punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Tulkojumi ir uz palikšanu. Pieci jautājumi LALIGABAs nominantiem. Tulkojumi

Dens Dimiņš, Gita Grīnberga, Guntars Godiņš, Dace Meiere, Māra Poļakova

24/04/2019

 

Punctum turpina interviju sēriju ar Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem bērnu literatūras, tulkotās daiļliteratūras, prozas, dzejas un debijas kategorijās. Pienākusi kārta atbildēt balvai nominētajiem tulkotājiem – Denam Dimiņam, Gitai Grīnbergai, Guntaram Godiņam, Dacei Meierei un Mārai Poļakovai.

Jautājumi:

1. Par ko nominētās grāmatas tulkojumā priecājaties visvairāk?

2. Vai tulkojot jūs šajā grāmatā kaut kas pārsteidza?

3. Ko, jūsuprāt, nozīmē LALIGABAs cienīgs tulkojums?

4. Ja nominantu skaits tiktu palielināts līdz piecām grāmatām, kuru kolēģu tulkojumu jūs vēlētos tiem pievienot?

5. Kā jūs kopumā vērtētu pašreizējo situāciju Latvijas daiļliteratūras tulkošanā?

 

Dens Dimiņš (Žorža Pereka Dzīve lietošanas pamācība, izdevējs Mansards)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Par to, ka šis neparastais romāns beidzot ir lasāms latviski. Egoistiski varētu teikt, ka visvairāk priecājos par daļu no LIX nodaļas līdz beigām, bet ne mazāk līksmoju arī par sākuma daļu, par kolēģes Gitas Grīnbergas veiksmēm, piemēram, ierobežojumu ievērošanu kompendija kvadrātos LI nodaļā un citātu spēlēm. Mēs viens otra darbu esam tik daudzas reizes pārlasījuši un pielabojuši, ka rezultāts patiesi ir kopdarbs!

2. Mani pārsteidza autora okeāniskās zināšanas ārkārtīgi daudzās jomās, spēja saistoši stāstīt tik daudz šķietami nesaistītu stāstu. Tādas neredzamas saiknes izveidošana starp visu un visiem šai romānā, mājā, pilsētā, pasaulē. Autora iecere nudien ir lielāka par pašu dzīvi, tāpēc arī grāmata var kalpot par dzīves manuāli (mode d’emploi). Caurcaurēm pārsteidzoša grāmata!

3. Tāds drošvien ir apjomīgs, pārdomāts, nostrādāts ievērojama literāra darba tulkojums, kas atver plašus domu laukumus, kurā ir atjautīgi, novatoriski risinājumi, kas paplašina un bagātina latviešu valodu. Varbūt katrā tulkojumā var atrast kaut ko apbalvošanas cienīgu – kaut vai par uzdrīkstēšanos, par vēlmi tulkot latviski. Taču balvas nāk un iet, bet tulkojumi ir uz palikšanu.

4. Es pievienotu jebkuru Maimas Grīnbergas tulkojumu. Esmu liels viņas fans.

5. Runājot par prozu, man rodas iespaids, ka situācija ir diezgan bēdīga – daudz kas no pašmāju literatūras ir visai kultūrspecifisks, lokālpatriotisks, pabāls, grūti ar ko tādu ieinteresēt plašo pasauli. Valodas forma palaikam ir aizraujoša, bet tā var izšķīst tulkojumā. Mūsu ir arī maz, bet pasaule ir liela, varbūt ir vērts būt agresīvākiem, idejiskākiem. Kuru interesē kaut kādi introverti? Dzejā situācija ir daudz cerīgāka, ir daudz spriganu, spridzeklīgu autoru. Es teiktu – dzeja mūs izglābs, ja vien būs nauda un talantīgi atdzejotāji.

 

Gita Grīnberga (Žorža Pereka Dzīve lietošanas pamācība, izdevējs Mansards)

Foto: Elisabeth Roger

1. Par neiespējamā pārvarēšanu. Par iespēju pārliecināties, ka pat visstingrākos autora noteiktos ierobežojumus (piem. tekstā veikli ieslēptu akrostihu uz lappusēm septiņām) arī tulkojumā iespējams pārvarēt, nonākot pie dažkārt visai negaidītiem risinājumiem. Citiem vārdiem – tieši tāpēc, ka viss šeit nav atļauts, viss atkal kļūst iespējams.

