punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Tiesības uz nemirstību

Antons Vidokle

29/04/2019

 

Mākslinieks, teorētiķis Antons Vidokle (Anton Vidokle) pēc Latvijas Laikmetīgās mākslas centra uzaicinājuma Rīgā uzstājās ar lekciju Nemirstību visiem! un iepazīstināja ar savu filmu triloģiju (2014–2017), kurā viņš iedzīvina un pēta ilgu laiku aizmirstās krievu filozofiskās kustības – kosmisma – idejas 20. gadsimtā un mūsdienās. Kosmisma utopiskās idejas, kurās apvienojas Rietumu un Austrumu filozofijas strāvas, ietekmējušas daudzus nozīmīgus padomju laika domātājus līdz Staļina laikam. Un Vidokle ir pārliecināts, ka ir vērts par kosmismu runāt arī mūsdienu kontekstā.

Vidokle ir dzimis Maskavā, šobrīd dzīvo Ņujorkā un Berlīnē. Veidojis daudzus starpdisciplinārus projektus, tostarp Documenta 13, 56. Venēcijas biennālē, Bergenas asamblejā, Šanhajas biennālē un citviet. Viņš ir arī ietekmīgās laikmetīgās mākslas informācijas platformas un žurnāla e-flux izveidotājs.

Laura Brokāne

 

Jūsu filmu triloģijā par nemirstību fasicnē tas, kā veidojas paralēles starp citātiem no krievu kosmisma un mūsdienu virtuālās pasaules idejām. Kopā tas rada tiešām maģisku piedzīvojumu. Ko šajās filmās vēlaties pateikt par mūsdienu cilvēku domāšanu? Piemēram, izcelt apsēstību ar ezoteriskiem jautājumiem?

Manuprāt, interesi par ezoteriskām lietām var daļēji skaidrot ar informācijas pārmērību internetā. Kad viss ir pieejams un iegūstams uzreiz, cilvēku drīzāk uzrunā nodarbošanās ar to, kas šķiet apslēpts. Vienlaikus jāatceras, ka mēs dzīvojam laikā, kurā ir utopisku ideju izsīkums, kurā trūkst jaunu priekšlikumu par to, kā mums kopā dzīvot. Progresīvā domāšana pēdējā laikā pārsvarā ir aizņemta ar sevis aizstāvēšanu un attaisnošanu, jo lielu daļu publiskās diskusijas, šķiet, veido visādas tradicionālisma, konservatīvisma, reakcionārisma idejas. Uzskatu, ka viens no iemesliem, kāpēc kosmisms mūsdienās šķiet pievilcīgs, ir, ka tas piedāvā ļoti drosmīgu vīziju par sabiedrības reorganizāciju un nākotni. No vienas puses, tas iztēlojas radikāli egalitāru, materiālu mūžību cilvēcei, un šādā ziņā tas ir pietuvināts komunismam; no otras puses, tas pieprasa atdzīvināt pagātni: nevis fašistu piesaukto mītisko pagātni, bet patieso pagātni ar visiem tās iemītniekiem un viņu reālajām pieredzēm un vēsturēm.

Turklāt mēs dzīvojam izmiršanas laikā – izmirst dzīvnieki, augi, iespējams, arī cilvēce. Šajā kontekstā nemirstības un atdzimšanas jēdzieni gūst nepārprotamu aktualitāti. Un tam visam fonā ir tehnoloģiju un zinātnes progress, kas paātrinās nepieredzētā tempā. Idejas, kas pirms simt gadiem varbūt šķita pilnīga fantāzija, pakāpeniski sāk veidot reāli saskatāmo biotehnoloģijas, skaitļošanas un tamlīdzīgu novirzienu nākotni. Visu šo apstākļu dēļ kosmisms mūsdienās gūst neparasti lielu atsaucību.

 

Nemirstības ideja pati ir nemirstīga. Šķiet, ka mūsdienu patērētājsabiedrībā reakcija uz to saistās ar vēlmi „piebremzēt”, ar lēnāku dzīves tempu, slow food, apzinātības praksēm.

Es uz to skatos mazliet citādi: manuprāt, vēlme pēc slow food, lēnāka dzīves ritma un katra mirkļa unikalitātes apzināšanās – tās visas ir zīmes nemieram par mirstību, nāvi, par to, cik mūsu dzīve ir īsa. Tā kā dzīve ir īsa un galīga, cilvēks grib novērtēt katru mirkli. Bet, ja tu esi nemirstīgs, tu varbūt nejūti nepieciešamību skaitīt mirkļus, jo tev taču ir mūžība… Tāpat var teikt, ka patiesībā vienīgā nemirstīgā lieta, ko līdz šim pazīstam, ir nāve.

Tieksme pēc nemirstības, protams, ir ļoti vecmodīga, tā ir pamatā literatūrai, mākslai, vairumam reliģiju un tā tālāk. Eposs par Gilgamešu, viens no vecākajiem mums zināmajiem cilvēces vēstījumiem, būtībā stāsta par klejojumiem nemirstības meklējumos. Tomēr, manuprāt, šī tieksme mūsdienās iegūst cita veida neatliekamību, jo mēs dzīvojam izmiršanas laikmetā: izmirst dzīvnieki, kukaiņi, augi, varbūt arī mēs paši izmirstam. Savā ziņā nemirstība un izmiršana ir viens un tas pats, jo abi ir ieslēgti dialektiskās attiecībās.

Izmiršanas laikmetā atdzimšanas ideja kļūst ārkārtīgi svarīga, tā izvirzās priekšplānā. Un to visu var novērot pasaulē: ir aizvien vairāk pētījumu un mēģinājumu atgriezt izmirušus augus un dzīvniekus. Iespējams, tie ir sagatavošanās darbi centieniem augšāmcelt cilvēkus.

 

Esat teicis, ka kosmisms krievu kultūrā ir pārstāvēts daudz plašāk, nekā varētu iedomāties.

Jāsaka, protams, ka šis ir tikai mans viedoklis, bet, vācot materiālu filmām, kļuva skaidrs, ka par spīti tam, ka Fjodorovs (kura darbi tika publicēti pēc viņa nāves) bija salīdzinoši maz zināms, viņa idejas cirkulēja un uzrunāja lielāko daļu ievērojamo domātāju un mākslinieku gan pirms revolūcijas, gan arī tai sekojošajā desmitgadē (un ko līdzīgu noteikti var teikt arī par citiem kosmisma domātājiem, kuru dzīvi un darbu pēkšņi aprāva staļinisms). Nudien, ja domājam par avangardu, ir grūti atrast mākslinieku, kuru kosmisms kaut kādā mērā nebūtu iespaidojis. Man ir nojauta, ka tas būtiski ietekmēja arī atsevišķas idejas komunistu partijā, par spīti visām represijām. Piemēram, visiem pieejama veselības aprūpe, visiem pieejami sanatoriju pakalpojumi un tādā garā – šīs idejas, iespējams, ir saistītas ar kosmistu nostāju, ka visiem cilvēkiem ir tiesības uz atjaunotni un nemirstību.

Vakardien es runāju ar Borisu Groisu, un viņš izteica interesantu novērojumu: viņaprāt, kosmisms varētu būt vienīgā filozofiskā ideja, kas tā pa īstam radusies Krievijā, jo viss pārējais būtībā ir nācis caur tulkojumiem no vācu, franču vai angļu valodas vai ir kāda cita veida ideja no ārienes. Viņš teica, ka no visa, ko viņš savas dzīves laikā lasījis un pieredzējis, kosmisms ir vienīgā parādība, kura nav jau agrāk pieredzēta citur. Tas ir savādi un ļoti interesanti, un man par to ir mazliet jāpadomā…

 

Kā sākās jūsu interese par utopijām?

Var teikt, ka mani vienmēr fascinējusi utopiskā domāšana. Bērnībā es daudz lasīju zinātnisko fantastiku, un lielākā daļa padomju fantastikas 70. gados bija ļoti utopiska. Tas bija, pirms izplatījās antiutopijas… Bet nesenākā pagātnē bija izstāžu projekts ar nosaukumu Utopia Station, ar kuru piedalījos 2003. gada Venēcijas biennālē, un ap to laiku es iepazinos ar Bakminstera Fullera (Buckminster Fuller) darbiem, kā arī citiem Rietumu domātājiem, kas teoretizē par utopijām. Visdrīzāk kopš tā laika vienmēr savos radošajos projektos mazliet iesaistu utopiskas tendences. Īpaši nozīmīga pieredze bija Džosajas Vorena (Josiah Warren) ideju iepazīšana. Viņš ir 19. gadsimta amerikāņu domātājs, kurš eksperimentēja ar laikā balstītu ekonomiku. Viņš izdeva pats savu valūtu, kuras vērtība tika izteikta laikā; viņš bija darba vērtības teorijas piekritējs, sava veida anarhosociālists. Projekts Time/Bank ļoti lielā mērā sabalsojās ar viņa idejām; mēs mēģinājām atdzīvināt Laika Veikalu, kādu viņš vadīja Sinsinati 19. gadsimta 80. gados un vēlāk utopiskajā kopienā New Harmony, kas atradās mūsdienu Indianas teritorijā. Es mēģināju par to visu izveidot dokumentālo filmu kopā ar kolēģi Džulietu Arandu (Julieta Aranda), bet pilnīgi viss materiāls, ko uzņēmām, neizskaidrojamu iemeslu dēļ nebija fokusā un tāpēc galīgi nelietojams. Beigās mēs uztaisījām filmu eseju par laika lomu banku darbībā laikmetīgās mākslas izstādei Documenta 12, ko balstījām arhīvu materiālos un visā, ko nevarējām atrast internetā. Tomēr ideja, ka ir jāuzņem filma, kas meklē utopiskās filozofijas neredzamās pēdas, manī palika un, manuprāt, izpaudās vēlāk filmu triloģijā par krievu kosmismu.

