punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Robežlīnijas

Jānis Buholcs

26/04/2019

 

***

Janvāriem nav spēka. Tie ir iztērējušies un noguruši vēl pirms sava sākuma, tie ir pārtraukuma pārtraukums, tie ir asimetrija taktsmērā ar bungu vālīti, kas muzikantam izšļukusi no rokas, tie krāj nokavējušos rītus un apskaidrotas izelpas roku saltumā.

Radiatoriem ir temperatūra, radiatori paliks tepat. Lai kāds cits kārto parādēs džemperus ar briedīšiem un sargā no aizmāršības cimdu pāru pulkus. Leduspuķes uz loga zīmē komiksus par energoefektivitāti, un makšķernieki ezerā rīko daiļslidošanas sacīkstes.

Pievakarē, kad saule iegriežas ielas galā, tā ar garu, garu skatienu veras tev sejā. Tu ej tieši saules skatienā, un plaksti ir tavi saulessargi. Saule raugās klusējot, iela sastingst savu kvartālu kvadrātmetros, bet tu pēkšņi atceries — visu atceries. Sirds nostājas savā vietā virs diafragmas, un paliek silti.

Everyone’s afraid of the dark.
But I will not be afraid.
The light is always there.
It is all around me.
Nothing is missing.
I am not waiting for the sun.

Amy Jellicoe, Enlightened (2011)

 

***

Aiz manis aizveras durvis, un es iznāku dzidra atkušņa ieeļļotā pilsētā kā svētdienā. Soļi apkārt ir tikpat raiti kā parasti, taču bez ikdienišķā mērķtiecīguma, kas liek iegrimt pašam savā pūkainajā oderē un vairīties no virskārtas saltuma.

Tagad tu slidinies pa apledojumu kā slapju karameli un mānīgajā gaismā ļauj salt pirkstiem. Jo kad tad vēl, ja ne šodien, kad laiks apstājas tur, kur nosēdusies telefona baterija, un iecerētais maršruts nojūk no ielu muzikanta saksofona skaņām Doma laukumā. Kad tad vēl, es nodomāju, un pustukšā Vecrīga zem manām kājām atlīmējas kā sinepju plāksteris no krūtīm.

Un es tur esmu. Es esmu. Tu esi.

Bet tad jau torņu zvani ar skaņu rociņām no jauna iekur laika dvašu un izmet mani mirkļa krastā. Es nopūšu sauli un ieeju atpakaļ ēnā.

 

***

Tādā dienā kā šī pilsēta uzvelk gaismu sev logos, bet cilvēku aiz tiem nav. Es biju ārā un redzēju. Tērpušies priecīgi skanošos granātu mēteļos, viņi uzkrājas robežlīnijās, kur beidzas pilsēta, bet turpinās bruģis, kur beidzas parks, bet turpinās zālājs, kur beidzas asaras, bet turpinās acis.

Tur, kur beidzas pilsēta, es atstāju savas bankas kartes nospiedumu pārdevējas sejā, kas veikalā strādā gandrīz vienmēr, pat svētkos. Viņai ir skumjas un labestīgi nogurušas acis, un tāds paldies, itin kā es būtu atdevis pazaudēto maku ar bērna bildīti un tiesībām bēgt uz Marsu.

Tur, kur beidzas bruģis, es paeju garām uzrakstam Džungļu taka. Džungļi sen jau novākti, un atlikumi sasukāti, kāda meitene baro neredzamas pīles, kāds cits radioviļņu ēnā piešķiļ grilu un ziņās klausās, kā ciemos brauks ārzemju klubs spēlēt zemūdens hokeju.

Tur, kur beidzas asaras, viens čalis otram saka: „Spēcīgs uzbrukums, vāja aizsardzība.” Ierodas pīles, un kopā ar viņām – ārzemju klubs. Un kādam paslīd kāja, bet vēl kāds priekā metas vēl citam ap kaklu.