2. Pati šī grāmata ir viens liels pārsteigums – jau ar savu galvu reibinošo ieceri, apjomu, daudzslāņainību, novatorisko piegājienu, eksperimentētkāri. Savā ziņā tā patiesi rada apvērsumu mūsu priekšstatos par literāro procesu kā tādu. Bet vispārsteidzošāk ir vērot, kā šo spoži un atjautīgi konstruēto formu Perekam izdodas iedzīvināt, piepildīt ar dzīvu saturu. Te ir viss – komēdija, traģēdija, ironija, groteska, absurds, nostalģija… Dzīves puzle visā tās krāšņumā!

3. Ja runājam balvas kontekstā, tas lielā mērā visupirms ir autora nopelns. Jo arī visnotaļ cienījams un meistarīgs tulkojums diezin vai nonāktu līdz Laligabai, ja pats oriģināls tā vai citādi nebūtu izpelnījies ievērību un netiktu atzīts par “cienīgu” esam. Un tālāk tā jau, protams, ir tulkotāja spēja un prasme turēt līdzi šajā “cienīgumā” autoram.

Tātad – cienījama autora cienīgs tulkojums.

4. Jāatzīst, ka ar lielu daļu kolēģu veikuma no šī un pērnā gada vēl nav sanācis iepazīties. Tāpēc izcelt kādu vienu, piekto grāmatu, šobrīd neņemtos.

5. Ja Pereka Dzīvi lietošanas pamācību Vilis Kasims nodēvējis par vienu no divdesmitā gadsimta eksperimentālās literatūras stūrakmeņiem, tad par nožēlošanu jāteic, ka ir daudz, vēl aizvien parāk daudz šādu stūrakmeņu, ar kuriem latviešu valodā joprojām nav iespējams iepazīties. Gan divdesmitajā gadsimtā, gan senāk tapušu. Kamēr citās valodās dažs labs no tiem jau piedzīvojis trīs četras tulkojuma versijas. Tā ka šeit joprojām paveras visplašākais darba lauks.

 

Guntars Godiņš (Frīdriha Reinholda Kreicvalda Kalevdēls, izdevējs Neputns)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Vislielākais prieks un gandarījums bija tad, kad igauņu tautas eposa Kalevdēls tulkojumu pirmoreiz paņēmu rokās izdotā veidā. Bija beidzies četru gadu intensīvs un nogurdinošs darbs. Lai cik sarežģīta būtu kāda romāna vai dzejoļu izlases tulkošana, kanonisks teksts no tulkotāja prasa pētniecību. Bija jāizlasa papildu literatūra par igauņu mitoloģiju un pseidomitoloģiju, etnogrāfiju, 19. gadsimta kultūrvēsturi, seno tautasdziesmu (regivärs) un eposa Kalevdēls poētiku (metriku, uzbūves principiem, senajām vārdu formām utt.). Man palīdzēja tas, ka pirms tam biju pētījis un atdzejojis somugru tautasdziesmas un biju izstrādājis savu tulkošanas sistēmu, cenšoties latviešu valodā „pārcelt” apbrīnojamo somugru valodu muzikalitāti. Igauņu tautasdziesmu lepnums ir tā saucamā sākumatskaņa (algriim), kad viens vārds ar aliterācijas vai asonanses palīdzību meklē nākamo, tādējādi radot savdabīgu vārdu savienojumu, brīžiem ļoti pārsteidzošu, pat sirreālu. Vēlāk konkrētais vārdu savienojums kļūst par tradīciju un turpina dzīvot kā formula, kā kanons.

Frīdrihs Reinholds Kreicvalds, sastādot un rakstot eposu, radīja gandrīz 7000 jaunu vārdu un vārdformu. Protams, 19. gadsimta sākumā igauņu literārā valoda vēl tikai veidojās un attīstījās, tādēļ bez lingvistiskas jaunrades viņš nemaz nebūtu spējis darbu paveikt. Tulkojumā centos iet divus ceļus: izmantot latviešu valodas bagāto sinonīmu, apvidvārdu, senvārdu krājumu, kā arī radīt jaunus vārdus un vārdformas. Taču es to nedarīju mehāniski, bet gan apzināti iedvesmojoties tulkošanas procesā. Nereti bija arī tā, ka, pārbaudot kādu nedzirdētāku vārdu, kas pēkšņi bija uzradies no nez kurienes, atradu to latviešu valodas vārdnīcās, tautasdziesmās, senajos tekstos. Tas pierāda to, ka valoda ir gudrāka par mums un tās piedāvājums ir neizsmeļams, tikai jāmeklē.

2. Lai gan pirms tulkošanas vairākkārt biju izlasījis eposu oriģinālvalodā, iepazinies ar igauņu un somu literatūrzinātnieku daudzajiem pētījumiem, rakstot savus paskaidrojumus un komentārus, atklāju arvien jaunas un jaunas nianses senajā igauņu un arī somu mitoloģijā. Pārsteidza arī tas, cik ļoti maz mūsdienu izpratnē varonis ir Kalevdēls, cik muļķīgi viņš var reizēm rīkoties, cik nevarīgs būt un vienlaikus tautas apziņā saglabāt savu varoņa statusu.

3. LALIGABAs cienīgs tulkojums ir tulkotāja vai atdzejotāja godprātīgi un talantīgi veikts sarežģīta oriģināldarba tulkojums, kur kādā citā valodā rakstītais teksts (jēdzieniskā, formas, intonācijas, poētikas ziņā utt.) ir it kā pārkausēts latviešu valodā. Tulkotājam ir perfekti jāpārzina valoda, no kuras viņš tulko, bet viņš nedrīkst būt sastindzis oriģinālteksta priekšā, sasaistīts. Tulkotājam jābūt brīvam savā valodā un visos tajā esošajos poētikas līdzekļos. Tulkojums man atgādina oriģinālteksta atspulgu. Kā zināms, atspulgs ir kājām gaisā apgriezts attēls (šajā gadījumā oriģinālteksts), bet tas ir skaidri redzams un uztverams.

4. Es nejaukšos žūrijas lēmumos, bet es vēlos izteikt kādu priekšlikumu. Mums ir ļoti svarīgi, lai latviešu literatūra tiktu tulkota citās valodās. To pierādīja arī nesenā Latvijas piedalīšanās Londonas grāmatu gadatirgū, tāpēc domāju, ka LALIGABA trūkst būtiskas nominācijas – gada balvas par tulkojumu no latviešu valodas citā valodā. Tas stimulētu latviešu literatūras tulkotājus un dotu plašāku ieskatu, kas un kā tiek tulkots no mūsu prozas vai dzejas. Ekspertu, kas spētu novērtēt tulkojuma kvalitāti, ir pietiekami. Ļoti ceru, ka manā ierosinājumā ieklausīsies.

5. Latviešu oriģinālliteratūra radās no tulkojumiem. Glika, Vecā Stendera, Jura Alunāna tulkojumi rosināja latviešu autorus pievērsties darbu rakstīšanai. Tulkotā literatūra mums vienmēr ir bijusi svarīga kā pasaules elpas, dažādu tradīciju, virzienu, stilistikas ieviesēja oriģinālliteratūrā. Mums ir paveicies ar labiem tulkotājiem, kuri veido cittautu literatūras atlasi, cenšas lasītājam atklāt jaunas vērtības. Neaizmirsīsim, ka jebkuras grāmatas tulkojums latviešu valodā kļūst par mūsu literatūras sastāvdaļu.

 

Dace Meiere (Kristinas Sabaļauskaites Silva rerum IV, izdevējs Zvaigzne ABC)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Kristina Sabaļauskaite ir viena no maniem ideālajiem autoriem, kas savu tekstu nostrādā patiešām perfekti. Tulkotājs jau vienmēr grāmatu redz no vīļu un metinājumu puses, tulkojot acīs lec viss līdz galam neizdomātais un paviršais, ko parasts lasītājs lielākoties nemaz nepamana. Sabaļauskaiti tulkot ir bauda. Viegli nav, bet prieks un bauda ir.