 

Time/Bank bija mēģinājums radīt beznaudas preču un pakalpojumu apmaiņas sistēmu. Kā tā darbojās?

Mēs šo projektu noslēdzām, šķiet, 2014. gadā. Tas bija paredzēts vairāk kā eksperiments, nevis pastāvīga institūcija, tādēļ, kad bijām piecus gadus to vadījuši, darbība bija jāpārtrauc. Laika banka strādā visnotaļ līdzīgi darba biržai vai savstarpējās palīdzības sistēmai. Tā pārsvarā balstās uzticībā un jau nostiprinātās cilvēku savstarpējās attiecībās; tādēļ tā daudz labāk funkcionē kā lokāla iniciatīva, nevis starptautiska struktūra. Tajā, kā piešķiram vērtību laikam vai darbam, ir kaut kas nosacīts, nejaušs. Sinsinati Laika Veikalam Džosaja Vorens rakstīja virsgrāmatu, kurā pēc ļoti subjektīviem kritērijiem piešķīra vērtības dažādiem darba veidiem, piemēram, galdnieka darbs pretstatā šuvēja darba vērtībai vai baņķiera, vai zobārsta darba vērtībai. Viss tika mērīts laika vienībās – ceturtdaļa stundas, pusstunda, stunda un tā tālāk –, kā arī kukurūzas bušeļos. Tādējādi stunda šuvēja darba varēja būt vienāda ar diviem kukurūzas bušeļiem, bet stunda zobārsta darba – ar trim vai vairāk. Tas viss kļūst īpaši sarežģīti, kad runa ir par mākslinieku darbu un cilvēkiem, kas darbojas mākslā, jo mūsu darbība taču parasti nesaistās ar neatliekamajām vajadzībām – ēdienu, pajumtes nodrošināšanu vai medicīnu –, bet ar citām vajadzībām.

Mēs atvērām daudz laika bankas filiāļu dažādās pilsētās, pārsvarā vietās, kas saistītas ar mākslas institūcijām vai izstādēm. Dažviet tas strādāja labi, citur ne. Viena filiāle pastāv joprojām, Hāgā, manuprāt, bet tā ir pilnībā neatkarīga un nav saistīta ar mūsu projektu.

 

Pastāstiet par impulsu radīt e-flux. Vai šīs vietnes mērķi ar laiku ir mainījušies?

Impulss bija radīt jauna veida izdevējdarbības platformu, kurā izplatīt informāciju par mākslu starptautiskā mērogā. Tolaik, ap 1998. gadu, mākslas žurnāli joprojām bija vienīgais veids, kā nodrošināt informācijas apriti par mākslu un izstādēm, un to redakcijas bija ļoti šauras, tās atspoguļoja tikai dažu lielo pilsētu mākslas vides mērķus un politiku, kamēr viss pārējais mākslinieciskās darbības kopums, izstādes un idejas mākslā citās pasaules vietās pārsvarā tika ignorētas. Internets rādījās kā daudzsološs rīks, ar kuru radīt ietverošāku un kopainu precīzāk atspoguļojošu platformu informācijai par laikmetīgo mākslu. Turklāt tas sakrita ar brīdi, kurā radās neizmērojams daudzums laikmetīgās mākslas un kurā norisinājās zināma tipa globalizācija, kas mākslas iekšējo pasauli izplatīja gan ģeogrāfiski, gan kulturāli. E-flux kļuva par šīs plašās savienojošās struktūras mezglpunktu. Tagad uz to atskatoties, laikam jau jāsecina, ka tas bija mazliet negaidīti.

 

Kādas ir drukāto un interneta mākslas žurnālu lomas mūsdienās? Kādas ir atšķirības?

