punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Lasītājiem, kam patīk dauzīties. Pieci jautājumi LALIGABAs nominantiem. Literatūra bērniem

Kārlis Vērdiņš, Lilija Berzinska, Māris Rungulis, Aivars Kļavis

18/04/2019

 

Punctum uzsāk interviju sēriju ar Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominantiem bērnu literatūras, tulkotās daiļliteratūras, prozas, dzejas un debijas kategorijās. Pirmie atbildes sniedza bērnu literatūras kategorijā izvirzītie autori Kārlis Vērdiņš, Lilija Berzinska, Māris Rungulis un Aivars Kļavis.

Jautājumi:

1. Kāda bērnu literatūra jūs ir visvairāk ietekmējusi?

2. Vai mūsdienu bērni, jūsuprāt, grāmatās meklē ko citu?

3. Kāda ir jūsu grāmatas mērķauditorija?

4. Kāda ir labas literatūras pazīme?

5. Ko jums nozīmē LALIGABA un šī nominācija?

 

Kārlis Vērdiņš (Dilles tante, izdevējs Liels un mazs)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Kā lasītāju mani bērnībā ietekmēja padomju laikā izdotā bērnu literatūra – gan manas bērnības grāmatas, gan arī manas mammas un krusttēva bērnības grāmatas no 50. un 60. gadiem. Taču kā bērnu dzejoļu autoru mani visvairāk ietekmēja Ineses Zanderes Iekšiņa un āriņa, kas man atvēra acis uz „crossover” jeb dažādām paaudzēm lasāmu sacerējumu radīšanas iespējām bērnu dzejā.

2. Vispirms būtu jāzina, kas ir „tas cits” – tas, ko es bērnībā nemeklēju grāmatās? Manuprāt, bērns ir kā tāda liela švamme, kas uzsūc iespaidus, kādi nu viņam tiek piedāvāti. Turklāt bērna vajadzības mainās, izejot cauri dažādiem vecumiem. 

3. Sāpīgs jautājums. Burtiņu zupa Bērnu žūrijā startēja 5.–7. klašu grupā, bet Tētis – 15+ grupā. Zinu, ka gan šīs grāmatas, gan Dilles tanti ir ar prieku lasījuši visdažādāko vecumu cilvēki, tāpēc teikšu, ka manu bērnu dzejoļu mērķauditorija ir cilvēki, kam patīk dauzīties.

4. Manuprāt, tā, pirmkārt, ir labi uzrakstīta. Un kaut nedaudz cenšas iet „pret straumi”, izvairoties no stereotipu atražošanas un tai pašā laikā liekot lasītājam sajust savu laiku.

5. Esmu pagodināts par izrādīto uzmanību. Šogad redzu, ka ir vairāki lasītāji, kas manu grāmatu pamanījuši, tieši pateicoties LALIGABAs aktivitātēm. 

 

Lilija Berzinska (Skelets skapī, izdevējs Dienas Grāmata)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Ir grūti runāt par konkrētām ietekmēm. Ar bērnu literatūru man ir savdabīgas attiecības. Bērnībā man patika Vailda, Andersena, brāļu Grimmu, Haufa pasakas, ļoti īpaša grāmata bija Greiema Vējš vītolos. Taču es ļoti agri sāku lasīt pieaugušo grāmatas, piemēram, Meistaru un Margaritu izlasīju, kad mācījos trešajā klasē. Biju mazais pieaugušais, kuram interesē nopietnā literatūra, nevis blēņu stāsti. Droši vien tāpēc pati rakstu par nopietnām tēmām.

2. Es domāju, ka ikviens cilvēks meklē kaut ko savu. Ir bērni, kam patīk komiksi, ir tādi, kam patīk enciklopēdijas. Ir tādi, kam vispār riebjas lasīt. Nav tāda universāla, arhetipiska bērna, uz ko vajadzētu orientēties rakstot. Tāpēc rakstnieku balsis ir tik daudzveidīgas, jo arī lasītāji ir dažādi. Grāmatas ir kā cilvēki, pa īstam savējo nemaz nav tik daudz.

3. Man gribētos cerēt, ka tie ir domājoši cilvēki. Nevis bērni vai pieaugušie. Kad rakstu, es nedomāju par to, kurš šo tekstu lasīs. Esmu stāstnieks un rakstu to, kas pašai patīk, lai cik egoistiski tas arī skanētu. Piemēram, Skelets skapī ir stāstu grāmata, kurā kaut ko var atrast gan bērni, gan pieaugušie. Tur ir gan nelaimīga mīlestība, gan patērētāju sīkie prieciņi, gan noslēpumi, kurus slēpjam paši no sevis. Es gribētu, lai Skeletu cilvēki dāvinātu saviem draugiem, radiem un kolēģiem, lai pieaugušie nebaidītos no pasaku formāta, jo pasakas ir kaut kas fundamentāls un pārlaicīgs.

4. Tas ir ārkārtīgi subjektīvi. Katram lasītājam ir savs uztveres līmenis, un vienam laba literatūra būs Kafka, bet kādam citam – Volless. Un kurš gan drīkst nosodīt šos abus līmeņus? Man pašai laba literatūra nozīmē ceļojumu autora pasaulē, aizmiršanos, saviļņojumu, skaistu valodu un pārdomas par izlasīto. Galvenais, lai grāmata liktu pakāpties uz augšu, lai es justu, ka tā ir pārāka par mani un tomēr ļauj man ienākt savā pasaulē. Bet gadās arī noskaņojumi, kad no labas literatūras gaidi vienkāršu iepriecinājumu bez eksistenciālām virāžām.

5. LALIGABA kā tāda ir kopsavilkums – tā ir iespēja iepazīties ar literatūru, kas tiek atzīta par kvalitatīvu. Nominācija mani iepriecina. Pilnīgi godīgi varu teikt, ka, saņemot nomināciju, es jūtu, ka mans darbs ir pamanīts. Tas ir ļoti svarīgi, sevišķi tad, ja ikdienā dzīve plūst it kā nomaļus un nepiedāvā izteiktu enerģijas apmaiņu ar plašāku sabiedrību. Ikvienam cilvēkam, kas kaut ko rada, ir svarīgi palaikam justies pamanītam un sadzirdētam. Nominācija liecina, ka darbs nav izskanējis tukšumā, bet kādu ir uzrunājis. Tas ir mazais iepriecinājums, par kuru esmu ļoti pateicīga.

 

Māris Rungulis (Trīs nāves Mārtiņdienā, izdevējs Liels un mazs)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Bērna gados tās noteikti bija noslēpumu pilnas piedzīvojumu grāmatas. Vēlāk, kad pats jau analizēju un domāju, kas bērnus mudina lasīt un interesē, nonācu pie grāmatām, kurās bija sabalansētas vides/vēstures faktūras, humors un bezbēdība. Grāmatas, ar kuru varoņiem lasītāji var identificēties. Lielā mērā šiem kritērijiem tolaik atbilda skandināvu literatūra.

2. Apmēram to pašu. Bezbēdīgi identificēties ar grāmatu varoņiem, pasmaidīt par viņu likstām, tikai nojaušot, ka tās ir arī viņu pašu likstas. Līdzpārdzīvojums un rakstnieka radītā grāmatas skeleta uzpildīšana ar savu radošumu nekur nav zuduši. Varbūt vienīgi mūsdienās laiks skrien ātrāk un reālijas citas. Tāpēc tekstiem jābūt dinamiskākiem un koncentrētākiem. Bet, šo sakot, es nedomāju grāmatas kā jokainu bildīšu rindas ar dažām teksta vienībām apakšā. Par tām pat nevar teikt: nu paldies Dievam, ka lasa vispār!

3. Kad sāku rakstīt Pārupes spoku stāstu pirmo daļu Pastaiga mirušo pilsētā, labu laiku minstinājos un šaubījos, vai mani varoņi – spoku un joku stāstu teicēji – būs vienpadsmit vai divpadsmit gadu veci. Pat uzstājoties vairākās skolās un bibliotēkās, atsevišķi pētīju šī vecuma lasītājus. Beigās apstājos pie sestās klases skolēniem. Viņi turpināja savus stāstus arī otrajā Pārupes spoku stāstu ciklā Trīs nāves Mārtiņdienā. Un šajā gadījumā pieņemu, ka visideālākie lasītāji varētu būt tādi paši divpadsmitgadnieki. Bet nav šaubu – jebkuram citam lasītpratējam arī trāpīs kādi stāsti vai Kristiana Brektes ilustrācijas.