2. Ar apbrīnu vēroju Silva rerum četru romānu cikla kopējo konstrukciju, kas nu, kad lasāma arī ceturtā daļa, ir redzama visā pilnībā. Tīksminājos par dažādajiem pavedieniem, kas vijas cauri visām daļām, un par to, kā ceturtā grāmata atbild uz iepriekšējo daļu jautājumiem. Arī spēle ar četriem elementiem tagad ir saredzama skaidrāk (ceturtā ir ūdens daļa, pirmā bija zeme, otrā – gaiss, trešā – uguns). Un vēl pārsteidzoši šķita, cik viss piepeši ir tuvs laikā un burtiski sataustāms: tekstā ir ievītas reālo varoņu reālās vēstules, dienasgrāmatas u. tml. (piemēram, daži lietuviski rakstīto reālo vēstuļu fragmenti pēc autores lūguma pamattekstā ir atstāti netulkoti).

3. Droši vien tāds, kur abas puses – tulkotājs un autors – ir kļuvušas par saderīgu pāri un devušas latviskajai grāmatu telpai kaut ko jaunu un iepriekš nebijušu.

4. Baidos, ka neesmu pamanījusi visu labo, kas pērn iznācis. Bet no pamanītā: Maimas Grīnbergas no igauņu valodas tulkotais Mārjas Kangro Stikla bērns un Dena Dimiņa no bulgāru valodas tulkotais Milena Ruskova Augšupceļš.

5. Gribētos: a) vairāk lasītāju; b) lielākus iepirkumus bibliotēkām; c) attiecīgi lielākas tirāžas un lielākus honorārus tulkotājiem; d) attiecīgi iespēju, ka vairāk talantīgu un meistarīgu cilvēku tulkos labas grāmatas no visvisādām valodām. Apburtais loks. Katrā ziņā ir neskaitāmas zemes un valodas, no kurām mūs nesasniedz neviens tulkojums, un mūsu literārā pasaules karte lielākoties sastāv no baltajiem plankumiem.

 

Māra Poļakova (Dāvida Grosmana Bārā ienāk zirgs, izdevējs Jāņa Rozes apgāds)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Teksts ir blīvs un daudzslāņains, es to grauzu pa kripatai kā ūdens piliens klinti; arī apstākļi nebija tie vieglākie, jo visu laiku slimoja mazulis. Tā nu man galīgi nebija topošā teksta perspektīvas izjūtas, un īsts, liels prieks pārņēma tad, kad pārlasot – un pārlasot vēlreiz un vēlreiz – pamazām noticēju, ka no šī vārdu un dzīves haosa ir radies kaut kas skaists.

2. Dāvidu Grosmanu līdz šim biju baudījusi tikai kā lasītāja, neizbēgami virspusīgi. Pārsteigums – gan ne negaidīts – bija virtuozitāte, ko viņš apliecina, rīkodamies ar valodu: droši vien visi vēsturiskie ivrita slāņi, augstā literārā valoda, armijas slengs, vecmodīgs „marokāņu” slengs, eleganti pārveidoti klasikas citāti, jaunvārdi… Un visa šī masa savijas tik tīrā, dziļi smeldzīgā stāsta pavedienā…

3. Grūti sacīt. Droši vien jābūt redzamam, ka tulkotājs acīmredzami spoži ticis galā ar acīmredzamu oriģinālteksta grūtumu.

4. Lasu gandrīz tikai bērnu grāmatas, un man, kā droši vien lielākajai daļai vecāku priekšā lasījumos, ir izkopta metode: ātri pārskriet ar acīm teikumam, lai tad braši un pārliecinoši to nolasītu izlabotā veidā. Tādēļ dziedu augstu slavu valodas meistarei Maimai Grīnbergai un, piemēram, Andrusa Kivirehka grāmatai Oskars un lietas, kuru divsimtpiecpadsmito reizi lasot varu atslābināties un vispār nedomāt līdzi: teksts ir brīnišķīgs tieši tāds, kāds tas ir.

Dalies ar šo rakstu