veidotu īsstāsti (katra nodaļa kā īsais stāsts), līdzīgi kā, viņaprāt, ir dzīvē, jo „mēs dzīvojam tikai vienu reizi, taču katra diena – nedēļa, pusstunda, stunda – var būt vesels stāsts ar sākumu un beigām”.2 Šāds princips apzināti izmantots grāmatā – tajā ietilpst piecas nodaļas (Salamanca, Plaza Mayor; Salamanca, Universidad Civíl; Catalunya, Canet de Mar; Ávila, Puerta de Santa Teresa; Sevilla, La Giralda), kas nav kārtotas hronoloģiski un veido katra savu suverēnu stāstu, ko gan caurvij kopējs pavediens. Savukārt, iespējams, neapzināti pēc līdzīga veidola risinājušies ceļojuma laikā piedzīvotie brīžam pat neticamie notikumi, kuros pat katra pusstunda var būt pilnvērtīgs stāsts. Sākumā Undusks alkst pēc nezināma baska, „kuram no kabatas karātos sarkana degaukla” (23. lpp.), bet drīz vien iegūst draugos basku meiteni, kuras bizi caurvij sarkans pavediens, savukārt viņa pati caurauž visu iekšējo un ārējo grāmatas autora Spāniju, kļūst par tās (ilgi meklēto) sākumu.

Protams, ja Spānijas ceļojums notiktu šobrīd, tas būtu jau citāds, iespējams, tajā nebūtu ne miņas no basku teroristu meitenes, kas jau nomierinājusies, taču tajā būtu katalāņu neatkarības sludinātāja; tajā nebūtu Franko ģīmetnes Salamankas Lielajā laukumā, kas no turienes pirms pāris gadiem demontēta, bet būtu Franko pārapbedīšanas epopeja, karalis nebūtu Huans Karloss, bet gan Felipe VI, Lamančas vīns būtu kļuvis par vienu no Spānijas lepnumiem. Tomēr Dons Kihots neizbēgami joprojām cīnītos ar vējdzirnavām, no Avilas mūru augstumiem tāpat būtu pārredzama visa Spānija un tās klimats būtu kontrastu pilns (pirms pāris dienām, 2019. gada 6. aprīlī, Avilu un lielu daļu Ziemeļspānijas pārklāja padziļš sniegs), asinis liesmojošajā saulē un karstumā negribētu recēt, un ūdens Alhambras dārzos čalotu tāpat kā 14. gadsimtā, kad šie dārzi tikuši veidoti tā, lai tā plūdumu varētu apbrīnot gan visi kopš tā laika Granadu apmeklējušie ceļotāji, gan Jāns Undusks, gan šo rindu autore, gan ikviens no mums.

 

  1. Undusks J. Tekstam ir jābūt kā aizraujošai personībai. Intervējusi I. Balode. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/igaunu-rakstnieks-jans-undusks-tekstam-ir-jabut-ka-aizraujosai-personibai-14107414.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu