punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Melngaisma

Dainis Deigelis

19/04/2019

 

***

satumst pilsētas ielas
uz pleciem nolaižas
patiesais vecums neatgriezeniski
aiz fasādēm uzkrātais klusi elpo
krāmos un pieviltās dvēselēs
milzu avēnijas pilnas gadiem un nopūtām
no klusu odiseju dienasgrāmatām
vientuļām un neizlasītām
elpām piebāztā autobusā
kas nespēj aizbēgt no savām dzīvēm
uz tālajām zvaigznēm un Seišelu salām
ar nezināmu skaitu glāzīšu
meklējot mierinājumu starp tuvajiem svešiniekiem
slēpjoties no tālajiem tuviniekiem
satumst pilsētas ielas
uguns gaidās

 

***

kamēr starp mums plok asinis un zeme
sniegs kūst
ūdens pil
nav ne pagātnes
ne nākotnes
ne tagadnes
šī nav galvaspilsēta
te nav parlamenta
parki ir mūžameži
kas zaļo caur mūsu savītām rokām
zaļi un karsti
kā pati dzīvība
kas apsedz mūs ar saviem
lielajiem mēmajiem spārniem
kamēr starp mums plok asinis un zeme

 

***

kad viss ir apstājies
šīm ielām ir kas īpašs
satraukums ķermenī
elpo neredzami bruģakmens trases
blakus tām vienmēr upē plūst laiks
vai arī mēs apstājušies
plūstam laikam garām
no sava svara krītam
un izkrituši no rokām paši sev
mācāmies raudāt
savām miesām piedot
plūdus un asaras
kad viss ir apstājies
kad pelēks atkusnis smēķē klusumu
kad nomodā klīst sapnis
skrandains ubags diedelē kripatu laikmeta
uz pilsētas namu jumta korēm
tūkstošiem mēnessērdzīgo
sniedzas pēc dzīves
no tiesas
zuduši
tai

 

***

melngaisma
un tik ilgi vēl līdz martam
tikpat tālu
kā līdz tālās galaktikas būtnēm
kuras pirms triljoniem gaismas gadu
nosūtīja labo vēsti tavās krūtīs
skaļi un sāpīgi
mēs kļūsim par tiem
kuru nemaz nav
ik vakaru izlien no savām slēptuvēm
ielien gultās
aizgājušu cilvēku dzīve
aiz loga vēro
mazu putniņu sitam ar knābīti tumsā caurumu
mīlestībai un nāvei
kas nedzīvos ilgāk par mums
tikai ielas būs pusnaktī
tīras un baltas
kā iepriekš
tu paliksi tur
auksts
bezkrāsains
bez smaržas un garšas puteklis
dažreiz pirms miega tas mums tiek atgādināts

 

***

šī ir klusa aiziešana
kaut liekas vasara vēl čiepst pilnā sparā
esmu sācis slēpties no sniega
pelnos dilstoša mēness un nāves
kas caurstrāvojusi smadzenes ar bailēm
nē vēl rakstu
vēl nespļauju asinis uz balta papīra
tikai vārdus beru kā ābolus rudenī kastēs un gaidu
kad tie paliks saldi
ešafots vēl nav uzcelts
no siltajām cisām piecelšos arī rīt
vēl gadiem dzirdēšu bērnu smieklus
un mīļotās siltumu
bet es zinu
šī ir klusa aiziešana
katru sekundi
katrā elpas vilcienā
katrā uzvarā
katrā garām palidojušā spārē
es pats sev

punkts

Dalies ar šo rakstu