4. Nu man daļēji jāatkārto iepriekš teiktais – lai lasītājs spētu identificēties ar varoņiem (respektīvi, saskatīt viņos sevi), lai vēlētos rakstnieka tekstu uzpildīt ar savu emocionālo un unikālo pieredzi un sevi savukārt ar to, kas radījis pārdzīvojumus grāmatas varoņiem.

5. Var jau pieturēties pie uzskata, ka galvenais ir lasītājs ar savu vērtējumu un, ja lasītājam patīk, tad viss kārtībā. Bet regulāri strādājošam rakstniekam tomēr ļoti svarīgs ir arī profesionāļu viedoklis.

 

Aivars Kļavis (Ceļš uz nezināmo zemi, izdevējs Zvaigzne ABC)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Ja runājam par manu bērnību, kas aizritēja pagājušā gadsimta 60. gados, toreiz teju vienīgā (izņemot dzeju) latviski rakstītā bērnu literatūra bija Zentas Ērgles pirmie darbi. Pārējais – tulkojumi par pionieriem timuriešiem, sarkanajiem partizāniem, varonīgajiem čekistiem un padomju izlūkiem. Pateicoties tam, es diezgan agri sāku lasīt tās, ko sauca par pieaugušo grāmatām. Zigmundu Skujiņu, Laimoni Puru, Egonu Līvu… Protams, arī Vili Lāci. Caur Žilu Vernu nonācu līdz Dimā, tālāk līdz Senkevičam, Igo, Prustam un citiem literatūras pīlāriem. Vēlāk atklāju Hemingveju un Heinrihu Bellu, kuru pārlasu un apbrīnoju vēl tagad.

2. Bērni joprojām meklē grāmatas, kas tos spētu aizraut un ieinteresēt, bet pēc Harija Potera triumfa (jo tās patiešām bija labas grāmatas) viņi tiek baroti un pārbaroti ar burvjiem, raganām, vampīriem, kā arī citām mistiskām fantāzijām, pakaļdarinājumiem un haltūrām. Reizēm, kad tiekos ar lasītājiem, man vaicā, kādas grāmatas es ieteiktu tai un tai vecuma grupai. Nav tādu grāmatu, kuras drīkst lasīt viena vecuma grupa, bet nedrīkst lasīt cita. Ir tikai labas vai sliktas grāmatas. Pašlaik, nosaukdami kādu grāmatu par konkrētai vecuma grupai domātu, mēs apzināti sašaurinām viņu izvēles iespējas un par katru cenu mēģinām bērniem un pusaudžiem iebarot arī mēslus. Un tad brīnāmies, ka vidusskolas pēdējās klasēs viņi vairs nelasa. Diemžēl daudziem no viņiem izpratne par literatūru tā arī palikusi šo mēslu līmenī.

3. Mērķauditorija ir izdevēja un marketinga speciālistu, nevis rakstnieka problēma. Turklāt man šķiet – nereti mākslīgi radīta problēma. Pilnīgi noteikti zinu, ka triloģijas Ceļš uz nezināmo zemi grāmatas daudzi vecāki izlasījuši vēl pirms pie tām ķērušies viņu bērni. Tāpat zinu, ka jaunākajam lasītājam (iespējams, ir vēl kāds jaunāks, bet runāju par to, ko tiešām zinu), kad tas lasīja Melno akmeni bija septiņi gadi, bet vecākajam lasot Asinis uz dzintara – deviņdesmit divi.

4. Tāda, kuru lasa un pārlasa. Turklāt pārlasa, nevis lai beidzot saprastu piņķerīgi uzrakstītu tekstu, atrastu varbūtējo zemtekstu un izlobītu kādu par diži uzdotu domu, kuras tur nemaz nav, bet gan tāpēc, lai vēlreiz izbaudītu sajūtas, ko sniedz konkrētais darbs.

5. Neviens darbs jau netiek rakstīts LALIGABAi, žūrijai vai nominācijai. Tīri cilvēciski, protams, ir ļoti patīkami, ja tas publiski tiek atzīts par vienu starp labākajiem. Tas ļauj uz sevi paskatīties no malas. Bet arī tad jāsaglabā vēss prāts, jo galvenie literatūras vērtētāji ir laiks un lasītāji. Kā arī gandarījums, ko šis darbs devis tev pašam.

Dalies ar šo rakstu