Un visi sasitas kopā.

 

***

Šajā pilsētā ir kāds bērnudārzs. Tam nav žoga, un vispār nav striktas teritorijas. Viena tā daļa var parādīties tramvajā, cita – lielveikalā pie kases, bet vēl kāda – izstāžu zālē. Bet bērni ir. Viņi mūs pāraugs un pārņems – līdz apstulbinās, izputinās, iznīcinās.

Smilšu kastē kāds puika ļodzīgi pieceļas kājās un iemet citam smiltis sejā. Nākotnē viņš kļūs par acu ārstu un pacientiem tīklenē injicēs nepārbaudītas zāles. Dažu mēnešu laikā pēc operācijas tie kļūs akli. Kad izcelsies skandāls, viņš paziņos – notiekošais ir daļa no reiderisma shēmas, kuru pret viņa klīniku īsteno vārdā nenosaukts ārvalstu ekonomiskais grupējums.

Kādā stūrī meitene cenšas otrai meitenei atņemt rotaļu automašīnu. Viņas kaujas. Mazās rociņas sit pa seju un vēderu, plēš matus un skrāpē ar nagiem. Trīsdesmit gadus vēlāk viņas satiksies privātā armijā, kas piedalās militāros konfliktos dažādās pasaules vietās. Pēdējais karš savērpsies tā, ka viena no viņām vēstures grāmatās tiks ierakstīta kā varone, kas iestājusies par principiem, bet otra kļūs par nodevības simbolu.

Kāds puika viens pats būvē torni no klucīšiem. Tornis nu jau ir tik augsts, ka sabruktu, ja bērns to nepieturētu ar rokām. Ar vienu roku viņš uzliek vēl pēdējo klucīti, bet ar otru palaiž torni vaļā. Paies laiks, un viņš kļūs par politisko konsultantu, kas vēlēšanās palīdzēs uzvarēt ekstrēmistiem. Sekojot viņa padomiem, tie valsti novedīs līdz bankrotam un tad – etniskam konfliktam. Mūža otrajā pusē viņš dzīvos trimdā Šveicē, noraidīs savu atbildību par notikušo un skaidros, ka viņa idejas tikušas nepareizi saprastas un aplami realizētas.

Bet pusdienlaikā kāda meitene slepus iespļauj savu draudzeņu ēdiena šķīvjos. Reiz viņa izveidos reliģisko kustību, kas ziedotājiem solīs attīstīt pārdabiskas spējas. Viņa mirs sava biroja telpās kopā ar vairākiem desmitiem sekotāju, bet notikušā apstākļi tā arī paliks neskaidri. Pēc nāves populāras kļūs viņas sarakstītās pašpalīdzības grāmatas. Par Kultūrkapitāla fonda naudu taps filma, kurā viņa tiks rādīta kā izglītības veicinātāja un sabiedrības saliedētāja.

Tik daudz bērnu šajā pilsētā. Tie ik dienas dzimst mūsu asinīs, prātos, sirdīs, no kurienes dodas uz bērnudārzu. Tik daudz nākotņu, bet katra no tām stiepj mums pretī rokas.

 

***

Snaudošo debesu aukstajā augstumā no siltajām zemēm atpakaļ lido papīra lidmašīnas. Tās nevar dzirdēt, tāpēc ka vilcieni uz slepenajām teritorijām šovakar dodas tik skaļi. Es ietinos attālajā dunoņā un vēroju, kā nogurums bažīgi apsēžas uz soliņa netālu no pamestas šļirces, kas nelaimi draud iedurt tikai ar skatienu vien. Krokusu virpulis tikmēr līksmi burto ziņu virsrakstus par meždunarodnije prava un meždustročnaja trava. Garāmejošās meitenes smaržo pēc cepumiem, bet elektriskās kundzītes un digitālie kundziņi uz ielas stūra apmainās ar ceļojošiem tetovējumiem.

Dalies ar šo rakstu