Lomas ir līdzīgas, bet tie funkcionē atšķirīgi. Mans iespaids ir tāds, ka vairums cilvēku arvien mazāk lasa drukāto presi, tas ir, ja viņi vispār lasa. Daudzi cilvēki tā īsti vairs nemaz nelasa. Viņi skatās video, klausās podkāstus, pārskata ziņu portālus… Un, ja arī lasa, tad lielākoties tiešsaistē.

 

Mani interesē sarakstu tēma, tādēļ īpaši uzrunāja Martas Rosleres (Martha Rosler) Bibliotēkas projekts (Library project), kas ir vēl viens jūsu darbs, kurā būtiska ir skatītāju iesaiste. Lūdzu, pastāstiet par šo projektu!

Es teiktu, ka šis nav īpaši konceptuāls projekts. Ar Martu esam labi draugi. Viņa dzīvo nelielā Bruklinas mājā, kas ir pārpildīta ar grāmatām. Viņa sūdzējās, ka nu jau kļūst grūti pārvietoties pa māju, jo tur ir pārāk daudz grāmatu, tāpēc es ierosināju viņai tās aizdot e-flux, lai mēs biroja priekštelpās varētu atvērt mazu publisko bibliotēku ar viņas grāmatām. Viņa piekrita, un mēs tieši tā arī izdarījām. Grāmatu kolekcija tiešām ir lieliska, it sevišķi, ja runājam par teoriju un dažādiem kreisajiem žurnāliem un periodiskajiem izdevumiem no 60., 70. un 80. gadiem. Viņa fano arī par zinātnisko fantastiku, tā ka tur ir arī ļoti plašs klāsts ar fantastiku un visu ko citu pārsteidzošu. Biju mazliet pārsteigts par to, cik daudz šis projekts ceļojis, jo grāmatas ir ļoti smagas, tās ir grūti pārvietot, bet pēc Ņujorkas projekts paspēja viesoties vēl kādās septiņās astoņās pilsētās. Pēc zināma laika mums tas tomēr bija jāpārtrauc, jo grāmatas sāka nolietoties un guva bojājumus no pārvadāšanas. Tā ka tagad viss ir atpakaļ viņas mājoklī…

 

Saistoša ir jūsu vīzija par muzeju nākotni – kā vietu, kurā katrai lietai ir vērtība. Kāds ir jūsu viedoklis par nepieciešamību mūsdienu muzejiem „stāstīt garlaicīgus stāstus par pagātni” interaktīvos veidos?

Manuprāt, situācija ir vienlaikus aizraujoša un biedējoša. Es šobrīd strādāju pie jaunas īsfilmas, kurā daži cilvēki no atšķirīgiem vēstures periodiem tiek atdzīvināti kosmosa stacijā, kas izskatās pēc 19. gadsimta militārā muzeja. Viņi ir ļoti apjukuši, un viņiem no jauna jāiemācās runāt, staigāt, ēst – būtībā viss. Viņiem palīdz mākslīgais intelekts, kurš pilda visas apkalpes funkcijas – tas ir apkopējs, pavārs, medmāsa, apsargs un tā tālāk. Filmas beigās viņi saprot, ka tika atdzīvināti tikai tādēļ, lai kļūtu par daļu no citplanētiešu muzeja ekspozīcijas, kas vēsta par cilvēku vēsturi. Viņiem jāizlemj, vai palikt mūžīgi dzīviem šajā muzeoloģiskajā nemirstībā, vai arī mēģināt bēgt…

 

Tā ir aktuāla dilemma – brīdī, kad visu ir iespējams saglabāt, piemēram, tīmeklī, ir jāmaina kritēriji tam, ko saprotam ar mantojumu.

Protams, mantojums un kapitāls ir galvenās problēmas, ja iztēlojamies nemirstīgu cilvēku sabiedrību. Tas ir diezgan bīstami, ja nemirstība kļūst iespējama kapitālisma apstākļos, piemēram, ja tie tehnoloģiju miljardieru pētījumi Kalifornijā gūst panākumus… Iznākumā rastos situācija, kurā bagātie un šobrīd pie varas esošie valda mūžīgi, kas, protams, ir totāls murgs. Lūk, tādēļ mani pievelk krievu kosmisma idejas, viņu vīzija par nemirstību būtībā ir sociālistiska vai komunistiska: tajā nav nodalījuma starp šķirām, reliģiskajām un etniskajām piederībām vai dzimumiem, tajā nav šauras profesionalizēšanās, nav privātīpašuma, būtībā tā ir nemirstība visiem.

Dalies ar šo rakstu